Ofēlija par ikdienu ar šizotipiskiem traucējumiem: "Mana diagnoze nozīmē diezgan smagi sačakarētu dzīvi"

Jauns.lv

Veselības ministrijas īstenoto kampaņu “Viss ir Norm.a” turpina Ofēlijas stāsts par dzīvi ar šizotipiskiem traucējumiem.

Ofēlija par ikdienu ar šizotipiskiem traucējumiem:...

“Dažādi cilvēki bija iedzinuši, ka mentālās veselības problēmas ir kas slikts – ja man ir šīs problēmas, es esmu slikta, nemīlama. Man bija bail pazaudēt cilvēkus sev apkārt, ja parādīšu pārāk daudz no tām šausmām, kas notiek manā galvā. Ka, esot nemīlamai, pazaudēšu to, kas man ir,” viņa dalās pieredzētajā.

Ofēlija atzīst, ka sabiedrības attieksme ir dažāda: “Ir cilvēki, kas nav izbrīnīti un priecājas, ka eju uz terapiju. Tomēr ir daļa sabiedrības, kurai tas nav pieņemami, kurai esmu “jukusi un traka”. Kur mana mentālā veselība ir iemesls izteikt noniecinošas, pat draudošas piezīmes.”

Informācija palīdz izprast psihiskās veselības traucējumus

Viens no kampaņas “Viss ir Norm.a” mērķiem ir palīdzēt atpazīt dažādas psihiskās saslimšanas vai grūtības un mudināt savlaicīgi vērsties pēc palīdzības. Šizotipiskie traucējumi ir sarežģīta saslimšana, kuru var atpazīt pēc domāšanas, uztveres, emocionālo reakciju un uzvedības izmaiņām. Par šiem traucējumiem var liecināt, piemēram, īslaicīgas, pārejošas ilūzijas un halucinācijas, norobežošanās vai izvairīšanās no citiem, emocionāls aukstums, aizdomīgums, neuzticēšanās, ekscentriska uzvedība un izskats, neparasti uzskati (t.sk. maģiskā domāšana), nepatīkamas sajūtas ķermenī u.c.

Savā stāstā Ofēlija atklāj, cik svarīga ir informācijas pieejamība un izpratnes veidošana par dažādiem psihiskās veselības traucējumiem. “Mana diagnoze nozīmē diezgan smagi sačakarētu dzīvi. Es nepabeidzu vidusskolu, pazaudēju draugus. Sev ļoti dažādos veidos, ne tikai fiziski, darīju pāri, jo nesapratu, kas notiek. Biju apjukusi un bieži izmisumā. Esmu dzīvē izdarījusi ļoti daudzas lietas, kurām ir negatīvas sekas, kuras, visticamāk, nebūtu darījusi, ja man būtu kaut mazākā skaidrība, kas notiek. Manas attiecības ar ģimeni, vecākiem un citiem cilvēkiem būtu pilnīgi citādākas,” viņa stāsta. “Būtu vajadzējis, ka ir brīvāk pieejama informācija par to, kas ir trauksme, panika, depresija. Informācija par to, ka neesmu vienkārši slinks un nevērtīgs cilvēks, bet ka ir problēmas, kuras ir jārisina. (..) Bet tolaik bija aizspriedumi pret mentālo veselību. Pret to, ka jāiet meklēt ārsta palīdzība. Nebija pieejama informācija.”

Arī Ofēlija, līdzīgi iepriekšējo kampaņas “Viss ir Norm.a” stāstu varoņiem, iedrošina vērsties pēc palīdzības: “Nav jābaidās no terapeitiem. Nav jābaidās no psihiatriem. Nav jābaidās no zālēm – tās ir ļoti attīstījušās. Ja nepieciešamas zāles, tas nenozīmē, ka tu pārvērtīsies par zombiju, kuram vairs nav emociju, kurš nevar būt radošs. No tā nav jābaidās. Tas ir sarežģīti un grūti, bet palīdzība ir pieejama.”