Bordāns rosina Rīgā uzcelt pieminekli Gunāram Astram

Informējot ministrus par 1991.gada barikāžu 30 gadu atceres pasākumu plānu, Bordāns rosināja apsvērt iespēju uzcelt pieminekli Astram.

Bordāna ieskatā, Astras piemineklim būtu jāatrodas iepretim Rīgas apgabaltiesai.

Plašākas diskusijas par šo priekšlikumu gan nesekoja, tomēr Bordāns rosināja kolēģus šo izteikto ideju apsvērt šogad gaidāmajā neatkarības atjaunošanas piemiņas gadskārtā.

Jau vēstīts, ka 2019.ada aprīlī Latvijas Ordeņu kapituls nolēma Astram pēc nāves piešķirt Viestura ordeni.

Līdz ar šo lēmumu Astra atzīts arī par Viestura ordeņa lielkrusta komandieri.

Astra dzimis 1931.gada 22.oktobrī Rīgā un miris 1988.gada 6.aprīlī Ļeņingradā. Viņš bija viens no tiem, kas pagājušā gadsimta 60.līdz 80.gados nevardarbīgi pretojās komunistu varai Latvijā.

Pirmo reizi par pretpadomju darbību - tikšanos ar ASV diplomātiem un saraksti ar latviešiem ārzemēs - viņu arestēja 1961.gadā un uz 15 gadiem ieslodzīja piespiedu darba nometnēs Mordovijā. Jau dažus gadus pēc atgriešanās Latvijā viņu atkal arestēja un 1983.gada beigās tiesāja par pretpadomju literatūras glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu.

No šī apcietinājuma Astru atbrīvoja tikai 1988.gada februāra sākumā. Drīz pēc tam - 1988.gada 6.aprīlī - viņš mira. Astras bēres Meža kapos izvērsās par vienu no pirmajām tautas manifestācijām, kurās publiski tika lietots Latvijas karogs un atskaņota Latvijas himna.

Īpaša nozīme ir viņa runai 1983.gada 15.decembrī LPSR Augstākajā tiesā teiktajam pēdējam vārdam, kas beidzas ar mūsdienās daudz citēto frāzi: "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot."

Šī pēdējā vārda frāze lasāma arī uz piemiņas plāksnes pie mājas Lucavsalas ielā 30, kur Astra dzīvoja no 1931. līdz 1988.gadam. Plāksni atklāja 2014.gada septembrī.