Kā šveicietis kļuva par latvieti
Gadu pēc valsts lielās jubilejas mēs atkal meklējam sejas, kas gatavas publiski apliecināt mīlestību un uzticību Latvijai. Šogad ikvienam patriotiskam izteikumam ir daudz lielāks segums. Arī tāpēc, ka dienu no dienas latviešu Latvijā kļūst arvien mazāk.
Latvieši vairs nevar atļauties turpināt sēdēt 19. gadsimta ierakumu pozīcijās, un identitātei, kas latvjiem vārdos tik svēta, tomēr kuru nereti darbos neturam ne plika graša vērtē, ir jābūt dzīvai. Tostarp gatavai uzņemt jaunas asinis. Šādu viedokli atbalsta arīdzan folkloras pētniece profesore Janīna Kursīte, kura kopā ar vairākiem Latvijas sabiedrībā labi pazīstamiem un godātiem ekspertiem pirms dažām nedēļām simboliskā balsojumā lēma par latviskās identitātes piešķiršanu šveiciešu māksliniekam Rūdim Šorno (35).
Māksliniekam, kurš sava mākslas projekta ietvaros bija centies noskaidrot, kas ir latviskā identitāte un kā to iegūt. Tomēr lai nesatraucas tie, kas jūtas aizskarti, izdzirdot ziņu, ka kaut kādam tur ārzemniekam pēc trim mēnešiem izdevies atklāt latviskās identitātes kodolu, esiet rāmi – latvju kods vēl nav atlauzts. Un projekts „Kā kļūt par latvieti?” oficiāli netiek noslēgts, bet pāriet nākamajā posmā. Taču pagaidām gluži tāpat kā daudzi latvieši Rūdis par pēdējo naudu ir iegādājies aviobiļeti lidojumam no Rīgas tikai vienā virzienā un gluži tāpat kā daudzi latvieši joprojām gatavs šeit atgriezties un strādāt. Tāpat kā šā neparastā projekta galvenā iedvesmotāja un radoši tehniskā līdzstrādniece latviešu māksliniece Anete Melece (26), kura jau divus gadus dzīvo un strādā Šveicē, bet uz Latviju brauc ciemos.
Šahs un alkohols
Kad atrodu māju un dzīvokli, kas it kā varētu atbilst aprakstītajai adresei Valdemāra ielā, un zvanu Rūdim, telefons iespītējas un neatbild. Kad esmu jau lejā, pagalmā, piepeši ar troksni atveras logs trešajā stāvā, pār kuru izkāries Rūdis māj ar rokām un aicina atpakaļ. Anete nedaudz kavējas – pēc sveicināšanās viņš paskaidro un sola – gan jau drīz būšot klāt.
Bet tad Rūdim pēkšņi prātā iešaujas kāda ideja, kas nekavējoties jāpiefiksē, citādi izkritīs no galvas un pazudīs bez pēdām, tāpēc ātri tieku nodrošināta ar glāzi ūdens, apsēdināta pie komunālā dzīvokļa virtuves galda, no kura noskatos, kā Rūdis, nedaudz pieklibodams, nozūd aiz īrētās istabiņas durvīm. Vēlāk atklājas – mākslinieks pēdu savainojis, no igauņiem atkarojot Roņu salu. Tas dokumentēts kārtējā īsfilmā, kuru tāpat kā citus projekta „Kā kļūt par latvieti?” asprātīgos un jautros klipiņus varēja redzēt ne tikai projekta mājaslapā (kaklutparlatvieti.lv), bet arī dažā labā portālā un TV ekrānā.
Drīz klāt ir arī Anete. Ģērbusies astoņdesmito gadu trikotāžas kleitiņā, sarkanās kurpītēs un oranži lakotiem nadziņiem, māksliniece čalo – aizķērusies bankā, jo Latvijā parasti jāpagūst nokārtot simts un viena lietu. Atpakaļ ir arī Rūdis, varam sākt. Anete visā sacītajā ienes vieglumu, savukārt Rūda atbildēm raksturīgs ievads, iztirzājums un noslēguma secinājumi. Tāda perfekta atsvariņu sistēma.
– Kāpēc izlēmāt dzīvot Šveicē, nevis Latvijā?
Anete: – Kad sākām draudzēties, izlēmām, ka vispirms mēģināsim padzīvot Šveicē. Bijām jau izdomājuši atgriezties Latvijā, bet uznāca krīze. Arī draugi teica, lai tagad nebraucam. Patiesībā liela daļa draugu un kādreizējo kolēģu paši ir aizbraukuši no Latvijas. Arī bērnu literatūras izdevniecībai, ar ko pirms tam bijām sadarbojušies un cerējām to darīt arī atgriežoties, tagad klājas ļoti grūti.
Anete: – Esmu dizainere. Veidoju iepakojuma dizainu dažādiem pārtikas produktiem, esmu apmierināta ar savu darbu, lai gan bieži vien mākslinieka radošās izpausmes tur tiek apslāpētas. Šveicieši ir ļoti konservatīvi. Ja taisa jaunu dizainu, tad ar minimālām izmaiņām attiecībā pret to, kā ir bijis pirms tam. Tāpēc no darba brīvajā laikā – vakaros, naktīs un brīvdienās – veidoju ilustrācijas un komiksus, lai būtu kaut kas sirdij. Vienīgi pārgurums, dzīvojot šādā ritmā, ir tāds, ka nevar vairs īsti padarīt ne vienu, ne otru. Darbā, sēžot pie datora, burtiski miedz ciet. Šveices kalnus tā arī neesmu redzējusi.
– Pirms pārcelšanās uz Šveici biji mākslinieciskā direktore pazīstamā reklāmas firmā. Nebija žēl visu atstāt?
– Darbu Latvijā bija žēl pamest nevis amata dēļ, bet tāpēc, ka bija brīnišķīgi kolēģi, ar kuriem mēs dikti draudzējāmies. Tas, ko ilgi nespēju pieņemt, kad sāku strādāt Šveicē, bija turienes “labdien un uz redzēšanos” attiecības. Šveicē nav pieņemts, ka kolēģi ir arī draugi. Tagad mums darbā ir vairāki ārzemnieki – vācieši un itāļi, un viņi ir atvērti jaunām draudzībām, birojā nav vairs tādas ledusskapja sajūtas, kāda bija pirms tam.
Rūdis: – Tas ir ļoti raksturīgi Cīrihei. Nezinu, vai drīkstu to teikt, bet mēs ar Aneti kādu laiku strādājām vienā darbavietā...
– Viss sākās ar to, ka gatavojāmies un meklējām variantus, lai dzīvotu kopā Šveicē. Dizaina studija, kurā tobrīd strādāja Rūdis, meklēja jaunus dizainerus. Šveiciešiem ir ļoti labs grafiskais dizains, taču viņu dizaineri nelabprāt strādā ar iepakojuma dizainu. Tas neskaitās prestiži, jo bieži vien runa nav par dizainu, bet fotošopu un glītām bildēm. Būtībā šis darbs ietver to, ka ir nobildēta nesmuka desa un tev ir jāmāk to bildi apstrādāt tā, lai, to ieraugot, tev mutē saskrietu siekalas un tu nekavējoties gribi to desu nopirkt. Tā ir melošana, īstenības viltošana. Bet man tas pat ir iepaticies.
Rūdis: – Gribu piebilst, kāpēc šveiciešiem vajag Aneti kā dizaineri. Lielai daļai viņu dizaineru nemaz nav atbilstošu iemaņu, lai strādātu šajā jomā, viņi neprot gleznot un zīmēt. Iepakojuma dizainā bieži ir jāatveido, piemēram, augļi un dārzeņi, un te darbojas tie paši principi kā seno laiku gleznās. Ir vajadzīga izpratne par gaismēnām un visu pārējo. Latviešu dizaineri gleznošanā ir spēcīgi, jo jums ir šī izglītība.
– Rūdis pirmais atkāpās no modeļa – kopā darbā un mājās?
– Pirms tam tikāmies reizi divos mēnešos, taču tagad bijām kopā 24 stundas diennaktī. Draugi šausminājās – diennakts veikals! Tas mani drusku biedēja, bet vispār viss bija kārtībā. Tagad atkal ir ekstrēma situācija, Anete ir Šveicē, es – Latvijā. Taču, dzīvojot kopā diviem cilvēkiem no dažādām valstīm, tas, kurš šeit nav dzimis un audzis, visu laiku nedaudz ir ēnā, jūtas saistīts un atkarīgs no otra... Bet vispār es nevaru sagaidīt, kad atkal dzīvosim kopā. Tikai vairs ne vienā darbavietā. Man nav iebildumu strādāt pie kopīgiem mākslas projektiem, tas ir citādi. Stila ziņā mēs pat ietekmējamies viens no otra, kļūstam arvien līdzīgāki arī attiecībā tajā ziņā, kā izturamies.
Anete: – Attiecībā uz izturēšanos nepiekrītu.
– Un tomēr. Mēs tik ļoti ietekmējamies viens no otra gan zīmējumos, gan ilustrācijās, ka es varētu pabeigt Anetes ilustrācijas un viņa manējās. Anetei noteikti vairāk patiktu, ja man būtu pilnīgi atšķirīgs stils no viņas. To, ka mūsu stili kļūst arvien līdzīgāki, secinu no tā, ka sākumā, veidojot projektus par Latviju, gan savās fotogrāfijās, gan ilustrācijās biju ļoti drūms, ietekmējoties no šejienes vides – vēsturiskajiem apstākļiem, nabadzības un tamlīdzīgi. Pateicoties Anetei, kura pret šādu skatījumu bija diezgan kritiska, mani uzskati mainījās. Vienmēr atceros viņas teikto, ka labā mākslā vienmēr jābūt nedaudz humoram. Un es tam piekrītu – ja mākslas darbs ir tikai drūms, tas ir smagnējs un neuzrunā.
Anete: – Iepazināmies kādā ballītē, kurā Rūdis man stāstīja, ka zīmē šaha spēlētājus Vērmanes dārzā. Teicu, ka arī esmu viņus zīmējusi. Tā sākām runāties. Atklājās, ka mums ir kopīgas intereses.
: – (Jokojot.) Tā bija pirmā reize, kad sajutu, ka Anete būs mana zvaigznīte.
Anete: – (Smejoties.) Es vienkārši piedzēros un uzkritu viņam virsū!
– Es arī biju bišķiņ piedzēries.
Anete: – Tā sākās mūsu “vienas nakts romāns”, kas nu jau ir izvērties piecu gadu garumā. Ja nebūtu piedzērusies, varbūt mēs nemaz nebūtu kopā. (Joprojām dziļā nenopietnībā.)
– Jā, bet tagad tu esi liela racionāliste. Šie gadi tomēr kaut ko nozīmē.
Šveicieša ceļš uz latvietību
Izlaušanās no šķūņa
Rūdis: – Kad atbraucu uz Latviju, mani ļoti interesēja šejienes sociālā vide, ikdienas problēmas. Zīmēju priekšpilsētu, jo gribēju redzēt, kā dzīvo normāli, trūcīgi cilvēki. Manī bija vēlme par to reflektēt ar kaut ko svarīgu, izteikties poētiski. Par savu diplomdarbu, kas tapa Rīgā, Šveicē pat saņēmu apbalvojumu. Šeit, Latvijā, par šāda veida mākslu intereses nav. OK, drūmas bildes, cilvēkiem ir interesanti redzēt vietas, kur es kā ārzemnieks esmu bijis un fotografējis, bet tas arī viss.
Anetei ir komikss par mazo ezīti, kurš izdomāja taisīt biznesu, pārdodot savas adatas citiem zvēriem. Tipisks tips, kurš grib fiksi tikt pie naudas. Tikai tad, kad jau bija par vēlu, viņš saprata, ka adatas neataug. Šis Anetes zīmētais ezītis daudz labāk raksturo latviešu sabiedrību, šejienes sociālo situāciju un politisko sabiedrību nekā visas manas Bolderājas bildes un bomžu zīmējumi kopā. Ģeniālākais, ka viņas stāsts nav atklāti kritizējošs, bet tajā ir tik daudz patiesības, smieklīgā un jaukā. Un tas tāpēc, ka tu esi no Latvijas.
Man joprojām ir jāmēģina izprast to, kas šeit notiek. Atskatoties uz saviem darbiem, kas tapuši par Latviju, secinu – tas ir bijis ārzemnieka skats no malas, no ārpuses. Tas ir normāls process, jo sākumā tu uz visu skaties kā tūrists, tu ej apskatīt vecpilsētu, pēc tam vēlies iet “dziļāk”, bet arī te ir prognozējami un virspusēji – iesēsties tramvajā un braukt, nezinot, kur nokļūsi, izkāpt ārā, ieraudzīt kaut kādus vecīšus un būt sajūsmā, cik tas viss tagad ir īsts un dziļš. Tā ir kārtējā klišeja. Tāpēc nolēmu, ka vairs negribu būt tikai vērotājs, un, lai kļūtu par vienu no šīs sabiedrības, pieņēmu izdomātu tēlu, kļuvu par dīvainu tipiņu ar zilu naģeni un bārdu un, vai latvieši to grib vai ne, ieliku sevi sabiedrībā, apstākļos un vidē, kurā jūs esat izauguši. Bet. Lai gan atšķirība starp vērotāju un dalībnieku ir liela, joprojām zinu – esmu ļoti tālu no tā, lai saprastu, kas te notiek.
– Tu reiz teici, ka latvieši ir tādi paši kā šveicieši, tikai bez kalniem. Mums toties esot liela mīlestība uz kalniem, kuru mums nav. Ko tu domā par raksturīgo mazo tautu sindromu?
– Šveiciešiem, tāpat kā latviešiem, blakus ir lielie kaimiņi – vācieši, franči un skaļie itāļi. Šveicieši ir kautrīgāki un mierīgāki. Tāda sajūta, ka viņi katrs dzīvo sava kalna galā kopā ar savām govīm un tik vien kā sajodelējas ar kaimiņiem. Jā, toties mums nosaukumos ir daudz kalnu.
Rūdis: – Gan šveiciešiem, gan latviešiem ir zemnieku kultūra. Klusi individuālisti. Šveiciešu gadījumā gan ir jākonkretizē – šveiciešu/vācu kultūra. Lauki joprojām ir svarīgi. Pilsētnieku kultūra ir jauna un ir izaugusi tikai piecdesmitajos gados līdz ar banku biznesa attīstību. Šveicē tāpat kā Latvijā nav aristokrātu kultūras, kāda, piemēram, ir jūtama Vīnē. Šveiciešu sabiedrība pēdējo simts gadu laikā ir ļoti mainījusies, īpaši pēdējos gados, ieceļojot daudziem itāļu strādniekiem.
– Viņiem ir līdzīga situācija kā pie mums, kad daudzas sievietes precas ar ārzemniekiem.
Rūdis – Tāpēc šveiciešu vīriešiem nepatīk itāļi, kuriem piemīt lielāks šarms. Itāļi jau vairākās paaudzēs ir integrējušies šveiciešu sabiedrībā, pilnībā pārņēmuši šveiciešu ēdienu tradīcijas. Es katru otro dienu gatavoju itāļu pastu, mēs ejam ēst picu uz itāļu restorāniem, man pat grūti nosaukt kādu tradicionālu šveiciešu ēdienu. Tomēr uzskatu, ka tas ir bagātinājis šveiciešu dzīvi. Savukārt Latvijā ir nedaudz citāda izpratne par integrāciju. Protams, jums ir šis sarežģītais vēstures jautājums...
Integrācija nozīmē atvērtību pārmaiņām, pozitīvu attieksmi visā sabiedrībā, nevis to, ka pielāgojas un mainās tikai vieni. Protams, grūti vienmēr ieturēt šādu atvērtības pozīciju, piemēram, pret britu strādnieku klases dzērājiem, kas klīst pa Vecrīgu. Man nav bijis problēmu ar integrēšanos latviešu sabiedrībā. Liela nozīme ir tam, ka runāju latviski, cilvēki saprot, ka esmu patiešām ieinteresēts tajā, kas šeit notiek, ka mans nolūks nav tikai jokot – interesanti – šveiciešu un latviešu valoda ir līdzīgas. Šveicē dzīvojošie latvieši šveiciešu valodā runā ar minimālu akcentu.
Rūdis: – Latviešu problēma ir tā, ka viņiem visu patīk darīt pašiem. Igauņi, piemēram, aicina reklāmas speciālistus no visas pasaules, lai izstrādātu stratēģiju, kā piesaistīt tūristus uz Igauniju.
– Latvieši dara paši un taisa „Nothing special edition 2”. Bet pašiem grūti saskatīt to, kas varētu šķist interesants citiem.
– Vai projektu „Kā kļūt par latvieti?” varētu izmantot atraktīvai informatīvai kampaņai par Latviju?
– Jā un nē. Blogs jau tiek tulkots angļu un vācu valodā. Šis projekts vairs nav tikai māksla vai „ego trip”, bet īsti sociāls projekts. Tam līdzi seko ļoti daudz cilvēku, kurus nemaz neinteresē šā projekta mākslas aspekts. Tāpēc tika izlemts to realizēt nevis izstādes veidā, bet internetā, vidē, kur mūsdienās uzturas liela daļa cilvēku. Blogam aktīvi seko līdzi un to komentē Kanādas latviešu kopienas pārstāvji, citi latviešu izcelsmes cilvēki, kas dzīvo ārzemēs, trimdas latvieši. Esmu saņēmis latviešu valodā rakstītas vēstules pat no skota un viena grieķa. Ir tik dīvaini, ka viens grieķis grib kļūt par latvieti!
Rūdis: – Jā. Par to, ka mežā baraviku negriezu ar nazi, bet izrāvu ar sakni. Pēc tam gan kāds cits komentētājs aizrādīja iepriekšējam kritizētajam, ka sēnei nav saknes, bet ir micēlijs. Šķiet, ikviens latvietis izjuta ciešanas, kad es paņēmu to baraviku...
– Šveicē arī var lasīt sēnes, bet viņiem ir sēņu inspekcija. Kad tu salasi sēnes, tev ar savu groziņu ir jāiet uz sēņu inspekciju, kas pārbauda, kuras ir ēdamās un kuras ir indīgās sēnes.
Rūdis: – Tas ir ļoti šveiciski! Jā. Un vēl, pirms satiku Aneti, man bija svarīgi dzīvot un strādāt ārpus savas mazās “burtnīcas”. Burtnīca? (Rūdis jautājoši pagriežas pret Aneti, tomēr tūliņ pat mēģina izlīdzēties ar saviem personīgajiem latviešu valodas krājumiem.) Šķūnis. Pasaule. Mazā grāmatiņa. Nē, “šķūnis” ir labāk! Mēs ar Aneti nākam no atšķirīgām vidēm, un ne vienmēr, kopā esot, ir viegli. Tomēr lielākajai daļai mūsu draugu ir līdzīga pieredze. Kāda? Tev ir daudz vairāk kopīga ar tiem cilvēkiem, kuri ir kaut kur pasaulē ir bijuši, nevis ar tiem, kuri nekur nav bijuši un kuru jautājumi par manu dzīvi Latvijā aprobežojas, piemēram, ar “Ko tu tur ēd?” vai tamlīdzīgi. Kā mans paziņa mākslinieks teica – katram latvietim kādu laiku vajag padzīvot ārpus Latvijas.
– Un pēc tam atgriezties atpakaļ.
Rūdis: – Un laisties lapās. Joks.
Lustīgs racionālisms un patiesums treniņbiksēs
– Vai Anetei Latvijā darīt to, ko viņa pašlaik dara Šveicē, būtu vieglāk vai grūtāk?
Anete: – No tāda cilvēciskā aspekta raugoties, manuprāt, nebūtu nekādas atšķirības. Bet realitāte ir tāda, kāda ir – nauda jāpelna. Lai gan man patīk dizains, atzīstu – joprojām neesmu atradusi līdzsvaru starp to, kas ir sirdij, un to, kas vienkārši ir jādara. Parasti man ir divas brīvas nedēļas, kuru laikā visu ir jāpagūst izdarīt nenormālā tempā, jo zinu – pēc tam laika vairs nebūs. Būs astoņas stundas pie datora, taisot piena pakas. Taču, lai nonāktu līdz tam, kas tev patiešām patīk, nereti jāiziet cauri daudz kam citam.
– Tu atstāj ļoti racionāla, varbūt pat piezemēta cilvēka iespaidu. Tas tā vienmēr ir bijis?
– Neesmu no trakajām māksliniecēm. Un man šķiet, ka esmu vienkārša, nevis piezemēta. Man nepatīk vārds “piezemēts”. Atceros gadījumu no pamatskolas, kad audzinātāja mūsu klases meitenēm, vairs neatceros, kāpēc, bija uzzīmējusi kartītes ar dažādiem ziediem, kas, viņasprāt, bija līdzīgi katrai no mums. Vienai meitenei bija rozes, citai neaizmirstulītes, bet man – pienenes. Es teju vai apvainojos – pienenes, cik necili! Bet tad viņa paskaidroja, ka tieši ar savu vienkāršību es visus iepriecinu. Rūdis: – Anete ir lustīga racionāliste. Ir mākslinieki, kas grib lauzt kaut kādus tabu, mazā sabiedrībā šādas attieksmes mākslinieki var viegli piesaistīt sev uzmanību. No Latvijas māksliniekiem man visvairāk patīk Ivars Grāvlejs. Ļoti kluss un mierīgs puisis, fotogrāfs, kurš nestrādā kā tipisks fotogrāfs, bet fotogrāfiju izmanto kā mediju. Piemēram, lūdzot cilvēkiem uz ielas sevi nofotografēt. No mākslinieciskā viedokļa šīs bildes ir absolūti garlaicīgas, bet kopumā kā mākslas projekts tas ir aizraujošs process. Viņš fotografē arī žurnāliem Čehijā, kur notika izstāde ar viņa bilžu izgriezumiem no avīzēm, kuriem blakus tika rādītas oriģinālās fotogrāfijas. Tas bija diezgan neganti, jo atklāja to, ka katrā publicētajā fotogrāfijā viņš kaut ko bija pārveidojis, samelojis, izmainījis realitāti.
Vistrakākais izgājiens bija tad, kad viņš gāja uz mākslas izstāžu atklāšanām, kur bija sapulcējušies žurnālisti, mākslinieki, kritiķi un citi mākslas speciālisti, un piedāvāja klātesošajiem mobilajā telefonā skatīties pornofilmu, jautājot, vai tas nav interesantāk nekā pie sienām izstādītie mākslas darbi. Tā ir daudz lielāka tabu pārkāpšana nekā rotaļu lācītim piešūti vistu spārniņi. Māksla bez jebkādas mākslinieciskas attieksmes pret to.
Pirms ķēros klāt savam projektam „Kā kļūt par latvieti?”, noskatījos video par projektu Starix, ko no 2001. līdz 2004. gadam veidoja Gints Gabrāns, – realitātes šovu par kāda bomža dzīvi. Kad Gintam Gabrānam par šo projektu piešķīra balvu, to saņemt gāja šis pats bomzis, stādoties priekša kā Gints Gabrāns. Šokējošākais bija tas, ka cilvēki patiešām domāja: tas ir pats mākslinieks! Pārsteidz, ka cilvēki Latvijā nepazīst un nezina šo nozīmīgo mākslinieku.
Anete: – Šis projekts parādīja to, cik viegli Latvijā ir tikt pamanītam. Atliek vienīgi uz kādu pasākumu ierasties baltās drēbēs, atšķirīgi no pārējiem, lai pie tevis pilnīgi noteikti pienāktu žurnālisti un sāktu uzdot jautājumus. Un patiesībā tas bomzis bija diezgan inteliģents.
– Latviešiem ir svarīgi, ko domā kaimiņi. Ja tu dzīvo Rīgā, tev ir jābūt labi ģērbtam un jābrauc ar mašīnu.
Anete: – Jā, bet tu te staigā saplēstās biksēs! Pēc tam žurnālā uzrakstīs, ka es tev tās neesmu salāpījusi!
(Rūdis beidz plucināt diegu galus uz ceļgala uzplēstajā bikšu starā un ar abām plaukstām, uzspēlētā kautrībā steidzas piesegt šo defektu.)
Rūdis: – Viens džeks man teica: ja es gribu būt īsts latvietis, piecas dienas nedēļā man jābūt supertīram, jābrauc uz darbu ar mašīnu, jārunā pieklājīgi, bet atlikušās divas dienas jāskrien uz laukiem, jāvelk treniņbikses, jārunā tikai “johaidī”, jācep šašliks un jāuzvedas kā cūkai.
– Kad pirmo reizi biju vakariņās pie Rūda vecākiem, bija sajūta, ka esmu restorānā. Manā ģimenē ir ierasts, ka katrs pats pieiet pie katla, ielej sev šķīvī zupu un paēd “mājas kārtībā”. Viņiem ir citādi. Turklāt tā nav izlikšanās. Pie mums cilvēki mājās ir citādi, nekā izejot uz ielas.
Anete: – Pelēkās masas kolorītākie pārstāvji. Man patīk tantes, kas savus sirmos matus krāso lillā, un onkuļi, kas ar pieciem matiem mēģina apsegt visu galvu. Šodien pieturā vēroju vienu kuplu sievieti, kas bija iespīlējusies pārāk ciešā kleitā, pat čības viņai bija par mazu. Tās “kļūdas” man tīk. Tie kārtīgie, perfektie, sastilotie ir smuki, bet īsti neiedvesmo. Man vispār patīk vērot cilvēkus. Ģērbšanās maniere, gaume man ir ļoti interesants izpētes objekts. Arī tas, kas kurai tautai ir raksturīgi un kas nav. No kaut kurienes jau tās klišejas rodas.
Punkts uz i – patriotisms
– Kamēr Rūdis mēģina noskaidrot, kā kļūt par latvieti, vai tev, dzīvojot un strādājot Šveicē, nav aktuāls jautājums – kā palikt/būt latvietei?
Anete: – Lai Rūdis man piedod, bet es nekad negribētu kļūt par šveicieti. Es gribētu kļūt par labāku latvieti, iemācoties kaut ko no citiem, tikt vaļā no dažiem saviem “latviskajiem defektiem”, piemēram, neorganizētības...
– ...neatbildēšanas uz e-pastiem, komunikācijas problēmām, izvairīšanās no skaidrām atbildēm.
Anete: – Mācos nebūt haotiska. Šveicieši savukārt ir pārāk organizēti – ja kaut kas nobrūk sistēmā, neviens nesaprot, kā rīkoties. Mēs esam spontānāki un elastīgāki.
– Kas vēl...? (Pie sevis sāk dungot.) Kas man vēl, kas man vēl, kas man vēl kaut ko vairāk dos! Tajā dziesmā vārdu “nesatikšanās” pasaka 37 reizes! Es saprastu, ja tas būtu vārds “love”, bet –“nesatikšanās”!
Anete: – Šveicē esmu kļuvusi daudz patriotiskāka un kritiskāka vienlaikus. Lai gan skaidrs, ka, dzīvojot tur, mīlēt Latviju ir daudz vieglāk.
– Es domāju, ka nav pareizi to saukt par patriotismu. Kad latvieši spēlē ar šveiciešiem, manu mīļāko komandu no Bernes, es arī esmu patriots. Tāpēc, ka tā ir mana dzimtene, tur ir mani draugi, un tas ir tikai dabiski. Dabiski, ka, dzīvojot prom no mājām, tu kļūsti lielāks patriots. Taču patriotisms uzliek arī bremzes...
Anete: – ...jo patriotiskam ir arī citi aspekti. Viens no iemesliem, kāpēc gribu atgriezties un strādāt šeit, ir tas, ka gribu vairāk ieguldīt Latvijā. Šveicē viss ir, viņiem neko vairāk nevajag.
– Nē, tas nav pareizi. Tas, ka Šveicē uz ielas neredz bomžus, nenozīmē, ka tur nav nabadzības.
Anete: – Nevaru ciest, kad šveicieši sāk sūdzēties par savu grūto dzīvi, ka viņiem ir krīze. Kāda krīze? Jums tur neslēdz ciet nevienu slimnīcu!
– Bet ir citas problēmas. Mums, piemēram, ir ļoti aktīva labā nacionālistu rasistu partija, kuras mērķis ir atgriezties pie sabiedrības, kāda tā bija sešdesmitajos gados, pie stingri noteiktas hierarhijas un lomu sadalījuma ģimenē, sievietes pakļautības vīram, bērnu sišanas skolās. Ļoti daudzi šveicieši atbalsta tādas idejas. Arī nabadzība ir. Tev var būt normāla alga, bet dzīve ir ļoti dārga. Ir tik daudz formalitāšu, ar ko ikdienā ir jātiek galā, piemēram, apdrošināšanas. Tas var nepatikt vai garlaikot, bet tam nav nekāda sakara ar patriotismu. Trīs mēnešus padzīvojot Āfrikā, kur cilvēki ir atvērti un spontāni, es biju ar to visu pārņemts. Atgriezos Šveicē ar pārliecību, ka nu esmu mainījies un varu mainīt arī citu cilvēku dzīves uztveri, bet līdz ar pirmo soli atpakaļ Šveicē atkal kļuvu tas pats ledusskapis, kas biju pirms tam. Tas pats notiek, esot Šveicē un lauzot galvu par to, kā mainīt lietas šeit, Latvijā. Kad tu atgriezies Rīgā, ēd tos pašus Kārumus, tu atkal nerunā ne ar vienu, kā esi to darījis pirms tam.
Ir labi gribēt atgriezties, taču tas nav patriotisms. Tās ir dabiskas ilgas pēc ģimenes un draugiem.
