Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadītājs Naudiņš: "Latvijas tautsaimniecībai nav jābalstās uz krimināli iegūtas naudas rēķina!"

Viņš arī bijis satiksmes ministra padomnieks, īpašu uzdevumu ministra Eiropas Savienības finanšu pārvaldes lietās parlamentārais sekretārs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs. Naudiņš iestājas par labvēlīgu attieksmi pret uzņēmējiem, kā par cilvēkiem, kas spēj uzņemties risku un atbildību, kas dzen uz priekšu pasauli un inovācijas, kā arī uztur valsti ar tās nepieciešamībām. Politiķis atgādina patiesību: „Ekonomika nav viss, bet bez ekonomikas nav nekas”.

„Mums jāiet prom no OIK”

Šobrīd ir izveidota Obligātā iepirkuma komponentes (OIK) sistēmas atcelšanas darba grupa, kuras sastāvā esat iekļauts arī jūs. Darba grupai līdz 1. augustam būtu jāizstrādā rīcības plāns OIK atcelšanai. Vai tas ir reāls uzdevums?

Šim jautājumam jau no decembra Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija ir veltījusi piecas sēdes. Esam sastādījuši darba grafiku Ekonomikas ministrijai, lai tā katru mēnesi atskaitītos par darbu, kas ir izdarīts, kādi ir turpmākie soļi. No parlamenta puses un manis kā komisijas priekšsēdētāja šis jautājums visu laiku tiek kontrolēts un ir darba kārtībā. Jāatzīmē, ka pašlaik atsevišķiem uzņēmējiem energotarifs ir pieaudzis, bet daudziem tas ir arī samazinājies.

Kopā ar Ekonomikas ministriju esam izveidojuši šo darba grupu, kuru vada pats ekonomikas ministrs, jo viņam arī galu galā ir jāuzņemas atbildība par to, kā šis jautājums tiks risināts. Līdz 1. augustam ir visnotaļ reāli panākt kaut kādus zināmus priekšlikumus, ko mēs varētu piedāvāt Ministru kabinetam un parlamentam, kā atteikties no OIK. Protams, lai pilnībā no tās attiektos un tagad pateiktu, ka to pārtraucam, viss ir ļoti rūpīgi jāizsver, jo tādā gadījumā cilvēkiem var pieaugt tarifi. Piemēram, par „Latvenergo” Rīgā un arī citās pilsētās, kur nav gāzes, iegūst siltumu, saņemot OIK, kas iedzīvotājiem siltumtarifus padara mazākus. Tamdēļ jābūt ļoti uzmanīgiem, kādā veidā mēs rīkosimies, tai skaitā arī attiecībā uz uzņēmējiem – OIK saņēmējiem, kuri veido savu biznesa ciklu uz OIK, kā, piemēram, no šķeldas ražojot elektrību un siltumu, kuri uzbūvējuši siltumnīcas dārzeņu audzēšanai. Ko mēs ar viņiem darām?

Darba grupas galvenais uzdevums būs izstrādāt veidu, kā tikt vaļā no negodprātīgajiem, parazītiskajiem OIK saņēmējiem, kuri siltumu izpūš gaisā, saņemot atbalstu no valsts, iedzīvotājiem. Tamdēļ būs jāvērtē, kā mēs darbosimies, kaut gan redzu, ka Ekonomikas ministrija iepriekšējos gados to varēja darīt daudz aktīvāk un sekmīgāk, kaut vai palielinot štata vienības, kas izkontrolētu vairāk nekā 400 koģenerācijas stacijas visā Latvijā, kas saņem OIK. Tie resursi, kas ir Ekonomikas ministrijā, acīmredzami ir nepietiekami. Pirmais, ko ministram norādīšu ir – pārvirzīt resursus uz kontrolējušo institūciju. Skaidrs ir tas, ka ar negodprātīgiem OIK saņēmējiem ir jātiek galā. Pie mazākās kļūdas licenci varēs anulēt, kas līdz šim nebija. Ir pozitīvi tas, ka tagad valsts pārvaldei, ierēdņiem būs daudz lielākas manevra iespējas, lai šo licenci varētu atņemt, ja uzņēmumos ir pieļautas atkārtotas kļūdas. Jābūt ļoti striktai un mērķtiecīgai rīcībai.

Manuprāt, problēma valsts pārvaldē un politikā ir tā, ka tajā ir ļoti maz cilvēku, kas nākuši tieši no uzņēmējdarbības, tautsaimniecības sektora, kas spētu tautsaimniecībai ļoti būtiskus jautājumus, ne tikai saistībā ar OIK, rūpīgi izsvērt un analizēt. Tā kā ļoti ceru uz darba grupas sekmīgu darbu. Darbu var paveikt, ja to vēlas. Skaidrs, ka mums jāiet prom no OIK, bet jautājums ir tajā, kā mēs „atlasīsim” pozitīvos uzņēmējus, kas godprātīgi būvējuši savas siltumnīcas, audzē tomātus, gurķus un lokus. Lai nebūtu tā, ka mēs, pieņemot nepareizus lēmumus, šos uzņēmīgos cilvēkus neatstātu bez nekā.

Ko no šādas OIK atcelšanas iegūs cilvēki? Vai mēs to sajutīsim savos maciņos?

Kopējā enerģētikas politika, ko kopā ar Ministru kabinetu esam izmainījuši pēdējā pusotra gada laikā, ir balstīta uz to, ka energointensīvi uzņēmumi maksātu mazāk par elektrību. Kā piemēru varu minētu Vāciju, kur autobūves industrija par kilovatstundu maksā tikai trīs četrus centus. Līdz ar to viņi ir konkurētspējīgi. Savukārt mūsu uzņēmumi, kā, piemēram, Valmieras stikla šķiedra un citas enerointensīvas ražotnes par elektrību maksā vismaz 70% vairāk nekā Vācijas uzņēmumi.

Savukārt, ja cilvēks ir pieslēdzis milzīgas jaudas un viņam tās nav vajadzīgas, viņam no tām ir jāatsakās. Bet mums ir lauksaimniecības uzņēmumi, kuri šīs jaudas izmanto tikai vasarā vai rudenī, un tādēļ darba grupai jāmeklē veidi, kā viņiem piedāvāt bez maksas atteikties un atkal pieslēgt jaudas.

Attiecībā uz iedzīvotājiem, mājsaimniecībām Tautsaimniecības komisijā bija strikts uzstādījums, ka tām nedrīkst palielināties elektrības tarifi. Jāteic, ka ir noticis pretējais un kādiem 20% tarifi ir pieauguši, tās ir mājsaimniecības, kuras neizmanto daudz elektrību un tamdēļ atbalstu, ka OIK samazinātu vismaz „Latvenergo” sadaļā. To jau šogad varētu izdarīt.

Kopumā runājot, ja mēs arī neko nedarītu, tad OIK tāpat samazinātos jau ar 2020. gadu un līdz 2028. gadā tās vispār vairs nebūtu. Tas, ka tā nepieaugs ir skaidrs, bet mums jādara arī viss iespējamais, lai to samazinātu.

Vārdu salikums „obligātā iepirkuma komponente” ir ļoti degradēts, un tikai tāpēc, ka ļoti daudz negodprātīgu uzņēmēju to izmantoja un uz tā rēķina iedzīvojās, kas ir nepieņemami. Ekonomikas ministrija jau aktīvi ir strādājusi un daudzas atļaujas saņemt OIK tiek anulētas. Līdz ar to – ja mēs samazināsim OIK, samazināsies arī energotarifa kopējais rēķins mājsaimniecībām.

Kā piemēru varu minēt savu mammu, kurai dzīvoklī ir trīs fāzu pieslēgums, kas pilnīgi nav vajadzīgs cilvēkam, kurš viens pats dzīvo dzīvoklī. Viņa bija ļoti pārsteigta par elektrības rēķina pieaugumu. Pirmais, ko vēlamies izdarīt, ir samazināt dzīvoklī ampēru skaitu, jo trīs fāzu pieslēgums viņas dzīvoklim bija palicis no tiem laikiem, kad uzlikām elektrības plīti, kurai bija nepieciešama šī lielā jauda, bet tagad jau tehnoloģijas ir pavisam citas. Valsts pārvaldei, „Sadales tīklam” arī jāpalīdz cilvēkam skaidrot un izvēlēties pareizos risinājumus, kas ir kas. Valstij arī jāpaanalizē iedzīvotāju rēķini – jāpaskatās, vai viņiem nepieciešams tik daudz elektrības. Saprotu, ka valstij tas nebūtu jādara, bet jānāk pretī iedzīvotājiem un viņi jāizglīto, lai viņi varētu ietaupīt.

Kā OIK atcelšana ietekmēs atjaunojamo energoresursu koģenerāciju staciju īpašniekus, kuri taču ne visi ir blēži?

Godprātīgiem uzņēmējiem, kuri veido pilnu darba ciklu un ražo kādus lauksaimniecības produktus, jāatrod risinājumi, kā viņi turpina savu darbu. OIK, kas ir atjaunojamie energoresursi, jau ir visā Eiropā un pasaulē. Galvenais, lai uz zaļās enerģijas rēķina nerastos parazītiski elementi, kas uz tā rēķina iedzīvojas – izveido staciju un vēro savu grāmatvedības bilanci no siltajām zemēm, un var šeit, uz Latviju, atbraukt tikai vienu divas reizes gadā, lai saņemtu dividendes un peļņu.

„Banku sistēmā kaut kas nav kārtībā”

Banku sektors Latvijā šobrīd cieš ja ne krīzi, tad satricinājumu noteikti. Kādu tas atstās ietekmi uz uzņēmējdarbības vidi?

Ministru kabinetam un parlamentam šobrīd ir jāsakārto banku sektors. To nesakārtojot un nedarot nekādas likuma izmaiņas, mēs varam piedzīvot tikai kārtējos iespējamos banku bankrotus un zaudējumus uzkraut uz nodokļu maksātāju pleciem. Latvijai jau daudz rūgtu piemēru ar bankām – banka „Baltija”, Parekss banka, Krājbanka, Trasta banka... Viss tas tiek kompensēts ar nodokļu maksātāju naudu un tas skaidri parāda, ka šajā sistēmā nav kaut kas kārtībā. Vērojot, kas notiek šajā sektorā, liekas, ka nav bijusi pietiekama uzraudzība. Atbildīgajām personām, kas uzrauga banku sektoru, ir jāpiedāvā risinājumi, lai sistēmu sakārtotu.

Domāju, ka pelnīt uz nerezidentu banku kontu apkalpošanu, uz nelegāli, krimināli iegūtas naudas rēķina nav tas, uz ko būtu jābalstās Latvijas tautsaimniecībai. Jāapkalpo godīgi klienti. Pirmām kārtām valsts tautsaimniecībai jābalstās uz mazo un vidējo uzņēmējdarbību, ražošanas sektoru, uz pakalpojumu sniegšanu ar augstu pievienoto vērtību nevis uz apšaubāmu finanšu sektoru.

Kad runājam par nerezidentu kontiem un nerezidentu biznesu, ierasti domājam Krievijas, Uzbekijas, Kazahstānas un citu līdzīgu valstu biznesu. Bet vai par nerezidentiem nebūtu saucami arī, piemēram, amerikāņu uzņēmēji un viņu bizness Latvijā?

Es uzņēmējus nešķiroju pēc tautībām. Arī tajā pašā Krievijā vai Kazahstānā ir godīgi uzņēmēji. Visās valstīs ir gan godīgi, gan negodīgi uzņēmēji. Apsveicami, ja godīgie uzņēmēji neatkarīgi no tautības un valsts piederības investē Latvijā, rada šeit darbavietas, maksā nodokļus un palīdz attīstīties mūsu tautsaimniecībai. Svarīgākais, lai šīs investīcijas jeb uzņēmējdarbība netiek veidota ar krimināli, negodīgi iegūtu naudu. Tādas investīcijas Latvijai nav vajadzīgas un ilgtermiņā rada tikai problēmas, jo cilvēki, kuri naudu negodīgi nopelnījuši, arī nezina, kur to ieguldīt, kā to pārvaldīt, kā izveidot ražošanas uzņēmumu, bet cilvēkiem, kuri godīgi pelna un maksā nodokļus, neatkarīgi no viņu valsts piederības, varu tikai teikt: „Esiet laipni aicināti Latvijā!”.

Vai ir prognozes kādu ietekmi cīņa ar nerezidentu klientiem atstās uz tranzītbiznesu?

Skaidrs ir tas, ka tranzītā kravu apjoms krītas, bet uz to tiešas ietekmes nedienas ar bankām neatstās. Attiecībā uz tranzītu ir ļoti aktīvi jāstrādā ar tādu valsti kā Baltkrievija, no kurienes saņemam daudz kravu, kas ir samērā liels tranzīta jomas procents. Jāskatās, kā mēs ar šīm valstīm strādājam ārpolitiski.

Pirms kādiem pieciem septiņiem gadiem mēs Baltkrievijas prezidentu lamājām kā pēdējo diktatoru Eiropā un tā tālāk. Manuprāt, tā bija pilnīgi nepareiza un nekonstruktīva pieeja pret Baltkrieviju, kas ir iespiesta starp Krieviju un Eiropas Savienību. Papildu kravas mums no Baltkrievijas tagad nav, tās samazinās. Un tagad mēs sūdzamies, ka mums krīt kravu apjoms. Mēs paši jau neesam bijuši īpaši draudzīgi. Biznesā šādas sarunas ir nekonstruktīvas, tāpēc mums jādomā, kā ar baltkrieviem sadarboties, jo Baltkrievija ir milzīgs potenciāls, kas iecerējusi aizvien vairāk palielināt savu kravu pārvadājumus Rietumu virzienā. Lai kravu apjoms nekristos ir jāveido koleģiālas, pragmatiskas un draudzīgas attiecības vienam ar otru. Dažkārt man pat liekas, ka mūsu politiķi aiz neapdomības bļauj pret kādu valsti kādas citas valsts labā. Tās valstis, ar kurām konkurējam, jau tikai priecājas, ka mēs Lukašenko lamājam. Nu, ļoti labi, lamājiet tik tālāk – kravas ies caur Lietuvu, caur Klaipēdas ostu!

Liekas, ka mūsu politiķi paši sev šauj kājā, piesaucot cilvēktiesības un tā tālāk. Es kaut kā no šiem politiķiem neesmu dzirdējis neko par cilvēktiesību pārkāpumiem Saūda Arābijā. Kāpēc mēs nebļaujam par to, ka tur sievietes līdz nāvei nomētā ar akmeņiem?

Cik daudz mēs vispār varam runāt par nacionālo biznesu bankās?

Man ļoti žēl, ka Latvijas valstij nepieder neviena banka, man par to tiešām sāp sirds. Redzu, ka komercbanku lobijs politikā ir ļoti milzīgs, tas ir apbrīnojams. Pateicoties tam arī nav neviena Latvijai piederoša banka. 2014. gadā, būdams vēl vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, Ministru kabinetā neatbalstīju „Citadeles” bankas pārdošanu, kas bija vēl pēdējā Latvijai piederošā banka. Varējām to saglabāt. Manuprāt, ka numur viens priekšnoteikums ir tas, ka vienai komercbankai jābūt valstij piederošai.

Kur tagad strādā kādreizējie Finanšu ministrijas augstākā kaluma ierēdņi? Banku sektorā. Tā ir atbilde tam, cik milzīgs ir bijis banku sektora lobijs. Arī tas, ka komercbankās nav veikta pietiekama nerezidentu kontrole, ir pateicoties banku lobijam, ka bijis iespējams spiediens uz politiķiem, baņķieri ziedojuši politiskām partijām. Tas novedis pie situācijas, kāda ir ar ABLV banku.

Kāda ir jūsu prognoze, vai situācijas saasinājums bankās beigsies ar ABLV stāstu, vai piedzīvosim vēl citu banku likvidācijas procesus?

Dievs dod, lai ar šo beidzas. Tas, cik strauji norisinājās procesi ar ABLV banku, gan ir diezgan dīvaini. Jautājums: kur bija mūsu ārpolitikas darbiniekiem komunikācija ar partneriem ASV, ja ar vienu paziņojumu banka beidz savu eksistenci?

„Izpratne par tautsaimniecību skolās ir jāmāca tikpat daudz kā bērniem mācām dziedāt un dejot”

Jūs vadāt Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisiju. Cik daudz šajā komisijā nākas aizstāvēt nacionālo uzņēmēju intereses?

Katrs jautājums, likumprojekts, ko skatām Saeimā, aizstāv nacionālo uzņēmēju intereses un darām visu, lai biznesa vide tiktu sakārtota un uzlabota. Ļoti aktīvi sadarbojamies ar lauksaimniekiem, kas piedāvā savus priekšlikumus, kā uzlabot lauksaimniecības sektoru, kaut vai par nelegālo dārzeņu ievešanu Latvijā. Tas pats PVN samazinājums pārtikai ir atbalsts uzņēmējiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecības produktu ražošanu. Lai arī cilvēki saka, ka mēs varbūt to nevaram pamanīt veikalu plauktos, bet tas būs ilgtermiņā pamanāms. Tūrisma jomā esam skatījuši jautājumus, kas uzlabotu mūsu tūrisma atpazīstamību. Arī kopējā nodokļu reforma uzlabo biznesa vidi. Dažnedažādus spektra jautājumus mēs izskatām.

Visi jautājumi, ko izskatām, ir saistīti ar mazo un vidējo biznesu. Šobrīd aktuāls jautājums ir arī par daudzdzīvokļu māju būvniecību reģionos, lai jaunās ģimenes varētu dzīvot jaunā un modernā mājoklī. Tas ir tas, ko jau 2014. gadā, būdams ministrs, piedāvāju - no uzņēmumu peļņas nodokļa trīs procentus novirzīt šādām biznesa veicināšanas programmām reģionos caur pašvaldībām, tai skaitā daudzdzīvokļu māju būvniecībai. Daudziem šķiet, ka vienīgais, kas nepieciešams, ir darbs, bet tā nebūt nav. Svarīgas ir divas lietas – kvalitatīvs un labs jumts virs galvas un darbs. Tas rada komfortu, dzīvesprieku un vēlmi dzīvot savā reģionā, sakārtotā vidē un veidot kuplu un spēcīgu ģimeni.

Uzņēmēji bieži publiski ir sūdzējušies, ka valsts institūcijas nevis palīdz, bet bieži traucē un kavē biznesu. Kādam jūsuprāt jābūt ideālajam attiecību modelim starp valsti un uzņēmējiem?

Tautsaimniecības komisijā rosināju noturēt sēdi par izglītību pirmskolas izglītības iestādēs un sākuma un pamatskolās par jautājumu, kā mēs radām bērniem vēlmi nodarboties ar uzņēmējdarbību. Skaidrs, ka šobrīd tautsaimniecības izpratne, jautājumi par tautsaimniecību netiek pietiekami daudz pasniegti jau sākot ar bērnudārzu un sākumskolu. Bērni ļoti maz apmeklē ražošanas uzņēmumus, lai viņi varētu iepazīt ražošanu un lauksaimniecību. Tas, ka bērni reizi gadā kaut kur tiek aizvesti ir pilnīgi nepietiekami.

Vai vēl labāk – vienā no skolām skolotāja 4. klasīti pat vispār nebija plānojusi vest uz kādu uzņēmumu, viņa man pat prasīja: „Kāpēc tas vispār ir vajadzīgs?” Bet no tā atkarīgs, kādu sabiedrību mēs audzinām un cik sabiedrība spēj izprast jautājumus par tautsaimniecību? Manuprāt, problēma ir tajā, ka mēs kopumā valstī nemācam bērniem izprast elementārus tautsaimniecības jautājumus. No tā rodas visas tās sekas, ka ierēdnis nesaprot uzņēmēju. Ne jau visiem jākļūst par uzņēmējiem, bet, ja gatavojam sabiedrību turpmākam darbam valsts labā, tad gan ierēdnim, gan kultūras darbiniekam, gan citas jomas pārstāvim ir jāsaprot kaut kādi elementāri tautsaimniecības jautājumi, jārada izpratne par to. Daudzi uzņēmēji, piemēram, māk skaisti dziedāt un dejot, tad arī kultūras darbiniekam ir jāsaprot tautsaimniecības jautājumi. Izpratne par tautsaimniecību skolās ir jāmāca tikpat daudz, kā mēs bērniem mācām dziedāt un dejot.

Ja uzņēmējus Latvijā papēta pēc nacionālā sastāva, tad šķiet, ka vairums uzņēmēju ir krieviski runājošie. Kāpēc tā? Vai latviešiem pietrūkst gribas riskēt?

Man tādas statistikas nav un neesmu pētījis, cik daudz un kādā valodā uzņēmēji runā. Manī pašā plūst 50% latviešu un 50% cittautībnieku asinis, bet pasē ar lielu lepnumu esmu ierakstījis „latvietis”. Man tas nav traucējis attīstīt savu nelielo ģimenes uzņēmumu, ļoti labi zinu, ko nozīmē uzņēmējdarbība.

Negribētu teikt, ka latviešiem pietrūkst uzņēmējdarbības gēns. Agrāk domāju, ka mums, latviešiem, kāds gēns varbūt pietrūkst. Tagad esmu pretējās domās. Latviešiem ir ļoti labs uzņēmējdarbības un darba gēns. Jautājums tikai par to, kā mēs skolās bērniem to veicinām? Vai mēs mācam bērniem tikai dziedāt un dejot vai arī jautājumus par tautsaimniecību, atbildību, izturēšanos sabiedrībā, saskarsmes kultūru, nevis kļūt par darba ņēmējiem, bet gan darba devējiem?

Nav tā, ka citu tautību cilvēki ir īpaši aktīvāki, tā problēma ir izglītībā, kā mēs veidojam izglītības politiku.

„Nodokļu politika palīdzēs mūsu uzņēmējiem konkurēt globālajā pasaulē”

Kopš gada sākuma mūsu valstī darbojas jaunā nodokļu sistēma. Kādi ir secinājumi pēc pirmā aizvadītā ceturkšņa? Kā uz nodokļu reformu ir reaģējusi uzņēmēju vide?

Domāju, ka katrs uzņēmējs piekritīs, ka vismaz soļi ir sperti pareizā virzienā. Tam droši vien nepiekritīs grāmatveži, kuri šobrīd saķēruši galvu, lai saprastu, kas un kā jādara. Piekrītu, ka no ierēdņiem nāca novēloti sagatavoti noteikumi, kā aprēķināt darba algu un tālāk. Tas viss šobrīd kļuvis tik sarežģīts, jo nebija sagatavoti priekšnoteikumi un grāmatveži nezināja, ko darīt. Bet esam spēruši pareizu soli kaut vai tajā virzienā, ka samazinām darbaspēka nodokli. Paies gads un tad varēsim vērtēt kādas kļūdas ir pieļautas un ko vēl varētu uzlabot nodokļu reformā. Domāju, ka tās lietas, kas ir nodokļu reformas paketē ir ļoti labas un man ir prieks, ka esam spēruši soli uz priekšu, kaut vai samazinot PVN likmi Latvijai raksturīgiem augļiem un dārzeņiem. Un labums ir ne tikai tas, ka ir zemāka PVN likme un nedaudz mazāk maksā dārzeņi, bet arī tas, ka PVN neizkrāpj, jo 5% jau būs stipri neinteresanta organizētajai noziedzībai, lai izkrāptu PVN

Vai nodokļu reforma nesīs paredzamos augļus, ka būs sabalansētas uzņēmēju, valsts budžeta un iedzīvotāju intereses?

Esmu optimists. Ilgtermiņā tas būs neapšaubāms ieguvums Latvijas ekonomikai. Bet mums visu laiku jāskatās, kas vēl jāuzlabo – gads paiet un skatāmies, kas jāuzlabo. Protams, ka nodokļu politika palīdzēs mūsu uzņēmējiem konkurēt globālajā pasaulē. Mums kā politiķiem ir aktīvi jāpalīdz mūsu uzņēmējiem nostiprināties ārvalstu tirgos, sasniegt savus mērķus.