Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Autors uzrakstījis grāmatu par bruņinieku Robertu, kas patiesībā esot stāsts par nācijas sirdsapziņu. (Foto: Juris Rozenbergs)

Rakstnieks Jānis Ūdris: "Spriest, vai aizstāvēt savu valsti, ir amorāli. Tu neaizstāvēsi arī savu māti? Savu sievu?" 65

Kultūra
2017. gada 2. decembrī 05:25 2017. gada 2. decembrī 05:25
Alekss Pjats | Kas Jauns Avīze
Rakstnieks Jānis Ūdris pērn decembrī izlaida romānu "Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts" Stāsts par leitnantu vai Bruņinieku Robertu, kā viņu dēvē pats autors, ir arī stāsts par nācijas sirdsapziņu. 13. novembrī Rubenim apritēja 100 gadi.

Viņš bija karavīrs Latvijas armijā, vēlāk iesaukts latviešu leģionā, bet kritis 1944. gada novembrī, cīnoties kopā ar kureliešiem pret SS vienībām. Ūdris savu motivāciju romānu rakstīt tieši par šo mazzināmo latvieti skaidro ar pieredzi, dzīvojot gan okupētā, gan brīvā Latvijā: “Es zinu, kā ir, kad nedrīkstēja runāt, un nesaprotu, kāpēc neviens par to nerunā, kad drīkst, kad tas ir tavs pienākums.”

Parasts puisis, bet cildens

Šī ir rakstnieka septītā grāmata un trešā no sērijas par izciliem latviešiem. Pirmās divas bija par Latvijā ļoti pazīstamiem cilvēkiem – Kārli Ulmani un Zigfrīdu Annu Meierovicu. Meklējot sērijas turpinājumu, Ūdris uzgājis Robertu Rubeni.

Rubenis pasaulē nāca 1917. gada septembrī Daugavpils apriņķa Krustpils novadā. “Formāli ņemot, viņš bija parasts latviešu puisis. Auga zemnieku ģimenē, ne pārāk bagāts. Bet viņš bija ārkārtīgi patriotisks,” savu varoni raksturo Ūdris.

Jāatzīst, ka grāmata, lai arī balstīta uz reālu cilvēku, tomēr ir romāns. “Tas, ka sievietes viņu sauca par bruņinieku, ir gan mana iztēle, gan mans vērtējums pēc viņa nāves. Jo kas ir bruņinieks? Cildens cilvēks,” uzskata autors.

“Es iedomājos, kas varētu būt mūsdienās šāds bruņinieks. Man prātā nāk Mairis Briedis,” prāto Ūdris, kurš slavenā boksera cīņas salīdzina ar bruņinieku dueļiem. Kad vienam cīkstonim no rokas izkrīt zobens, to atļauj pacelt, lai duelis varētu turpināties.

Leitnants Roberts Rubenis (1917–1944). (Foto: Wikipedia)

Tanketes komandieris

Rubenis izglītību ieguva Malnavas lauksaimniecības vidusskolā, kuru beidzis 1937. gadā. Pēc Ūdra atrastajām liecībām, puisis spēlējis akordeonu, dziedājis, bijis ļoti patriotisks un ballēs vienmēr bijis pirmais. “Viņu iesauca karadienestā, bet ar to ir par maz, tāpēc viņš iestājās virsnieku skolā, kur dabūja leitnanta zīmotnes. Viņam vajadzēja vēl kaut ko. Domāja iet uz aviatoriem, bet tajā laikā Latvijai ar lidmašīnām švaki. Tāpēc viņš pieteicās par tanketes komandieri. Viņš visur bija pirmais, kā bruņinieks,” stāsta Ūdris.

1944. gada martā Rubenis nokļuva 15. latviešu SS grenadieru brigādē un piedalījās kaujās pie Jelgavas, bet pēc tam nokļuva Kurzemē. Un tur viņš nevēlējās vairs karot zem reiha karogiem, bet tikai par Latviju.

Kauja sākās 18. novembrī

1944. gada 14. novembrī vācieši iznīcināja ģenerāļa Jāņa Kureļa štābu Stiklos, septiņus virsniekus vēlāk nošāva, vairākus izsūtīja uz Štuthofu. Kurelieši bija nolēmuši cīnīties par neatkarīgu Latviju, pret abiem ienaidniekiem, brūnajiem un sarkanajiem.
Rubeņa vīri tikmēr vēl turējās, 16. novembrī viņi sadūrās ar vācu spēkiem Ventspils apriņķī Abavas apkaimē. Pats Roberts devās uz SS obergrupenfīrera Jekelna (augstākais SS un policijas komandieris Ostlandē) štābu uz pārrunām.

Viņš atteicās padoties un devās gatavot vīrus kaujai. Nākamās dienas cīņā, tieši Latvijas neatkarības dienā 18. novembrī, vācieši uzbruka, bet Rubeņa bataljons viņus četras stundas ilgušajā kaujā tomēr atsita.

Rubeni smagi ievainoja vēderā, plecā un kājās, bet viņš vēl paspēja dot pavēles, pirms zaudēja samaņu. Nākamajā dienā latvieši izsita no mežsarga mājām "Novadnieki" Jekelna štābu, bet te arī beidzās komandiera šīs dzīves gaitas.

Piemineklis kureliešiem Liepājas Karostā. (Foto: liepajniekiem.lv)

Viņu apglabāja pie Ilziķu mājām (ir gan arī citas versijas par pēdējo atdusas vietu), bet Rubeņa vīri turpināja pretoties līdz 9. decembrim, līdz pārspēka priekšā izklīda. Atriebjoties nacisti nodedzināja vairākas Zlēku pagasta viensētas un nogalināja vismaz 148 civiliedzīvotājus.

“Rubeņa kaps nav atrasts. Es domāju, ka tas ir liels mūsu nācijas parāds. Saprotu, ja runa ir par Ulmani, jo viņš ir apglabāts svešā zemē, bet Rubenis ir apglabāts mūsu zemē, ir zināma pat māju vieta. Pašas mājas gan tur vairs nav,” nožēlu neslēpj Ūdris.

Šķelšanās un ilūzijas

Grāmatas augšējo malu aizņem teksts "Vēsturisks romāns par nācijas sirdsapziņu". Ūdris tā rakstījis, jo ir sašutis, cik ļoti latviešiem trūkst uzticības un vienotības savā starpā: “Es caur Rubeni mēģinu parādīt, par ko viņš atdeva dzīvību. Lielu daļu no Latvijas vēstures mēs esam bijuši okupēti. Mani ļoti satriec, pat apziņa atsakās pieņemt, ka brīvā Latvijā cilvēki var būt sašķelti. Es nerunāju par partijām un kurš ko sadalīs, un ko kurš dabūs. Tas ir nožēlojami, un tas no varas gaiteņiem atgrūž talantīgus cilvēkus, jo tā tiek degradēta.”

Rakstnieks ar skumjām atzīst, ka pēc Atmodas vienotības izjūta ir pazudusi. Tāpat rakstnieks pamanījis savādu domāšanas veidu starp saviem vienaudžiem: “Mana paaudze dzīvo ilūzijā, ka mēs nesen atguvām neatkarību. Es ļoti atvainojos! Mēs tagad neatkarīgā Latvijā dzīvojam sešus gadus ilgāk nekā laikā starp abiem pasaules kariem!”

Neaizstāvēsi arī savu māti?

Ūdris aizdomājas, vai tautas sirdsapziņu ir iespējams pazaudēt: “Es domāju, ka jā. Bet tad ir briesmīgi, labāk pazaudēt dzīvību nekā sirdsapziņu. Cilvēks bez sirdsapziņas tāpat nav dzīvs.”
Rakstnieks ir arī pārliecināts, ka 1940. gadā vajadzēja cīnīties – kaut uzvarēt nevarējām, bet zaudētu ar citiem noteikumiem, līdzīgi kā somi.

“Saka, ka zaudējumi būtu bijuši lieli. Mīlīši, tagad bija lielāki. Cik cilvēkus izsūtīja 1940. gada jūnijā vien? Cik latviešu krita svešās armijās, kurās, ļoti iespējams, mēs nekarotu, ja būtu cīnījušies,” atgādina Ūdris. Šie vēsturiskie notikumi, pēc rakstnieka domām, ir iedragājuši latviešu pašapziņu un iespiedušies ģenētiskajā atmiņā: “Spriest, vai aizstāvēt savu valsti, kad cīnīties, kad nē, ir pavisam amorāli. Tu neaizstāvēsi arī savu māti? Savu sievu? Tāda runāšana ir amorāla.”

Citi šobrīd lasa

Lauzti kauli un vecas traumas - kruķu sērga Latvijas šovbiznesā
Nosaukti 10 veselīgākie produkti pasaulē 2
Cilvēkus sajūsmina drosmīga sieviete, kura metas degošā mežā, lai glābtu nāvei nolemtu koalu 6
Tēmas: Latvija
Skatīt visus komentārus

«Любовь, похожая на сон»: «Живое» выступление Аллы Пугачевой попало в Сеть

Герцогиня Кэтрин отчитала радиоведущего, который подшутил над ее дочерью