Ko tagad dara deputāti, kuri pirms 26 gadiem negribēja Latvijas neatkarību

1990. gada 4. maijā ar 138 balsīm par, vienam atturoties un 57 nepiedaloties balsošanā tika pieņemta Latvijas PSR Augstākās padomes (AP) deklarācija „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Līdz ar to mūsu valsts atbrīvojās no okupācijas varas uzspiestās abreviatūras PSR – „padomju sociālistiskā republika”. Par Latvijas neatkarību balsoja Latvijas Tautas frontes frakcijas (LTV) deputāti, bet balsošanā nepiedalījās jeb praktiski balsoja pret 57 „Līdztiesības” frakcijas deputāti – interfrontisti. Ko viņi tagad dara?

Vieni joprojām sēž deputātu krēslos, citi nodevušies biznesam un par savām komunistiskās impērijas kaislībām aizmirsuši, trešie mītot draudzīgajā Krievzemē, ceturtie bauda saulainas un mierīgas vecumdienas. Daļa šīs zemes gaitas jau beiguši un politiskām kaislībām raugās no mākoņa maliņas.

Tēvi politisko mantojumu nodod dēliem. Rubiki, Bartaševiči un Gapoņenko turpina tēvu darbu

Redzamākie interfrontisti arī visus gadus pēc neatkarības atjaunošanas bija un joprojām ir Tatjana Ždanoka un Alfrēds Rubiks. Matemātikas doktore Ždanoka jau sen kā atmetusi ar roku eksaktākām zinātnēm un jau vairāk nekā desmit gadus skaita naudu, cik saņem kā Eiroparlamenta deputāte. Vienmēr bijusi uzticīga savai politiskai pārliecībai – būdama gan „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” līdere, gan vēlāk partiju pārveidojot par Latvijas Krievu savienību. Savulaik savu nopelnīto algu kā Eiroparlamenta deputāts skaitīja arī bijušais Latvijas PSR kompartijas līderis, vēlāk Latvijas Sociālistiskās partijas dibinātājs Alfrēds Rubiks. Tagad savu laiku cietumā atsēdējušais komunists gan veselības, gan cienījamā vecuma dēļ politisko skatuvi pametis.

Tomēr Rubiks, kā arī vēl citi par neatkarības atjaunošanu nebalsojušie AP deputāti, savu politisko mantojumi ir atstājuši dēliem, un ar viņu palīdzību tēvu idejas tik ātri neizgaisīs. Rubika dēli Artūrs un Raimonds tagad no „Saskaņas” ir ievēlēti Saeimā.

Savukārt PSRS Robežapsardzības apgabala priekšnieka, ģenerāļa Valentīna Gapoņenko dēls Aleksandrs ir kļuvis par kaismīgu tā dēvēto krievvalodīgo tiesību aizstāvi. Bijušais LTF vadītājs Dainis Īvāns teic, ka Gapoņenko seniors nemaz nav bijis vismelnsimtnieciskākais okupācijas spēku ģenerālis, par kādu tagad, protams, bez uzplečiem, pārvērtusies viņa atvase.

Pirms pāris nedēļām mūžībā aizgāja vēl viens AP deputāts, kurš nepiedalījās balsošanā par Latvijas neatkarību – celtnieks Anatolijs Bartaševičs. Bet viņš ir atstājis politisko pēctecību – savus dēlus. Viens no viņiem – Aleksandrs tagad ir Rēzeknes mērs, bet otrs – Mihails savulaik no „Līdztiesības” saraksta vairākkārt ticis ievēlēts par Rēzeknes domes deputātu. Mihailam politiskā karjera gan nav izdevusies tik spīdoša kā vecākajam brālim. Te jāpiebilst, ka Bartaševiču ģimenes vīriešiem sociālistiskā pārliecība nav bijusi šķērslis baudīt kapitālistiskās sabiedrības un Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas labumus.

Kādreizējais Interfrontes līderis Aļeksejevs kļuvis par biznesa haizivi

Par pretējās frontes deputātiem kādreizējais LTF līderis Dainis Īvāns Kasjauns.lv teica: „Pa šiem gadiem nav sanācis ar viņiem ne sarokoties, ne aprunāties. Man viņi ir tik nepatīkami, ka to pat nevēlos. Šo gadu laikā viņi visi kaut kur ir nozuduši. Daudzi ir aizmirsuši savas kreisās nostājas un tagad bauda kapitālisma labumus. Piemēram, Sergejs Zaļetajevs bija Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs un baudīja kapitālisma priekšrocības. Savukārt Sergejs Kurdjumovs, kurš nu jau ir miris, bija Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas vadītājs. Pāris AP balsojumā nepiedalījušos deputātu ir tagadējā galvaspilsētas sasaukuma deputāti. Bijušais Krievu partijas līderis Mihails Gavrilovs ir deputāts no frakcijas „Gods kalpot Rīgai”. Savukārt vairākus sasaukumus Rīgas domē ir Ivans Ivanovs („Saskaņa”), kurš savulaik no 9. maija svinībām Pārdaugavā tika nogādāts atskurbtuvē. Viņš bija nodzēries, tagad sēž Rīgas domē, latviešu valodu neprot, neko nesaprot un nez par ko saņem algu”.

Kuriozs pavērsiens ir noticis ar kādreizējo Interfrontes vadītāju Alekseju Aļeksejevu. Šis kādreizējais komunistiskās internacionāles tribūns nu kažoku pārmetis uz otru pusi. „Viņš ātri vien pagaisa no politiskās skatuves. Viņa senči savulaik bija lieli Rīgas namīpašnieki. Aļeksejevs saņēma Latvijas pilsonību un atguva īpašumus. Tagad viņš uz savu īpašumu rēķina, cik zinu, dzīvo diezgan trekni. Viņa namos ir augstas īres maksas. Reiz pie viņa bija aizgājusi kāda Interfrontes atbalstītāja un lūgusi samazināt īres maksu. Tad Aļeksejevs arī pateica savu sakramentālo frāzi: „Poļitika poļitikoi, a biznes jest biznes” („Politika ir politika, bet bizness ir bizness”).

Mierīgas vecumdienas

Mierīgas un, pēc visa spriežot, ne nabadzīgas vecumdienas bauda vēl citi AP balsojumā nepiedalījušies deputāti.

Starp viņiem var minēt bijušo Daugavpils mēru no 1994. līdz 2001. gadam, kā arī kādreizējo Saeimas deputātu Alekseju Vidavski, kurš nu klusi un nemanāmi mītot Daugavpils novada Višķos. Pulkvedis Boriss Feršalovs baudot laimīgas vecumdienas Sanktpēterburgā un internetā izvietojot kaķīšu un mazbērnu foto.

No redzesloka nozudis vēl viens kādreizējais Interfrontes līderis, ekonomists Sergejs Dīmanis, kurš pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados bijis pat Latvijas Krājbankas padomes priekšsēdētājs un Latvijas Privatizācijas aģentūras padomes loceklis. Tagad viņš varētu būt pārcēlies uz Krieviju.

Alberts Žuks tagad ir boulinga halles „Toss” īpašnieks Ķengaragā. Savukārt Eduards Maharevs 1993. gadā tika nozīmēts par valsts akciju sabiedrības „Latvijas aviolīnijas” prezidentu un tagad pēc neoficiālām ziņām dzīvo Kiprā.

Maskavas aizvēnī

Jāteic, ka AP deputāti, kuri nebalsoja par Latvijas neatkarību, pārsvarā savas gaitas tagad vada klusi un nemanāmi un par 4. maiju nemīl runāt. Retajās reizēs, kad kāds no viņiem tomēr sadūšojas atcerēties pagātni, viņi vien mulsi noburkšķ, ka iestājās nevis pret neatkarību, bet gan vēlējušie to sasniegt „citādākā veidā”. Par daudziem no viņiem vairs nav iegūstama nekāda informācija un vien jāapmierinās ar informācijas druskām, kas pieejama internetā.

Liela daļa no šim 57 cilvēkiem savulaik patvērumu ir atraduši Krievijā. Piemēram, AP „Līdztiesības” frakcijā bija desmit padomju militārpersonas pakāpē ne zemākas par pulkvedi. Pārsvarā viņi nonāca atpakaļ Krievijā. Visredzamākais no tiem bija Viktors Alksnis, Staļina represijās nogalinātā padomju Krievijas kara aviācijas komandiera Jēkaba Alkšņa dēls. Savukārt 1992. gadā atvaļinātais PSRS kara flotes viceadmirālis Igors Rjabiņins dzīvojot Kaļiņingradā.

Maskavā patvērumu rada arī bēdīgi slavenais bijušais čekists un mežabrāļu tvarstītājs, padomju vēsturnieks Jānis Dzintars. 1991. gadā viņš pārcēlās uz Maskavu un tur 2008. gadā nomira.

Bandītu garīgais tēvs

1990. gada 4. maija deklarācijas sakarā izcēlās AP deputāts, pareizticīgo priesteris Aleksejs Zotovs, kurš vienīgais balsojumā atturējās. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū viņš bija spiests aizbraukt no Latvijas, jo sapinās ar Ivana Haritonova organizētās noziedzības Pārdaugavas grupējumu, raksta „Latvijas Avīze”. Zotovu uzskatīja par Haritonova brigādes „garīgo aizgādni”. Viņš publiski aizstāvēja savu „draudzi”, sakot, ka šie puiši gan esot grēkojuši, taču savu izcietuši un „iegājuši” legālajā uzņēmējdarbībā.

2002. gadā Zotovs Krievijā parādās kā Krievu Pareizticīgās baznīcas Sinodālās nodaļas priekšsēdētāja vietnieks sadarbībai ar bruņotajiem spēkiem un tiesībsargājošajām iestādēm. Garīdznieks arī šajā statusā turpināja vasarās apmeklēt „jauko, kluso un viesmīlīgo Latviju” un atpūtās Jūrmalā.

Vēsturiskais Augstākās Padomes balsojums