Traģiski bojā gājis režisors Kristaps Streičs

Režisors Kristaps Streičs pēc šova Zvaigžņu lietus 2 noslēguma atklāj šova aizkulises, stāsta, kā pārvarējis bailes uzstāties tiešraidē un... cietis avārijā ar motociklu.

„Kad piekritu piedalīties Zvaigžņu lietū 2, domāju, ka šovs aizņems vien pāris dienu nedēļā. Viens mēģinājums ar ansambli un tad tiešraide. Tomēr šovs aizņēma gandrīz visu laiku! Neskaitāmi mēģinājumi, tad skrien un meklē, ko vilksi mugurā, tad atkal mēģinājums, tad ģenerālmēģinājums, tad meklē rekvizītus, tad — tiešraide, un atkal viss no gala,” nu jau atviegloti nopūšas Streičs, jo tas viss ir galā. Miega bads esot bijis tāds, ka gulēt sanācis četras ar pusi stundas diennaktī, un bieži vien viņš nakšņojis birojā. „Šova dēļ atteicu neskaitāmiem klientiem,” viņš atzīst un priecājas, ka beidzot varēs piepildīt savu sapni — pēc pēdējo mēnešu pārslodzes kādu pusnedēļu pavārtīties mājās uz dīvāna un paspaidīt televizora pulti...

Pēc izbalsošanas no šova Streičs beidzot ķēries pie nepadarītajiem darbiem, kuru sakrājies gana daudz. Dienu pirms Zvaigžņu lietus 2 šova fināla viņam bija jāuzfilmē vesels lērums īsfilmu Holivudas noskaņās AS SEB banka 15 gadu jubilejai. Lai suminātu labākos bankas darbiniekus no visas Latvijas, Streičam bija uzticēts par katru nominantu izveidot Holivudas grāvēju. „Ilgi nevarējām sākt strādāt, jo nominanti tika noskaidroti tikai mēnesi pirms pasākuma. Tāds „atvilktās gumijas efekts”, ka beigās sākām domāt — to pasākumu pacelsim vai ne? Skaidrs, ka pacēlām! Bet tikai ar negulētām naktīm. Safilmējām jau ātri, taču tie jau tikai 10% no visa darba. Tad sākās pats trakākais — montāža! Filmējām cilvēkus uz zaļa fona un pēc tam ielikām reālās Holivudas filmu vidēs, tas bija traks darbs,” atklāj režisors. Divas nedēļas pirms šova fināla un darbu nodošanas Streičs vēl lūkojies kalendārā un mēģinājis sevi mānīt, ka līdz filmiņu nodošanai palikušas nevis nieka 14 dienas, bet gan vesels pusmēnesis! Nu tas viss ir aiz muguras, un radies spars jauniem projektiem.

Ģīboņi un zaudēti kilogrami

Vēl pirms izbalsošanas Streičs atzina, ka ar atvieglojumu aizies no šova pēc iespējas ātrāk, jo pārvērtējis savus spēkus. Spēku izsīkuma dēļ viņš pusotra mēneša laikā ne tikai zaudējis 10 kilogramu svara, bet arī bijis tuvu ģībonim: „Reiz, ejot pa kādu no centra ielām, pēkšņi tā sagriezās galva, ka vajadzēja atspiesties pret sienu un izlikties, ka rakstu īsziņu, kamēr pāriet reibonis.”

Vai izbalsošana pirms paša fināla bija cerēta, pelnīta vai negaidīta? „Pirms katra šova dalībnieku vidū veicām iekšējās prognozes — nevienu reizi tās nav piepildījušās! Atceros, pirmajā reizē, kad vēl neviens nesaprata — kas kuram draugs, kas konkurents, Centis Ūbele pie manis pienāca, uzlika roku uz pleca un teica — ja tu būtu vēl vienu pantiņu nodziedājis, es būtu sācis raudāt! Tik mīļi! Toreiz bijām pārliecināti, ka Centis būs pirmais — štrunts, kā tu dziedi, galvenais taču ir personība! Ar savu naivumu viņš tā staro! Biju pārsteigts, ka viņš dzīvē ir tik feins — tieši tāds, kā no televizora izkāpis. Viņš katram pienāk klāt un pasaka vienu teikumu, kas tev pēc tam nedēļu sēž galvā. Viņš prot tik neuzbāzīgi pateikt komplimentu — nu, dikti feins cilvēks!” jūsmo Streičs.

Par Kiviču pāri gan daudziem bija nojausma jau pašā sākumā, ka ilgi viņi nenoturēsies. „Viņi gan dziedāja labāk par citiem, taču fakts, ka dzied vīrs ar sievu, nogrāva jebkādu dabūjamības ilūziju, kas tomēr skatuves māksliniekiem ir vajadzīga,” uzskata režisors.

Kristapa Streiča jaunatklātais muzikālais talants veidojies jau bērnībā — kad ar tēvu, slaveno latviešu režisoru Jāni Streiču braukuši uz laukiem, viņi vienmēr mašīnā dziedājuši. „15 gadu vecumā, kā jau visi tīņi, gribēju nodarboties ar mūziku. Palīdzēju klubā Vecrīga taisīt disenes. Mēģināju būt dīdžejs, bet izgāzos, tad turpināju vienkārši kā vizuālais noformētājs. Biju klāt, kad ansamblis Labvēlīgais tips formējās,” jaunību atceras Streičs jaunākais.

Kamēr puiši klubā mēģinājuši veidot grupu, blakus telpā korim Vecrīga notika vokālās nodarbības. Tieši šai sakritībai Streičs teic paldies par savas balss pareizo nostādīšanu. „Vienu dienu pie mums atnāca vokāliste Gaida Nartiša no kora un paziņoja, ka nespējot paciest to briesmīgo maušanu aiz sienas, un savu ausu veselības dēļ piedāvāja mums par brīvu vokālās nodarbības. Kaut arī mums bija gandrīz 40 gadu starpība, pamatīgi sadraudzējāmies. Drīz viņa sūdzējās, ka ar savām vienaudzēm vairs nevarot normāli parunāties. Kamēr draudzenes runāja par slimībām, viņu interesēja popmūzika,” atceras Streičs.

Līdz ar pilngadības sasniegšanu Kristaps mūziku pameta, tomēr mantojumā no šā laika palikusi nostādīta balss un ģitārspēles prasme. „Tieši tagad izdomāju nopirkt jaunu ģitāru un vakaros sev par prieku uzspēlēt. Tas ir daudz foršāk nekā datorspēles. Kad neviena nav mājās — ar viskiju vai bez —, tādus mīļos gabalus sev uzspēlēju, tā ir mana sirdslieta.”

Par izgāšanos, bailēm un kaušanos

Ja Kristapu Streiču aicinātu piedalīties deju vai cirka šovā, viņš nedomājot atteiktos. „Es zinu, ko varu un ko — ne. Patiešām apbrīnoju vairāku dalībnieku drosmi piedalīties dziedāšanas šovā, apzinoties viņu muzikālās spējas. Es, piemēram, noteikti nepiekristu piedalīties šovā Dejo ar zvaigzni. Tā nav nepatika pret deju, taču apzinos savas spējas. Taču šovā bija dalībnieki, kuriem nebija bail izgāzties — viņu drosme vien ir ko vērta! Atceros, kad bērnībā baseina nodarbībā bija jālec baseinā no tramplīna. No bailēm tā trīcēju, ka to vairs nevarēja noslēpt. Un, protams, bija arī kauns par to, cik ļoti es biju nobijies. Taču, kad tēvs mani todien veda mājās, viņš teica — zini, trenere tevi šodien paslavēja, jo tu esot ļoti drosmīgs puika! Biju neizpratnē — kā tas var būt? Es taču vienīgais trīcēju aiz bailēm! Iepriekš nebiju par to aizdomājies. Pārējiem bija vienalga, viņi varēja nolēkt bez problēmām, taču trenere paslavēja mani tieši par to, ka pārvarēju bailes un darīju to, kas jādara.”

Lai arī šova laikā šķita, ka Streičs uz skatuves jūtas kā zivs ūdenī, izrādās, ka arī šoreiz viņam vajadzēja tikt pāri bailēm. Tas arī bijis viens no iemesliem, kādēļ viņš piekrita piedalīties šovā — lai pārvarētu savas bailes iziet kameras priekšā tiešraides laikā. „Tā paradoksāli sanāk, ka esmu režisējis neskaitāmas tiešraides, taču pats no tām baidos. Jūtos labāk, ja zinu, ka var pārfilmēt, pielabot, samontēt, un, ja kas nesanāk, skatītājs to nekad neuzzina. Tiešraidē viss notiek TAGAD, un to nav iespējams pārfilmēt. Piekritu piedalīties, jo gribēju šīs bailes uzvarēt, un jūtu, ka situācija ir mainījusies uz labo pusi — to, ko varēju iegūt no šova, esmu arī ieguvis. Tiešraides vairs nebiedē. Pat patīk!” atzīst pirms fināla izbalsotais Kristaps. Viņaprāt, „ļaunākais” būtu bijusi otrā vieta. „Mani apmierina trešā vieta, nekādas vainas nebūtu bijis arī pirmajai, taču otro vietu gan es negribētu. Tas nozīmē, ka bez atpūtas esi mēģinājis, izgājis visu to pašu, ko pirmās vietas ieguvēji, bet jēgas un balvas no tā — nekādas!”