Latviešu karavīri svešos karos
Kad bijušie NBS karavīri arvien vairāk skatās citu armiju virzienā, der atcerēties, ka ne vienmēr latviešu kareivjiem bijis lemts karot zem sarkanbaltsarkanā karoga. Daudz biežāk — zem svešiem simboliem. Bijušais franču leģionārs Bruno Plūme atklāj savu stāstu.
No leģiona uz leģionu
Kad Pāles krogā izvillojas vietējie puiši, par vietējo kļuvušais Bruno Plūme vien pasmīn — viņš Francijas Ārzemnieku leģiona gaitās ir gan tālu zemju dzertuvēs izplosījies, gan vjetnamiešu gūstu izturējis.
Nu jau Plūmes kungam ir 80 gadu, bet viņš joprojām turas braši un pēc ilgiem gadiem svešumā radis mājvietu pusceļā starp Limbažiem un Salacgrīvu, uz veciem pamatiem jaunceltajās Pumpiņās. Par saviem piedzīvojumiem uzrakstījis grāmatu Ārzemnieku leģions un latvieši.
Jaunā tēvija
1944. gadā Bruno iesauca vācu armijā, gaisa spēku izpalīgos. 17 gadu vecais puisis ar vienaudžiem bija pēdējais vāciešu „grābiens” Hitlera lielgabalgaļai. „No skolas sola, es gāju Limbažu ģimnāzijā,” atceras Plūme. Kara beigās Vācijā viņš padevās amerikāņiem, gūstā pavadīja pusotru gadu. Nedēļām ilgi gūstekņi atradās dzeloņstiepļu aplokā zem klajas debess, gulēja lietū.
No nometnes iznāca Francijā: „Te nu mēs bijām, jauni puiši, bez pabeigtas skolas un amata. Visa pasaule milzīgā sajūsmā, nacisms uzvarēts, bet kur iet mums?”
Bēgļu nometnēs bijušajiem karavīriem neļāva apmesties. Bruno ģimene bija palikusi Latvijā, un viņš nu bija viens pats svešā zemē bez patvēruma un ar tukšām kabatām. Tādu latviešu bija daudz, un ap diviem simtiem rada izeju — atkal doties karā, šoreiz par Francijas karogu. Ārzemnieku leģions bija plaši atvērts visiem atstumtajiem un dzimteni zaudējušajiem, pilnībā attaisnodams savu devīzi Legio patria nostra — Leģions ir mūsu tēvija.
Līgumu ar jaunkareivjiem paraksta uz pieciem gadiem. „Salīdzinot ar vācu armiju, leģiona režīms bija daudz maigāks. Apgāde noteikti labāka, frančiem patīk labi ēst.” Apmācība bija nopietna, Alžīrijā, toreizējā Francijas kolonijā Ziemeļāfrikā. Trīs mēnešus jaunos leģionārus dīdīja franču valodā, soļošanā, dziesmās, tuvcīņā no agra rīta līdz vēlam vakaram.
Plūmi ieskaitīja izpletņlēcējos un trenēja šajās prasmēs. Ja kāds nespēja pārvarēt bailes no augstuma, bez jebkādiem sodiem pārcēla uz kājniekiem vai citu vienību. No Plūmes rotas, 120 vīriem, tikai viens atteicās no izpletņlēkšanas.
Krita vairāk nekā puse
Pirmās ugunskristības Vjetnamā Pirmajā Indoķīnas karā nebija Plūmem veiksmīgas. „Karš ir zaudēts,” tā situāciju raksturoja pieredzējušie leģionāri, sagaidot maiņu. Francija, pati pieredzējusi vācu okupāciju, vēl spītīgi turējās pie koloniālajiem iekarojumiem. Īpaši tāpēc, ka ienaidnieks bija nevis tikai Vjetnamas patrioti, bet PSRS un Ķīnā izskolotā komunista Ho Ši Miņa karaspēks, kuru labi apgādāja sarkanais bloks.
„Tonkinas kalnos manu izpletņlēcēju bataljonu sakāva. 60% lieli zaudējumi. Es biju otrais numurs patšautenei, tas, kurš nes munīciju. Abus ar šāvēju ievainoja, kritām vjetu gūstā,” noteic Plūme. No 33 viņa vienības vīriem jau kaujas sākumā dzīvi palika 14.
„Vjeti ir dūšīgi karotāji. Kad ar ASV prezidenta Kenedija lēmumu Vjetnamas krastā izkāpa pirmie 20 000 jūras kājnieku, mēs, četri latvieši, bijušie Ārzemnieku leģiona karavīri, dzērām vīnu. Un cits citam teicām — viņi nezina, kur ir iekūlušies,” vēsturi atminas Pirmā Indoķīnas kara veterāns.
Vjetnamiešu gūstā
Plūme, būdams latvietis, riskēja tikt izdots „padomju dzimtenei”, tāpēc, labi prazdams vācu valodu, uzdevās par vācieti — viņa bataljonā vairākums bija šīs tautas pārstāvju, un vjetnamiešu gūstā krita 80 Vāczemes dēlu. Tāpat rīkojās vēl viens Plūmes tautietis.
No 600 sagūstītajiem leģionāriem pēc pusotra gada dzīvi bija 82 — tik smagi bija apstākļi. „Turēja mūs kalnos, visu šo laiku bez apaviem (zābakus atņēma), bez ziepēm, uzturā divreiz dienā tikai rīsi, vēl gurķu zupa vai cits tāds šķidrums. Ja laimējās, gaļas gabaliņš santīma lielumā. Trūka sāls. Pēc kāda laika rīsi tā apriebjas, ka organisms negrib pretī ņemt, ļoti kārojas maizi un kartupeļus. Mocīja parazīti un slimības.” Lai arī Sarkanais Krusts piegādāja drēbes, segas un pārtiku, gūstekņiem nekas netika.
Vairāk paveicās marokāņiem un senegāliešiem — šiem leģionāriem „izskaloja smadzenes” un tad atlaida uz dzimtajām zemēm. No Plūmes nometnes 12 leģionārus sodīja ar nāvi. Pāris par bēgšanu, bet desmit par mēģinājumiem pa rācijām sazināties ar frančiem — vjetnamieši bija gribējuši, lai viņus skolo prasmē rīkoties ar šīm trofeju iekārtām.
Ar ironiju Bruno atceras vjetnamiešu pūliņus pāraudzināt leģionārus par īsteniem komunistiem. Pa dienu gūstekņi laboja un būvēja ceļus, vakaros klausījās partijnieku lekcijas un mācījās revolucionāru dziesmas. Ceļu darbos izsludināja sociālistisko sacensību. Kāds francūzis pielīdējs to uztvēra tik nopietni, kas, nesdams akmeņus, pārstiepās un nomira kā sociālisma varonis…
Dzimis Hitlera ielā
Izdzīvojošos vāciešus vjetnamieši atdeva Austrumvācijai, sadalītā „reiha” komunistu daļai. Ceļš bija garš, vispirms nometnē Ķīnā uzbaroja, izārstēja kašķi. Šeit pirmo reizi pēc pusotra gada gūstekņi kārtīgi ar ziepēm nomazgājās — upē. Vajadzēja izārstēt kašķi, bet ķīnieši sēra ziedi sarūpēja tikai pēc gūstekņu badastreika. Pietika gan tikai ar atteikšanos no brokastīm un vakariņām. Visumā dzīve Ķīnā bija laba, divreiz pat aizveda uz kino — propagandas filmām, piemēram, Ļeņins oktobrī.
Ceļš uz Vāciju ar vilcienu veda cauri visai Krievijai un Polijai. „Kupejās pa četriem, ēdām restorānvāģos. Austrumvācijā, Drēzdenē, divus mēnešus mani vēl ielika slimnīcā, biju novājējis, cietu no malārijas,” stāsta Plūme.
„Dzimtenē” viņu ietērpa jaunā uzvalkā, piešķīra 100 marku un iesēdināja vilcienā uz Kotbusu, kur iedeva istabiņu un darbu noliktavā. Slepenpolicijā vairākas reizes pratināja, vajadzēja uzmanīties nesaputroties paša sacerētajā biogrāfijā. „Pirmo uzrakstīju Vjetnamā, pēc tam biju aizmirsis. Nākamo nometnē Ķīnā iemācījos no galvas. Biju dzimis Zārlauternā, kuru nepazīstu, vienreiz esmu bijis. Domāju, nu, kurā ielā esmu dzīvojis.”
Nacistu laikā katrā pilsētā galvenā iela bija nosaukta Hitlera vārdā, tad nu Bruno arī kā pēdējo dzīvesvietu ierakstīja Adolf Hitler Straße 2. Par dzimšanas vietu uzdevis Dzelzceļa ielu — kur stacija, tur arī šāda iela. „Tēloju vienkāršu puisi, ka esmu apmierināts, saprotu, ka ar darbu jāizpērk pārkāpumi.”
Vācijā palika meita
Bruno izsniedza jaunās Vācijas Demokrātiskās Republikas pasi, un jau nākamajā dienā „jaunatgrieztais pilsonis” bija gabalā. Aizbrauca uz Berlīni, tolaik mūris starp Austrumiem un Rietumiem vēl nebija uzcelts. Ielas bija slēgtas, bet ar metro brīvi varēja izbraukt. Vācu policists, vaicāts, kā tikt uz franču zonu, atjautājis — jūs esat no leģiona? Viņš jau vairākus leģionārus bija sagaidījis. No 82 gūstu pārcietušajiem tikai divi palika Austrumvācijā. Pārējie atgriezās dienestā. Pēc aizbraukšanas Bruno Vācijā aizmuguriski piespriesti 10 gadi cietumā.
Tomēr Vācijā palika Monika — slimnīcā iepazīta medicīnas māsa. Tikai viena nakts, un pasaulē nāca meita Marlēna. Nu jau Plūmes kungam Vācijā ir pusotru mēnesi vecs mazmazdēls. Monika nav ļaunā ņēmusi, zinājusi, ka latviešu puisis nepaliks pie komunistiem, bet pati sekot negribēja, baidoties par tuviniekiem.
Jau pēc Vācijas apvienošanās viņi ir tikušies, Monika ir bijusi Kanādā, Bruno Vācijā. Meita dzīvo Berlīnē, viņai ir divi dēli. Mazmazdēlam vecāki gribējuši īstu latviešu vārdu un nosaukuši par Jāni. Tikai vāciski to raksta Jahnis.
Vīķe–Freiberga nenospīdēja
Pēc atgriešanās leģionā Bruno vairs karos nepiedalījās. Nodienējis piecus obligātos gadus, viņš līgumu nepagarināja, un labi vien ir — 1954. gadā sākās Alžīrijas neatkarības karš. Kāda gan jēga latvietim nolikt galvu cīņās pret citas tautas atbrīvošanos.
Patvērumu Bruno rada pāri okeānam, Kanādā. Tā ir mūsu bijušās Valsts prezidentes mītnes zeme, un te Bruno ir atmiņas, par ko pasmaidīt: „Es viņu pazīstu no seniem laikiem, kādreiz svinējām Jāņus kopā.” Kanādā ir latviešu vasarnīcu ciems un nometne Tērvete. Tur allaž svinēti jauki Līgo svētki, arī Bruno mēroja 500 kilometru ceļu no Toronto.
„Gājām no sētas uz sētu, dzērām, sieru ēdām, dziedājām. Staigāju kopā ar kādu pusmūžu sievieti, mums ļoti labi gāja kopā, no pusvārda varējām saprasties. Bija priekšnesums, ugunskurs, godīgi sakot, dūšīgi dzerts, un ap pusnakti es viņai drusku kantējos klāt. Viņa mani atraidīja. Otrā rītā citiem prasīju, kas tā tāda. O, man teica, tā ir Vaira Vīķe–Freiberga, viņai ir vīrs un divi bērni, tev nav ko cerēt,” Bruno garšīgi smejas.
Par miljonāru nekļuva, bet iztikai pietika. Pirmais darbs bija palīdzēt latviešu mežzinim saprasties ar franču strādniekiem, pēc tam mazgāja noliktavā grīdas, vēlāk ilgus gadus vadīja juvelierrūpnīcu.
Uz Latviju pirmo reizi Plūme atbrauca 1966. gadā, toreiz iespaids bija drūms. 90. gadu sākumā viņš sāka atgriešanās ceļu, tolaik lielā firmā Inkomi strādāja par konsultantu. Uz Kanādu Plūme brauc reizi vai divas gadā sakopt veselību — kā pensionāram viņam tur ir ievērojamas atlaides. Un katru gadu 30. aprīlī Leģiona dienā Plūmes kungs Toronto tiekas ar nu jau sirmajiem tautiešiem cīņu biedriem.
