Margarita Vilcāne pašas spēkiem uzveic depresiju, bet aizvien skumst pēc vīra

Šomēnes Jurijam būtu bijusi 85. jubileja. To Margarita atzīmēja viena, pieminot savu dārgo dzīvesbiedru, aizdegdama svecītes. Margaritas Vilcānes balss skan moži un dzīvespriecīgi. Jūtams, ka savas dzīves smagākajam posmam viņa ir izbridusi cauri. Nupat dziedātāja atvadījusies no sava dēla Andra Vilcāna, kurš pēc mammas apraudzīšanas atgriezies pie savas ģimenes Amerikā.

Kā klājas, un vai jūtat pavasara tuvošanos?

Laikam tāpat kā visi. Paldies Dievam, lai arī uzsniga sniegs, tomēr diena ir garāka, saulītes vairāk. Viss ir labi!

Decembrī, kad tuvojās jūsu 80. dzimšanas diena, kāds cilvēks centās noskaidrot, kā ar jums iespējams sakontaktēties, jo jūs vēlējās uzmeklēt ebreju māsīca no Izraēlas. Vai viņai tas izdevās?

Jā, man zvanīja kāds cilvēks. Man grūti izskaidrot... Tur ne tik daudz viņa, cik es sapratu, bet viens komponists, ar ko Nora [Bumbiere] tur pašās beigās bišķiņ darbojās kopā... Māsīca caur viņu kaut ko uzzināja par mani. Pašas nemaz nesakontaktējāmies.

Tikai uzzināja, kā jums klājas, un pietika?

Viņa tikai deva par sevi ziņu. Teiksim tā.

Vispār zinājāt, ka Izraēlā jums ir māsīca?

Principā zināju, jā. Bet mums nekādu tuvu attiecību un kontaktēšanās nav bijis. Māsīca ir no mammas puses. Tikāmies, kad viņa bija maziņa. Viņa ir manas mammas jaunākā brāļa meita no pirmās laulības. Ai, tur visi tie raduraksti!

Kāda jums bija sajūta? Patīkami, ka savējie cenšas uzmeklēt?

Nekāda. Ziniet, ejot laikam, gadiem, cilvēks ļoti daudz ko pārvērtē. Un ļoti daudzos gadījumos draugi, kas ir bijuši visu dzīvi, paliek tuvāki par asinsradiem. Nekādu Ameriku es neatklāju – tas tā ir. Katram cilvēkam ir tāds loks. Man tas nav diez ko plašs, bet ir. Tāda savējo čupiņa.

Vai jūsu dēls Andris pašlaik atrodas Latvijā?

Nē, nē! Viņš ir savās mājās, un mājas, ģimene viņam ir tur – Amerikā. Novembra beigās viņš bija speciāli atlidojis uz manu dzimšanas dienu, te viņam arī bija darīšanas. Kad visu apdarīja, 3. februārī aizlidoja. Jā, mums nemitīgi... tikšanās un atvadīšanās. Bet bērniņi jau arī viņu gaida.

Kā savu apaļo jubileju nosvinējāt?

Ar Andri, un mana tuvākā draudzene atbrauca ar savu dēlu un vedeklu. Protams, arī torte bija.

Pa kurieni pašlaik dzīvojaties?

Aizvien pa savu vasaras māju Upesgrīvā.

Rīgā negribas atgriezties?

Ziniet, ar šo trako laiku – i negribu. Te, laukos, es staigājos un esmu brīvībā. Gaidu, kad beigsies šis ļaunais murgs. Gribu vai negribu, tāpat sanāk ziņām sekot līdzi, un nekā patīkama jau tur nav. Absolūti nekā patīkama.

Saņēmāt uzaicinājumu vakcinēties?

Es jau vakcinējos pagājušajā nedēļā. Bez šaubām, ir mazliet drošības sajūta lielāka. Jau sen, sen – vasaras vidū – pieteicos; ar dēlu tā visu izrunājām, un abi esam vienisprātis – vismaz kaut kāda gaisma tuneļa galā.

Prieks jūs tādu optimistisku dzirdēt.

Kādai tad man jābūt?! Ak kungs! (Smejas.) Kas tad cits mums vēl atliek, kā pašam sevi federēt.

Esat salāpījusi savu sāpi?

To salāpīs tikai laiks... Tieši šodien manam Jurim ir dzimšanas diena. Viņam paliktu 85 gadi. Šogad apritētu 40 gadi mūsu kopdzīvei. Otrajai laulībai tas nav joks. Tas ir liels laiks.

Šodien pieminu savu Juri. Aizdedzināju svecītes – augšstāvā un apakšstāvā... Aizvien jūtu viņa klātbūtni un atbalstu, lai arī Jura vairs fiziski nav šeit, uz zemes. Es pat jūtu vēl arī savas mammītes klātbūtni. Mammīte un Juris – tie ir cilvēki, ar ko katru vakaru, ejot gulēt, aprunājos, izrunājos... Neapgalvošu, ka protu dzīvot... Bet kaut kā ir sevi jātur... Dievam lūdzos katru vakaru – ļauj man cienīgi nodzīvot tās dieniņas, ko man vēl esi atvēlējis.

Kā jums ir aizritējis šis laiks kopš Jura aiziešanas?

Šis laiks man ir aizritējis ļoti smagi. Ļoti smagi. Tas ir neizsakāmi, cik ļoti viņa klātbūtnes pietrūkst. Te, Upesgrīvā, jau uz katru soli viss atgādina viņu. Mēs piecus gadus te kopā pa vasarām dzīvojāmies. Rīga bija pa ziemu...

Ņemot vērā, cik smagi un grūti jūsu vīram bija, cīnoties ar audzēju, nemierināt sevi ar domu, ka... tur viņam ir labāk?

Jā... Pēdējais laiks viņam bija ļoti grūts. Viņš visu laiku bija pie pilna prāta, visu laiku mēs sarunājāmies, bet nu mocījās viņš ļoti. Tas ir smagi.

Bet tā, lūk, ir dzīve. Kāds nu katram mums tas liktenis.

Kā saprotu, jums pašai ir izdevies tikt pāri tādam ļoti nopietnam depresijas periodam, kas jūs nospieda pēc Jura nāves?

Jā, bija tāds brīdis, kad viss uzvēlās virsū par daudz. Gan Jura aiziešana, gan vēl citas problēmas. Man bija par smagu tas viss. Un savas sekas jau tādi lieli satraukumi un pārdzīvojumi atstāj jebkuram cilvēkam.

Kā jums izdevās tikt pāri depresijai?

Ar savu spēku, ar dievpalīgu un draugu atbalstu. Pie psihoterapeitiem negāju – tas nav mans. Man nepatīk svešam stāstīt... Man draugi ir gadu gadiem, un tie ir cilvēki, ar ko varu dalīties savos priekos un bēdās pavisam atklāti, no sirds.

Kādas tagad ir tās svētās lietas, ko darāt diendienā, lai justos moži un dzīvotpriecīgi?

Lasīšana! Un pastaigas mežā.

Principā jau neesmu lauku cilvēks. Laikam pats galvenais ir tas, ka esmu diezgan pašpietiekama. Man pietiek ar to. Faktiski to es iemācījos no sava vīra. Mēs abi bijām tādi.

Bet mežs – tas mums visai ģimenei vienmēr ir kā zāles – mammai bija tā, un man ir tā. Staigāju katru dienu apmēram stundu.

Esat varen izturīga, ņemot vērā jūsu apaļos 80!

Kāda nu esmu, tāda esmu! Bet zināt – teikšu kā tajā slavenajā filmā par Šuriku: “Nu nada, Fedja!” Un domājat, ka man dikti gribas ģērbties un iet? Negribas! Atzīstos.

Tas ir pārkāpt pāri sev?

Precīzi!

Tur, Upesgrīvā, nejūtaties vientuļi?

Mēs dzīvojam kopā ar brālēnu, kurš par mani ir pārdesmit gadu jaunāks. Dzīvojam diezgan noslēgti – tāpat kā visi pašlaik.

Pēc sabiedrības neprasās?

Skatoties, pēc kādas... Bet principā – nē. Man nav garlaicīgi pašai ar sevi.

Brālēns ir no tēva vai mātes puses?

No mammas puses. Man ar tēti nav bijis nekāda sakara – es viņu neatceros, neesmu ne redzējusi, neko, nekā.

Bet, ar brālēnu zem viena jumta dzīvojot, jūtos labi. Tomēr atbalsts kāds – par iepirkumu atnešanu no veikala man nav jādomā. (Smejas.)

Vai mājās kopā ar jums dzīvo arī kāds kaķis vai sunītis?

Nav gan. Man dzīvē ir bijuši gan suns, gan kaķis, bet vairāk – nē! Nekad! Un tas nav tāpēc, ka es negribētu par kādu radībiņu uzņemties rūpi, bet gan tāpēc, ka vēlos sevi pasargāt. Ir ļoti smagi zaudēt to, ko mīli. Ļoti smagi.

Lūk, no dzīvnieku zaudēšanas es varu izvairīties, bet no tuvu draugu zaudēšanas tas diemžēl nav iespējams.

Citas ziņas un notikumus skatiet žurnālā "Kas Jauns"!