No baznīcas padzītais mācītājs Roderts emigrējis uz Angliju un remontē mājas

Pagājušā gada sākumā ar lielu skandālu no Latvijas Adventistu baznīcas centrālās draudzes – Rīgas Centra draudzes Baznīcas ielā mācītāja amata tika patriekts adventistu vidē populārais mācītājs Ivo Roderts. Viņš no amata tika atstādināts uz visnotaļ dīvainas 47 draudzes locekļu sūdzības pamata Latvijas adventistu Draudžu savienības padomei. Rodertu apvainoja autoritārismā, ticības brāļu un māsu domu neuzklausīšanā un baznīcas iesīkstējušo dogmu ignorēšanā. Draudzes locekļi savā sūdzības rakstā norādīja, ka „(Ziemassvētku) dievkalpojumā bija visa kā, izņemot pašu Kristu!”

Mācītājam arī tika pārmests, ka viņš atļāvis Ziemassvētku pasākumā atskaņot „sātanisko” grupas „Līvi” dziesmu „Eglīte”, kā arī tas, ka viņš par pasakām uzskata konservatīvo adventistu sazvērestības teorijas par zvēra jeb sātana skaitļa koda esamību Romas pāvesta cepurē.

Rodertu sirdīgi aizstāvēja viens no pazīstamākajiem Latvijas adventistiem – radiožurnālists Aidis Tomsons, kurš šī skandāla sakarā atteicās rediģēt žurnālu „Adventes Vēstnesis”.

Pēc skandāla Roderts kādu laiku vadīja neatkarīgu adventistu draudzi, kura patvērumu bija radusi metodistu dievnama Akas ielā telpās. Bet nu jau vairākus mēnešus viņš kopā ar sievu Dagniju dzīvo Anglijā. Bijis bezdarbnieks, bet tagad strādā par remontstrādnieku.

Nepiekrīt adventistu „vienīgi pareizajai” dogmai

Pirms Ziemassvētkiem Roderts bija lauzis kāju un ārstējās, vienlaicīgi Anglijā saņemot bezdarbnieka pabalstu. Nu viņš atkal droši stāv uz kājām un pelna naudu.

Viņš Kasjauns.lv pastāstīja: „Esmu atlaists no darba Adventistu Latvijas draudžu savienībā. Pagaidām joprojām esmu draudzes loceklis Adventistu baznīcā. Interesanti ir tas, ka atlaižot no darba, man netika atņemta mācītāja ordinācija - tātad joprojām it kā esmu ordinēts mācītājs.

Dziesmas „Eglīte” atskaņošana nekad nav bijusi oficiāla problēma pārrunās ar Adventistu baznīcas vadību. Plašsaziņas līdzekļi to vienkārši „paķēra” kā savdabīgi interesantu faktu no garā sūdzību vēstules saraksta.

Atlaišanas oficiālais iemesls bija – „mācītājs ir zaudējis draudzes vadības uzticību”. Domstarpību pamats ir daudz vienkāršāks – pašreizējā Adventistu baznīcas vadība Latvijā uzskata, ka tikai adventisti vienīgie ir patiesa Dieva draudze, un visas citas konfesijas sauc par atkritušajām baznīcām. Es šādam skatījumam nepiekritu un nepiekrītu joprojām”.

Pašlaik Roderts nedomā par garīdznieka karjeras turpināšanu, piemēram, kādā Anglijas draudzē un saka: „Diemžēl adventisti Anglijā ir vēl fundamentālāk noskaņoti nekā Latvijā. Tāpēc pat neapsveru iespēju darbu meklēt tur”, kaut gan sevi joprojām uzskata par pārliecinātu adventistu un nedomā mainīt konfesiju.

Mācītāju uztur sieva

„Pašlaik strādāju kā pašnodarbinātais. Taisu kosmētisko remontu vienā mājā Anglijā,” saka Latvijā no amata atstādinātais mācītājs.

Par to, kāpēc pārcēlies uz Angliju un kā tur jūtas Roderts interneta izdevumam „Vēstis Adventistiem” teicis: „Jo šeit dzīvo mana sieva. Viņa šeit ir jau vairākus gadus. Kamēr man bija visi iemesli būt Latvijā, bija visādi plāni un darbi, arī sievai stabilitātes šeit vēl nebija, mēs mētājāmies starp divām zemēm. Bet tagad, kad viņai šeit ir stabils darbs un dzīves apstākļi, un arī mani Latvijā nekas nesaista, kāpēc gan mums nebūt kopā?”
Kādu laika mācītājs dzīvojis sievas maizē: „Sieva mani uztur. Martā bija pēdējais bezdarbnieka pabalsts. Tikko kāja sāks locīties pa īstam, sākšu nopietni meklēt darbu”.

Uz jautājumu, vai turpmāk viņš savu dzīvi saistīs ar Angliju, Roderts atbild: „Uz šo jautājumu man ir grūti atbildēt. Daudzi man to ir uzdevuši. Es pašlaik nezinu. Mēs ar Dagniju esam norunājuši, ka padzīvosim vispirms šeit, pamēģināsim… un tad redzēsim, kā būs. Viss ir atkarīgs gan no darba iespējām, gan citiem pavērsieniem. Mēs gribam šobrīd būt īpaši atvērti Dieva vadībai”.

Vissmagākais bija vilšanās cilvēkos

Aizbraukšana no Latvijas Rodertam saistās ar rūgtu pēcgaršu: „Esmu sapratis, ka man vissmagākais ir bijis vilšanās cilvēkos. Ir tik sāpīgi atklāt, ka tie ar kuriem, par kuriem esi lūdzis Dievu, aiz muguras aprunā, organizē sazvērestības, melo...

Lai arī kas dzīvē ir noticis, esmu sev atgādinājis, ka mēs katrs esam tikai cilvēki - grēcīgi, kļūdaini, ar savām rakstura vājībām. Tādi mēs esam… tomēr nav jābaidās meklēt brīnišķīgo Dieva klātbūtni, Viņa tuvumu, vadību savā dzīvē. Savā nepilnībā mēs nevaram pretendēt, ka perfekti zinām visu - kāds ir Dieva prāts, Viņa plāns katrā brīdī. Mans dzīves moto ir bijis dzīvot, kalpot un darīt lietas no sirds. Esmu centies no sirds darīt to, ko esmu sapratis kā pareizu. Esmu lūdzis gudrību un darījis, kā saprotu. Bet apzinoties, cik esmu nepilnīgs un vājš, man ir jācenšas palikt godīgam un jāpieliek jautājuma zīmi it visam, par ko esmu pārliecināts un daru pat no sirds.

Varbūt, ka tas, ko es daru, tomēr nav pareizi? Tādēļ, lai arī kas ar mani notiek, man ir svarīgi nepazaudēt uzticēšanos Dievam, kas ir mīlestības Dievs, dziļi ieinteresēts savu bērnu likteņos. Viņš vēlas vadīt savu draudzi un ikvienu no mums. Un arī tad, ja nesaprotam, ja nav atbildes, esmu mācījies saglabāt uzticēšanos, paļāvību, ka Viņš redz un zina labāk. Un es esmu piedzīvojis, ka Dievs nevienā brīdī man nav pagriezis muguru, devies prom.

Šī gada laikā esmu to piedzīvojis daudzkārt. Nepārstāstīšu visus gadījumus, tikai daži piemēri: pirms gada saņēmu papīru, ka esmu atstādināts, un vakarā braucu sagaidīt sievu, kas ieradās no Anglijas. Mēs taču nezinājām, ka tas notiks. Ne jau tajā rītā viņa pasūtīja biļetes, tas notika mēnesi iepriekš. Bet man nebija jāsēž tajā vakarā vienam tumšā istabas stūrī. Mans tuvākais un mīļākais cilvēks tobrīd bija man līdzās.

Pienāca maija beigas, un mēs ar dēlu braucam sagaidīt sievu atkal lidostā. Viņa iznāca pa lidostas vārtiem un jautāja, kādi ir jaunumi. Un man bija jāsaka - es tikko saņēmu atlaišanas papīru. Un atkal tieši šajā dienā viņa ielidoja. Ir cilvēki, kas saka – sagadīšanās. Taču es ticu, ka Dievs to zināja un sūtīja man atbalstu. Viņš pats ir klāt līdzās ik brīdi - ar palīdzību, risinājumu, vadību. Man nekad nav bijušas šaubas par Viņa uzticību, klātbūtni.

Tas arī ir mans novēlējums ikvienam – nekad nepazaudēt šo uzticēšanos Viņam. Vienmēr ticēt un nešaubīties, ka Viņš ir šeit un vada mūs”.

* * *

Jāteic, ka Roderts ir bija visai populārs mācītājs. No 1997. gada līdz 2013. gadam viņš kalpoja vairākās Kurzemes draudzēs – Liepājā, Aizputē, Priekulē, Saldū un Ezerē, bet pēc tam kļuva par Latvijas centrālās adventistu draudzes - Rīgas 1. draudzes mācītāju. Savulaik adventistu vadība viņu pārcēla no Kurzemes uz Rīgu, lai viņš varētu ticību sludināt galvaspilsētas centrā, kur viņa auditorija būtu daudzkārt lielāka.