Kāpēc Rīga dala pašvaldības dzīvokļus ārpus galvaspilsētas?
Pašvaldības īres dzīvokļu piešķiršana rīdziniekiem ārpus Rīgas, tādējādi padarot viņus par citas pašvaldības iedzīvotājiem, joprojām turpinās. Par šādu praksi, kas aizsākās pirms vairāk nekā 10 gadiem, marta vidū ziņoja Valsts kontrole revīzijā par Rīgas pašvaldības nekustamo īpašumu saimniecību. “De Facto” noskaidroja, ka tas notiek joprojām. Šie dzīvokļi piešķirti arī pēdējos gados, tostarp šogad.
Viena no ēkām ar 30 dzīvokļiem, kuru par 2,5 miljoniem eiro 2008. gadā Rīga iegādājās, atrodas Siguldā. To starp citām līdzīgām mājām var redzēt, braucot cauri Siguldai pa Vidzemes šoseju. Moderna, logi līdz grīdai, plašas terases augšējos stāvos. To savulaik iegādājās, lai piešķirtu īres dzīvokļus gaidītājiem dzīvokļu rindā - denacionalizēto namu īrniekiem, maznodrošinātajiem un citiem.
Tobrīd rindā bija vairāk nekā 11 tūkstoši cilvēku un, lai tā mazinātos straujāk, Rīgas dome caur pašvaldības uzņēmumu “Rīgas pilsētbūvnieks” līdzīgi jaunuzceltas mājas iegādājās arī Baldonē par 5,7 miljoniem eiro, Silakrogā (četras mājas) par gandrīz 9 miljoniem, un Olainē par 1,8 miljoniem eiro - kopā vairāk nekā 300 dzīvokļu, kurus izīrēt rīdziniekiem. Vēl vienu daudzdzīvokļu māju Ādažos pašvaldība bija iegādājusies jau 2003. gadā.
Valsts kontrolē šādus pašvaldības toreizējos lēmumu neizprot. Valsts kontroles departamenta direktors Edgars Korčagins stāsta: “Kas mūs pārsteidza, ka dzīvokļu jautājuma problēmas risināšanai Rīgas dome bija pieņēmusi lēmumus būvēt mājas nevis Rīgā, bet iegādāties mājas Pierīgā. Tas nozīmē, ka vesela virkne rīdzinieku tā rezultātā pārvācās uz Pierīgu - uz Siguldu, Olaini, uz Baldoni, un kļuva par pašvaldību iedzīvotājiem.” Rīgas budžetam tā garām iet iedzīvotāju ienākuma nodoklis.
Valsts kontrole aprēķinājusi, ka trīs māju iedzīvotāji Siguldā, Baldonē un Ādažos piecu gadu laikā nu jau savu jauno pašvaldību makus papildināja kopumā par gandrīz pusotru miljonu eiro, kamēr galvaspilsētai - nekā. Īres cenas, ja neskaita komunālos maksājumus, ir salīdzinoši zemas – no 86 centiem līdz eiro 34 kvadrātmetrā, jeb, piemēram, 70 eiro par divistabu dzīvokli Siguldā. Tikmēr Rīgai par nopirktajām mājām līdz 2028. gadam vēl ir jāmaksā kredīts – 7,3 miljoni eiro.
Bet tas vēl nav viss. Rīga mājas, kurās dzīvo nu jau nerīdzinieki, turpina uzturēt, un izdevumi mēdz būt arī lielāki nekā ieņēmumi. Piemēram, Siguldā 2020. gadā par īri iekasēja 26,5 tūkstošus eiro, bet iztērēja 47 tūkstošus. Tas tādēļ, ka tur tika ierīkots āra apgaismojums.
Pamatojumu tieši šādam risinājumam dzīvokļu rindas mazināšanai Valsts kontrole tā laika dokumentos neesot atradusi. Tolaik Rīgas mēs bija Jānis Birks, kura paraksts ir arī uz lēmumiem par māju iegādi, bet Rīgas Pilsētbūvnieku vadīja Ivars Gaters. Viņi saka – tas bijis pārāk sen, lai atcerētos detaļas. “No loģikas puses ir taisnība, ko jūs sakāt, jo mēs jau šobrīd saskaramies, ka pilsēta arvien vairāk zaudē iedzīvotājus un līdz ar to ienākumu nodokļu maksātājus, pilsētas budžets cieš. Bet toreiz varbūt tie nebija tik aktuāli jautājumi, jo tas jau bija vairāk kā pirms 10 gadiem,” saka J.Birks. Arī I.Gaters norāda: “Katrā ziņā toreiz gan nevienam, cik es atceros, nevienam neradās ne mazāko šaubu, ka tas būtu kaut kas slikts. Tur bija drīzāk, ka tieši tas ir labi.”
Vai rinda uz salīdzinoši lepnajiem dzīvokļiem vienmēr bijusi godīga, Rīgas domes Mājokļu departamentā šobrīd nevar atbildēt. Pie dzīvokļiem Siguldā 2008. gadā lielākoties tika pretendenti, kas rindā bija gaidījuši vien no 2004. līdz 2006. gadam, kas bija salīdzinoši īss gaidīšanas termiņš. Taču departamentā skaidro, ka rinda ir daudzpakāpju, un atšķirīgi gaidīšanas laiki dažādām grupām bija iespējami. Turklāt tur norāda - gluži pretēji, prom no Rīgas rīdzinieki nemaz neraujas. Departamenta direktora pienākumu izpildītāja Inga Gulbe saka, ka ārpus Rīgas esošie dzīvokļi šobrīd nav ļoti populāri.
“Protams, ka rīdzinieki vēlas palikt Rīgā,” viņa skaidro. Šobrīd šajos namos ir 16 brīvi dzīvokļi, uz kuriem joprojām var pieteikties. Tomēr “De Facto” sastaptie ārpus Rīgas māju iedzīvotāji, kas bija teju nebeidzamās rindas ķīlnieki, par savu izvēli tomēr pārvākties ir priecīgi. Arī Svetlana, kura no nolaistas mājas Rīgā par siguldieti kļuva pirms diviem gadiem. “Mēs esam ļoti apmierināti. Ļoti, ļoti, ļoti. Un, ja gadījumā - kas, mēs ne par ko no šejienes negribam braukt prom. Mēs ar mazmeitiņu atbraucām, un viņa teica: Vecomamm, tādu dzīvokli tu Rīgā nekad nedabūsi!” Līdzīgas atsauksmes varēja dzirdēt arī Olainē un Baldonē.
Valsts kontrolē uzver, ka iedzīvotāji, kam piešķirti dzīvokļi, var būt mierīgi, jo atņemt tos nevar. Taču Rīgai no saimnieciskā viedokļa gan būtu jādomā, ko darīt tālāk. Tur atbildes pagaidām nav. Rīgas domes Pilsētas īpašumu komitejas priekšsēdētājs Dainis Locis (NA) spriež, ka, iespējams, jāveic revīzija, lai saprastu, kas tur dzīvo. “Vai tur vispār ir iedzīvotāju daļa, kam vajag to. Jo tur daudz kas ir nomainījies pa šiem gadiem padsmit un, iespējams, tie iedzīvotāju jau ir pilnīgi citi, kas tur dzīvokļos dzīvo,” viņš skaidro.
Paralēli vajagot domāt, ko darīt ar dzīvokļiem, kas atbrīvojas. Iespējams vajagot mainīt vai pārdot, lai ar laiku no prakses ar pašvaldības dzīvokļiem ārpus pašvaldības, pilnībā atteiktos. Tas gan nozīmē, ka arī Rīgai pašai straujāk būtu jāattīsta dzīvojamais fonds. Dzīvokļu rindā joprojām ir vairāk nekā divarpus tūkstoši cilvēku.
Arī Rīgas mērs Mārtiņš Staķis (PP) norāda, ka, iespējams, sadarbībā ar Pierīgas pašvaldībām, kurās ir šie dzīvokļi, tiks meklēti risinājumi, bet tie nebūs ātri. “Tas, ka 12-13 gadus nevarēja atrast labu risinājumu, tas man nedod cerības, ka mēs varēsim atrast risinājumu pēkšņi gada vai divu gadu laikā. Es domāju, ka tas diezgan ilgu laiku prasīs,” viņš saka.
Šobrīd domē un tās institūcijās nebija skaidras atbildes, vai brīvos dzīvokļus ārpus Rīgas piedāvāt atkal jauniem rīdziniekiem; formāli tas joprojām ir iespējams. Tiesa, no tiem var atteikties bez vietas zaudēšana rindā, jo šo atteikumu neieskaita trīs atteikumu limitā.
