Pētera Apiņa vakariņas par 9 eiro pie Uzvaras pieminekļa

Man jau šķiet, ka velosipēdus vajadzētu uzticēt ARSa medicīnas brigādēm vai siet pie liepas turpat pretī dzelzceļnieku sporta zālei, bet mani atrunā, tā, ka stumju vien ļaužu plūsmā iekšā un dodamies uz estrādi. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem uz šādu pasākumu neesmu paņēmis līdz fotokameru, jo esmu vienojies ar sevi, ka F64 puiši tur jau ir, fotografē par mani profesionālāk.

Pieļauju, ka mums nenoveicas ar laiku: dziedātājas vokāls varētu būt priekš tik liela pasākuma labāks, pie kam neviens man nevar paskaidrot, kas ir šī dziedātāja, kas dzied par bumbu patvertni.

Ar gadiem jebkuri Jāņi, Meteņi, Vasarvētki, Ziemassvētki, sieviešu vai uzvaras dienas pārvēršas par tirgošanās - pirkšanas, pārdošanas - svētkiem. Uzvaras diena šogad silta un saulaina, visvairāk saldējuma un cukurvates tirgotāju, bet desmitiem kiosku piedāvā dažādu ēdmaņu. Iestājamies itin garas (10–12 cilvēki) rindas galā un cenšamies noskaidrot, kāpēc tieši šeit ir visgarākā rinda. Priekšāstāvētājs man paskaidro, ka šeit dod plovu, un tas esot tiešām labs plovs. Bet rinda nekust, itin kā plovs būtu jātaisa katram rindā stāvētājam no jauna, sākot no auna kaušanas. Dodamies tālāk, aprunājoties gan ar pārdevējiem, gan pircējiem, beigu beigās apstājam pie divām spraunām latviešu vidēja gadagājuma zeltenēm, kas tirgo zemnieku gaļu. Mēģinot noskaidrot, kuru zemnieku meitenes nokāvušas, nākam pie atziņas, ka zemnieki esot cūci kāvuši, gaļu apžāvējuši, bet tagad– meitenes apcepot. Visai liela porcija (zemnieku gaļa+ vārīti/cepti kartupeļi+ šķovēti kāposti+ majonēze ar nosaukumu diļļu mērce)– maksā 7 eiro, glāze morsa 1 eiro, tā pati glāze morsa ar stiprinājumu 2 eiro. Stiprinājums tiek pieliets ļoti mazā devā tikai pēc lielas lūgšanās no plakanas pudelītes „Mednieku rūgtais". Saņemu čeku, kurā izrādās, ka dzeršu divus morsus.

Raugam pēc vietas, kur piemesties– visi galdiņi/soliņi pilnībā un ļoti emocionāli skaļi aizpildīti. Kā bāra bērni stāvam ar saviem lielajiem papīra šķīvjiem un plastmasas dakšām pie saviem velosipēdiem, kad pēkšņi glīta meitene vecuma grupā 50+ skaļi paziņo– „latvieši, ko tad Jūs te darāt". Pie viņas galdiņa, kur ērti justos četri, saspiežamies kopā septiņi.

Otra meitene, šķiet, draudzene tai atsaucīgajai, šķiet, ir tikusi pie vairākiem stiprinājumiem. Viņa iekārtojas man pretī, paziņo– cik mēs te visi labi sēžam, un tad asarainā balsī jautā– kāpēc tā Eiropa mūs nemīl?

Mīl taču tā Eiropa mūs, es atbildu. Varam taču braukt pa visu Eiropu, strādāt un ceļot. Nē, paziņo mana jaunā paziņa, Eiropa mūs– krievus nemīl. Nākamie argumenti plūst kā upe– un šie argumenti nāk no Krievijas televīzijas nevis Latvijas ikdienas. Viņas draudzene, šķiet, mani ir atšifrējusi, un runas plūdus kušina. Rezultāts gan ir īsti padomju garā– mana sarunu biedrene nolemj mani skūpstīt, jo mēs tomēr tik labi sēžam. Pēc tam, kad izrādās, ka es vēl joprojām ēdu zemnieku gaļu, un tikai tālab uz to draudzības skūpstu neesmu gatavs, viņa ceļas un paziņo, ka pat šeit, pie Uzvaras pieminekļa viņu neviens nesaprot, ka viņa ies uz Kauguriem kājām. Izmisīgi lūdzu viņu izmantot elektrisko vilcienu.

Beidzot ir atplaucis džentlmenis, kas acīmredzami ir šīs kompānijas dvēsele. Ātri mainot valodas viņš stāsta kā viņa tēvs nonācis Salaspils nometnē kā puika, tēvabrālis kāvies pie krieviem, sievas vectēvs leģionā un uzbur vēl daudz burvīgu vēsturisku ainiņu. Viņš izvelk no kabatas tieši tādu pašu plakanu blašķi „Mednieku rūgto", divas glītas glāzītes un mēs nonākam pie dzeršanas par draudzību. Pie otrā tosta „par Staļingradu" neiztur mans kolēģis, kurš ir bijis represēts, un saka, ka par komunistiem viņš iedzert nespējot. Mūsu jaunie draugi visi kā viens paziņo, ka viņi nav komunisti un mēs esam spiesti iedzert „par mieru".

Esmu jau vīrišķīgi apskauts no kāda džentlmeņa no blakus galdiņa, kurš izmanto sarunas apklusumu, lai pajautātu– kāpēc es nemīlu Čakšu. Tas nāk tik negaidīti. Es saku, ka es ministri mīlu un cienu, tikai dažkārt nesaprotu, nu patiesībā, ļoti reti saprotu. Un tad notiek visnesaprotamākais– arī šis džentlmenis iebāž roku žaketes iekškabatā un izvelk „Mednieku rūgto" un divas glāzītes. Un mēģina noskaidrot, kāpēc to viņa ģimenes ārsti tā Čakša iznīcina. Uz visiem jautājumiem es atbildēt nespēju. Rodas fatomorgāniska sajūta, ka saruna ir pilnībā novirzījusies no uzvaras dienas svinībām uz nespēju tikt pie datortomogrāfa. Esmu laimīgi apēdis zemnieka gaļu, izdzēris morsu un izvairījies no tubrālību sadzeršanas. Mazliet sajūtos kā pingvīns Āfrikā. Galdiņi tiek pārvietoti, lai radītu vienu garāku. Mums blakus iedziedas grupiņa vidēja gadagājuma meiteņu ar Georga lentītēm kā atpazīšanas zīmēm. Vispār jau Georga lentīšu daudz, daudz mazāk nekā pērn. Un ļāužu mazāk, kaut laiks izcils, zālājs nopļauts, pārtikas tirgotāju milzums un iespējas atpūsties pēc darba dienas– lieliskas. Meitenēm pievienojas akordeonists, viņiem nekādi neizdodas vienoties sākumā par dziesmu, tad par meldiņu. Un arī akordeonistus varēja sameklēt labākus, kas mazliet labāk akordos orientējas. Tālienē skan lielā estrāde un šķiet, ka tiem, kas spēlē ar ritmu viss ir kārtībā, bet vairāk uztvert mūziku nav iespējams– meitenes beidzot ir aizsūtījušas tālāk akordeonistu un dzied balsīs sērīgu romanci.

Ja tā padomā – vismaz divas trešdaļas pasākuma laika runāju latviski. Ja man būtu bijis mērķis iedzert– būtu sacienāts līdz krišanai. Nevienu negāciju nejutu. Jo patiesībā tie visi bija manas valsts iedzīvotāji un mani kaimiņi manā pilsētā, mani vai manu kolēģu pacienti, cilvēki, kas ikdienā veido manas valsts ekonomiku. Viņi visi bija redzējuši kā Latvija apspēlē Dienvidkoreju hokejā un viņiem bija slavinošs viedoklis par Balceru. Viņi  centās pielīst tik tuvu salūta rīkotājiem un dot viņiem tik daudz padomus, ka man bija bažas par Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļas caurlaides spējām. Bet to, ko es nudien nesaprotu – kā tas nāk, ka visi bija ņēmuši uz svinībām līdzi tieši „Mednieku rūgto”.”