Pretdabisks sekss, traģiskas dzemdības, nodokļu mahinācijas, bezdievīgi meli: kristiešu šokējošais 2019. gads
Aizejošais gads bijis visai skandalozs arī reliģiskajām aprindām, brīžam pat ļoti traumatisks. Latvijas baznīcas piedzīvoja gan seksa un kriminālus skandālus, gan iekūlās finanšu noziegumos un piedzīvoja Kremļa histērisko propagandistu uzbrukumus, gan rīkoja dīvainas akcijas pret alus dzeršanu un uzklausīja mistiskas austrālietes svētos padomus. Jauns.lv atskatās uz aizejošā gada ticības brāļu un māsu šokējošo darbību TOP 10.
3. Kremļa histērija un pareizticīgo metropolīts Aleksandrs
Savā 80. jubilejas gadā sev adresētus uzbrukumus saņēma Latvijas pareizticīgās baznīcas arhibīskaps – metropolīts Aleksandrs (laicīgajā vārdā – Aleksandrs Kudrjašovs). Kamēr Latvijas valstsvīri viņu apsveica apaļajā dzimšanas dienā, Kremļa propagandas mašinērija viņa virzienā raidīja gan slēptas, gan atklātas naidīguma bultas. Iemesls, pēc visa spriežot, visai triviāls – Latvijas pareizticīgo virsgans ir pārāk lojāls Latvijas valstij un tik vienkārši negrib pakļauties Krievijas prezidenta Vladimira Putina kontrolētās “Vienotās Krievijas” partijas satelītam – Maskavas patriarhāta vadītajai Krievijas pareizticīgajai baznīcai, kura kanoniski pakļauti arī Latvijas pareizticīgie.
Tad nu tika pielietoti visi iespējamie līdzekļi. Latviešiem stāstīts, ka metropolīts ir čekas aģents (starp citu, kā visi padomju laika vadošie reliģiskie darboņi arī viņa vārds ir atrodams “čekas maisos”), bet krieviem klāstīts par ļaunajiem latviešiem kuri savā “fašistiskajā apmātībā” par savas valsts lielāko reliģisko organizāciju vadītājiem vēlas redzēt tikai Latvijas pilsoņus un metropolīts Aleksandrs it nebūt negrib aizstāvēt krievu valodu.
Kremļa dzirnavām eļļu ugunī pielēja Saeimas lēmums, kurš noteica, ka par Latvijas pareizticīgās baznīcas vadītāju var būt tikai Latvijas pilsonis. Tā bija medusmaize “kremlistiem”, kuri nu pilnā kaklā varēja bļaut, ka Latvijā neievēro reliģisko brīvību un krieviem grib atņemt viņu patieso ticību. Zīmīgi, ka līdzīgs likums attiecas arī uz Latvijas katoļu baznīcu, bet Vatikāns tā kā Latvijas valsti nav atvēlējis elles liesmām tādēļ, ka par tās bīskapiem (vadītājiem) var būt tikai Latvijas pilsoņi. Starp citu, tas attiecas tikai uz augstākajiem baznīcas vadītājiem, nevis citiem garīdzniekiem un nu nepavisam nē uz draudzes locekļiem.
Tā nu Maskavas plašsaziņas līdzekļos viens pēc otra parādījās publikācijas, kuras nomelnoja 80 gadus veco metropolītu. Viņš jau nav mūžīgs un Maskava viņa vietā grib redzēt sev paklausīgu bīskapu. No “trešās Romas” Maskavas uz Latviju pat atsūtīja “svēto emisāru”, kuram jāšķeļ Latvijas pareizticīgie un baznīca jāiebīda pareizajās sliedēs. Mūsu pareizticīgās baznīcas virspriesteris, sinodes loceklis Nikolajs Tihomirovs teicis, ka viss, ko no Maskavas atsūtītais garīdznieks dara pie mums “ir ļoti neparasti". Pēc viņa paustā, konkrētais cilvēks nodarbojies ar apmelošanu un mēģinājis baznīcā izraisīt ķildas: “Viņš pat bija mēģinājis dažiem priesteriem no mūsu baznīcas piedāvāt kļūt par bīskapiem - tas absolūti nebija saprotams”.
Šo situāciju Maskavas un Krievzemes patriarham Kirilam adresētā vēstulē arī aprakstīja Latvijas pareizticīgās baznīcas koncils - baznīcas augstākā vadība un pārstāvji no 125 draudzēm, aicinot patriarhu šādām darbībām pielikt punktu.
Bet šajā vēstulē bija ietverta arī prasība pieņemt izmaiņas mūsu baznīcas statūtos, iekļaujot vārdu “neatkarīga”. Tas pēc būtības bija kā gaiļa dziesma velnam, ņemot vērā to, ka tikko Ukrainas pareizticīgā baznīca bija pateikusi ardievas Maskavas patriarhātam un sarokojusies ar Konstantinopoles patriarhu.
Maskavas plašsaziņas līdzekļiem lādēja ne tikai Latvijas Saeimu, kuru par pareizticīgās baznīcas galvu vēlas redzēt tikai Latvijas pilsoni, bet arī pašu pareizticīgo baznīcu. Piemēram, Kremļa kontrolētā avīze “Argumenti Ņedeļi” intervējusi, kādu anonīmu čekas pulkvedi, kurā par mūsu pareizticīgo virsganu teica:
“Neteiktu, ka viņš bija vienkāršs PSRS Valsts drošības komitejas aģents. Ne tuvu ierindas. Viņu mērķtiecīgi gatavoja šim postenim. Viņš bija ierindas skolotājs, un pēc tam pēkšņi… metropolīts! Par metropolītu tā vienkārši nekļūst! Nekad un nekur. Virsgans Aleksandrs ir vajadzīgs cilvēks. Vēl jo vairāk, viņš ir saistīts ar Latvijas drošības dienestiem. Vai jūs kaut vienu reizi esat dzirdējuši, ka Latvijas pareizticīgā baznīca aizstāv krievu valodu? Nē. Uzdodiet šo jautājumu baznīcas preses dienestam, un jūs saņemsiet atbildi: “Tās ir laicīgas lietas!” Uz neērtiem jautājumiem vienmēr tādas atbildes. Starp citu vecticībnieku baznīca par to neklusēja. Bet tur, kur visvairāk krievu – klusums!”.
Tomēr pēdējā apgalvojumā anonīmajam čekistam var oponēt – Latvijas vecticībnieku baznīca teju simtprocentīgi ir etniska baznīca, kurā apvienojušies krievi, bet pareizticīgā baznīca ir daudznacionāla, kurā ir arī simtu simtiem latviešu.
