Kur mūsdienās mīt mājas gari? Ciemojamies tēlnieka Žīmanta mājās Rucavā

Un viņam aukstajā istabā glabājas lieliski uzlējumi. Tāpēc norunājām tikties pēc kāda laika. Jūnija plašā plaukumā braucu atkal, bet nu jau bruņojusies ar fotogrāfu komandu. Pie Rucavas baznīcas mums piemetas vadātājs. Tik īsts un nešpetns, ka, krustu šķērsu izbraukājuši visus ceļus un celiņus, iztaujājuši katru pretimnākošo rucavnieku, beidzot izlūdzamies kādu kungu ar viņa dzelžu bērīti braukt pa priekšu, citādi... Nja, Žīmants taču ir kauku speciālists.

Tēlnieka Jāņa Žīmanta darbus šīs vasaras izskaņā bija iespējams aplūkot Bernātos, kur viesu nama “Sīpoli” īpašnieks, vēsturnieks Visvaldis Vecvagars ar tiem atklāja savu nelielo izstāžu zālīti. Arī liepājnieki zina, kā un ko kokā grebj Žīmants, taču lielākie noņēmēji ir brāļi lietuvieši, kuri viņa Rucavas sētā ieripina daudz biežāk. Žīmants saka, ka lietuvieši ir ar nazīti rokā piedzimuši un viņiem par koka lietām ir lielāka interese un lielāka nojēga arīdzan. Un lietuviešu šaipusē ir daudz – Latvijas pirmās brīvvalsts laikā zvejnieku ciemā Papē, kas vienlaikus ir arī tautas arhitektūras piemineklis, mitušas 28 latviešu ģimenes, tagad labi ja divas.

Kas viņu atvedis uz Rucavas laukiem? Pavisam vienkārši – Žīmants ir atgriezies vecātēva mājās. “Es arī pa pilsētu vazājos kā visi, bet radās situācija – vai nu vecīši jāgrūž pansionātā, vai nu kādam bišķi jāpieskata. Ko nu pansionātā, tā pati nabagmāja jau ir, vienalga, kā to arī sauktu. Cilvēks tā kā būtu nopelnījis no savas mājas aiziet taisaulē. Tā es aizķēros. Iepatikās. Kādēļ? Laika dēļ. Pilsētā, kad izej kaut kur nebūt, tad diena ir cauri. Satiec vienu, satiec otru, tad tāda darīšana, tad šitāda, un viss,” Jānis rezumē.

“Šī māja celta 1925. vai 1926. gadā, tas ir tipveida jaunsaimniecības projekts, vismaz šaipusē tādu ir diezgan daudz. Maniem vecvecākiem bija raibs mūžs. Karš taču pa vidu, tāpēc viņi ir klenderējuši arī apkārt. Kā tagad ar cilvēkiem Rucavas pusē? Kāds jau vēl ir, bet neiet vairumā. Jaunie brauc prom. Ko darīt? Sašutums jau nelīdzēs. Vasarās, kad atbrauc draugs no Liepājas, mēs ar kājām kaut kur vazājamies. Drausmīgi skumji redzēt, kā vecās mājas lēnām brūk. Domāju par tiem vecīšiem, kas līdz pēdējam cenšas kaut ko darīt, bet spēka nav. Visu valdībai varu piedot – lai zāģē, lai zog, lai dara visu ko –, bet par tiem vecīšiem nevaru... Bija te komisks gadījumus ar vienu vecu tanti, kuru ielika vietējā pansionātā. Viņa taču regulāri muka prom! Un vasarās dzīvoja savas bijušās mājas šķūnī.

...mans vecaistēvs bija amatnieks. Ēvelēt un naglot jau mācēju no maza vecuma. Arī tagad kādu mēbeli uztaisu vai logu pieremontēju, ja kāds briesmīgi uzstāj. Galu galā amatnieka darbu jau arī pavisam nedrīkst aizmirst, lai rokas un, galvenais, galva atceras. Kādreiz domāju, kādam ir jābūt tam ceļam, lai pie manis atnāktu pasūtījums mākslas darbam. Taču sapratu, ka daudz labāk ir nospļauties un vairāk domāt par sevi un darīt to, kas pašam patīk. Un tad tas viss notiek tāpat,” Žīmants šādi atbild uz jautājumu par mākslinieka izdzīvošanas mākslu.

Tos, kas dzīvo bēniņos

Žīmantam ir arī lieli darbi. Šķūnī var apskatīt to aizmetņus. Taču mani un arīdzan viņa labākos noņēmējus lietuviešus galvenokārt piesaista tēlnieka sīkplastika – daudz un dažādi sievietes ķermeniskie apveidi, kas izstaro dabisku seksualitāti, tāpēc tā piesaista. Un vēl ir precīzā vārdā grūti nosaucamas būtnes ar pārpasaulīgi rāmu skatienu, vērstu sevī. Žīmants skaidro: “Mani interesē tās vecās lietas. Var teikt – folklora. Vecā sēta un tie, kas kādreiz dzīvoja bēniņos. Kaut kur jau viņi te visu laiku apkārt vazājas, ar acs kaktiņu es viņus redzu. Celis, velis, vienalga, kā sauc. Jo tu jau viens mājā nedzīvo, tev līdzās ir daudz un dažādu mošķīšu, kādreiz viņus ar pieniņu baroja, bet tagad tie laiki ir aizgājuši, un viņi paši kaut kā iztiek...

Jā, esmu ievērojis, ka kaķi ir palikuši daudz gudrāki. Viņi zina savas tiesības, jo klausās radio, – peles vairs negrib ķert. Iespējams, ka vēl ir kāda veca godīga lauku kaķīte, kas neēd to sauso barību, bet jaunie ir galīgi izlaidušies...

Ak, jā, tu par tiem veļiem un ceļiem gribēji zināt. Žemaiši tos sauktu par kaukiem – ne īsti veļiem, ne īsti mājas gariem. Tas ir kaut kas pa vidu, un leiši otrpus upei to tīri labi saprot. Kaut arī katoļi, viņi tās lietas daudz labāk atceras par mums. Protams, ieskaties šajos tēlos, un atradīsi visādas ietekmes. Man patīk lasīt, studēt, šķirstīt grāmatas. Esmu no daudzlasītājiem, turklāt no ātrlasītājiem. Kopš skolas laikiem tas grāmatu kvantums... Atradu internetā krievu bibliotēkas, Latvijas Universitātē arī ir pieejamas grāmatas lasīšanai, par kurām nav jāmaksā. Bet krieviem tajās bibliotēkās ir savākts faktiski viss, kas uzrakstīts. Vienu brīdi biju par to sajūsmā. Taču man patīk grāmatu turēt rokā.”

To, kā rodas tēls, kam jāatrod piemērots materiāls, kas arī ievieš korekcijas, tēlniekam nav ko daudz teikt. Tik to, ka tā nav tikai cilvēka iztēle un izvēle vien. “Atceros, Grobiņas pusē dzīvoja un gleznoja tāds Viņķelis, bet nu jau sen viņš ir taisaulē. Mēs abi vienu vasaru – viņš gleznu, es no koka – uztaisījām tādu kā svētbildi. Gandrīz vienādas! Mēs pirms tam par otra darbu neko nezinājām... Jautā, kā es sadzīvoju ar saviem tēliem? Kad uztaisu, viņš tālāk dzīvo savu dzīvi. Jā, ir bijis tā, ka negribas to laist projām, bet nekam jau nedrīkst briesmīgi pieķerties.”

Žīmanta valstībā ir pelēka guļbūve, kurā ir omulīga virtuve ar labu mūra krāsni un pat maltuvi, saulaina guļamistaba, kurā agra pavasara saulītē gozējas sasētā tabaka un citas dārza kultūras, neliela, senām mēbelēm aprīkota viesistaba, aukstā istaba un darba istaba ar vecātēva ēvelsolu un plauktiem, pilniem tēlu. “Visu laiku cīnos ar putekļiem,” mākslinieks paskaidro, sniegdams man krēslu un piedāvādams uzlējumu “no kaut kādām ogām”. “Protams, paša taisīts. Ja laukos dzīvo, tad tā ir jādara. Ja uz veikalu pēc šņabja ietu, vecaistēvs pa sapņiem rādītos! Pērn biju uztaisījis interesantu – no krešu ziediem. Kreses jau ir ēdamas.

Ikdiena? Man nav noteikta ritma, paldies Dievam! Kad laukā ir zaļas lapas, tad guļu pusdienas laiku. Kādreiz taču tā bija – ja ganiņš atrada pirmo lapu, tik lielu, lai varētu aci apsegt, tad ir pienācis laiks gulēt diendusu...

Signe Šēnfelde, žurnāls “100 Labi Padomi” / Foto: Georgs Viljams Hibneris, Signe Šēnfelde