Latvieši uz plāna ledus: vai bēgļu krīze pazudinās Eiropu?

Cenšoties saprast Latvijas pozīcijas pasaules kopainā, Patiesā Dzīve aicināja uz sarunu vēstures doktoru, profesoru, Eiropas integrācijas un starpkultūru saskarsmes priekšmeta docētāju Biznesa augstskolā “Turība” Gunti Zemīti un komunikācijas un mediju eksperti Ritu Evu Našenieci.

Vai Eiropa sabruks?

Guntis Zemītis: – Ja meklējam analoģijas vēsturē, jāpiemin lielo tautu staigāšana, kas izmainīja visu Romas impēriju. Roma uzņēma tik daudz cilvēku, ka tā vienkārši sabruka. Tad arī izveidojās jaunas tautas un veidojās tas, ko tagad saucam par mūsdienu Eiropu. Kā zināms, beigas vienmēr ir kaut kā jauna sākums. Protams, ne jau viss no Romas impērijas aizgāja nebūtībā. Palika romiešu tiesības un latīņu valoda kā izglītoto cilvēku valoda. Palika arī kristietība, kas jau bija nostiprinājusies Romas impērijas laikā. Patlaban Eiropa ir lielu pārbaudījumu priekšā. Es gan nedomāju, ka Eiropa varētu etniski izmainīties. Nebūs tā, ka veidosies jauni etnosi un jaunas valstis. Tomēr notiks vērtību maiņa. Uz jautājumu, vai Eiropa arī turpmāk būs kristīga un atvērta, man nav atbildes. Eiropa var arī sadalīties pa maziem nacionāliem kolektīviem. Šobrīd skaidrs ir viens – notiks Eiropas vērtību pārskatīšana.

Rita Eva Našeniece: – Pasaules ekonomiskā foruma vadītājs un ideologs Klauss Švābe šogad Davosā norādīja, ka nepieciešams pārskatīt mūsu attieksmi pret vārdu bēglis. Manuprāt, starptautiski juridiski pieņemtais termins bēglis nav automātiski attiecināms uz tiem cilvēkiem, kas patlaban ierodas Eiropā pāri Vidusjūrai. Mēs nemaz īsti nezinām, kas viņi ir, jo pārbaudes mehānismi ir nepilnīgi. Skaidrs ir tas, ka nelegālo organizētās noziedzības tīklu nodrošināto pakalpojumu – ierašanos Eiropā – izmanto tie, kam ir iespēja samaksāt. Kritērijs ir samaksa. Tie, kam palīdzība vajadzīga visvairāk, visdrīzāk atrodas pavisam citur.

2014. gadā Itālija lūdza Eiropas Savienības palīdzību savas robežkontroles operācijas Mare Nostrum atbalstam. Eiropas Savienība palīdzību nesniedza, bet izveidoja savu jūras operāciju Tritons. Situācija 2014. gada beigās Vidusjūras robežu uzraudzība Eiropas Savienības pārziņā pārvērtās par katastrofu. Itāļi pirms tam bija gan kontrolējuši, gan glābuši. Frontex Tritons netika galā ne ar vienu, ne ar otru.

Es uzskatu, ka Eiropai jāmācas no amerikāņiem. ASV vienmēr ir rekrutējušās no migrācijas un izstrādājušas kārtību. Arī tagad ASV veic atlasi un uzņem cilvēkus no bēgļu (un tie tiešām ir bēgļi) nometnēm. Tiek uzņemtas mazas grupas sadarbībā ar ANO bēgļu aģentūru, tik lielas, lai ar tām var strādāt. Ja Eiropa tiešām vēlētos palīdzēt bēgļiem, tad intervijas notiktu nometnēs un vietās, kur šie cilvēki uzturas. Un robežas būtu ciet.

Guntis Zemītis: – Ja paskatāmies plašākā kontekstā, tad jāatzīst, ka taisnība ir Semjuelam Hantingtonam, kas runā par civilizāciju sadursmi – par kristīgās Rietumu un islāma civilizācijas sadursmi. Turklāt šī nav pirmā reize. Tā sākās jau 8. gadsimtā ar Pireneju pussalas iekarošanu un islāma kalifāta izveidošanu. Vēlāk sekoja kristiešu pretuzbrukumi, sākās krusta karu laiks. Tagad vērojams jauns vilnis. Hantingtons prognozēja arī gaidāmo Rietumu sadursmi ar pareizticīgo civilizāciju, kuras centrs mūsdienās atrodas Krievijā. Tas arī zināmā mērā notiek.

Rita Eva Našeniece: – Tas, kas patlaban notiek Eiropā, ir politiska kļūda. Lietas netiek sauktas īstajos vārdos. Par šādu neglītu situāciju krievu bandītiem ir teiciens – krugovaja poruka. Tas nozīmē, ka daudzi ir melojuši šajā ne sevišķi veiksmīgajā spēlē ar migrantu masu ieplūšanu Eiropā, uzdodami savas iedomas par realitāti. Politiķi, mediji, sabiedriskās organizācijas.

Pieminēju Švābu un viņa izteikumus Davosas ekonomiskajā forumā. Viņš sacīja – esam nokļuvuši nekontrolējamu seku laikmetā. Šajā pašā forumā šogad Džordžs Soross sērīgi konstatēja, ka kaut kas ar migrācijas krīzi ir nogājis greizi. Savas ideoloģiskās indoktrinācijas kļūdas viņš neatzina, meklēdams citus vainīgos.

Marksisti un oligarhi

– Mani baida, ka patlaban Eiropā par galveno vērtību kļuvusi atvērtība pret citu vērtībām un savu vērtību noliegšana. Eiropas identitāte ir stipri izplūdusi. Ceru, ka bēgļu krīze liks Eiropai paskatīties uz sevi un stiprināt savu identitāti. Eiropa var integrēt iebraucējus tikai tad, ka paši eiropieši apzinās savas vērtības. Agrāk sliecos uzskatīt, ka bēgļi jāuzņem un viņiem jāpalīdz, taču pēc Ķelnes notikumiem vairs neesmu tik kategorisks. Jaungada notikumi Vācijā bija šokējoši. Mēs labi redzam, ka Eiropa nav gatava tik lielām iebraucēju plūsmām. Atteikšanās no Eiropas vērtībām humānisma un iecietības diezin vai būtu solis pareizajā virzienā, bet tās ir jāspēj arī aizstāvēt.

– Lai iegūtu savu otro maģistra grādu, studēju Austrijā tipiskā radikālmarksistiskā vidē, starptautiskā grupā ar uzsvērti ideoloģisku gaisotni. Kaut kas līdzīgs varētu būt bijis Staļina laikā, bet nebiju gaidījusi ko tādu Eiropas vidū. Rietumu pasaulē izveidojies dīvains komplekts – izteikti labējas pasaules oligarhu finanšu intereses un radikāla kreisa ideoloģija, kas šīs naudas intereses apkalpo. Gan finanšu magnātiem, gan radikāli kreisajiem kultūrmarksistiem nacionālas valstis ir traucēklis. Gan finanšu oligarhu, gan kreiso radikāļu shēmas ir pārnacionālas. Abu pušu intereses saskan. Nevar nepieminēt hedžfondu milzīgo finanšu ietekmi uz akadēmiskām struktūrām. Eiropā kreiso ideoloģiju bieži vien izplata cilvēki, kas paši neko praktisku nav darījuši. Latvijā tā ir savdabīgā ekspertu kasta – kādreiz jauni, tagad jau pie četrdesmit, ambiciozi, agresīvi, kam nav nekādu profesionālu panākumu, bet kam ir radīta iespēja publiski paust viedokli. Otrā, bagātā, puse kreisos radikāļus izmanto savās interesēs. Pasaulē akadēmiskās iestādes, kā zināms, lielā mērā ir atkarīgas no sponsoriem. Nevalstiskās organizācijas no tiem ir atkarīgas vai arī viņu dibinātas.

– Piedzīvotā krīze liks pārskatīt Eiropai daudz ko, arī šo radikāli kreiso ideoloģiju. Protams, bēgļu sakarā esmu arī dzirdējis dažādas sazvērestības teorijas par apzinātu globalizāciju lielkapitāla interesēs, tomēr uz tām es raugos diezgan skeptiski. Protams, palaikam izskan retorika, ka nacionālās valstis ir novecojušas un to loma beigusies. Es tomēr vēlos atgādināt, ka viens no Eiropas Savienības idejas tēviem un veidotājiem Robērs Šūmans norādīja, ka Eiropai jābūt nacionālo valstu kopībai. Viņš pauda pārliecību, ka, izveidojoties Eiropas Savienībai, nacionālās valstis neizzudīs. Nacionālajām valstīm jābūt savienības pamatā. Lai vai kā, tomēr uzskatu, ka Latvijai jābūt solidārai ar pārējām Eiropas valstīm. Varētu pat teikt, ka šajā gadījumā mēs ne tik daudz palīdzam bēgļiem, bet palīdzam pārējām Eiropas valstīm. Palīdzam samazināt krīzi un rast izeju no tās.

Starp propagandas plūsmām

Rita Eva Našeniece: – Migrācijas jautājumā svarīgs aspekts ir sociālais taisnīgums. Neviens bēglis neintegrēsies kopienā, kas nerūpējas par savējiem. Šāda kopiena ir lemta iznīcībai. Lasu, ka Latvijā katram patvēruma meklētājam būs valsts apmaksāts mentors, kas palīdzēs iekārtoties darbā. Labi – saprotu, vajag. Bet šādi mentori jau gadiem vajadzīgi mūsu pašu bērnunamu audzēkņiem, kuri pēc bērnunama laika bieži kļūst par noziedzīgu tīklu upuriem. Viņiem nav kur iet, viņiem nav kas palīdz. Šādi mentori vajadzīgi jauniešiem, kam ir vieglas fiziskas vai garīgas slimības, arī daudziem vienkārši trūcīgiem latviešu jauniešiem, kas no provinces ierodas pārkrievotajā un dārgajā Rīgā. Lasu, ka bēgļus adoptēšot ģimenēs. Latvijā ir ģimenes, kurām draud atņemt bērnu, jo nav atbilstošu sadzīves apstākļu. Ir visas iespējas sniegt palīdzību viņiem. Var adoptēt viņus savās privātmājās. Es neironizēju. Kristīgā mīlestība ir universāls princips. Arī cilvēktiesības ir universāls princips. Vienai cilvēku grupai cilvēktiesības pienākas tāpat kā citai grupai. Jebkuru, tostarp migrantu, grupu privileģēšana ir netaisnīga.

Tie migranti, kas pašlaik ierodas Eiropā, nāk no kultūrām, kur augstu vērtē komūnas solidaritāti. Viņu skatījumā sabiedrība, kas pakalpo svešajiem, bet savējos diskriminē, ir gļēva un degradējusies. Ja esam par sevi pārliecināta nācija, tad nevis klupdami krizdami pakalpīgi solidarizējamies ar Merkeli, bet vispirms solidarizējamies ar tiem, kas mums ir apkārt. Degradētā, amorālā un ciniskā sabiedrībā, kura par savējiem nerūpējas, neviens neintegrēsies. Un to necienīs. Jo nav par ko cienīt.

Guntis Zemītis: – Piekrītu. Vispirms jātiek skaidrībā par savām vērtībām un tikai tad varam kaut ko integrēt. Jābūt pārliecinātiem par sevi. Šajā ziņā latvieši ir apjukuši, jo mūs vēl joprojām ietekmē padomju laika fobijas. Latvieši paši ir bēguši – vispirms politisku un vēlāk arī ekonomisku motīvu dēļ. Turklāt vēl veicinājuši migrāciju. Piemēram, fiktīvi precoties un velkot iekšā Eiropā migrantus.

Skatoties globāli, migrācija – tā ir cena, kas jāmaksā pārtikušai sabiedrībai. Bēgļi raujas uz turieni, kur lielāka labklājība un lielāki sociālie pabalsti. Viņi traucas uz Vāciju un Skandināvijas valstīm. Ja arī mēs tiecamies kļūt par pārtikušu valsti, mums jārēķinās, ka uz šejieni brauks arvien vairāk migrantu. Arī tad, ja nebūs nekādu karu un krīžu. Nekas nemaz nav jāgaida. Jau tagad viņi brauc, šeit nemitīgi ierodas iebraucēji ārpus visām oficiālajām bēgļu programmām.

Rita Eva Našeniece: – Klauss Švābe sacīja, ka migranti ierodas Eiropā pēc progresa. Bet – ja nemitīgi lielas masas īsā laikā vienuviet ierodas pēc progresa, progress kādudien beidzas. Notiek izlīdzināšanās starp tiem, kas attīstībā un tehnoloģijā ir tālāk tikuši, un tiem, kas nav spējuši savu progresa sabiedrību radīt.

Mani nepārliecina uzskats, ka iebraucēji ir vajadzīgi Eiropai, jo viņiem jāpelna veciem eiropiešiem pensijas. Mums jāsaprot, ka arī tie, kas iebrauc tagad, pēc kāda laika novecos. Un tad šiem iebraucējiem vajadzēs vēl citus iebraucējus, kas viņiem pelnīs pensijas. Šim argumentam neticu, arī atsaucoties uz Pasaules ekonomiskajā forumā pausto prognozi par pieaugošo daudzmiljonu bezdarbu, kas ir neizbēgams tehnoloģiskās attīstības blakusefekts.

Šīs desmitgades sākumā Eiropa vismaz vārdos atsacījās no multikulturālisma principa. It kā ir radusies saprašana, ka sabiedrība pastāv uz kopīgas identitātes bāzes. Man der gan eiropietes, gan latvietes identitāte. Man neder haoss, kriminogēna situācija, neskaidri nosacījumi.

Mēs dzīvojam divās lielās propagandas plūsmās – Kremļa un tā sauktā velkamistu propagandā. Tās pārklājas, un mēs esam spiesti rūpīgi meklēt patiesības graudus. Ir svarīgi sekot veselajam saprātam.

Guntis Zemītis: – Nevar nepamanīt, ka bēgļu radīto problēmu savā labā aktīvi izmanto Krievija, kuras ideoloģiskais mērķis ir sašķelt Eiropu. Tur izvērsta propaganda, ka Eiropa ir degradējusies, ka tā vairs nav nekāda Eiropa, bet gan Gejropa. Tādā veidā tiek mēģināts destabilizēt situāciju Eiropas Savienībā. Es gan nedomāju, ka bēgļu dēļ Latvijā varētu izraisīties masveida protesti. Piemēram, padomju laikā Latvijā nemitīgi iebrauca migrantu tūkstoši, un mums atlika vien noskatīties, kā kļūstam par minoritāti paši savā zemē. Nekādu protestu nebija. Protestēšana sākās tikai Atmodas laikā, bet tad bija pavisam cita situācija.

Rita Eva Našeniece: – Atmodas laikā bija viedokļu līderi, tagad viņu nav. Tagad cilvēkiem, kas uzdod kritiskus jautājumus, uzbrūk ar naida runu. Tāpat kā Hitlera vai Staļina laikā. Uzskatu, ka Eiropas Savienībasrobežai jābūt ciet. Tas, ja kāds uzskata, ka Eiropas robežai jābūt slēgtai un migrācija jākontrolē, nenozīmē, ka viņš ir rasists, fašists, ksenofobs, morfīnists un spitālīgais. Esmu dzīvojusi pie musulmaņiem, ebrejiem, kristiešiem un neticīgajiem. Mana pirmā saimniece Sarajevā bija hadžija, kas četras reizes bijusi Mekā. Man ir darba pieredze četrpadsmit valstīs, nav ne mazāko problēmu kontaktēties ar citu nacionalitāšu un ticību pārstāvjiem.

Eiropas daudzās fobijas

Guntis Zemītis: – Biznesa augstskolā Turība bija pētījums saistībā ar bēgļu krīzi un mūsu vērtībām. Vairākums aptaujāto respondentu bija pret bēgļiem un arī, piemēram, pret to, ka kādas citas tautības un rases pārstāvji Dziesmu svētkos nestu lielo karogu. Tajā pašā laikā lielai daļai respondentu nebija iebildumu veidot ģimenes ar citu tautību un rasu pārstāvjiem. Tas nozīmē, ka latvietis labprāt ielaistu savā gultā cittautieti, bet uzticēt nest Dziesmu svētku karogu – nekādā gadījumā! Mēs esam gatavi protestēt simbolu līmenī, bet praktiskā un sadzīviskā līmenī – visu darīt pretēji. Ja reiz mēs esam tik strikti pret bēgļiem, tad esam konsekventi un pieņemam likumu, kas aizliedz stāties jauktajās laulībās!

Rita Eva Našeniece: – 2004. gadā Latvija iestājās Eiropas Savienībā, bet pirms tam bija ilgstošas pirmsiestāšanās sarunas. Tajā laikā Latvijas Valsts prezidente bija Vaira Vīķe-Freiberga, ārlietu ministrs – Indulis Bērziņš. Latvija neizmantoja izņēmumu (opt-out) atrunu, kas ļautu atteikties no tāda tipa migrantu uzņemšanas, kāda tā ir tagad. Eiropas Savienība paredz vienošanos par izņēmumiem, un ir valstis (Lielbritānija, Īrija, Dānija, Polija), kas to ir izmantojušas dažādiem mērķiem. Slēdzot līgumu, bija obligāti jāņem vērā Latvijas okupācijas sekas – tas, ka šeit atrodas Eiropas valstij netipiski liels neintegrēts cittautiešu skaits, kas ieradušies vēsturiski pavisam nesenā laika posmā. Tagad sanāk, ka konfliktu kontekstā Latvijā var ierasties krieviski runājošas personas no Ukrainas un Krievijas. Un mums viņi būs solidāri jāuzņem, jo līgumā nav atrunu. Tas patiešām ir bīstami. Šobrīd atrodamies uz plāna ledus.

Guntis Zemītis: – Mums tiešām ir pamats runāt par atsevišķu krievu jeb pareizticīgo civilizāciju. Katra civilizācija – tā nav tikai reliģija, tā ir noteiktu vērtību summa, ko tā sevī ietver. Es viesojos Maskavā, kad Krima jau bija okupēta, bet vēl nebija sākusies karadarbība Doņeckā. Es jutos pārsteigts, daudzām pareizticīgām baznīcām redzot mirdzoši zeltītus kupolus. Tās nesen bija restaurētas, tas bija ļoti uzkrītoši. Turklāt pašā Maskavas centrā ierīkota Pareizticīgās baznīcas universitāte. Jūtams, ka Krievijā pareizticība ir valsts kontrolē, pareizticība – tas ir viens no Kremļa varas instrumentiem. Pareizticībā nav izteiktas līdzcietības, iecietības pret atšķirīgo. Šie lozungi strādā un ietekmē prātus arī ārpus Krievijas.

Rita Eva Našeniece: – Kā liecina vēsture, Eiropa regulāri saslimst ar Vāciju. Pagājušajā gadsimtā Eiropa divas reizes slimoja ar Vāciju, bet tagad pienākusi trešā reize. Kad Vācijā ir vīruss, drudzis piemetas visai Eiropai. Un vēl kāda satraucoša ziņa – ebreji masveidā sākuši pamest Eiropas valstis. Ebreju ieguldījums Eiropas kultūras, finanšu, ekonomikas un ideju telpā ir tik iespaidīgs, ka šim procesam nedrīkst nepievērst uzmanību. Ebreju emigrēšana ir slikta zīme.

Guntis Zemītis: – Tagad visi lamā Vācijas kancleri Angelu Merkeli, taču savā ziņā Eiropai jābūt pateicīgai Vācijai, ka tā iznes bēgļu krīzes vislielāko smagumu. Nedrīkst aizmirst, ka sākumā bēgļi visvairāk noslogoja Itāliju un Grieķiju, tikai pēc tam to straume sāka plūst uz Vāciju. Jā, tur ir lieli pabalsti, ir atvērto durvju politika, jo Vācijai ir tā pati problēma, kas Latvijai, – zema dzimstība. Lai uzturētu augstu dzīves standartu, nepieciešams darbaspēks.

Visa Eiropa cieš no fobijām. Vāciju vēl joprojām vajā nacistiskā pagātne, tieši tāpēc tā aizgāja pavisam pretējā virzienā. Lielbritāniju un Franciju vajā to koloniālā pagātne. Austrumeiropai traumatiska ir komunistiskā pagātne. Katram ir savas fobijas. Vācijā visu salaida grīstē Ādolfs Hitlers, kas faktiski nokāva nacionālas valsts ideju. Nacionāla sabiedrība – tas ir liels bieds vāciešiem. Tāpēc viņi metās uz pretējo grāvi – multikulturālismu.

Rita Eva Našeniece: – Bet vāciešiem, tāpat kā citiem eiropiešiem, ir valstiskais minimums. Viņi vienmēr uzstāj, ka Vācijas sabiedrības vienojošais elements ir valoda. Mums Latvijā nav vēlmes turēties pat pie šā minimuma. Latvijā ir etniski segregētas skolas, kas ir ļoti bīstami.

Kas attiecas uz rasismu... smalki skolots melnādains puisis reiz man sacīja – visu rasu pārstāvji ir rasisti, bet baltie ir vienīgie, kas par to jūtas vainīgi. Piemēram, mani neinteresē ādas krāsa, iespējams, tāpēc nejūtos vainīga. Neļausim ar mums manipulēt. Tas, kas notiek, nav nedz pareizi, nedz nenovēršami.