Inga Šteimane par laikmetīgo mākslu: "Tā ir uz brīvi dreifējoša ledus"

Ingas teiktajā ir daudz nesaķemmētu, iespējams, kādam neērtu, domu, un var redzēt, ka arī viņai pašai ar tām nav viegli. Inga sarunā cenšas būt godīga, bet ko darīt, ja joma, ko viņa pārstāv, nav stingros rāmjos ieliekama un pasniedzama kā uz paplātes. Taču par principiem – viss skaidrs. Tikai mērķtiecīgi valsts kultūrpolitikas fokusā turēts, laikmetīgās mākslas muzejs spēs dzīvot pilnvērtīgi.

Pieskandināt telpu

– Mākslai trūkst telpas, visā Latvijā. Kāpēc tā ir izveidojies? Acīmredzot liels skaidrojums jāveic ap vārdu laikmetīgā. Jo telpas kā tādas varbūt arī netrūkst, bet, lai eksponētu laikmetīgo mākslu, ir vajadzīgs pārveidojums, lai izstādītu tieši šādu mākslu. Kā pozitīvu vērtēju publiskās telpas uzstājīgu, mērķtiecīgu pieskandināšanu ar informāciju, ka tāda problēma pastāv, taču nākamais solis ir stratēģiska darbība. Un Mākslai vajag telpu to piepilda.

– Jā. Acīmredzot mūsdienu jeb laikmetīgā sabiedrība arī vadās pēc noteiktām ceļa zīmēm, norādēm. Ja par kaut ko ir klusums, tātad problēmas nav. Bet, ja par kaut ko runā, sevišķi – diskusiju formā, tātad ir vērts ieklausīties. Problēmā iesaistītie cilvēki stāsta, kā ir, un galu galā tiek runāts arī par kādu kopīgu labumu. Jo nav jau tā, ka mākslai kaut kā abstrakti trūkst telpas...

– Trūkst telpas sabiedrībai, lai tā būtu pilnvērtīga. Mums trūkst laikmetīgas komunikācijas. Būtībā tas nav pat gliemeža temps – tā ir pārāk laba metafora tam, kas notiek, jo tas vispār netiek risināts. Kaut kas stihiski notiek, kaut kā jau tā mākslas vide pati izlīdzas. Ne velti mums vairākus gadus ir projekts ar zīmīgu nosaukumu Survival K()it. Tas ir konceptualizējis to ārprāta situāciju, ka mums tiešām nav telpas, tas ložņā no viena pakša uz citu, pielāgojas, tā veidojot sava veida estētiku. Bet projekts ir ļoti piemērots mūsu vietai un laikamun norāda, ka arī šī cilvēku grupa risina to pašu problēmu. Fonds Mākslai vajag telpu formulē problēmu visiem saprotamā virsrakstā.

– Viens ir sabiedriskā doma un diskusija, otrs – mērķtiecīgi soļi, lai šis valsts muzejs būtu uz Latvijas simtgadi. Bet tas ir sarežģīts process, kas saistīts ar ļoti konkrētām atbildībām, lēmumiem.

– To nevar realizēt tikai ar dialogu. Tie ir lēmumi, budžets, konkrēti darītāji. Tikšanās reizē pie mēra Ušakova arhitekte Zaiga Gaile prezentēja šo ideju, un tagad tas ir profesionāļu rokās. Man šķiet, projekts tiek virzīts ļoti mērķtiecīgi. Mūsu uzdevums ir to popularizēt, cik nu katrs var. Bet ar lētu populismu te galā netiksim. Ir jāpārliecina lēmumu pieņēmēji.

Karaļa tronī – māksla

– Esmu rūpīgi sevi sargājusi, lai nebūtu nekādās partijās, man nepatīk administratīvi amati, jo uzskatu – tiklīdz mākslā esi iesaistījies kādā organizācijā, tu kā labticīgs darba ņēmējs sāc to pārstāvēt. Līdz ar to esmu izvēlējusies ceļu, ka mana hierarhija ir māksla, mākslinieks, tad esmu es un projekts, pie kura strādāju starpinstitucionālā telpā. Tāpēc neesmu tas cilvēks, kas sāks izvirzīt pārmetumus vienai vai otrai pusei. Tālāk teiktais būs vērojums no malas. Saprotu, ka liela daļa šajā diskusijā ir tā sauktā politiskā estētika jeb pieklājības frāzes, ar kurām puses apmainās. Sadarbībai starp Rīgas pilsētu un Kultūras ministriju laikmetīgās mākslas atbalstā vajadzētu būt daudz mērķtiecīgākai, jo nav noslēpums, ka Rīgā notiek ap 90 procentiem šai jomai svarīgu lietu. Diemžēl tā ir – smadzenes dzīvo Rīgā.

Pirms gada oktobrī parādījās ziņa, ka Kultūras ministrija laikmetīgo mākslu varētu pilnībā deleģēt privātam sektoram. Uzskatu, ka ministrija ir pārsteigusies, nav iedziļinājusies, kā funkcionē šī joma. Viena privāta organizācija nevar izdarīt to, kas būtu jāizdara valstij, – jāveido apstākļi. Īstenībā lielā mērā šī vide dzīvo par nodokļu maksātāju naudu un ar valsts atbalstu, tāpēc koncentrēt muzeju tikai privātās rokās, manuprāt, nav loģiski. Vēl jo vairāk, ka spēlētājiem, kas tā kā būtu atbildīgi par muzeju, tomēr nav tādas pieredzes un prakses, kas pārspētu visas citas iestrādnes un prakses. Uzskatu, ka Latvijā veiksmīgam laikmetīgās mākslas muzejam ir jābūt sinerģiski veidotam, balstoties uz esošo daudzveidību, nevis jāsāk no kāda mākslīgi izraudzīta nulles punkta. Tāpēc uzskatu, ka Latvijā, līdzīgi kā Lietuvā un Igaunijā, vajadzētu būt valsts būvētai un dotētai laikmetīgās mākslas institūcijai – muzejam, kas ir daļa no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja. Savukārt vēl viena institūcija – privāts muzejs – ir pat ļoti gaidīta. Es vienmēr meklēju balansu un uzskatu, ka, tiklīdz mākslā parādās komerciāli stratēģiska ieinteresētība, māksla tiek instrumentalizēta un tiek traucēts dabiskais veids, kā tā pati attīstās. Māksla būtībā attīstās izcilu personību dēļ, to atskaites punktu dēļ, kas tālu pārsniedz jebkādus institucionālus punktus. Ja to neņem vērā, ja nav šīs brīvības platformas, tad tas nav tas, par ko runājam.

– Par ko mēs cīnāmies.

– Mākslas pasauli veido trīs pamatstruktūras: mākslinieki, valstu un dažādu fondu institucionālais atbalsts, kā arī galerijas un privātkolekcionāri jeb tirgus. Latvijā pasaules līmenī funkcionē tikai viens no segmentiem – radošie spēki. Nupat ar frančiem strādājām pie izstādes Kramplauzis – viņiem ir 350 kolekcionāri ar ideālistisku ievirzi, kuriem pirmajā vietā ir māksla, un vēl trīs simti, kas vairāk esot kapitālieguldītāji.

– Un tie visi ir Francijā?

– Jā, tāda ir viņu skatuve. Mūsu pieredzē visstabilākais faktors ir radošie cilvēki, kas tieši tāpat kā visur pasaulē ir talantīgi, darbīgi vai arī – mazāk talantīgi un mazāk darbīgi... Savukārt ne institūcijas, ne tirgus nedarbojas ar pietiekamu jaudu – kā mūsu ilgotajā, uz Rietumiem vērstajā skatā. Dažas lietas, kam vajadzētu būt pašsaprotamām, tādas nešķiet pat ļoti augstām amatpersonām. Šajā gadījumā – ar ministriju tā ir noticis. Vienkārši – spēle tiek spēlēta tā, kā tā vispār nevar notikt.

– Daudzi joprojām nesaprot, ka laikmetīgās mākslas muzejā dzīvos pēckara mākslas kolekcijas. Tā ir viņu bērnības māksla, kuru atceras no lielajām Rudens izstādēm zālē Latvija vai Mākslinieku savienībā, kad vecāki viņus pie rokas veda skatīties Skulmi, Pauļuku, Bērziņu... Viņiem ir sajūta, ka tam ir mazliet naftalīns klāt.

– Protams, mums liela problēma, kādas Rietumos nav, ir padomju laiks – posms no 1945. līdz 1989. gadam, ja par kritēriju pieņem Berlīnes mūra krišanu. Mēs to būtu gatavi iebāzt maisā un noglabāt kaut kur, jo tas atbilst vispārējam politiskajam uzstādījumam, ka mēs no padomju laika kratāmies vaļā, mēs to izsvītrojam, arī mākslā. Tas bija dabisks process deviņdesmitajos un būtībā vēl tagad, jo nekur tālu no tā neesam aizgājuši – nieka 25 gadi. Tā ir tāda emocionāla pārliecība, bet, ja ieskatās bezkaislīgāk, padomju laiks, ko Latvija piedzīvoja, bija sava veida modernitāte. Jā, arī caur kriminālām ideoloģiskām darbībām, nebrīvību, apspiestību. Lai cik neglītā Purvciema, Imantas vai Zolitūdes dzīvojamo masīvu izskatā tas notika, tas tomēr ir līdzīgs kā citur Eiropā. Tur varbūt mazliet pieklājīgāk, ir vairāk estētikas. Lūk, izstādes Kramplauzis katalogā viena laba bilde, ko Eiropa ar to dara (attēlā ir grūstoša māja – izskatās pēc Skrundas lokatora spridzināšanas – Red.).

– To viņi var atļauties.

– Mūsu pēckara mantojums ir piepildīts ar ideoloģiskiem uzslāņojumiem. Bet vienlaikus – ja Latvijas mākslā nebūtu 50.–70. gadu, nebūtu arī astoņdesmito gadu, nebūtu šo robežpārkāpēju. Jo tas radās, ne jau tikai māksliniekiem komunicējot ar jaunajām vēsmām vai, vulgarizējot, ar Gorbačova politiku. Nepavisam ne. Uz to vedināja viss iepriekšējais – Pauļuks, Pinnis, Skulme, Ābols, Iltners, Tabaka, kā arī tradicionālāki mākslinieki – Baumane, Siliņš... Kā sauksim Līgu Purmali – avangardistiska vai tradicionāla? Latvijā daudz tādu piemēru arī laikmetīgajā mākslā: Ginters Krumholcs, Gļebs Panteļejevs, Miķelis Fišers, Arturs Bērziņš (1970), Arturs Virtmanis, Evelīna Deičmane, Miks Mitrēvics, Krišs Salmanis... Sintēze kopš modernās mākslas sākumiem Latvijā figurē gan kā izdomāts, gan dziļi izjusts pamats. Atcerēsimies – Grosvalds kritizēja savus draugus, tā dēvētos ekspresionistus, ka pārāk tieša moderno formu atdarināšana ir atkārtojums bez dziļākas jēgas, ka būtu jāapvieno dažādu laikmetu labākie atradumi. Protams, padomju laikos ir ābelīšu stādīšana, kolhoza virtuves, strādnieki, metalurgi, ko varbūt neviens neattēlotu tāpat vien, bet jāsaprot, ka formas ziņā šī māksla ir savu modernitāti meklējoša.

Laikmetīgā māksla nesākās 89. gadā. Tā aug kā sūna – virzās uz priekšu, kaut kas atmirst, kļūst sauss un nederīgs, bet kaut kas lēnām dzīvo. Domāju, to vajadzētu uzlūkot ar plašāku objektīvu. Tiklīdz parādās stinga, sašaurināta pozīcija, tas nozīmē, ka ir intereses. Protams, vieglāk ir bīdīt trīs četras lietas, bet Rietumu mākslas spēks balstās uz daudzveidību, plašu skatu, un objektīvā tiek iekļauta mākslas būtība, kas ir neprognozējamība, un tā jāņem vērā, rakstot vēsturi. Nevar stāstīt, ka mākslu ar šo ideoloģisko uzslāņojumu nedrīkstam likt blakus tai, kas radās pēc 89. gada un kas tīri sižetiski un tematiski, protams, ļoti atšķiras. Tas ir ļoti sarežģīti, bet profesionāļiem vajadzētu par to runāt. Piemēram, ko darīt ar skarbo stilu, kas ir ideoloģijā bāzēts virziens...

– Piecdesmito gadu beigās radusies māksla – Edgars Iltners Vīri nāk (1957), Dzintara meklētāji (1959), Induļa Zariņa strēlnieki – tajā laikā visas oficiālās tēmas bija kontekstā ar ideoloģiju: vīri, zābaki, skarbums. Bet pēc formas tā nepavisam nav realitātes kopija, nolaizīts naturālisms. Tur ir nosacītība, modernismam raksturīgi pārspīlējumi. Īsti nesaprotu, kāpēc Lietuvā un Igaunijā laikmetīgās mākslas muzejs varēja izaugt uz Nacionālā muzeja bāzes, bet Latvijā nevar. Kāpēc te tas jāveido kā uz atsevišķiem pamatiem balstīts organisms – tas ir pretdabīgi! Jo nekas 89. gadā nesākās, tikai turpinājās. Un tieši tas, ka deviņdesmito laikā pazuda mūsu mantojuma sinerģija, manuprāt, būtu analizējams kā (vismaz pašsajūtā) viens no vājuma iemesliem. Tāpēc šķiet, ka mums nekā nav, un ir ļoti grūti strādāt ar laikmetīgo mākslu, jo nav atskaites punkta. Politika gāja savu ceļu, atsakoties no pagātnes, un māksla atspoguļoja kopējo gaisotni, pēkšņi paliekot tikai ar skatu uz Rietumiem (smejas). Tagad vairāk būtu jāuztraucas nevis par padomju uzslāņojumiem mūsu mākslai, bet gan par jaunajiem aizspriedumiem, jaunajiem šķēršļiem, ko radījušas dažādas vājības.

– Neviens negrasās izmest ārā ne pēckara mākslu, ne Vācieša, Belševicas, Elksnes grāmatas, kurās arī ir pa kādai nodevai. Mākslinieks bija tas, kurš vispār ļāva to okupācijas laiku izdzīvot, viņš bija elks. Cilvēki gāja uz izstādēm, saprata Ēzopa valodu un piedeva arī nodevas.

– Jā, bet attiecībā uz sižetiskām nodevām vizuālā māksla ir visnepateicīgākā.

– Visvieglāk nolasāms?

– Vārds dzejā ir abstrakts, nav fiksēts, pienaglots pie objekta un iegūst plašāku telpu skaidrojumiem. Bet, piemēram, uzgleznots sarkanais karogs vai zvaigznīte strēlniekam pierē izskatās kā neapstrīdama nodeva. Mākslinieks ir visneapskaužamākajā situācijā – tās nodevas, kad vairs nav vajadzīgas, ir kā veca nauda – met prom! Neviens nevainoja māksliniekus līdz brīdim, kamēr politika bija pakļauta ideoloģijai. Kolīdz tā mainījās, bija pieprasījums pēc jaunas mākslas. Jo kā brīvās Latvijas politiķis var asociēties ar vienu padomju laikos radītu gleznu, kas it kā caur puķēm stāsta par brīvību, bet redzamajā plānā ir skaidrs Lielā Tēvijas kara motīvs. Tādu mākslu ir grūti izmantot. Vai tēmas, piemēram, padomju laika humānisms, ir patosa pilnas, tāds kalnā kāpēju humānisms, abstrakts, mazliet liekulīgs. Jo tajā laikā neskatījās, vai ideāli atbilst tam, ko īstenībā darām. Tā tradīcija – drusku pa gaisiem runāt – ir nedaudz jūtama: darīt nevaram, jo nav apstākļu, vismaz turēsim runāšanu, tiekšanos tādu augstu. Ja šodien kāds mākslinieks grib runāt par humānisma vērtībām, viņš strikti analizē, par ko viņš runā – tā ir agresija, militārisms vai sociāla ierobežotība –, ko tieši viņš kritizē, ko atbalsta.

– Vai redzi, ka šajā lielajā RTU ēkā ir viena telpa ar sarkaniem karodziņiem?

– Uzskatu, ka ir jābūt, ja gribam pilnvērtīgi rādīt savu procesu. Mums pašiem tas ir nepieciešams, mēs nevaram to slēpt. Laikmetīgās mākslas muzejā ir jābūt padomju mākslas telpai. Un ne tāpēc, ka esmu kāda plānprātīga padomju laika palieka – viegli to būtu tā tulkot, bet mākslai nav labi, ja mēs to nogriežam. Tas ir kā raksts, kurš aug – no divdesmitajiem gadiem izauga trīsdesmitie... Protams, pēc kara akadēmijā bija ļoti daudz no citām padomju republikām iebraukušo mākslinieku, kas arī veidoja kādu niansi, bet tik un tā palika mūsu meistari – četrdesmitie, piecdesmitie, sešdesmitie gadi. Kur piecdesmito un sešdesmito gadu jaunie mākslinieki, par kuriem jau veidojas mīti, ņēma to spēku veidot savu glezniecību tik kuplu un skaistu?

Vajag atzīt – jā, padomju stāstā ir daudz melu un pūkainas piepaceltības, bet ir arī ļoti skaisti formas meklējumi, kuri palīdzēja radīt to mākslu, kas mums ir, un nevajadzētu ne no viena perioda atteikties. Ir svarīgi nenoticēt (kam ministrija ir noticējusi), ka ar tādiem žestiem var risināt problēmu. Nav naudas tai mākslai, tad atdosim... Visvairāk uztrauc ministrijas nostāja, ka videi varētu nākt par labu tas, ka procesā atļauts piedalīties pēc iespējas mazākam skaitam dalībnieku. Radoši var pieiet jebkurai situācijai. Ja esam nolēmuši privatizēt laikmetīgās mākslas jomu, tad  tas visiem spēlētājiem jādara zināms – ka spēles noteikumi līdzināsies Amerikai un strādāsim, balstoties uz privātām investīcijām. Tādā gadījumā valstij jādara viss, lai nopietniem, bagātiem cilvēkiem būtu patīkami asociēties ar šo jomu, kā tas ir Amerikā, kur ir nodokļu atlaides, prestižs. Bet mums izpaužas tās pašas neatrisinātās lietas – ka cilvēki, kas virza procesus, to dara ļoti netālredzīgi, nepietiekami novērtējot kompetenci, kas ir ārpus viņu konkrētā resora. Ja ministrija grib pārorientēties uz privātu laikmetīgās mākslas atbalstīšanu, privātiem lēmumiem, kas nebūs caurspīdīgi, tas jāpasaka visiem – kā tālāk dzīvosim, un tad jau vide pati izveidosies. Uzskatu, ka ne tikai laikmetīgās mākslas, bet arī vizuālās mākslas jomā kopumā valstī nav politikas, lai gan ir pietiekami daudz valstisku dotāciju.

Par kādu stratēģi

– Džemma Skulme, uzskatu, ir cilvēks, kas sevī ir summējusi ne tikai to, kas nāk no viņas ģimenes, bet arī sociālo pieredzi. Tas, manuprāt, nosaka to, kāpēc viņa tik veiksmīgi ir varējusi vadīt Mākslinieku savienību. Ne tik daudz viņas ģimenes attiecības ar padomju laiku sākumiem, parasti piesauc Ojāru Ābolu, saiknes ar pareizo partiju, Ļeņingradas studijas... Džemmai Skulmei ir raksturīgs tas, ka viņa spēj pārredzēt situāciju kopumā. Viņa patiešām ir stratēģe. Pēdējos padomju gados Mākslinieku savienība funkcionēja modernākajā un demokrātiskākajā veidā, kāds vispār varēja būt. Personālizstādes un atzīšanu piedzīvoja patiešām visi, arī tie, kas tika represēti sešdesmitajos vai septiņdesmitajos gados. Tāpēc jau atceramies savu mākslas dzīvi kā ārkārtīgi daudzveidīgu – tur bija vieta Līvijai Endzelīnai, Andrim Brežem, Borisam Bērziņam, Leonīdam Āriņam, Indulim Zariņam, Auseklim Baušķeniekam, Miervaldim Polim un naivistiem... Savukārt par viņas mākslu domāju, ka viņas personība to aizēno. Nav tā, ka tās tēmas, ko viņa risina kā vadītāja, viņa risina arī mākslā.

– Jā, ļoti atšķirīgas pasaules. Un patiesībā daļa viņas mākslas ir veltīta ļoti dziļām individuālām, privātām tēmām, tiešām psiholoģiskām dzīlēm. Tās ir daudz plašākas tēmas, ar kurām sastopas cilvēks, kad viņš ir viens pats – pret debesīm, zemi, kad viņš cenšas saprast pats, pats ar sevi tikt skaidrībā, ko viņš vispār te dara, uz šīs pasaules. Pat ne šajā valstī, pilsētā, ģimenē, bet ļoti eksistenciālās kategorijās. Un tas ir Džemmas Skulmes mākslā – neizmērojams kosmoss. Protams, ir arī tēmas, kas tuvākas publicistiskām, – latviešu izdzīvošana, sievietes eksistence maskulīnā sabiedrībā, kādā dzīvojam. Džemma Skulme ir pierādījums tam, ka dzelzs priekškaram pāri plūst modernisma strāvas. Cits jautājums – ka tas, ko sajūti gaisā smaržojam, tev tiem, pie rakstāmgaldiem, jāpierāda, un, protams, ka tas piedzīvo transformācijas, ka nevari tīrā veidā ļauties formas valdzinājumam, tai gramatikai, kādu esi sajutis.

– Esmu izvilkusi. Ir viela, un ir forma. Mākslinieks vienmēr strādā ar kādu materiālu. Džemmas Skulmes svarīgākais materiāls ir krāsa, bet turpat blakus ir nemateriālais materiāls – tēmas, domas, dažādie dzīves aspekti. Es gribētu, lai skatītājs raugās uz mākslu no abstraktāka skatu punkta. Nevis – viņa dzīvoja tajā laikā, bija sabiedriska darbiniece, tāpēc, lūk, šāda tēma, bet būtībā arī viss laikmets ir materiāls, no kura tiek veidota modernistiskiem meklējumiem piesātinātā forma. Tas man šķiet svarīgi.

Laikmetīgas neskaidrības

– Tātad potenciālajā laikmetīgās mākslas muzejā sadzīvos gan pēckara māksla, gan tas, ko cilvēki parasti saprot ar laikmetīgo, – instalācijas, jaunu materiālu meklējumi, un tās pēc būtības atšķiras...

– Jā, pēc tehniskiem risinājumiem, stila atšķiras. Esmu pārliecināta, ka jēdziens laikmetīgā māksla ir postmoderns jēdziens. Piemēram, jēdziens impresionisms būtībā ir tā laika laikmetīgās mākslas apzīmējums, jo parāda, ka tajā brīdī prioritāte ir tāda veida dabas traktējums. Vai kubisms, fovisms, sirreālisms – visi ir modernisma laikmeta laikmetīgās mākslas apzīmējumi. Bet septiņdesmito gadu beigās, astoņdesmito gadu sākumā vairs nebija tik konkrēti formulējamu uzdevumu un parādījās tipiski postmodernisks jēdziens cits – tiekties pēc citādā. Bet nav zināms, pēc kā tieši. Un laikmetīgā māksla manā uztverē ir šāds jēdziens. Mēs būtībā pasakām, ka tas ir tas, kas ir tagad. Ar piebildi – ne viss, kas ir tagad, vienīgi tas, kas atbilst mūsu laikam. Tātad neskaidrības ir ieprogrammētas.

– To cilvēks vienkāršais nesaprot.

– Brīžiem šķiet, ka pat pārāk labi saprotam. Mēs sakām – moderns, laikmetīgs. Ir kāda kopējā nojausma.

– Tur jau tas, ka tikai nojausma.

– Mēdz teikt – ai, tas ir oldskūlīgi. Visvulgārākais pārmetums – tas ir vecmodīgs. Tehniski var izspriest, bet – jo vairāk tu domā, jo neskaidrāk kļūst. Jēdziens laikmetīgā māksla ir kaprīze, ar kuras palīdzību raksturojam, ka kaut kam ir jābūt tādam, ko nevarētu nezināt. Piemēram, pašlaik modē ir lekcijas 100 lietas, ko nedrīksti nezināt. Tendence liecina, ka ir vēlme ko atlasīt, nodalīt, bet īstenībā kritēriju trūkst. Vai varbūt netrūkst, bet nav izdevīgi tos skaidri definēt, jo nākamajā rītā tie kritēriji mazliet mainās. Bet – un tas šajā situācijā man šķiet ļoti simpātiski – kompetence ir laikmetīgās mākslas sardzē. Sauksim to par profesionāļu vai ekspertu kompetenci. Tā nav prasta cīņa – kurš skaļāk bļaus, kas ir laikmetīgs, par to arī nobalsosim. Kompetence tomēr ir prasme argumentēt katru konkrēto izvēli. Un tur parādās eksperta svarīgums. Tas mani apmierina, jo uzskatu, ka māksla vispār ir joma, kur krāj pieredzi. Un tā balstās uz nemitīgu izvēli: ir – nav, labi – slikti, atbilst – neatbilst. Un šajā ceļā tu izej mokošus pārbaudījumus, izdari lielas kļūdas. Taču, kad pagājis laiks, izveidojas zināms raksts, kas ir ne tikai laikmetīgā, bet vienkārši māksla. Tas, protams, ir subjektīvi, bet pieredze ir garantija, ka esi tiešām profesionāli strādājis. Tā es to redzu – tik plūstoši, kā uz dreifējošiem ledus gabaliem, un tā mēs kustamies. Bet tas ir veids, kā kustas visa pasaule. Nekur nav stabilāki, vairāk prognozējami, apzeltītāki kritēriji. Vienkārši – ir talantīgāki, mazāk talantīgi eksperti, slinkāki vai čaklāki, ar lielāku vai mazāku pieredzi. To nosaka vecums, vieta telpā un laikā, kur esi sācis. Nebūs tā, ka atnāks viens zelta tētiņš un teiks – ziniet, mēs te visu atrisināsim, jūs mierīgi sēdiet, guliet, spridziniet savus salūtus un ēdiet savus pīrāgus, mēs jums pateiksim, kas ir, un tad jūs to dabūsiet.

Latvijā trūkst sinerģijas starp kompetentajiem mākslā, viņiem savā starpā būtu jāslīpējas kā dzirnakmeņiem, bet bez manipulēšanas ar nekompetentiem birokrātiem un politiķiem. Latvijā, šķiet, deviņdesmitie gadi radījuši tieši šādu gultni, un tā nenormāli traucē. Man bija prieks saprast, ka franči daudzveidību pieņem kā pašu par sevi saprotamu. Un nevis tāpēc, ka nevaram izšķirties, kas ir labāk, bet tāpēc, ka tieši varam izšķirties – par to, ka daudzveidība patiesībā ir laikmetīgās mākslas sāls. Nav tā, ka palaižam visus striķus vaļā – kur pūš vējš, tur arī iesim. Par daudzveidību ir jādomā un arī jāpacīnās. Tā ir sīva cīņa ar domām. Tāpēc man nepatīk, kā attīstās process ar privāto muzeju, tur ir pilnīgs klusums. Ir tikai direktīvi paziņojumi – būs tā! Protams, tas ir saldi – sēdēt vienam pie galda – o, es gribētu tā... To Barbara Gaile labi teica: Rīgā tu mēnesi vai pat gadu vari dzīvot pārliecībā – cik es forši pateicu! Un neviens virsū nebrūk. Ja Parīzē ko pasaki, tev pēc stundas kāds ko pateiks pretī. Ne tādēļ, lai tevi iznīcinātu, bet tā pirmām kārtām ir diskusiju kultūra. Ka jebkurš viedoklis, lai būtu skaisti, pretī prasa kādu argumentu.

– Tā spēle nav uz to, ka ir vajadzīgi daudzie viedokļi, lai, nedod Dievs, nenotiek kas nepareizs. Tam nepareizības formulējumam arī būtu jābūt laikmetīgākam, tam jābalstās liberālā attieksmē pret personībām, pret to, ka tās būs dažādas. To jāprot ieraudzīt kopējā, vienojošā traukā. Dažādība nav nekas tāds, ka mēs cits citu tagad galēsim nost. Tā ir tikai normāla, tāpat kā mums sejas ir dažādas, un viedokļu dažādība ir vienkārši garša. Ja kaut kur var samanīt to padomju mantojumu, tad tieši nespējā adekvāti dzīvot dažādībā. Nevis – es būšu te, tu tur, un mēs nesarunāsimies. Tā Latvijas izpratnē ir dažādība – mazi, totalitāri cietokšņi.

– Tieši tā – mazi vietvalži, tāda viduslaiku sistēma. Tā nav komunikācija, jo starp cietokšņiem tādas nav. Un tas man šķiet ļoti nelaikmetīgi. “Homo Novus” redzēju ļoti interesantu izrādi – Seņkova “Mii Mii paaudzi”. It kā parādīta paaudze, jauni cilvēki, kas neredz pārējos, tikai sevi. Bet es uz to skatos konceptuāli – viņi nav atšķirīgi no iepriekšējām paaudzēm, bet tas, kas atšķiras, ir sašaurinājums, burtiskums, jo, sakot es es es, jāpatur fonā, ka neesi tomēr vienīgais iemītnieks. Un jāprot apvienot to, ka esi, bet esi atvērts. Tā nav izšķīšana, bet dīvainais balanss, kas jāprot laikmetīgajā pasaulē – ka nekas nebūs absolūts. Bet tu nevari dzīvot arī bez savas patības – ne individuāli, ne grupā. Lūk, daudzveidību un patību jāprot saskaņot, un man šķiet, tas nevedas nekādi   no viena grāvja otrā. Ir bailes... Jā, šausmīgas bailes. No viskautākā. Ka var kaut ko atņemt.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Ingus Bajārs