Meli un puspatiesības par jauno koncertzāli Elizabetes ielā: ministrs-tenors Puntulis pret arhitektu-tenoru Vilciņu

Jāteic, ka ideja ēkas, kurā tagad atrodas pasaules tirdzniecības centrs “Rīga”, vietā uzbūvēt Rīgas jauno akustisko koncertzāli radās visnotaļ pēkšņi. Vēl pirms kāda gada pilnā nopietnībā sprieda, ka uz turieni varētu pārcelties Ekonomikas ministrija, un bijusī “cekas” ēka bija kultūras pieminekļu sarakstā. 1974. gadā uzbūvētā ēka saglabāšanu jau nav pelnījusi tās “ideoloģiskās slodzes” dēļ, bet gan arhitektūras izcilības dēļ, kuru, iespējams, pašlaik vēl daudzi neapzinās, jo kopš tās uzcelšanas pagājis salīdzinoši neilgs laiks. Jāpiebilst, ka “cekas” nama veidolam arhitekti ideju smēlās no UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas) galvenās mītnes Parīzē, kuru gan neviens negrasās nojaukt.

Tenors pret tenoru

Viena no “cekas” ēkas arhitekta Jāņa Vilciņa (1931-1996) meita Māra Zemdega, kuru pazīstam kā TV šova “Īstās latvju saimnieces” dalībnieci un Allažu viesu nama “Mauriņi” saimnieci, Jauns.lv pastāstīja:

“Atceros savu bērnību un agru jaunību. Tēvs vienmēr strādāja. Mums, bērniem, bija noteikts viņu tad netraucēt. Vienmēr blakus skanēja atskaņotājs ar operu ārijām. Savulaik varēju noteikt, kas dzied – Karuzo, Domingo, Karerass, Lanca, Zābers... Un ko dzied. Tēvs savulaik, no laukiem braukdams uz Rīgu studēt, nebija īsti pārliecināts, kur stāsies – konservatorijā vai uz arhitektiem. Tēvs bija tenors. Viņa jaunākais brālis arī dziedāja savu lauku iespēju robežās – vīru vokālajā ansamblī.

Tāpēc tagad jo sāpīgāk, kad cits tenors – Nauris Puntulis – pieliek milzu pūles un apkauno savu vārdu, lai iznīcinātu mana tēva mūža darbu. Tas ir – kultūras ministrs pieliek lielas pūles, lai tiktu nojaukts mana tēva projektētais un viņa uzraudzībā celtais nams Elizabetes ielā 2, Rīgā.

Apelsīni koferī no Maskavas

Savulaik es uz to namu biju greizsirdīga. Tas faktiski atņēma man tēvu ikdienā. Jo viņš visu laiku bija tur. Ja kādu brīdi nebija, tad notika visādi brīnumi – tēvs lika jaukt nost un būvēt, kā nākas. Tēvs mūžīgi bija komandējumos – Maskavā, kaut ko saskaņojot, Armēnijā un Urālos, lai izvēlētos materiālus ēkai. Man viņš lielā mērā saistījās ar apelsīniem koferī no Maskavas...

Lai saprastu ēkas Elizabetes ielā 2 būtību un to, kāpēc tā ir svarīga šodien, jāsaprot, no kādas ģimenes bija nācis mans tēvs, un kāds bija viņa pasaules uzskats. Vīpes (Krustpils novads) „Kaļupnieki” bija viņa dzimtās mājas. Atceros savu vecotēvu Niklasu Vilciņu, viņš katru svētdienu ietērpās baltās adītās biksēs un apstaigāja sava bijušā īpašuma robežas. Jo nāks atpakaļ vecie laiki. Un Latvija atkal būs brīva. Arī es tā tiku audzināta. Man neatļāva stāties pionieros. Tēvs bija pret, kad man tika piedāvāta aspiranta vieta filozofijā pēc agronomijas fakultātes beigšanas. „Sarkanā filozofija!” - viņš teica. Tāpat viņš nebija sajūsmā, kad kolhozā man tika piedāvāta arodbiedrības priekšsēdētājas vieta. Tas esot izlīgums ar komunistisko vadību.

Par komunistu naudu brīnišķīga ēka brīvai Latvijai

Varētu domāt – kā gan šāds cilvēks varēja projektēt centrālkomitejas ēku? Ļoti vienkārši. Tēvs uzskatīja, ka mēs visi kādreiz dzīvosim brīvā Latvijā, savā valstī, kā viņš teica. Un viņš savai dzimtenei par komunistu naudu uzdāvinās, ziedojot savu mūžu, brīnišķīgu ēku. Gribu teikt, ka tas ir labākais, kas no arhitektūras un būvniecības viedokļa mums ir palicis no tā laika – no materiālu kvalitātes, būvniecības un arhitektūras viedokļa.

Tēvs teica, ka tā ir tāda cilvēka viltība, kurš bija spiests dzīvot tajos laikos – ar ienaidnieka iespējām uzbūvēt brīnišķīgu celtni brīvai Latvijai. Tāpēc ir divtik skumji, ka mūsdienu ministrs un kultūras cilvēks vēlas šīs ēkas nojaukšanu.

Domāju, ka pamatā ir kaut kas cits. Sākumā ministrs runāja, ka Rīga jāatbrīvo no „komunisma rēga”. Lai gan 30 gadus brīvā Latvijā stāvēja šī ēka un nevienam netraucēja. Kad ēkas arhitektu nākamās paaudzes pārstāvji tikās ar ministru, viņš atvainojās par šo izteicienu. Bet ļaunums jau bija izdarīts. Vajadzētu savus izteikumus atsaukt arī publiski.

Diemžēl jākonstatē, ka šo adresi kāds ir iekārojis. Un mūsu kultūras ministrs ir tikai mums pagaidām slēpta pasūtījuma izpildītājs. Par to liecina viņa mērķtiecīgā rīcība. Vēl pirms doma par ēkas nojaukšanu tika darīta zināma publiski, ēkai tika pazemināts kultūrkapitāla stāvoklis – tā tika izmesta no vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļu statusa. Tika paziņots, ka ēkas ekspluatāciju aizliedz Ugunsdrošības valsts inspekcija. Noskaidrojām, ka ugunsdzēsēju akts vien ietvēra novēršamo neatbilstību uzskaitījumu.

Tika publicēts saraksts ar māksliniekiem, kuri paziņojuši, ka koncertzāle var atrasties vienīgi šajā adresē. Daļa mākslinieku pauda, ka nebūt nav parakstījušies par šādu viedokli. Tika komentēts, ka Ekonomikas ministrija, kurai bija paredzēts pārvākties uz šo ēku, nedarot to ekonomisku apsvērumu dēļ. Lai gan ir pētījums, kurš paredz, ka šādā gadījumā valsts ieguvumu gūtu jau 2022.gadā.

Kāpēc šī koncertzālei nav piemērota vieta?

Kāpēc šīs puspatiesības un meli? Vai Rīgā nav vietas koncertzālei? Vai šī ir vienīgā piemērotā?

Šeit koncertzāli būvēt būtu bezatbildīgi vairāku apsvērumu pēc. Pirmkārt, šeit jau ir ēka, vieta aizņemta, šeit atrodas modernisma arhitektūras piemineklis, salīdzinoši labā stāvoklī. Īpaši, ja ņem vērā, ka tas ir ekspluatēts bez uzturēšanas ieguldījumiem.

Otrkārt, mēs redzam, ka, piemēram, Nacionālais teātris būvē parkā iekšā jau kuro kārtu. Vai koncertzālei nebūs attīstīties? Mēs to nolemjam bez šādām perspektīvām.

Vai arī, treškārt, mēs pasludinām, ka parks pārstāj eksistēt. To ļoti labi arī raidījumā „Kultūršoks” attēloja dabas un ainavu eksperti. Vēl derētu izpētīt tādu jautājumu kā auto plūsma Rīgas klusajā centrā, kurš šādā gadījumā pilnīgi noteikti pārstātu būt kluss. No Elizabetes ielas pārvāktos vēstniecības, vispirms nepārvarams būtu būvniecības process, pēc tam arī ēkas ekspluatācija ar skatītāju pieplūdumu koncertu laikā. Stāvvietu jautājums šeit nav labāk atrisināms kā AB dambī.
 
Ministrs runā par to, ka jāuzbūvē jaunā koncertzāle, „domājot zaļi”. Jāapjautājas, ko viņš saprot ar zaļo domāšanu? Nodzīvot vienu ēku līdz iznīcībai, to nojaukt un būvēt jaunu? Tā savulaik rīkojās barbari. Noplicināja vienu vietu un tad lūkojās pēc citas, ko atkal izmantot un tad doties tālāk. Visā pasaulē ar zaļu domāšanu saprot saudzēt un saglabāt. Mēs tagad siltinām PSRS laika daudzdzīvokļu ēkas, kuras tika būvētas pēc muļķīgiem tipveida projektiem. Bet gribam nojaukt ēku, kura ir pats labākais, ko tais laikos varēja uzbūvēt nākotnei.

“Cekas” ēka “izglāba” Rātslaukumu

Šeit varētu vēl iztirzāt virkni jautājumu par ēku Elizabetes ielā 2. Pateicoties mana tēva uzstājībai, šī ēka nav iebūvēta Rātslaukumā vai Rīgas 1. ģimnāzijas vietā. Vietā būtu jautājums: Kam par katru cenu vajag šo ēku dabūt nost no zemes?

Arhitekti uzskata, ka ēka saglabājama kā piemineklis. Ministrs saka – nojaucama. Šī esot vienīgā vieta koncertzālei visā galvaspilsētā. Arhitekti piedāvā citas vietas. Nu labi. Bet ēka vienalga brūkot uz galvas. Jānorobežo! Vai šādi veido sabiedrības viedokli? Jo es neticu, ka projektā tēvs paredzējis, ka ēkas apdares plāksnes stiprinātas uz enkuriem, kuri dabā nav izveidoti.
 
Brīnos par ekspertiem, kuri gatavi apliecināt jebko, kas der patlabanējam  varas nesējam.

Es vēl varētu runāt un runāt. Bet pamatā jau gribētos zināt – kāpēc jānojauc labākais, kas tais laikos radīts? Man zvana manas paaudzes arhitekti un stāsta, ka šī ēka viņiem bijis kā arhitektoniskas atļaušanās un būvniecības paraugs”.

Iedvesmu smēlās no UNESCO

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Rīgā tika uzcelti vairāki tā laika modernisma arhitektūras paraugi - Dailes teātris, viesnīca “Latvija”, sadzīves pakalpojumu nams “Rīgas modes”, Gaiļezera slimnīca, Rīgas Horeogrāfijas un Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu ēku komplekss, lidosta “Rīga”, ka arī “cekas” ēka. Vairāki Latvijas arhitekti (piemēram, Pēteris Bajārs un Uldis Lukševics) iebilst pret plāniem nojaukt “cekas” ēku un aicina Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi iekļaut ēku kultūras pieminekļu sarakstā tās modernisma kvalitāšu, interesantu arhitektūras ideju un kvalitatīvas apdares dēļ: to ēka spējusi saglabāt gandrīz sākotnējā veidā.

Ēkas autori tās arhitektūrā iedvesmojušies no 1958. gadā uzceltās UNESCO ēkas (World Heritage Centre) Parīzē, kuru gan pašlaik neviens negrasās jaukt nost. Ēkas apjomu veido simetrisks trijzaru adminstratīvais korpuss ar centrā novietotu kāpņu telpu, tam pievienota konferenču zāle.

Puntulis par nojaukšanu, arhitekti - pret

Jauns.lv jau rakstīja, ka Nacionālās koncertzāles vietai noskatīta bijusī Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas. Ēkas, kura tika pabeigta 1974. gadā, arhitekti ir Jānis Vilciņš, Alfons Ūdris un Antons Staņislavskis (līdzautors Gunārs Asaris, akustiku plānojis Alberts Vecsīlis).

Ēka atrodas Kronvalda parkā, kur tā turpina jau 19. gadsimta beigās sākto Rīgas centra sabiedrisko ēku ansambļu izvietojumu parkos ap Pilsētas kanālu. 2020. gada 15. jūnijā valdības koalīciju veidojošās partijas paziņoja, ka vienojušās nojaukt bijušo “cekas” ēku. Pēc tam valdība nolēma atbalstīt šo ieceri.

Kultūras ministrs Nauris Puntulis prognozēja, ka ēku varētu sākt nojaukt 2021. gada pavasarī. Tomēr nu Arhitektu savienība lēmusi meklēt alternatīvus koncertzāles būvniecības variantus, lai saglābtu “cekas” ēku. Līdz tam Puntulis solījis nesākt tās nojaukšanu. Tomēr ēkas saglabāšanas iespējas ir apdraudētas. Ministrs solījis vien ēkas nojaukšanu nesākt līdz nākamā gada 1. martam, neskatoties uz to, ka aptuveni 20 pazīstamu arhitektu grupa vērsusies Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, aicinot tai piešķirt kultūras pieminekļa statusu.