Kas ir noslēpumainais kardināls Ozoliņš kulta seriālā "Jaunais pāvests"? Latviešu priesteriem ir versijas

Portāls Kasjauns.lv domas par jauno seriālu un par to, kas varētu būt noslēpumainais kardināls Ozoliņš, jautāja vairākiem latviešu katoļu priesteriem.

Grauj priekšstatus par Dieva vietnieku zemes virsū

Jaunais seriāls latvieša sirdij var būt tuvs ne tikai savas mākslinieciskās kvalitātes dēļ, bet arī tādēļ, ka tajā viens no galvenajiem varoņiem ir kāds kardināls Ozoliņš, kuru jaunievēlētais pāvests nosūta sludināt uz nomaļo un sūro ASV štatu – Aļasku, un tajā skan arī Pētera Vaska mūzika. Nule seriāls pārtulkots arī latviski un aizvien vairāk to skatās arī mūsu tautieši.

„Jaunais pāvests” – Pijs XIII grauj sabiedrībā iesīkstējušos priekšstatus kādam jābūt Dieva vietniekam zemes virsū. No vienas puses Pijs XIII ir konservatīvs ticības aizstāvis, kurš no baznīcas izdzen gejus un aborta piekritējus, bet no otras puses nemaz tik svēts nav, jo pastāvīgi smēķē un izvairās parādīties publikas priekšā, bet, ja arī to dara, tad nostājas ar muguru pret ticīgo pūli un neļauj sevi fotografēt.

Pāvesta nežēlastībā kritušais Ozoliņš

Jau seriāla sākumā negaidīti ne jau tajā pozitīvākajā gaismā parādās viens no varoņiem – kāds kardināls, kuram neapšaubāmi ir latviska izcelsme, jo viņa uzvārds ir Ozoliņš. Aktiera Vladimira Bibika atveidotais savecējušais kardināls neiepatīkas jaunajam pāvestam, kurš viņu nosūta „kalpošanas skaistumu” saskatīt arī skarbajos ziemeļos - Aļaskā.

Ozoliņa tēls izraisījis dažādas spekulācijas, kas tad varētu būt tā prototips. Grāmatas „Latvieši ir visur” autors Otto Ozols izteicis hipotēzi, ka Ozoliņam varētu būt gluži reāls prototips – konservatīvais latviešu izcelsmes vasarsvētku draudzes sludinātājs Edgars Kalniņš, kurš amerikāņu vidē tiek saukts par „Ed Kalnin” un kurš savulaik ir bijis Aļaskas gubernatores Sāras Peilinas padomnieks jeb „garīgais tēvs”.

„Varbūt Sorentīno ir NHL fans? Tāpēc viņam prātā palicis Ozoliņa vārds...”

Bet, ko par iespējamo kardināla Ozoliņa prototipu saka latviešu katoļu priesteri? Un kā viņi vērtē seriālu „Jaunais pāvests”.

„Radio Marija Latvija” programmas direktors, Vidzemes Katoļu jauniešu centra kapelāns un Rīgas Svētās Terēzes no Bērna Jēzus draudzes vikārs Pēteris Skudra portālam Kasjauns.lv vērtēja seriālu šādi:

„Esmu redzējis seriāla astoņas sērijas un plānoju beidzot noskatīties arī pēdējās divas.

Kardināla Ozoliņa tēlu šajā stāstā neesmu dikti pētījis. Varbūt tam ir kāds prototips, varbūt nav.

Mans pieņēmums ir tāds, ka viņš vienkārši ir kā tāds varonis, kurš norāda, ka ne visi kardināli nāk no Itālijas vai ASV ieceļojušajiem īriem. Kardināli nāk arī no citām zemēm. Piemēram, nesen pāvests Francisks iecēla vairākus jaunus kardinālus, kuri nāk no Āzijas, Dienvidamerikas un citiem kontinentiem. Lielākā daļa no viņiem kalpo savās zemēs un daži veido Romas kūrijas personālu - pārsvarā dažādu pontifikālo padomju un kongregāciju vadītāji.

Nezinu vai Sorentīno būtu speciāli meklējis kādu garīdznieku, kuru attēlot filmā. Ja nu vienīgi netīšām dzirdējis kādu stāstu par kādu puisi no Austrumeiropas, kurš kalpojis Aļaskā. Galu galā pēc otrā pasaules kara ļoti daudz latviešu garīdznieku ir kalpojuši un studējuši ASV, Kanādā, vairākās Eiropas valstīs, latviešu filozofs Staņislavs Ladusāns ir darbojies Brazīlijā, Otrā pasaules kara laika kapelāns Kazimirs Ručs darbojās Romā, godināmais bīskaps Boļeslavs Sloskāns rūpējās par trimdas latviešu puišu izglītošanu Beļģijā, Francijā un Vācijā (viņa skolnieki ir bijuši bīskaps Antons Justs, kurš dzīvo Jelgavā, mūžībā aizgājušais ilggadējais katedrāles prāvests Rīgā Antons Smelters, no jaunākiem priesteriem - brāļi Jerumaņi, no kuriem viens darbojas Lugano universitātē un citi).

Par pašu seriālu runājot, man liekas, ka tas ir ļoti interesants. Tajā nav šablonisku labo vai ļauno tēlu. Tajā ir cilvēki ar saviem labajiem darbiem, labajām idejām, cēlajiem mērķiem, ar viņu vājībām, kaislībām, nepilnībām un robežām. Kā katrs no mums. Domāju, tas tāds interesants skatījums uz garīdzniekiem, kurus mākslā un kino mēdzam redzēt vai nu kā izteikti labus tēlus - vīrus melnās sutanās, kas, spītējot grūtībām un sabiedrības noskaņojumam, rūpējas par trūcīgiem bāreņiem, vientuļām mātēm, lepras slimniekiem, gūstekņiem, vai arī izteikti negatīvus tēlus, kuri ir neuzticīgi savam aicinājumam, dzērāji, pedofīli un tā tālāk. Šajā seriālā garīdznieks ir cilvēks visā savā daudzšķautnainībā, kurš meklē Dievu, šaubās par Dieva eksistenci, labāko nodomu vadīts pieņem lēmumus kādas idejas vārdā, kļūdās, iemīlas, vai tieši otrādi - baidās no personīgām attiecībām, lai netiktu pievilts... un pluss ir tas, ka seriālam viscaur vijas izsmalcināts humors, kuru nevienam nevajadzētu uztvert personīgi.

Aktieru tēlojums seriālā ir pārliecinošs. Īpaši jau galvenais aktieris, kurš tiešām rada iespaidu, ka viņš ir vecāku atstāts bērns, kurš pat pieaudzis būdams cieš no šīs traumas. Man pašam patīk tas, kā ir strādājis operators - katrs kadrs ir kā tāda bilde, ļoti pārdomāts, kur visam ir nozīme.

Manuprāt, seriālu visai labi raksturo katras sērijas titri ievadā, kur fonā redzami dažādi izcili mākslas darbi, kuri attēlo Baznīcas vēsturi no Kristus laikiem, tiem garām soļo jaunais pāvests ar vieglu smīnu sejā un fonā skan Džimija Hendriksa dziesma „Watchtower”. Tāds ir mans kopsavilkums visai noskaņai seriālā, kurā ir katoliskās Baznīcas 2000 gadu tradīcija un uzticība Kristus mācībai, cilvēciskais faktors un visi mūsdienu apstākļi, kuros nonāk 21. gadsimta cilvēks.

Neko konkrētu, diemžēl, nevaru pateikt par Ozoliņa prototipu. Varbūt Sorentīno ir NHL fans un viņam bija iekritis prātā uzvārds Ozoliņš kā labskanīgs vārds? (Sandis Ozoliņš ir viens no izcilākajiem latviešu hokejistiem, vienīgais, kas izcīnījis Stenlija kausu, kuru viņš Kolorādo „Avalanche” sastāvā izcīnīja 1996. gadā - red.)”.

„Garlaicīgs murgojums”

Savukārt Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docētājs, Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes rezidents, Rīgas arhidiecēzes sakrālās mākslas komisijas loceklis Dr. Hist. Eccl. Andris Priede Kasjauns.lv teica: „Katrā ziņā priecājos, ka Latvijas un latvieša vārds parādās kino apritē. Atzīšos, ka par seriālu esmu tikai dzirdējis.

Ozoliņam kā konservatīvam katoļu garīdzniekam varētu būt prototips monsinjors Pauls Ozoliņš (1878 - 1948) vai Jēkabs Ozoliņš (1876 – 1949, Zviedrijā). Pirmajam pat pieraksta zināmu lomu Saeimas deputāta un spilgta Latgales Atmodas līdera prelāta Franča Trasuna nomelnošanā pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū, kaut gan tas nav pierādīts. Pusmūža gados par garīdznieku kļuva skolotājs Roberts Ozoliņš, kas nomira pirms trim gadiem, pieklājīgs un korekts kungs, kas izpelnījās pašvaldības atzinību ar savu baznīcu un draudzes māju kā ciema sakoptāko ēku.

Taču ir tuvu neiespējamam, ka šie vārdi no latviešu katoļu garīdznieku aprindām būtu iedvesmojuši kādu seriālu”.

Toties Kuldīgas, Lēnu un Skrundas katoļu draudzes administrators Vjačeslavs Bogdanovs seriālu „Jaunais pāvestu” sauc par murgojumu, kurā nav vērts iedziļināties:

„Man ir grūti ko teikt gan par seriālu, gan fantāzijām, uz kuru pamata šāds seriāls ir tapis. Tieši vakar paskatījos. Man pietika pacietības  noskatīties vienu sēriju. Manuprāt, absolūts murgojums, pie tam neinteresants un garlaicīgs...”

Ne tikai latviešu kardināls, bet arī latvieša mūzika „Jaunajā pāvesta”

Tomēr kardināla Ozoliņa tēls nav vienīgais, kas seriālā „Jaunais pāvests” uzrunā latviešus. Tajā skan arī starptautiski pazīstamā latviešu komponista Pētera Vaska mūzika – komponista ceturtā stīgu kvarteta fināldaļa skaņdarbā – meditācijā „Vientuļais eņģelis”. Par Vaska mūzikas nonākšanu seriāla skaņu celiņā parūpējusies latviešu komponista izdevniecība „Schott Music”. Vasks par šo faktu izteicies: „Man tas ļoti patīk un jūtos pagodināts”.

Pats komponists seriālu vēl nav redzējis, bet to vēlas: „Domāju, seriāls skar būtiskas tēmas. Vatikāna vadībā ir veci, astoņdesmitgadīgi vīri un ir vajadzīga jauna, asa slota, kas to visu izslauka”.

Šī nav pirmā reize, kad Sorentīno uzņemtajos kinodarbos skan Vaska mūzika. Par savu darbu izmantošanu Sorentīno filmās Vasks arī saņemot pienācīgu honorāru, par kuru viņš ir sajūsmā.