Zelta zobus ķīlā ņemsiet?
Kādā publikācijā par Liepājas lombardu ir aprakstīts kuriozs gadījums. Vēju pilsētas lombardā ienācis vīrietis, atvēris plaši muti un, nodemonstrēdams savus zelta zobus, prasījis: “Cik jūs par tiem dosiet, ja izraušu?”
Cits stāsts. Lombardā ierodas lauku saimnieks. Padusē ļoti vērtīga vecmeistara glezna, līdzi sertifikāts – tā un šitā, gribot ieķīlāt. Pēc cienījamā starptautiskā izsoļu nama „Sotheby's” vērtējuma – gleznas cena 80 000 eiro. Vīrs saka: steidzami vajagot 2000 latu. Sējai! Lauku darbu laiks klāt, bet palielajā saimniecībā naudiņas mazliet pietrūcis... Tādi ir mūsu senākā un cienījamākā, 114 gadu vecā “Rīgas pilsētas lombarda” stāsti. Un ja iedomājamies, ka visā Rīgā kopumā ir simts vai vairāk lombardu (kas tos var saskaitīt!), tad ticiet – daudz pārsteidzoša var uzzināt.
Sena kā pasaule
Lombardu (un arī banku) izcelsme meklējama tālā, tālā senatnē. Šo iestāžu senākā forma ir augļošana jeb naudas aizdošana uz procentiem. Faktiski tā minēta jau pat Bībelē kā peļama un nosodāma nodarbe, taču tas bija sen...
Ar Izraēlas vēstniecības atbalstu izdotajā grāmatā „Ebreju tautas vēsture” aprakstīta ebreju ekonomiskā darbība, tās formas un viņu niša dažādu valstu saimnieciskajā dzīvē, un cita starpā sadaļā par viduslaikiem minēta augļošana jeb naudas aizdošana uz procentiem. Varētu pat teikt, ka tā bija kļuvusi par pilntiesīgu ekonomiskās dzīves sastāvdaļu.
Lūk, fragments no šīs grāmatas: “Pēc Pirēna un viņa skolnieku pētījumiem, neapstrīdama kļuvusi ebreju milzīgā nozīme Rietumeiropas Merovingu un Karolingu laikmetu starptautiskajā tirdzniecībā un materiālajā kultūrā līdz XI gadsimtam. Kad ebreju drošību Vakareiropas ceļos sāka apdraudēt krusta karagājieni, un starptautiskajā tirdzniecībā, kā arī vērienīgu politisku pasākumu finansēšanā noteicošais kļuva pilsētu patriciešu un klosteru kapitāls, tad no šīs nozares izstumtie ebreji bija spiesti sākt nodarboties ar augļošanu. Kaut gan šo nodarbošanos uzskatīja par apkaunojošu, to aizliedza gan kristietība, gan jūdaisms, vidusslāņiem un zemākajiem slāņiem apgrozāmie līdzekļi bija tik ārkārtīgi vajadzīgi, ka ebrejus, kas, vēršoties pret augļošanu, bija padzīti no pilsētām, drīz vien aicināja atpakaļ, lai tie varētu atkal aizdot iedzīvotājiem naudu.”
Turpat uzzinām, ka augļošana bija galvenā ebreju nodarbošanās Vācijā, Anglijā un Ziemeļitālijā līdz XV gadsimtam, vēlāk viņi pievērsās citām jomām. Vēstures avotos atrodamā informācija izsmeļoši parāda, kā, attīstoties naudas apgrozībai, tirgotāju un augļotāju slānim, zelts arvien biežāk tika pieņemts glabāšanā un aizdots pret procentiem, līdz ar to sāka rasties pirmie baņķieru nami, kuri būtībā bija augļotāju uzņēmumi; attīstījās arī lombardi un kļuva tādi, kādus tos pazīstam mūsdienās.
Zelts – vienmēr augstā vērtē
Vecum vecā biznesa patiesība – pieprasījums rada piedāvājumu – acīm redzami attiecas arī uz lombardiem. Tie Latvijā darbojās jau cara laikos, pirmās brīvvalsts gados, padomju laikos un arī tagad, neatkarīgajā Latvijā. Tātad secinājums viens – cilvēkiem tie ir nepieciešami. Kāds traucies uz lombardu ar vecmāmiņas sudraba karotēm, kāds tieši pie pieņemšanas letes novilcis no pirksta laulības gredzenu. Vieni teiks: labi, ka tādas iestādes ir! Cits nogrozīs galvu: žuļiki viņi visi, es pat vienu sudraba tējkaroti tādiem neuzticētu! Nostāsti un pieredzes, kā jau vienmēr, ir dažādas. Bet viens no slavenākiem pieredzes apmaiņas domu graudiem – lombardos mantu nedrīkst ilgi atstāt, jo nomainīs pret citu vai izdarīs tā, ka atpakaļ nedabūsi, piemēram, esi nokavējis pāris dienas, viss – manta vējā.
“Jā, ieķīlātāji savas mantas visbiežāk cenšas iespējami ātrāk izpirkt,” piekrīt mūsu senākā un galvaspilsētas pašvaldībai piederošā Rīgas pilsētas lombarda valdes priekšsēdētājs, dr. sci. eng. Jānis Semeņako, lai gan to nekādā veidā nesaista ar blēdībām un velmi iedzīvoties. Te ir kaut kas cits, proti, kāpēc atdot labu lietu par “kapeikām”? Ja cilvēkam šī manta nebūs vairs vajadzīga, viņš to centīsies pārdot iespējami izdevīgāk, bet lombards... Lombards dod kredītu, kura apmērs ir tikai aptuveni ceturtā daļā no mantas vērtības. Protams, arī šīs “kapeikas” var būt dažādas – var izcilu gredzenu iepirkt, maksājot tikai par zelta svaru, var vērtējumā ņemt vērā arī šā priekšmeta unikalitāti, var pagaidīt, var negaidīt...
Semeņako kungs lombardu vada kopš 1994. gada, pa šo laiku daudz kas pieredzēts, bet, kad viņam piedāvāja šo darbu, lombarda saimniecība bijusi nonākusi tik tālu, ka līdz bankrotam tikai viens solis. Algu tolaik solīja – 90 latu. “Un tad pirms līguma slēgšanas Centra rajona valdes cilvēkiem es teicu: gribat dzirdēt anekdoti...” iesmejas lombarda valdes priekšsēdētājs.
“Un anekdote ir tāda. Gruzīns iekārtojās dzīvot Maskavā, kas ir slēgtā pieraksta pilsēta. Cilvēks apsviedīgs, drīz izdevās arī brālim nokārtot Maskavas pierakstu. Vienu dienu gruzīns brālim saka: es tev dabūju darbu. Aizveda uz milzīgu apģērbu noliktavu un plašu žestu rāda – tu te būsi vadītājs. Tikai alga – 60 rubļu mēnesī. Brālis iesaucas: kā? Un vēl alga būs? To arī izstāstīju Centra rajona valdes darbiniekiem un paziņoju: nebūs jums lombarda vadītājs par 90 latiem. (Smejas.) Vienojāmies par nedaudz citādiem nosacījumiem, es biju ieinteresēts, lai viss attīstās, un lombards drīz vien nostājās uz kājām. Tā ir ar to atalgojumu. Un tiem bļauriem, kas kliedz, ka „Latvenergo” prezidents Miķelsons saņemot pāris tūkstošus lielu algu, varu apgalvot: tā ir drausmīgi maza! Mēs gribam normālu kapitālismu? Tad maksājiet vadītājiem normālas algas, un viņi strādās godprātīgi,” pārliecināts Semeņako un stāsta: ja reiz runa par mantu un algu, tad ir pienācis īstais laiks pateikt, ka lombarda klienti ne vienmēr ir cilvēki, kas dzīvo uz nabadzības sliekšņa.
Piemēram, reiz ienākusi smalka dāma, novilkusi no pirksta gredzenu un jautājusi: “Cik par to dosiet?” Pieņēmējas novērtējušas – tik un tik. Par maz! Dāma vēl izņēmusi no ausīm auskarus, nolikusi uz letes un jautājusi: “Un tagad cik?... Aha! Tik daudz man pietiks!” Viena no lombarda darbiniecēm ar šo klienti bijusi pazīstama, tāpēc pajautājusi – kāpēc tāda steiga, kas par neatliekamu vajadzību? “Ai, tepat netālu veikaliņā par ļoti labu cenu pārdod zelta gredzenus. Un man gribas nopirkt,” dāma gluži sievišķīgi atzinusies.
Toreiz un tagad. Naudai cita vērtība
– Kā mainījušies jūsu klienti – skarbajos deviņdesmitajos, treknajos divtūkstošajos un tagad – dziļās krīzes brīdī? – jautāju Rīgas lombarda vadītājam.
Izvērtējot situāciju pēc principa “kādreiz un tagad”, Jānis Semeņako atzīst, ka 1994. gadā latam bija cita vērtība, par to varēja nopirkt daudz, daudz vairāk. Veikalos vēl nebija tādas preču pārpilnības kā tagad, nebija lielo tirdzniecības centru. Un tomēr – neraugoties uz to, ka tagad visi kliedzam par krīzi, tajos pašos deviņdesmitajos bija sliktāk. Bieži aizkavējās pensiju izmaksas. Ne ilgi – trīs, piecas dienas, taču cilvēkiem tas bija būtiski.
“Tad nāca tantiņas un nesa kristāla vāzītes, tajos laikos tā bija vērtība. Ņēma kredītu latiņu, jo ar to trim dienām pietika maizītei, varēja iztikt līdz pensijai. Nesa sedziņas, aizkarus, visādas sadzīves mantiņas. Jā, visu to nes vēl joprojām, bet mazāk. Protams, cilvēki ieķīlāja arī zeltu, sudrabu, dažādu tehniku, piemēram, videomagnetofonus, tajā laikā šīm lietām vērtība bija relatīvi lielāka. Maksāja 50 vai 100 latu, un par 100 latiem daudz ko varēja nopirkt. Inflācija dara savu, un tagad nauda kļuvusi daudz nevērtīgāka. Tā vairs nav tā nauda,” rezumē lombarda valdes priekšsēdētājs. Turklāt, lai cik dīvaini tas liktos, krīzes laikos lombardi nemaz tik zaļi nedzīvo. Faktiski klientu skaits pat esot samazinājies.
“Varbūt cilvēki vairāk sēž mājās, nekur neiet, taupa katru santīmu, jo zaudējuši darbu. Tad arī lombards nav aktuāli,” īsā, negribīgā sarunā atzīstas kāda maza, daudzdzīvokļu mikrorajona lombardiņa darbinieks, kurs garākā biznesa detaļu izklāstā neielaižas. Taču faktu par klientu samazināšanos apstiprina arī Semeņako: “Daudzi domā, ka ekonomiskās krīzes apstākļos lombardus gāž riņķī un pie mums stāv rindas. Bet paskatieties – tukšs. Kas ir lombardu klienti? Aptuveni 85–90% mantu no lombarda tiek izpirktas. Tas liecina, ka cilvēkam vajag aizņemties uz īsu laiku; viņiem ir ienākumi, un viņi ieķīlātās mantas spēj izpirkt. Cilvēki acīmredzot neprot izdevumus saskaņot ar ienākumiem. Piemēram, pirms vairāk nekā gada mums bija ļoti daudz klientu. Parādījās vesela grupa, kam laikam bija jāmaksā kredīti un kas negribēja sasmērēties bankas priekšā. Kaut kādi ienākumi laikam viņiem bija, bet droši vien vajadzēja kādu summu konkrētajā brīdī. Tā viņi rosījās: ieķīlāja, pēc pāris mēnešiem izpirka, ieķīlāja – pēc pāris mēnešiem izpirka. Tagad vairs ne. Nozuduši. Iespējams, tas nozīmē, ka viņiem klājas pavisam slikti.”
Ilūzijas par “ātru naudu”
X: – Sveiki, šajos krīzes apstākļos vēlos atvērt lombardu, kādi ir nosacījumi, lai atvērtu, un kāds sākuma kapitāls ir vajadzīgs?
Y: – Baigi gudrais esi. Nosacījumi: jābūt bezkauņam, bez sirdsapziņas, vislabāk bijušajam tačkas stūmējam būvobjektā, kam kāda kapeika vēl atlikusi, bet smadzenes – nē.
Z: – Man liekas, ka īpaši nekādas licences nav vajadzīgas. Vienīgais – ir vajadzīgs sertifikāts dārgmetālu uzpirkšanai. Un ir jābūt, protams, savam kapitālam. Piemēram, mūsu kompānijai ir dārgmetālu uzpirkšanas licence, un mēs sadarbojamies tieši ar lombardiem, uzpērkot zelt, un tālāk to realizējot Šveices rūpnīcas, ar ko ir noslēgts ekskluzīvs līgums. Jo, kā zināms, tagad zeltu daudzi nodod, bet lombardiem ir problēmas to realizēt. Līdz ar to šajā jomā ir iespējama sadarbība.
“Mūsu valstī ir ideāla finanšu likumdošana – neviens neprasa, no kurienes tev ir nauda,” ar nelielu ironiju balsī saka Jānis Semeņako, un to faktiski apliecina arī iepriekš citētais diskusijas fragments no biznesa portāla financenet.lv. “Taču, lai atvērtu lombardu, ar pāris tūkstošiem latu nepietiks. Nu, labi, kredītprocenti ir augsti – kādi 15% mēnesī. Bet visi klienti jau neatnāk, nesamaksā un mantu neizpērk. Tad peļņa iznāk vidēji 7–8%. Ja, piemēram, bizness sākts ar 10 000 latu, tad peļņa mēnesī sanāks 800 latu. Diez vai ar to būs gana, lai samaksātu īri un algas. Varbūt iesākumam vajag 50 000 latu, lai pašam arī kaut kas paliek, jo citādi nav jēgas sākt biznesu. Telpas jāiekārto – vajag videonovērošanu, seifus, aparatūru. Tas izmaksās vēl aptuveni 10 000 latu. Tātad – maza lombardiņa atvēršanai un normālai darbībai 60 000 latu ir nepieciešami.”
Jā, drošības sistēmas ir būtiska lombardu sastāvdaļa. Jo arī noziedznieki šad tad izprāto, ka lombards ir “ātra nauda”, kriminālziņās itin bieži parādās informācija par lombardu apzagšanu vai aplaupīšanu. Turklāt metodes un situācijas ir visdažādākās.
Piemēram, pirms pāris mēnešiem kāda sieviete mēģināja aplaupīt lombardu Rīgā, Krišjāņa Barona ielā. Sākumā dāma vienkārši palūdza apskatīt dārgmetāla ķēdīti, tad paķēra to un metās bēgt. Taču lombarda darbinieces bija veiklākas. Sākās cīniņš, viena nospieda apsardzes signalizācijas pogu, un drīz vien ieradās policija. Pašai laupītājai šī bija pirmā likuma pārkāpšanas reize, un viņa skaidroja, ka pati nesaprotot, kāpēc tā rīkojusies. Kādā citā lombarda aplaupīšanas mēģinājumā darbinieces zeltlietas aizstāvēja, cīniņā liekot lietā krēslu, un arī paguva izsaukt apsardzi. Taču gadās, ka noziedznieki ir izdomas bagātāki. Kāds lombards Rīgā tika apzagts, uzlaužot sienu un, kamēr neviena nav, aizstiepjot no tā dažādas vērtīgas mantas.
Diemžēl kriminālisti ķeras arī pie “smagās artilērijas”. Kādā Jūrmalas lombardā gaišā un rosīgā rīta stundā ienāca divi vīrieši ar cirvjiem un ieroci (īstu, gāzes vai maketu – nav zināms), viens bija maskā, otrs slēpa seju kapucē un šallē. Noziedznieki ar cirvjiem sadauzīja lombarda vitrīnas, paķēra juvelierizstrādājumus un aizbēga. Stundu vēlāk netālu no lombarda kādas daudzdzīvokļu mājas iekšpagalmā tika atrasta ķiršu krāsas automašīna „BMW 528”, ar kuru, pēc aculiecinieku stāstītā, no nozieguma vietas laupītāji aizbēguši. Izmeklēšanā izrādījās, ka tā iepriekšējā dienā nolaupīta Rīgā. Mašīnai bija nomainītas valsts numura zīmes, kas nozagtas citam auto. Lombarda zaudējumi – vairāki tūkstoši latu.
Arī Rīgā, Kurzemes prospektā, kādu lombardu aplaupīja vīri maskās un, kā policija mēdz teikt, ar “pistolei līdzīgu priekšmetu” rokās. Un šie ne tuvu nav vienīgie lombardu aplaupīšanas gadījumi.
– Kā tiek pasargāti klienti, kuru mantas aizstiepuši laupītāji? – interesējos. Atbilde – izvērtējot pēc situācijas. Reizumis lombards klientiem nolaupītā vietā piedāvā kādu līdzvērtīgu zelta izstrādājumu no neizpirktajiem krājumiem, reizumis jāgaida, ar ko beigsies izmeklēšana un vai nolaupītās lietas tiks atgūtas (kāda utopija – vai ne?), bet te esot viena smalka nianse – vai lombarda un klienta līgumos ir fiksēts, kas notiek tad, ja lombards šo mantu nevar atdot. Bieži vien nav. Te nu mēs esam. Pārāk pavirši mēs lasām līgumus... Taču esot arī godprātīgas iestādes, tas pats Rīgas pilsētas lombards (un nebūt ne vienīgais), kuri līgumā norāda arī ķīlas vērtību, par kādu lombards ir atbildīgs klienta priekšā, un par saviem līdzekļiem visas ķīlas apdrošina.
Pieņemsim, ka līgums ir pārbaudīts, lombarda telpas drošas, pārdevēji uzticami, taču ir vēl kāds kriminālpavediens, kas izriet no tēmas lombardi. Proti, zagtu vai laupītu mantu nodošana tajos. Ar mobilajiem telefoniem un tehniku nav tik vienkārši – prasa tehniskos dokumentus, taču zelts... Ja vien tas nav dzimtas zīmoggredzens, kas darināts pēc īpaša pasūtījuma ar iniciāļiem, tad – kurš gan atšķirs ķēdītes vai standarta gredzentiņus, ja arī tie lombarda vitrīnā vēlāk parādīsies kā neizpirkti. Nu... drošības dēļ šos izstrādājumus var arī pārdot “lūžņiem”. Daudzi lombardi atklāti sludina: uzpērk zeltu (vai zelta lūžņus), samaksa tūlītēja. Cena kā kurā vietā – 7–8 lati par gramu. Un te nu neviens gailis pakaļ nedziedās.
Par šādām nesmukām naudas atmazgāšanas operācijām Jānim Semeņako komentāru nav, tomēr viņam ir arī kāds piedzīvojums ar kriminālistikas piesprici.
“Atceros, kādā vakara stundā, kad darba diena jau tuvu beigām, kabinetā ienāk norūpējusies mantu pieņēmēja un saka: “Klients atnesis ieķīlāt ļoti smalku un dārgu mobilo telefonu, bet... šodien nopirkts veikalā. Ir kases čeks, dokumenti. Kaut kā jocīgi? Ko darīt? Zvanu uz veikalu. Tur – viss kārtībā, apliecina, jā, tāds telefons tiešām ir pārdots, apraksta arī pircēja izskatu – viss atbilst mats matā! Un kas par lietu? Izrādās, cilvēkam nelaime notikusi! Viņš aizbraucis mājās, dzīvoklis uzlauzts, vēls vakars, banka slēgta, kredītkartes nav (jo seno laiku kaluma cilvēks), un... Vajag naudu, lai nopirktu jaunu slēdzeni!” rezumē stāstītājs.
Ir pavisam skumji gadījumi. “Sēž manā kabinetā tēvs un saka: “Atdodiet videomagnetofonu, naudu samaksāšu. Mans dēls, narkomāns, to aiznesa no mājām un ieķīlāja.” Tad nākas skaidrot: “Jūsu dēls, narkomāns, ir pieaudzis, pilngadīgs cilvēks. Viņam ir pase, viņš atnāca uz lombardu, ieķīlāja videomagnetofonu uz sava vārda. Es nedrīkstu jums to atdot, jo var atnākt dēls un teikt: kur mana manta?” Kad ierosināju, lai ziņo policijai, tēvs purina galvu. Negrib.”
Kā tas viss tiek kontrolēts?
Dažās Eiropas valstīs lombardus kontrolē tās pašas finanšu uzraudzības iestādes, kas pieskata bankas, tomēr prasības un noteikumi ir vieglāki. No lombardiem netiek pieprasīta likviditāte un kapitāla pieaugums. Finanšu sistēmas uzraugošās institūcijas uzskata: tā kā kredītsabiedrības, tostarp lombardi, nepiesaista noguldījumus no neierobežota cilvēku loka, tās nevar ietekmēt valsts finanšu sistēmas stabilitāti. Līdz ar to drakoniska kontrole nav nepieciešama. Dažās valstīs finanšu sistēmas uzraugi izdod Labas uzvedības kodeksu, kas nosaka lombardu klientiem sniedzamo informāciju, maksājumu aprēķināšanas kārtību un citus būtiskus patērētāju aizsardzības jautājumus.
Bet kā tas ir pie mums? Kas atbildīgs par to, kas notiek šajās aizdevu kasēs (Svešvārdu vārdnīca: lombards – aizdevu kase, iestāde, kas dod aizdevumu pret ieķīlātu mantu. Nosaukums cēlies no Lombardijas apgabala Itālijā, kur tirgoņi nodarbojās ar tādām operācijām), un kādā veidā tiek izsekots lombardu darbībai? Atbilde ir lakoniska: nekā īpaši.
Lombardi tiek kontrolēti tāpat kā jebkurš cits uzņēmums – jāsniedz atskaites Valsts ieņēmumu dienestā, var notikt kāda grāmatvedības pārbaude. Bet to var attiecināt uz jebkuru firmu – vienalga, vai tā strādā ar pārtikas produktiem, tehniku, vai aizdod naudu pret ķīlu. Vienīgais izņēmums ir Rīgas pilsētas lombards. Tas pieder pašvaldībai un tāpēc ir pakļauts stingrākai uzraudzībai. Pirms jaunā gada lombardu līdz ar citiem pašvaldības uzņēmumiem pārbaudīja Valsts kontrole un secināja, ka darbība it kā nav atbilstoša likumiem.
Jānis Semeņako par šo secinājumu ir ļoti sašutis. “Es šim slēdzienam nepiekrītu, bet ej nu ar viņiem strīdies! Valsts kontrole negribēja saprast vienu... Pašvaldības lombards pilda arī tādu kā sociālo funkciju, turklāt klienti mums uzticas. Cilvēks nekad Jaņa Rozentāla gleznu neatstātu privātajā lombardā. Dažam labam no tiem būtu izdevīgi pēc tam beigt savu darbošanos un nozust. Es uzskatu, ka valsts un pašvaldības uzņēmumi dažās jomās ir nepieciešami. Tāpat ir nepieciešama arī vismaz viena valsts banka. Nespiediet mani iet pie karginiem un krasovickiem, redziet, kas notiek! Amerikā bankrotēja privātbankas, bet Vācijā bankas ir stabilas, 50% no visu viņu banku pamatkapitāla pieder Vācijas valstij un zemēm. Mēs kaut kādus jocīgus likumus esam sarakstījuši, lai neteiktu vairāk,” karsti spriež Semeņako.
Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājas biroja vadītāja Anna Dravniece skaidro: Latvijas likumos nav noteikts, ka finanšu tirgus uzraugiem būtu jākontrolē lombardi. Viens no argumentiem – netiek piesaistīti naudas līdzekļi no tik plaša klientu loka kā bankās. Komisija uzrauga kredītiestāžu darbību, lai tās varētu izpildīt saistības pret noguldītājiem. Savukārt strīdus starp lombardiem un aizdevuma saņēmējiem risinot Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un tiesa.
