Utis rodas no stresa, bet šņabi dzen no naftas

Lai gan radio, televizors, kino un dators arvien vairāk cenšas izkonkurēt parastu, cilvēcisku saziņu un sen jau pagājuši tie laiki, kad visa ģimene vakaros pulcējās kopā, lai klausītos pasakas un spoku stāstus, vēl joprojām mēs stāstām, pārstāstām un radām teikas. Darba kolektīvos un draugu burziņos mēs turpinām stāstīt pasakas, tikai uzlabotā, mūsdienu variantā. Tā gan vairs nav Sarkangalvīte, kas devās pie vecmāmiņas... Mūslaikos pamācošas pasakas galvenā varone ir jauna sieviete, kas laikus pamana stopētāja ļaunos nolūkus. Piemēram, kā šādā stāstā. Vēlā vakarā jaunā dāma brauca ar auto un ieraudzīja ceļa malā vecu tantīti ar lielu somu. Tantīte māja, lai apstājas, un, iesēdusies mašīnā, ērti iekārtojās blakus vadītājai. Brauciena laikā jaunā sieviete pamanīja, ka tantītei ir lielas, spalvainas rokas, un vispār viņa vairāk izskatās pēc braša vīrieša. Pamatīgi nobijusies, vadītāja sāka runāt ar tantīt un pažēlojās, ka laikam nedeg gabarītugunis. Piestājusi ceļa malā, viņa palūdza vecenīti izkāpt un paskatīties, vai ar ugunīm viss kārtībā. Tikko večiņa izkāpa, sieviete aizcirta durvis un aizbrauca. Kad vēlāk viņa apskatījās “tantīte” somā, izrādījās, ka tajā atrodas asiņains nazis!

Baiss stāsts? Bet pamācošs, tāpat kā savulaik pasaka par Sarkangalvīti: nerunā ar svešiniekiem un, ja saproti, ka draud briesmas, mēģini rast izeju!

Vēl viens izplatīts teiksmu veids ir stāsti par to, kā kāds slikts ieradums, kuru citādi vajadzētu atmest, izglābis cilvēku no drošas nāves. Piemēram, stāsts par puisi, kas agrā pavasarī gāja pa ielu un apstājās aizsmēķēt. Kamēr viņš vējā cīnījās ar spītīgajām šķiltavām, lai aizdedzinātu cigareti, pusmetru priekšā nogāzās milzu lāsteka! Ja nebūtu apstājies, būtu beigts uz vietas! Te arī man ir patiess stāsts pastāstāms. Mūsu ģimenes iepriekšējais suns bija ļoti resns, nu tiešām, īsta tauku torpēda. Vetārsts, ik gadu viņu potējot, aizrādīja, ka tik trekns dzīvnieks ilgu mūžu nenodzīvos... Vienreiz mīlulis bija izlavījies pa vārtiņiem un pakļuva zem mašīnas. Tas pats ārsts, atbraucis, lai izpētītu nabaga vājinieku, pilnā nopietnībā sacīja: “Ja suns nebūtu tik resns, būtu pagalam uz līdzenas vietas, bet tauki iedarbojās kā polsteris, un tagad viņam ir tikai daži zilumi, pat ribas nav lauztas!” Tā, lūk.

Kopš ikdienā strādājam ar datoriem un līdzi nēsājam mobilos telefonus, aktuāls kļuvis arī jautājums – kā neitralizēt to radīto elektromagnētisko starojumu. Ir darbavietas, kur datoriem apkārt saliktas lielas kaktusu kolonijas, jo adatainie augi šo starojumu likvidējot. Līdzīgas spējas tiek piedēvētas arī līdakastēm.

“Mēs gan nepētījām kaktusu ietekmi uz datoriem un to radīto elektromagnētisko lauku, bet veicām eksperimentu ar mobilajiem telefoniem. Eksperiments norisinājās šādi. Ņēmām kompasu un atzīmējām ziemeļu virzienu. Tad blakus kompasam novietojām mobilo tālruni. Adatas smaile novirzījās no kursa. Pēc tam apkārt tālrunim un kompasam novietojām kaktusus. Eksperimentu atkārtojām dažādos veidos un dažādās telpās, lai izvairītos no iespējas, ka apkārtējās vides faktori ietekmē rezultātus. Novērojums sagādāja vilšanos – kompasa adata kā bija, tā palika nobīdījusies no ziemeļu virziena. Tātad kaktusi uz elektromagnētisko starojumu neiedarbojas. Tāpēc nav nozīmes tos novietot ap datoru, kura radītais elektromagnētiskais lauks ir daudz spēcīgāks par mobilo tālruņu radīto. Vienīgais labums no kaktusiem kabinetā varētu būt tas, ka tie izskatās glīti, jo pat fotosintēzes process, kas varētu ģenerēt papildu skābekli telpā, Latvijas apstākļos kaktusiem nenotiek. Arī to mēs pierādījām savā projektā.”

Komentē Māra Vikmane, LU Bioloģijas fakultātes docente: “Par kaktusiem esmu dzirdējusi arī pavisam citu leģendu – ka tos nav vēlams turēt telpās, kur uzturas cilvēki, vismaz ne guļamistabās, jo augu biolauks atstāj negatīvu iespaidu. Tomēr arī šis uzskats nav absolūts, jo jebkuru dzīvu būtņu biolauki ir atšķirīgi, un, kas vienam kaitē, otram var palīdzēt. Augu fizioloģija, augu inteliģence ir jauna zinātnisko pētījumu joma, kurā vēl joprojām ir ļoti daudz neizzināta. Skaidrs, ka mijiedarbība starp augu un cilvēku biolaukiem pastāv, tāpat kā tā pastāv starp jebkuru citu dzīvu būtņu biolaukiem. Uz jautājumu, vai kaktusi tiešām neitralizē datora radīto elektromagnētisko lauku, viennozīmīgi atbildēt nevar. Taču, ja pieņem, ka tas ir līdzīgi kā ar sansevjērām (tautā sauktām par līdakastēm), kas aiztur āderu radīto starojumu, tad šī iedarbība ir tikai uz laiku. Pēc tam visa akumulētā enerģija tomēr izdalās telpā.

Dzirdēju ļoti interesantu gadījumu Maskavā. Kāds fiziķis no Tālajiem Austrumiem viesojās vietējā augu fiziologa ģimenē. Vairākas naktis pavadījis atvēlētajā istabā, viesis atzinās, ka noteiktā stundā katru nakti redz šaušalīgus murgus, un tāpēc vēlas pārcelties uz viesnīcu. Namatēvs un namamāte pārdomāja viesa teikto un atcerējās, ka ciemiņš nakšņo istabā, kur pirms laika ar vēzi lielās mokās bija mirusi viņu vecmāmiņa. Turklāt smagākās sāpju lēkmes vienmēr bijušas apmēram tajā laikā, kad viesim rādījās murgi. Mēbeles bija nomainītas, taču večiņas istabas augi palikuši. Veicot augu aktivitātes mērījumus (jo arī augi, tāpat kā mēs, naktīs laižas “miegā” un viņu dzīvības procesi palēninās), saimnieki konstatēja, ka vecmāmiņas istabas augi “mostas” un aktivizējas tieši šajās sāpju stundās. Kā tas notiek? Kāpēc? Kā augi uzkrāj šo enerģiju, kā patur atmiņā un turklāt spēj nosūtīt šo informāciju cilvēkam? Tā vēl joprojām ir mīkla. Ne jau katrs cilvēks bez īpašas aparatūras uztver šos signālus, tāpat kā ne katrs var ietekmēt sēklu dīgšanas procesu. Ir veikti eksperimenti, kuros pierādīts, ka dažu cilvēku enerģētika atstāj labvēlīgu iespaidu uz sēklām, tās labāk dīgst un labāk aug, bet tajā pašā laikā ir arī cilvēki, kam piemīt tieši pretējas spējas. Taču pagaidām vēl nav aparatūras un mērvienību, kā šīs spējas apzīmēt, mērīt un pētīt. Mēs esam pašā ceļa sākumā. Skaidrs ir tikai tas, ka augi ir dzīvi un piedalās visā, kas notiek mums apkārt.”

Šņabi taisa no naftas?

Ja ilgstoši centrifūgā vai virpā griež šņabi Sibirskaja vodka (eksistē arī citas variācijas nosaukumos), tam vidū izveidojas tumša stīdziņa – tā kā nafta, tā kā piķis, tā kā melna gļota. Tas pierāda, ka šņabi mūsdienās taisa nevis no graudiem, bet no naftas pārpalikumiem. Šādus brīnumus vīri bieži vien cits citam stāsta saviesīgās sarunās. Turklāt ne brīdi nešaubās par stāsta patiesumu, jo draugs vai drauga draugs, nudien, pats esot izmēģinājis!

Komentē Ida Jākobsone, Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes asociētā profesore, Latvijas Starpaugstskolu akadēmiskās maģistra studiju programmas Uzturzinātne direktore: “Šņabis pēc ķīmiskā sastāva ir ļoti vienkāršs – tas ir etilspirta (C2H5OH) un ūdens (H2O) maisījums. Ja etilspirts, kas ir šā dzēriena pamatā, nav attīrīts un tajā ir nokļuvuši dažādu organisku, kā arī sīki dispersu neorganisku savienojumu piemaisījumi, kas nav vizuāli saredzami, centrifūgējot pie lieliem apgriezieniem, tie var apvienoties un veidot lielākus “agregātus”. Var gadīties arī, ka šīs daļiņas šņabī nokļūst etilspirta atšķaidīšanas procesā, ja nelieto destilētu vai speciāli attīrītu ūdeni. Piesārņojums var rasties arī no traukiem, kuros etilspirtu pārvadā.

Pārtikā lietojamo alkoholu gan parasti gatavo nevis ķīmiskā ceļā, bet rūgšanas procesā no labības graudiem, taču arī rūgšanas procesā var veidoties blakusprodukti – karbonilsavienojumi un augstākie spirti, ko tautā sauc par “fūzeļiem”. Attīrīšanas process ir ļoti svarīgs – spirtu vairākkārt filtrē un pārdestilē, lai nekas no šiem kaitīgajiem savienojumiem nenokļūtu dzērienā. Kas notiek, ja cilvēki dzer nepietiekami attīrītu šņabi? Labākajā gadījumā – garantētas pamatīgas galvassāpes! Taču karbonilsavienojumi ir kancerogēni, un, nonākot cilvēka organismā, tie var izraisīt dažādas nevēlamas reakcijas un slimības, kuras ir ļoti grūti vai pat neiespējami izārstēt.

Slikti attīrītam alkoholam mūsdienās vairs nevajadzētu būt, jo ir taču dažādi pārbaudes dienesti. Tomēr, ja par kādu dzērienu rodas šaubas, vajag informēt Pārtikas un veterināro dienestu, kura rīcībā ir mūsdienīga laboratorija un kvalificēti speciālisti, kas spēj identificēt jebkura alkoholiskā dzēriena ķīmisko sastāvu.”

Zivju krancis

Latvijas makšķernieku vidū dzirdēts apgalvojums, ka zandarts ir līdakas un asara krustojums! Turklāt radies dabiski – ja līdakām neesot savas sugas tēviņu, tās nārsta laikā “salaižot” ar asariem, un tad no ikriem šķiļas mazi zandartiņi! Šā stāsta teicējs pamatojās uz to, ka informāciju esot lasījis kādā grāmatā. Aptaujājot cilvēkus, izrādījās, ka diezgan daudzi makšķernieki dzīvo pārliecībā, ka šis stāsts ir balta patiesība.

Komentē Jānis Birzaks un Oļegs Vasins, ihtiologi

– Vai dieniņ! (Smejas ilgi un garšīgi.) Tiešām pasaka!

O. V.: – Turklāt tāda, ko neizglītotas vecmāmiņas stāsta saviem mazbērniem, un, ja mazbērns pēc tam skolā ir slikti mācījies un par evolūciju neko nav dzirdējis, viņš arī nodzīvo visu mūžu ar pārliecību, ka vecu sievu pasakas jāņem par pilnu. Ja vēl vēlākos gados tāds palasa Aristoteļa darbus par to, ka mušas rodas no netīrumiem... (Arī smejas.)

– No kurienes tādas domas varētu būt radušās? Varbūt vilkuši paralēles pēc ārējā izskata – zandarts tiešām ir slaids kā līdaka, bet muguras spuras, žaunu vāki un zvīņas ir asas kā asariem. Tomēr zandarts ir atsevišķa suga, un tur pat nav, ko paskaidrot. Tiesa, Latvijas zivju faunā (tāpat kā visur citur pasaulē) novēro starpsugu hibrīdus, īpaši karpu dzimtai – pličiem, ruduļiem, raudām, jo viņi nārsto vienā laikā un arī biotopus nārstam izvēlas līdzīgus. Taču hibrīdu ir maz, un arī no tiem pašiem izdzīvo tikai retais. Turklāt tie nav spējīgi vairoties. Paskatieties noķertā zandartā – tajā būs ikri vai pieņi (atkarībā no dzimuma), bet hibrīdzivīm to nav, vai arī tie ir slikti attīstīti. Zviedrijā, Morumas upē, ir ļoti augsts lašu/taimiņu hibrīdu īpatsvars, pat 10–12%, bet tas liecina vienīgi par to, ka tajā upē kaut kas nav kārtībā, jo parasti laši un taimiņi nārsto dažādās vietās – laši galvenajā ūdenstilpē, bet taimiņi izklīst augšup pa mazajām upītēm.

O. V.: – Šādas dabiskas vai mākslīgas hibrīdu veidošanas ceļā nerodas jaunas sugas. Sugu veidošanās ir ilgusi miljoniem gadu un pat tad, ja pieņemam, ka alopatriskajā* sugu veidošanās ceļā sākotnēji ir bijusi kaut kāda starpsugu krustošanās, tas ir noticis pirms ļoooti ilga laika. Protams, vienmēr būs cilvēki, kas uzskatīs, ka lucīši ir zušu mātes... Bet tā NAV.

– Daba ir pietiekami saprātīga un izveidojusi dažādus mehānismus, kas orientēti uz katras sugas saglabāšanos esošajā veidolā, nevis uz savstarpēju hibridizāciju. Gan nārsta vietas un laiki, gan uzvedība, arī hromosomu līmenī. Tāpēc nav iespējams, ka šodien sakrustojas divas sugas un pēkšņi rada trešo!

* alopatrisks (gr. allos “cits” + patris “dzimtene”) tuvu radniecīgu viena ranga sugu ģeogrāfiskā izolētība, kas pakāpeniski rada atšķirības arī iedzimtības ziņā. (Svešvārdu vārdnīca, Jumava, 1999.)

Utis rodas no stresa

Stāstu par šo tēmu ir daudz un dažādi. Kāda jauna sieviete negaidīti kļuva par atraitni. Nepietika ar to, ka vīrs gāja bojā pēkšņi, atstādams viņu ar diviem maziem bērniņiem, nelaimes turpinājās: namīpašnieks uzteica dzīvokli, vīramāte atsacījās pieskatīt bērnus, un jaunā atraitne pati nekādi nevarēja atrast darbu. Visā šai izmisuma virpulī viņa pēkšņi konstatēja, ka pa galvu ložņā milzīgas utis! Vīramāte uzreiz paziņoja: skaidrs, tas tev no kreņķiem! Jo ir divu veidu utis – tās, kas ir bomžiem, un tās, kas rodas ārkārtīgi nervoziem cilvēkiem! (Šo stāstu reiz dzirdēju arī raidījumā, kur dažādi cilvēki stāstīja par Ļeņingradas blokādes laikā pārciesto. Kāda kundzīte dalījās atmiņās, kā viņai pēc tīfa bija kaili noskūta galva un no ādas līda laukā milzu utis, kas rāpoja prom pa spilvenu.)

Komentē ģimenes ārste Inga Zemīte: “Tieši tā nevar būt. Utis no stresa nevar rasties, jo viņas, tāpat kā mēs, ir dzīvas būtnes. Viņām jāiziet dabiskais attīstības ceļš. Taču ir viens “bet” – kad cilvēkam ir ļoti liels stress, viņa imūnsistēma un hormonālā sistēma darbojas citādi, stress pievelk slimības. Pazeminās imūnsistēmas aktivitāte, un var rasties ne tikai tās slimības, ar kurām iespējams inficēties tepat no vides – sēnīšu slimības un tamlīdzīgi –, bet pat parādīties tādas slimības, kas slēpjas organismā gēnu līmenī. Vienlaikus mainās arī ādas smarža un īpašības. Cilvēks, kura imūnsistēma darbojusies tik labi, ka ir atbaidījusi arī ārējos parazītus, tādus kā utis un blusas, tagad var ar tām invadēties. Vēl ir arī cilvēku kategorija, kuru ādas smarža vai garša tiešām jau no dabas ir tāda, kas labi patīk dažādiem asinssūcējiem – esat taču dzirdējuši par cilvēkiem, kam vienmēr kož blusas vai odi, ir ļaudis, kam pietiek tikai tuvoties mežam, lai dabūtu ērci. Mēs esam dažādi, un dažādi arī smaržo un garšo mūsu āda. Stress šo parasto vidi var mainīt un padarīt mūs vieglāk pieejamus dažādiem mošķiem.”

Pačuksti ūdenim, ūdeni izdzer

Versijas par to, kas jādara, lai apgūtu mācību vielu, un labi noliktu eksāmenu, ir vismaz tikpat senas, kā mācību iestādes. Pamazām sāk tuvoties ziemas sesija, tāpēc nebūs par ļaunu mēģināt uzzināt labākās metodes, ko pirms mums ir pārbaudījuši neskaitāmi studenti. Visi šeit aprakstītie līdzekļi esot kādam palīdzējuši eksāmenu nolikt uz augstāko atzīmi, tā ka – ieklausieties! Viens variants: lieliski apgūt mācību vielu var, ja viens lasa priekšā, bet otrs pussnaudā klausās (nedrīkst aizmigt!). Apgūstamās zinības var lasīt priekšā ūdensglāzei, tad ūdeni izdzert, un visas zināšanas būs tevī! Var likt grāmatu zem spilvena. Var arī pamēģināt pačukstēt zemei. Varbūt sanāks kā valdniekam Midam – no niedrītes, kas dzirdēja slepenos čukstus, visa pasaule uzzināja, ka viņam ir ēzeļa ausis...

Komentē Līga Sausiņa, Siguldas Valsts ģimnāzijas un Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas bioloģijas skolotāja: “Vēl laba metode varētu būt uzdotā ierunāšana diktofonā un klausīšanās naktī ar austiņām. Drošs līdzeklis ir arī skaidrošana otram.

Pilnīgi bez mācīšanās, protams, iemācīties nevar, un visas nosauktās metodes ir balstītas uz kādu no maņām, kas tiek ņemta palīgā, lai labāk apgūtu vajadzīgo. Cilvēki informāciju uztver atšķirīgā; man skolā ir bērni, kas stundās guļ, acis ciet, bet ir visu dzirdējuši. Viņiem arī mācoties derētu klausīšanās metode. Viens no labākajiem veidiem, kā apgūt vajadzīgo, manuprāt, ir špikeru rakstīšana. Tā palīdz informāciju padarīt kompaktu un sistematizēt. Lai gan pati nesen vienai meitenei atņēmu špikeri, tomēr klusībā nodomāju, ka par gatavošanos bērns būtu pelnījis vienu balli klāt – tās zināšanas, kas šādi nostiprinātas, jau nekur nepazūd. Vienīgā apšaubāmā metode man šķiet grāmatas likšana zem spilvena, īpaši jau tad, ja grāmata pirms tam nav lasīta.

Zinu, ka ir vēl viena laba metode: kad mācās, vienlaikus uz lapas zīmē kamolus, “tin kamolu” pulksteņa rādītāja virzienā. Kad jāatceras mācīto, zīmē kamolus otrādi, informāciju “attinot”.

Ir vēl viens paņēmiens, kas lieliski iedarbojas: ja atrisināms kāds uzdevums, pirms gulētiešanas tas jāuzdod savai zemapziņai, vienkārši padomājot par to. Ja ne no paša rīta, tad tuvākajā laikā atrisinājums būs rokā!”