Latvijas simtgadnieki moži nosvin savas dzimšanas dienas. FOTO

Piedzīvotās apaļās jubilejas, kuru svinēšana iekrita vienā mēnesī ar „Dievs, svētī Latviju!” atzīšanu par Latvijas himnu simtgadi, liecina, ka Latvijas simtgadnieki ir pozitīvi noskaņoti un pandēmijas ierobežojumi nav viņus iedzinuši depresijā.

Simtgadnieci atnākt sveikt 102. gadus vecā draudzene

Savu 101. dzīves gadu jūnija pirmajā dienā iesāka Skrundas novada aprūpes nama „Valtaiķi” iemītniece Anna Dalke. Viņas sveikšana gan notika šaurā lokā, piedaloties tikai darbiniekiem un nama iemītniekiem. Annu jubilejā sveica arī Anna Stabe, kurai šogad apritēja jau 102. gadskārta. Dzimšanas dienā jubilāre tika sumināta ar dziesmām, vēlot labu veselību.

Anna Dalke dzimusi Vaiņodes apriņķa Asītes pagastā, augusi trīs bērnu ģimenē un bijusi jaunākā atvase. Visu mūžu nodzīvojusi Liepājā, bet nu dzīves ceļš atvedis uz Valtaiķiem. Anna vienmēr bijusi ar dzīvi apmierināta. Viņa pati stāsta, ka laiki ļoti mainījušies - lai cilvēki novērtē to, ka ir vārda brīvība, labklājība un iespējas.

Ar Annu Stabi abas ir vecākās nama iemītnieces un labprāt piedalās pasākumos, un svētku reizēs uzdzied „Daudz baltu dieniņu”.

Diemžēl koronavīrusa krīzes dēļ apaļo jubileju nācās svinēt bez piederīgajiem. Viņa savā dzimšanas dienā jutās gan uztraukusies, gan saviļņota. Bija sarūpētas kūkas un ziedi , tika arī kāda dziesma uzdziedāta. Savā jubilejā viņa laikrakstam „Kurzemnieks” ar prieku atzina: „Esmu pieredzējusi, kā Latvija kļūst patstāvīga. Piedzīvoti dažādi laiki, bet pāri visam katram valsts iedzīvotājam novēlu laimi, labklājību un darbu, ko padarīt”.

„Galva – gaiša, prāts – možs”

26. jūnijā 100. dzimšanas dienu svinēja Vaives pagasta iedzīvotāja ar zīmīgu vārdu – Ilga Saulīte. Cēsu novada pašvaldība vēsta: „Ilga, kas bijusi gan pasniedzēja Cēsu skolotāju institūtā, gan strādājusi par ķīmijas un bioloģijas skolotāju, atzīst, ka ilgā mūža noslēpums ir dzīves rūdījums, kas gūts nebaltās dienās, taču uzsver, ka, neskatoties uz redzes un dzirdes pasliktināšanos, vēl arvien lasa, skatās TV un priecājas par smaržām, kas nāk no viņas lauku mājas pagalma, jo galva, neskatoties uz gadu nastu, ir gaiša, un prāts – možs”.

Jubilārei trīs vārdi: Alvīne Ida Margarita

Mēnesi pēc īstās dzimšanas dienas – 18. jūnijā Liepājas domes vadība 100. jubilejā sveica liepājnieci Alvīni Idu Margaritu Teteri. Jubilāre piedzīvojusi sūru bērnību un visu mūžu smagi strādājusi, tomēr viņa ir izaudzinājusi un izskolojusi četrus bērnus – divus dēlus un divas meitas. Viņai ir pieci mazbērni, viens mazmazbērns un pieci mazmazmazbērni. Kā saka meita Aira, kas tagad par mammīti rūpējas, „viegla dzīve viņai nav bijusi”, tomēr nodzīvots garš un bagāts mūžs.
 
Simtgadniecei vēl ir pietiekoši daudz spēka un enerģijas, viņa staigā pati, iztiekot bez spieķīša. Tikai ar runāšanu kļuvis grūtāk, bet ar meitu saprotas labi. Liepājā pie meitas viņa dzīvo jau vairāk nekā 30 gadus, kopš vīra zaudēšanas. Viņas abas dzīvo kopā ar mazdēlu Uģi Augustes ielas ģimenes privātmājā.
 
Alvīne Ida Margarita Tetere pati nākusi no septiņu bērnu ģimenes, dzimusi Lietuvā. Piedzīvojusi smagu bērnību, divu gadu vecumā zaudējot mammu un neilgi pēc tam arī tēvu. Pēc tam nokļuvusi audžuģimenē Otaņķos, daudzus gadus nodzīvojusi arī pie māsīcas Nīcā. Mazā meitene agri gāja ganos, vēlāk Gaviezē kopusi lopus, slaukusi govis ar rokām, strādājusi arī Liepājā Tramvaju pārvaldē un veikalā. 1942. gadā piedzimis pirmais bērns, bet vīrs aizgājis karā un pazudis. Pēc tam izveidota jauna ģimene un izaudzināti vēl trīs bērni.

Asinspiediens kā jaunam cilvēkam

Savukārt liepājniekam Ernestam Krūmiņam dzimšanas diena iekrita tieši saulgriežos – 20. jūnijā. Ernests Krūmiņš jūtas pietiekoši možs un stiprs, atbilstoši saviem gadiem, nekad nav slimojis, zāles visu mūžu nav lietojis, asinsspiediens joprojām turoties kā jaunam cilvēkam. Savā jubilejā simtgadnieks pats nodziedāja Latvijas himnu un novēl ikvienam: „Visai Latvijai staltai, stiprai būt!”.

Ernests Krūmiņš dzimis Medzē, daudz cietis no padomju režīma represijām, vienīgais no 12 bērnu ģimenes nejaušības pēc izsūtīts uz Sibīriju. Arī pēc tam par runāšanu pretim pastāvošajai iekārtai vairākkārt nonācis cietumā.

Kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem viņš ir liepājnieks. Sirmgalvis visu mūži smagi strādājis gan „Liepājas metalurgā”, gan būvējis savu ģimenes mājiņu Ganību ielā. Ernestam bijušas divas sievas, divas meitas, no kurām viena mirusi, otra pazudusi. Viņa atbalsts šobrīd ir krustmeita Dzintra. Viņa atzīst, ka onkulis, neskatoties uz dzīves līkločiem, visu mūžu bijis gaišs, labs un sirsnīgs cilvēks.

Kā stāsta krustmeita Dzintra, onkulis joprojām ēdot dūšīgi, pats rūpējas par kārtību savā dzīvoklī, nomazgā traukus un pārdzīvo, ja kaut kas nesanāk kā gribētos. Pēdējos gados gan sirmais kungs sācis sliktāk dzirdēt, taču krustmeita Dzintra un viņas māsa Ārija, kuras par viņu rūpējas, apņēmušās sagādāt viņam simts gadu jubilejā dzirdes aparātu, lai var vismaz pa televizoru sekot līdzi pasaulē notiekošajam.

Nodzīvot garu mūžu nav māksla, galvenais veselība

Pirms mēneša - 3. jūnijā- Alūksnes novada Jaunannas pagasta iedzīvotājs Alfrēds Škepasts svinēja savu 100. dzimšanas dienu. Svētku dienā jubilāru un viņa dzīvesbiedri Olgu apciemoja gan paši tuvākie, gan Alūksnes novada pašvaldības un Jaunannas pagasta pārvaldes pārstāvji. Jubilāru svētku dienā sumināja meita Sarmīte, desmit gadus jaunākā māsa Elvīra ar dēla ģimeni, brāļa meita Silvija un citi tuvie cilvēki.

Veclaicenes pusē dzimušā Alfrēda Škepasta mūžā piedzīvots daudz. Ar dzīvesbiedri Olgu abi kopā nodzīvojuši 59 gadus, daudzus no tiem arī kopā strādājuši Jaunannas krejotavā.

Jautāts par to, kas par mākslu viņam piemīt nodzīvot tik garu mūžu, jubilārs smaidot atbild: „Māksla tā nav, varbūt drusku veselība,” bet kundze Olga piebilst, ka Opis, kā viņa mīļi sauc Alfrēdu, visu mūžu nav aizrāvies ar kaitīgiem ieradumiem. Kopā nodzīvotajos gados Škepasti vienmēr dalījuši kopīgas intereses – gan darbā, gan pēc tā ejot uz upi zvejā, gan atpūtas pasākumos. Allaž cienījuši, palīdzējuši viens otram un sapratušies no acu skatiena.

„Jāpalīdz otram – ko viens nevar padarīt, to otrs padara. Tā mēs vienmēr viens otram piepalīdzējām, lai nekas nepaliek nedarīts,” saka Alfrēds un piebilst, ka nu jau gan viņam spēka mazāk. Jubilārs novērojis, ka mūsdienās cilvēkiem vairs nav tik daudz kopīga kā savulaik, cilvēki kļuvuši savrupāki un jaunajai paaudzei citādāka domāšana.

“Dzīve ir jādzīvo šodien”

Latvieši arī ārpus Latvijas svin savas nozīmīgās jubilejas. Tā 9. jūnijā Francijā – Parīzes priekšpilsētā - možā garā savu 100. jubileju nosvinēja Latvijas izcilā diplomāte Aina Nagobads-Ābols. Viņa ir viena no pirmajiem vēstniekiem atjaunotajā Latvijā, ir bijusi Latvijas vēstniece Francijā, Spānijā un Portugālē, kā arī Latvijas pastāvīgā pārstāve UNESCO. Izcilā diplomāte ir devusi nozīmīgu ieguldījumu atjaunotajai Latvijas valstij, ir daudz darījusi un sasniegusi, pateicoties savam asajam prātam, drosmei, valodu zināšanām un sievišķīgajai pievilcībai.

Aina Nagobads-Ābols dzimusi Rīgā Ernesta Nagobada - pedagoga un Latvijas neatkarības cīnītāja - ģimenē. Pēc II ģimnāzijas beigšanas 1939. gadā Aina Nagobads-Ābols studēja medicīnu Latvijas Universitātē, bet 1944. gada rudenī kopā ar Universitātes slimnīcas personālu tika evakuēta uz Vāciju, un beigās viņa nokļuva Francijā. Viņas diplomātes ceļš sākās 1990. gada martā, kad Latvijas Republikas diplomātiskā un konsulātā dienesta vadītājs Anatols Dinbergs iecēla Ainu Nagobads-Ābols par goda konsuli Francijā.

Jubilejas intervijā žurnālam „Ievas Stāsti” viņa teica: „Mans moto ir, ka dzīve ir jādzīvo šodien – ar cerību, ka rīt tā būs tikai saulaināka, un, ja ne tāda pati, tad drusku labāka”.