Arnis Mednis atklāti stāsta par savu nelaimi un to, kā dzīvo tagad
Pēc pārciestā insulta un ilgstošas ārstēšanās mūziķis Arnis Mednis sniedzis pirmo interviju televīzijā. RīgaTV 24 raidījumā "Rampas Ugunis" viņš atklāj, kā jūtas tagad, kādas ir viņa pārdomas pēc slimības un kāpēc nelaime notikusi.
Mednis stāsta: "Jūtos procesā starp galīgu slimību un atveseļošanos," norādot, ka viņam paliek labāk un paralīze mazinās, bet tas notiek ļoti lēni.
"Tāpat man diemžēl tā kreisā roka nekustās, bet es viņu varu mazliet plecā pakustināt. Un faktiski no tāda medicīniskā viedokļa, kā stāsta, ka sākumā šī kustība ir plecā, tad parādīsies tā, ka es varu elkoni pakustināt, un tad vēl kaut ko. Un tad varbūt tuvāko piecu gadu laikā varētu sasniegt, ka es varu pirkstus pakustināt. Es nezinu, vai es tikšu līdz tādam pirkstu kustības līmenim, ka es varēšu spēlēt klavieres, bet vismaz lai es varu tējas krūzi pieturēt, kad es ar labo roku maisu. Šobrīd tējas krūzi jāiespiež starp maizes kasti un starp sienu, un tad es varu samaisīt," atklāj Mednis.
"Es zinu, kas ir laime. Laime ir tad, kad tu pats ar saviem spēkiem vari aiziet uz tualeti," saka Mednis, bet uz jautājumu, vai tagad viņš ir laimīgs, Mednis mūziķis noteic: "Kā lai saka, nu, es esmu diezgan laimīgs, jā. Kā mēs zinām, laime jau ir bezgalīga, vienmēr gribas vēl lietas, bet tad, kad es to nevarēju, es domāju, cik laimīgs būtu, ja es varētu."
Arnis Mednis ar komandu izrādē "Mana tautasdziesma"
Arnis Mednis ar komandu izrādē "Mana tautasdziesma"
Mednis atminas, kā viens cilvēks viņam stāstīja, cik briesmīgi, ka viņi abi pārcietuši insultu, iestājusies paralīze, taču mūziķis tam pieiet no šāda skatupunkta: "Mūsu dzīvi Dievs taisa kā gobelēnu, viņš ir pagriezis šo smuko pusi pret sevi, un taisa šo smuko bildi, bet mēs redzam šo diegu mudžekli no otras puses. Mēs domājam, ārprāts, kādas šausmas, kas tā mums par dzīvi, diegu mudžeklis un tamlīdzīgi, bet īstenībā tā ir skaista glezna, bet mēs viņu neredzam, to redz Dievs no savas puses."
Viņš, runājot par to, kāpēc viņu piemeklēja šāda nelaime, atminas krīzes gadus, kad viņam bija daudz projektu, "uz astes" bija tiesu izpildītāji, un stress bija šausmīgs. Pirms doties mājās, garāžā viņš "ierāva" brendiju vai šņabīti, un gaidīja, kad varēs iet iekšā, jo no stresa nevarēja normāli parunāt.
"Tad es pagaidīju, kamēr man bišķi iesit, un tad es pa vakaru to pudelīti sūcu. Es zināju to daudzumu, kas man ir vajadzīgs, lai es varētu nomierināties, paskatīties TV, džeziņu paklausīties, grāmatas palasīt, ar ģimeni parunāties un lai man nākamajā dienā nebūtu slikta sajūta. Es to daudzumu zināju," viņš stāsta, norādot, ka šādā veidā tos asinsvadus raustot, viņš nonāca līdz insultam.
Vaicāts, ko vajadzēja darīt, Mednis atzīst - vajadzēja prasīt padomu visuma radītājam.
