Psihoterapeits Artūrs Miksons: ko tagad varam darīt, lai emocionāli justos labāk

Kāpēc cilvēki šajā situācijā tik dažādi reaģē?

Šī brīža stāvokli var salīdzināt ar to, kā jūtas students, kas visu atliek uz pēdējo brīdi un viņam pēkšņi paziņo, ka eksāmens jākārto divus mēnešus ātrāk. Ir vairāki scenāriji, ko students varētu darīt – viens ir sākt panikot, pārmest, vainot situāciju vai sevi, otrs – noliegt visu, uzskatīt, ka viss ir pārspīlēts un “gan jau kaut kā izkulšos”. Optimālākajā variantā būtu jāpieņem situācija un jāsāk tā risināt ar resursiem, kas pašlaik ir pieejami. To pašu redzam arī tagad – ir cilvēki, kas klaji ignorē visus drošības pasākumus, un ir tādi, kas krīt panikā un izpērk veikalu plauktus.

Jāaizdomājas par to, ko šī krīze mums katram personīgi nozīmē un par ko mēs patiesībā esam satraukušies – par to, ka jāstrādā mājās, ka samazinājušies kontakti ar draugiem vai izjukuši brīvdienu plāni? Ja tagad cilvēks ir izteiktā panikā, tad, visticamāk, jau pirms krīzes viņš ir dzīvojis izvaires situācijā, un viņam ir bijušas attiecību vai darba problēmas.

Šodienas situācija ir unikāla, jo neviens līdz šim nekad nav saskāries ar ārkārtas situāciju un dzīvi karantīnā. To var salīdzināt ar traumatisku krīzi, kas prasa pielāgoties, meklēt risinājumus, lai adaptētos un izdzīvotu. Cilvēku reakcijās varam atpazīt visas krīzei raksturīgās stadijas, kas ir šoks, noliegums, dusmas, vainas izjūta, skumjas, bailes, tad pieņemšana.

Realitātes noliegums ir psihes aizsardzības mehānisms. Ja cilvēki sāks apzināties reālo situāciju, tad, visticamāk, uzreiz netiks ar to galā. Savukārt otrā galējībā esošie krīt panikā un katastrofizē situāciju. Viņi nespēj uzticēties autoritātēm, bet arī paši nespēj pieņemt lēmumus, jo tad ir jāuzņemas atbildība par tiem. Tas rada milzīgu trauksmi, kas ir kaut kā jāizreaģē. Meklējot autoritātes, cilvēki mētājās no vienas pie otras. Tas “parauj” līdzi citus līdzīgi domājošus, radot masu paniku.

Spēja paskatīties uz situāciju racionāli un kritiski ir zelta vērta – kur to var iemācīties?

Mazās ikdienas situācijās, ko bieži cilvēki pat neapzinās, piemēram, risinot sadzīves problēmas vai sarežģījumus darbā un attiecībās. Tās arī var uztver kā mazu krīzi – var vainot visu un arī sevi, vai arī atzīt, kas ir noticis un saprast, ko nākamreiz var darīt savādāk. Pirmajā gadījumā nepatīkamās izjūtas tiks izreaģētas, bet neko jaunu neiemācīsimies un nākamajā situācijā uzvedīsimies tieši tāpat. Situācijas katru reizi var būt savādākas, bet prāta stāvoklim jābūt tādam pašām – realitāti pieņemošam un uz rīcību vērstam. Šis reakcijas veids palīdz arī lielās krīzes atrisināt.

Krīze ir kā palielināmais stikls, kas izgaismo visu pieredzi, kas bijusi iepriekš. Tā parāda to, kā līdz šim esam iemācījušies tikt galā ar dzīves grūtībām. Ja ir destruktīvs, neadaptīvs reagēšanas veids, tad lielā krīzē tas var desmitkāršoties, no kā cieš gan cilvēks pats, gan apkārtējie.

Ko tagad varam darīt, lai emocionāli justos labāk?

Sākumā būtu jāpajautā sev, kuru dzīves aspektu krīze ir visvairāk ietekmējusi un ko es varu darīt, lai šo aspektu mainītu. Cilvēkam instrumenti šodienas situācijas labošanai jāmeklē sevī, savā iepriekšējā pieredzē. Var būt tā, ka cilvēkam šādu intrumentu nav, ja iepriekš viņš ir “peldējis pa straumi” vai paļāvies uz veiksmi. Krīze var aktualizēt iepriekšējās emocionālās pieredzes. Tas provocē dažādas izjūtas – izmisumu, vientulību, dusmas, aizvainojumu, kas ir normāli. Šajā gadījumā var reaģēt neproduktīvi, piemēram, izgāžot dusmas Feisbukā, bet var arī konstruktīvi un racionāli sākt kaut ko darīt, lai situāciju sakārtotu gan mājās, gan darbā. Kopumā cilvēkiem tomēr ir ļoti daudz iespēju, kā vērtīgi pavadīt šo laiku – varam sakārtot iedzīvi, attiecības, iemācīties ko jaunu.

Tagad daudziem cilvēkiem liels izaicinājums ir pavadīt visu dienu kopā ar ģimeni un bērniem. Kāpēc tā notiek? Ja līdz šim bijām raduši kontaktēties minimāli un tikties tikai jaukajos brīžos, tad tagad ir jāmācās jauns attiecību modelis, jāapgūst jauni veidi, kā kopā pavadīt laiku. Mācoties kaut ko jaunu, parādās bailes no neveiksmēm un jāmeklē iekšējie resursi, lai tās pārvarētu. Līdzīgi ir arī ar attālināto darbu – cilvēkiem ir jāapgūst jaunas iemaņas, jaunas tehnoloģijas, jāmeklē veidi, kā sevi disciplinēt.

Labs veids, kā tikt galā ar situāciju, ir nevis dzīvot noliegumā, bet atzīt problēmu un darīt visu, lai nesaskartos ar situāciju, kas taucē. Šajā gadījumā  - izvairīties no pārmērīgas dzīvošanas krīzes informatīvajā vidē, kas apmierina  vajadzību realizēt savas bailes, dusmas, skaudību. Vajadzētu paņemt atpūtu no informācijas, neskatīties visas ziņas pēc kārtas, kas bieži vien ir toksiska informācija vai viltus ziņas, kas “uzvelk” cilvēkus. Šis ir brīdis, kad varētu vairāk fokusēties uz sevi.

Visvieglāk krīzes pārcieš cilvēki, kas ir “pa vidu”  - viņi cer, ka viss būs labi, ka atgriezīsies ierastā ikdienas dzīve, bet rēķinās, ka var būt sliktāk un gatavoties plānam B.

Kā šajā laikā jūtas jaunieši? Šis viņiem varētu būt satraucošs laiks, it sevišķi vidusskolu pēdējo klašu skolēniem.

Jauniešiem ir dažādas izjūtas – no vienas puses prieks, ka nav jāiet uz skolu, no otras - uztraukums, kā būs ar attālinātajām mācībām un eksāmeniem. Tie, kas “dzīvo” viedierīcēs un tehnoloģijās, jūtas ļoti komfortabli, jo tas ir viņu pierastais dzīvesveids.

Daļa skolēnu nesatraucas, jo nesaprot situācijas nopietnību, citi – saprot, bet viņiem iestājas noliegums. Jauniešu reakcija bieži ir atkarīga no tā, kā viņu ģimenes uztver šo situāciju. Manuprāt, visvairāk cietīs jaunieši no nelabvēlīgām ģimenēm, kas komunikācijā ar ārpasauli guva glābiņu un mierinājumu. Tagad viņi varētu justies kā iesprostoti, jo ir jābūt izolācijā mājās, kur jūtas slikti. Iespējams, šajā situācijā varētu palielināties vardarbība ģimenēs.

Jauniešiem, kas beigs vidusskolu un domās, kur mācīties tālāk, šis dzīves posms jau tāpat ir satraucošs, jo jātiek galā ar kārtējo attīstības krīzi. Klāt šajā situācijā nāk Covid-19 krīze, kas ir papildu stresors.