Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece: "Latvija ar sirds pievienoto vērtību ir tikai mums!"

Sabiedrībā radies iespaids, ka Mūrniece ir prognozējama un stabila personība politikā. Par to arī Jauns.lv saruna ar Mūrnieci – kur viņa gūst spēku un enerģiju, kā izprot nacionālas valsts vērtību, kā ir būt sievietei politikā un bez kā viņa nevarētu iztikt?

Saeimas priekšsēdētājas darbs – ikdiena un pienākumi

Esat viena no tā saucamās jaunās paaudzes politiķēm. Kā jūs raksturotu, ar ko atšķiraties no tiem Latvijas politiķiem, kas spēja savu vietu sabiedriskajā dzīvē saglabāt jau no padomju laikiem?

Cilvēki politikā ienāk katrs ar savu pieredzes bagāžu. Mana pieredze 16 gadus veidojusies žurnālistikā, un arī tur, tāpat kā politikā, darbs ir ļoti dinamisks. Katru dienu ir kaut kas jauns, un tas nekad neapnīk. Žurnālistika ļoti labi sagatavo politikai.

Bet politiķu paaudzēm ir jāmainās, ir jābūt apritei. Mums ir īpaša Jauniešu Saeima, kur jaunieši piesakās iepazīties ar Saeimas darbu. Viņiem ir savs ideju konkurss, par viņiem balso, un tad simts jaunie parlamentārieši sanāk Saeimā. Strādā komisijās, Saeimā sēž deputātu krēslos, karsti debatē, balso, pieņem savas rezolūcijas. Un tad var redzēt, cik dzīve ir dinamiska, kā paaudžu skatījums. Šī paaudze ienāk ar svaigu elpu.

Vai jums patīk tas, ko darāt? Vai patīk pildīt Saeimas priekšsēdētājas amatu?

 Ar aizrautību strādāju žurnālistikā, un man patīk strādāt arī politikā. Remdeni dzīvot neprotu. Politikā katru dienu ir savi pārsteigumi, ne vienmēr patīkami. Nekad nav tā, ka varētu kaut kam līdz galam sagatavoties. Gadās, ka, mājās braucot, darba mape ir līdzi, un vēlu vakarā tā vēl ir jāizskata.

No ārienes lūkojoties, jūs politikā esat stabils un prognozējams cilvēks. Vai tas ir ārējais tēls, vai iekšēja pārliecība par darbu komandā?

Dzīve man ir devusi labu rūdījumu. Esmu atbildīga. Smejos, ka nav vienkārši izaugt par vecāko bērnu piecu bērnu ģimenē. Tas iemāca savas vēlmes pakārtot kādam citam mērķim, ģimenei, būt atbildīgam. Šajā ziņā gadās arī kuriozi...

Piemēram?

Ejot pāri ielai, joprojām savu jaunāko brāli mēdzu ķert aiz rokas... Kaut gan viņam pašam jau ir 12 gadus vecs dēls. Tā nu tagad man sanāk abus puišus turēt pie rokām. No tā, kas bērnībā dziļi ielikts, laikam nevar tik viegli tikt vaļā.

Kādu slodzi ikdienā prasa Saeimas priekšsēdētājas amata pildīšana? Ko no malas neredzam mēs, pārējie? Kur smeļaties spēku un enerģiju?

Šis amats nozīmē arī darbu brīvdienās. Arī gatavošanās valsts svētkiem nozīmē ieguldīt daudz darba. Šajā amatā nezini, vai nedēļas nogalē tev būs divas vai tikai viena brīvdiena; gadās, ka – neviena. Redzamākā šā darba daļa ir Saeimas sēžu vadīšana: pieklaudzināt ar āmurīti, lai pārtrauktu pārāk aizrautīgās debates.

Tas, ko cilvēki Latvijā redz mazāk, ir Saeimas priekšsēdētāja ārlietu pienākumi: ārvalstu delegāciju un vēstnieku uzņemšana, došanās ārvalstu vizītēs. Aprīļa beigās biju Tallinā - Eiropas Savienības spīkeru sanāksmē. Pasmejos, ka laikam arī no malas liekas, ka man var puslīdz droši uzticēt papildu pienākumus. Neatceros nevienu būtisku vizīti, kur ārvalstu kolēģi nebūtu man lūguši delegācijas vārdā paust kopīgo viedokli vai būt par galveno runātāju kādā jautājumā.  

Spēku un enerģiju smeļos cilvēkos. Tad, kad tu dzirdi daudz labus vārdus un jūti, ka tie nāk no sirds, ir patiesi, nav nekas tēlots - tas dod ļoti daudz enerģijas. Nesen Saeimā tikos ar Latvijas sportistiem – olimpiešiem un paralimpiešiem. Viņi ir pieraduši sevi mobilizēt līdz pēdējai iespējai, sportā neko noviltot nav iespējams. Ja viņi saka ko labu un no sirds, tad tas dod milzu enerģiju!

Man ļoti patīk daba, jūra un pastaigas pa smilšaino jūrmalu - arī no tā smeļos spēku.

Daudz minējāt savu pieredzi žurnālistikā. Bieži ir tā, ka žurnālisti rakstu raksta, ja tā varētu teikt pēdējā brīdī, kad redaktoram tas jau bija jānodod “vakar pēcpusdienā”. Vai pašreizējā darbā jums gadās šādas „pēdējā brīža” situācijas?

Žurnālists kādu rakstu var nodot nākamajā dienā, bet konferences nepārceļ... Atceros, ka esmu interviju rakstījusi arī 31. decembrī, jo jānodod 1. janvārī. Darbā esmu iemācījusies sevi mobilizēt un lietderīgi izmantot katru stundas ceturksni. sakoncentrējoties tās 15 minūtes dažkārt ir vērtīgākas nekā stunda parastos apstākļos.

Kas ir tas, ko par Latviju cenšaties pastāstīt klātienē tiekoties ar ārvalstu vadītājiem un diplomātiem?

Par to, kas Latvijā, par mūsu stiprajiem un talantīgajiem cilvēkiem, par Latvijas vēsturiskajām uzvarām, par mūsu lepnumu uz Latvijas valsti. Par melnajām lappusēm mūsu vēsturē – ilgo Latvijas padomju okupāciju. Par valsts neatkarības atjaunošanu. Par to, ka mums ir 100 Latvijas valstiskuma gadi, ko svinēt. Par sasniegumiem dažādās jomās. Arī par daudzajiem darbiem, kas vēl jāizdara.

Sieviete politikā

Sievietes politikā un vadošos amatos ir ierasta lieta „vecajās” demokrātijās, bet ne Latvijā pirms neatkarības atjaunošanas. Vai jums kā sievietei ir bijis vieglāk vai grūtāk mūsu valsti reprezentēt Eiropas līderu vidū?

Arī vecajās demokrātijās tas nebūt nav tik ierasti, drīzāk - izņēmums no ierastās kārtības. Gan Mārgareta Tečere, gan Angela Merkele, gan Terēza Meja... Latvija nebūt nav sliktākā situācijā: mums ir bijušas parlamenta spīkere, premjerministre, Valsts prezidente.

Šajā Saeimas sasaukumā sakritības dēļ dāmu ir salīdzinoši maz, pāris tika deleģētas par ministrēm. Tomēr mūsu dāmas politikā ir ļoti jaudīgas – Saeimas komisiju vadītājas, frakciju priekšsēdētājas, Saeimas vicespīkere. Latvijā sievietēm politikā atpūsties neļauj! Ja kādā sēdē piemieg vīriešu kārtas kolēģis, tad uz to raugās smaidu un zināmu izpratni. Nevienai dāmai neko tādu nepiedotu! Tas, ka tu esi sieviete, politikā neglābs no dunča dūrieniem mugurā... Tieši pretēji, varbūt to būs pat vairāk. Lielā patiesība ir, ka no sievietēm politiķēm parasti prasa vairāk, vērtē stingrāk nekā vīriešus.

Bet ir arī savas priekšrocības! Vairāk gan – ārlietās. Ja kādā no starptautiskajiem diskusiju paneļiem man blakus sēž Austrijas un Vācijas parlamenta spīkeri, abi smagsvari politikā ar gadu desmitiem ilgu pieredzi... Bet vadītājs džentlmeniski kā pirmajai vārdu dod man, jo - sieviete. Priekšrocības jāprot izmantot. Domāju, ka Vaira Vīķe-Freiberga un kādreizējā premjere Laimdota Straujuma, kā arī iepriekšējā parlamenta spīkere Solvita Āboltiņa to saprata un ar to rēķinājās.

Sieviešu īpatsvaru valsts pārvaldē ierasti min kā piemēru, ka Latvijā ar dzimumu līdztiesību viss ir kārtībā. Jūsu vērtējums - vai varam teikt, ka tā ir?

Iespējas sievietēm ir. Jautājums ir, kādas ir pašu sieviešu vēlmes un kādas ir viņu prioritātes, kādi ir viņu mērķi dzīvē? Ir sievietes, kas ļoti veiksmīgi savieno savu profesionālo karjeru ar ģimenes pienākumiem. Bet es ļoti cienu sievietes, kas apzināti izvēlas audzināt bērnus. Audzināt, skolot un aprūpēt kuplu bērnu pulciņu noteikti prasa daudz vairāk enerģijas un iekšējo resursu nekā darbs ārpus mājas.

Latviskuma vadmotīvs

Vai Latvija ir nacionāla valsts? Vai tas pietiekami izpaužas praksē?

Latvija ir nacionāla valsts, un tas nostiprināts arī Satversmē. Latviskums ir Latvijas kā nacionālas valsts īpatnība, atšķirības un kultūras zīme. Tā ir mūsu identitāte, kas veidojusies paaudzēm ilgi. Mēs esam latvieši, un tieši ar to esam interesanti citiem pasaulē. Latviskums ir vērtību jautājumi – kultūra, māksla, Dziesmu svētki, tautas tērps –, tā ir arī mūsu dzīvesziņa,
mūsu kultūras vērtības. Tā ir arī mūsu bezierunu gatavība aizstāvēt savu ģimeni, dzimtu, valsti.

Bet tie ir arī ļoti praktiski dzīves jautājumi. Piemēram, tikt saprastam valsts valodā visur publiskajā sfērā – veikalā, frizētavā, darbnīcā, saskarē ar amatpersonām. Tās ir latviešu jauniešu tiesības darba tirgū, kur nepamatoti tiek pieprasītas krievu valodas zināšanas.

Nacionālas valsts principi ir ielikti, bet tie vēl jānostiprina. Šajā ziņā mums vēl ir, kur augt. Piemēram, Francijā un Vācijā ir pašsaprotami, ka amatpersonas ar saviem vēlētājiem runā valsts valodā, bet mums tas diemžēl vēl ir “politisku diskusiju” jautājums. Nevienā citā ES nacionālā valstī nevaru iedomāties tādu kūdīšanu pret pāreju uz izglītību valsts valodā, kādu pieredzam Latvijā.

Vai Latvija ir demokrātiska valsts? Kā tas izpaužas praksē?

Demokrātijas ir pietiekami, bet brīžam šķiet, ka pārāk brīvi ļaujam ar to rotaļāties Latvijas valsts nedraugiem. Demokrātija nozīmē spēt pieņemt lēmumus ar balsu vairākumu, kā arī ieklausīties mazākumā. Bet tādā mazākumā, kas aizstāv Latvijas valsts kopējās vērtības. Maza saujiņa ļaužu brīžiem ir neadekvāti skaļa un izmanto lozungus, kas dažkārt robežojas ar kūdīšanu.

Vai redzat tendenci, ka arī citas latviskās partijas aizvien vairāk izprot nacionālas valsts nozīmi?

Nacionālā apvienība, ko pārstāvu, likusi citām partijām par to domāt daudz vairāk. Nacionālais jautājums ir arī latviešu tautas pastāvēšana. Tas nozīmē - demogrāfija, atbalsts ģimenēm ar bērniem, piemēram, pirmā mājokļa iegādei, iespēja bērniem apmeklēt bērnudārzus, brīvpusdienas skolās. Šajos jautājumos nacionāļi bijuši ļoti skaļi, un mēs esam sadzirdēti. Sākumā konkurenti to dēvēja par “ultimātiem”, tagad esam nonākuši līdz līdzīgākai izpratnei.

Diskusijas citos jautājumos tik raiti nevedas. Piemēram, par mūsu priekšlikumu politisko aģitāciju veikt valsts valodā.

Kādu prognozējat priekšvēlēšanu laiku? Un kā veiksies Nacionālajai apvienībai?

Ceru, ka visvairāk veiksies Latvijai. Vēlēšanas būs skarbas. Droši vien jārēķinās ar to, ka var iejaukties arī mums nedraudzīgi spēki, kas saistīti ar Krieviju. Ja par Kremļa vadītām manipulācijām atklāti runā ASV un Eiropas valstis, piemēram, Vācija un Francija, kas ir bagātas ar resursiem un ir ar ilgu demokrātisko pieredzi, tad arī Latvijai jādomā par līdzīgiem riskiem. Ir gan teiciens – ja esi brīdināts, tad tā jau ir puse no rezultāta.

Mana prognoze ir, ka Nacionālā apvienība vēlēšanās gūs labus rezultātus. Ir izdarītie darbi, ar ko lepojamies, ir iestrādnes un ieceres. Ceram, ka vēlētāji to novērtēs. Un nacionāli noskaņotais vēlētājs ir ļoti prasīgs, seko līdzi norisēm, viņam ir svarīgi, lai Latvija būtu plaukstoša un latviska valsts.  

Ko jums pašai nozīmē latviskums? Bez kā jūs savu dzīvi nevarētu iedomāties?

Es negribētu visu mūžu dzīvot ārpus Latvijas. Uz kādu laiku aizbraukt, lai redzētu, kā ir citur, kaut ko mācītos, lai pārņemtu pieredzi – tik daudz jā, bet nevaru un negribu iedomāties savu dzīvi pavisam bez Latvijas. Tai paaudzei, kura, ienākot padomju karaspēkam, devās projām, tā bija milzīga personiska traģēdija. Un kāda traģēdija tā bija tiem, kuri tika izsūtīti uz Sibīriju! Zinu no savas dzimtas stāstiem – tas bija milzīgs izsalkums ne tikai pēc Latvijas maizes, bet pēc latviešu valodas, pēc Latvijas kā zemes, sabiedrības, savas dzimtas, valsts.

Man simpātisks ir modernais latviskums, kad cilvēks novērtē savas tautas kultūru un saprot citas kultūras. Bet tas, kas mums, latviešiem, ir īpaši dārgs, tas nevienam citam nebūs tik dārgs.. Latvija dārga kā zeme, kā valsts ar īpašu sirds pievienoto vērtību, ir un būs tikai un vienīgi mums.