Cilvēks, kurš pārtiek no ūdens un saules

Nesen viņš viesojās Rīgā, un „Patiesā Dzīve” nelaida garām izdevību, lai tuvāk iepazītos gan ar saules ēšanas fenomenu, gan pašu Nikolaju Dolgorukiju.

Nikolajs nepavisam neatgādina bada nomocītu vīru, tieši otrādi – viņš ir enerģijas un dzīvesprieka pilns. Dzen jokus un sirsnīgi smejas. No malas izskatās, ka Nikolajs ir ļoti apmierināts ar šo dzīvi. Viņš ir dzimis 1957. gadā Ukrainas dienvidos, Zaporožjē. Beidzis tehnikumu, strādājis Ziemeļos, tomēr lielāko dzīves daļu veltījis sevis garīgai pilnveidošanai. Kad viņam bijis desmit gadu, nomiris brālis, 16 gadu vecumā palicis bez tēva. Šie zaudējumi viņu vedinājuši kļūt fiziski un garīgi stiprākam.

Šausmas un magoņu bulciņas

1972. gadā viņa rokās nonākusi hatha jogas grāmatas kopija, un viņš sācis praktizēt jogu. “Sāku vingrot, stāvēt uz galvas un veikt elpošanas vingrinājumus, mani jau kopš mazotnes pievilka viss noslēpumainais,” skaidro Nikolajs. Līdz 1989. gadam viņš ēdis un dzēris kā vairākums cilvēku, bet tad nolēmis ievērot kristiešu gavēni.

“Vairs nelietoju gaļu un dzīvnieku taukus. Pavisam atteicos no smēķēšanas un alkohola lietošanas. Gavēni ievēroju 14 gadus, un tad pēkšņi nāca atklāsme, ka pienācis laiks pāriet uz šķidro pārtiku un izplatījuma enerģiju.”

Nikolajs uzskata, ka šī atklāsme – tā ir saņemtā informācija no Dieva. “Tas notika 2003. gada 25. augustā, un sākumā biju šokā no šādas atklāsmes. Kā tā? Es taču pēc tā netiecos, kāpēc man tas vajadzīgs? Bet tad vēlreiz saņēmu mudinājumu radikāli mainīt savu dzīvi, un es sapratu, ka tie vairs nav nekādi joki. Atsakoties no cietās pārtikas, es trīs reizes skaļi pateicu: “Mēs pārejam uz šķidro pārtiku un izplatījuma enerģiju!” Redziet, orgāni to visu dzird, un viņi klausa. Ko smadzenes pavēl, to orgāni izpilda.”

Pirmās divas nedēļas Nikolajam klājies grūti, gribējies ēst. Agrāk viņam ļoti garšojušas magoņu bulciņas, un šīs bulciņas viņam pat rādījušās sapņos. Viņš šausmās modies augšā, jo licies – nav turējis solījumu un atsācis ēst. Kad sapratis, ka tas IR tikai sapnis, nomierinājies un gulējis tālāk.

“Ar laiku bada sajūta pazuda. Atceros, kad trešajā nedēļā iedzēru kakao ar pienu, jutos labi paēdis. Kopš tā brīža mani nav mocījusi vēlme lietot cietu barību. Gribu precizēt, ka mans dzīvesveids – tā tomēr nav pilnīga badošanās. Es dzeru ne tikai ūdeni, lietoju arī pienu un dažādas sulas. Dzeru tēju ar medu un arī dārzeņu novārījumus, kuriem pievienoju nedaudz sāli un piparus. Retu reizi varu pasūkāt arī šokolādi vai konfekti. Tomēr ir strikta robeža – es negremoju, es tikai dzeru.

Starp citu, vajag uzmanīties ar sāli. Reiz veicu eksperimentu un nolēmu kādu laiku iztikt tikai ar ūdeni. Divdesmit astotajā dienā sajutu, ka realitāte peld projām un palēnām mirstu. Un tad man ļoti sagribējās sāļainu šķidrumu. Glāzē ielēju sulu, iebēru karoti sāls, samaisīju un izdzēru. Vai zināt, kas notika? Sāls man bloķēja šķidruma izvadīšanu, un man pamatīgi uzpampa kājas. Tad dzēru tikai pienu, un pusotras nedēļas laikā lieko šķidrumu veiksmīgi izvadīju ārā.”

Nikolajs stāsta, ka viņš uzņemot enerģiju ne tikai no saules, bet no visa izplatījuma. “Piemēram, pūš vējš, un es lūdzu: “Mīļais vējš! Es tevi mīlu! Lūdzu, dod man savu enerģiju!” Vai arī staigāju basām kājām pa zemi un saku: “Zemes Māt! Piepildi mani ar savu spēku!” Tāpat vēršos arī pie lietus, sniega, kokiem, upēm un ezeriem. Un nevajag nekādas gudras lūgšanas, to visu saku ar vienkāršiem vārdiem. Ja to saku no sirds, sadzird viss izplatījums.

Protams, es arī skatos uz sauli. 2005. gada vasaras saulgriežos fiksēju personisko rekordu – bez pārtraukuma un bez brillēm lūkojos uz sauli 16 stundas un 28 minūtes. Katru dienu es neskatos, bet reizēm to daru trīs, piecas stundas. Es sāku ļoti izmanīgi. Vispirms skatījos tikai uz lecošu vai rietošu sauli un to darīju īsu brīdi. Turklāt bieži mirkšķināju, lai netraumētu acu tīklenes. Tad pamazām pieradu un spēju skatīties jau ilgāk – minūti, piecas, desmit, stundu un pat vairākas stundas.

Kad cilvēks pamazām ietrenējas skatīties uz sauli, viņam atveras speciāli kanāli, kas uzņem saules enerģiju, un šī enerģija izplatās pa visu ķermeni. Nē, acis es neesmu sabojājis. Es lieliski redzu, nav problēmu. Visu vajag darīt pakāpeniski un uzmanīgi. Saules enerģiju var uzņemt arī caur ādu. Ja cilvēkam ir grūti skatīties uz sauli, pret to var pagriezt seju un lūkoties aizvērtām acīm, tad enerģija tiks uzņemta ar ādu un trešo aci.”

Saules ēdājs uzskata, ka viņa situācija – tas ir tikai pārejas periods. “Esmu pārliecināts, ka pēc kāda laika visa cilvēce pamazām pāries uz šķidro pārtiku, pēc tam uzņems tikai pranas enerģiju – ieelpojot un izelpojot. Tagad to spēj daži uz šīs pasaules, bet ar laiku viss mainīsies. Tas nenotiks piespiedu kārtā, bet brīvprātīgi. Cilvēki atteiksies no cietās barības, un viņu organismu pamazām atstās sārņvielas. Kad cilvēks būs pietiekami labi attīrījies un spēs uzņemt kosmisko enerģiju, viņš arī atteiksies no šķidrās pārtikas un visu nepieciešamo enerģiju uzņems ar ieelpu.”

Nikolajs ir pārliecināts, ka Dievs runā ar visiem, bet ne visi viņu dzird. “Daudzi ir tik steidzīgi un piesārņoti, ka Dievu nespēj sadzirdēt. Kontaktēšanas ar augstākiem spēkiem jeb Dievu notiek tad, kad cilvēkam nav nevienas domas. Kad cilvēks pilnībā aptur savu domāšanu un atrodas tukšumā, tad Dievs iznāk uz sakariem. Ir tāda divrinde, kas man ļoti patīk: “Ostanavi svoj um i srazu / k tebje vernjotsja vishij razum.” (Apstādini savu prātu, un tūlīt tev atgriezīsies augstākais saprāts.) Kā apturēt domas? Kā vienu no metodēm varu ieteikt koncentrēšanos uz ieelpu un izelpu. Sākumā šķiet, ka apstādināt domāšanu ir ļoti grūti, bet, kad ietrenējies, tad saproti, ka tas nemaz nav sarežģīti.”

Saules ēdājs uzsver, ka viņš nevienu nemudina pārtraukt ēst un skatīties uz sauli. Nē, viņš tikai dalās savā pieredzē. “Ja arī kāds grib mainīt savus ēšanas paradumus, tad vismaz lai atsakās no gaļas. Arī tas ir ļoti daudz, lai uzlabotu savu fizisko un garīgo veselību. Ēst līķus – tas tomēr nav labākais sevis pabarošanas veids. Kad sāku praktizēt neēšanu, daudzi radi un paziņas bija neizpratnē. Pie manis nāca arī daudzi ticīgie un gandrīz vai pārmetoši jautāja: “Kā tad tā, Nikolaj? Jēzus Kristus taču ēda, kāpēc tu neēd?” Jā, Jēzus ēda, bet tas notika pirms 2000 gadiem. Arī Dievs nestāv uz vietas. Laiki mainās, un mainās arī fiziskās un garīgās enerģijas uzņemšanas veidi.

Kad cilvēks vairs neēd, atbrīvojas ļoti daudz enerģijas, kas agrāk tika patērēta barības pārstrādāšanai. Kur tā paliek? Tā nodrošina cilvēkam veselību un pagarina dzīvi. Normāls cilvēka dzīves ilgums ir 120 gadu. Kopš es nelietoju cietu barību, vairs neslimoju. Ietekmējoties no manas pieredzes, arī citi pamazām atsakās no cietās barības. Man zvana no Krievijas, Amerikas, Vācijas, Singapūras un citām valstīm, lai pavēstītu, ka pārgājuši uz šķidro pārtiku. Atteikšanās no cietās barības neuzliek nekādus reliģiskus pienākumus, toties rezultāti ir satriecoši labi. Ļaudis atveseļojas bez nevienas tabletes.

Lai cilvēks uzzinātu, vai vajag pāriet uz šķidro pārtiku, viņam nepieciešams ieklausīties savā sirdī. Iespējams, vēl nav pienācis laiks, un tas notiks vēlāk. Ja nav aicinājuma, nevajag sevi mocīt. Un, Dieva dēļ, nevajag eksperimentēt ar bērniem. Piemēram, ja bērns grib ēst gaļu, lai ēd. Ja negrib, lai neēd. Neko nevajag uzspiest ar varu.

Starp citu, tieši pēdējā laikā arvien vairāk dzimst bērnu, kas atsakās no gaļas. Arī tas liecina, ka uz Zemes pamazām notiek pārmaiņas enerģijas uzņemšanā. Es domāju, ka arī pati dzīve piespiedīs cilvēci mainīties. Produkti būs tik saindēti ar ķīmiju, ka tos vairs nebūs iespējams ēst. Un tad vajadzēs meklēs citus risinājumus. Jau tagad produktiem ir tik daudz dažādu piedevu, ka reizēm jokoju – drīz cilvēka ķermenis pēc nāves vairs nesadalīsies...”

Nikolajs nav no pasaules nošķīries savdabis, viņam ir arī sieva un bērni. Tiesa, viņi nav saules ēdāji. Viņi uzņem pārtiku kā vairākums cilvēku, lielākoties gan lieto veģetāriešu ēdienus. Saules ēdājs piebilst, ka, pārejot uz šķidro pārtiku, viņš nometis septiņus kilogramus, un tagad viņa svars stabili turas 60 kilogramu robežās.

Skarba skola

Vēl Nikolajs jau 21 gadu nodarbojas ar dziedniecību, turklāt izdzenot arī nelabos garus. “Debesu Tēvs mani ir iesvētījis 18 dziedniecības rituālos. Lai veiktu korekcijas liktenī, aicinu augstāko spēkus – likteņa lēmējus. Vēršos pie svētajiem, lai no dzimtas noņemtu negatīvos spēku ietekmi. Ir daudz dažādu rituālu.”

Nikolajs stāsta, ka agrāk, nodarbojoties ar eksorcismu, viņš nelabos dedzinājis astrālajā plānā un reizēm pat bijusi jūtama smirdoņa, it kā būtu piesvilināta spalva. “Tagad tā vairs nedaru. Es atveru durvis uz viņpasauli un lūdzu erceņģeli Mihailu, lai šīs būtnes aizvada prom. Jāatzīst, ne vienmēr iespējams izdzīt nelabos garus. Šo garu iemiesošanās kādā cilvēkā ir pārbaudījums vai sods, un tas notiek ar augstāko spēku akceptu. Ja vēl nav pienācis laiks, viņus aizdzīt nevar. Vienīgais, ko varu izdarīt, – samazināt viņu ietekmi.”

Jautāts, kā var noteikt, ka cilvēkā ir nelabais gars, Nikolajs skaidro, ka visvieglāk to var sajust baznīcā. Nelabo garu apsēstajiem dievkalpojumos parasti kļūstot slikta dūša.

Dziednieks stāsta, ka pirms iemiesošanās uz Zemes katrs cilvēks noslēdz kontraktu ar augstākajiem spēkiem, un tikai dvēsele to zina, bet prāta līmenī šī informācija tiekot bloķēta, lai netraucētu ļaudīm uzņemt pieredzi un viedumu.

“Kad cilvēks sāk praktizēt garīgās mācības, viņš pamazām atklāj, kā mainās pats un apkārtējā pasaule. Kad gaismas hierarhijas pārstāvji redz, ka cilvēks atgriežas pie gaismas, viņi sāk palīdzēt. Faktiski mēs uz Zemes esam kā tāds soda bataljons, kas uz šejieni atsūtīts skoloties un izpirkt savus parādus. Ko tur liegties, te ir skarba skola. Uz mūsu pasaules ir gan labais, gan ļaunais, un šis duālisms palīdz attīstīties. Ja uz pasaules nebūtu ļaunuma, mēs degradētos.

Kā tas iespējams? Tā, ka mēs dzīvotu siltumnīcas apstākļos, un mums nevajadzētu attīstīties. Iedomājieties, ja Dievs harmonizētu šo pasauli, kā mēs varētu evolucionēt? Ļaunums ir vajadzīgs, jo tikai caur pārbaudījumiem varam mācīties. Pateicoties ļaunumam, iegūstam pieredzi, nemitīgi pārvaram šķēršļus, kļūstam gudrāki un stiprāki. Un tikai tad, kad būsim sekmīgi beiguši šo skolu, pāriesim augstākā līmenī. Nest gaismu harmonizētā vidē jau ir vienkārši, bet tu ienes gaismu haosā. Tur vajadzīgs liela gara spēks. Tāpēc mēs arī trenējamies uz Zemes, kas ir tālu no harmonijas. Un ir skaidri redzams, ka ne visi šajā skolā attīstās – daudzi degradējas. Tikai smagi strādājot ar sevi, var izkļūt no pārdzimšanas cikla un pāriet nākamajā kosmiskajā klasē.”

Nikolajs atgādina, ka jau pirms 500 gadiem slavenais ārsts Paracelzs teicis, ka cilvēks ar netīru apziņu ir pakļauts slimībām. “Te ne ko pielikt, ne ko atņemt. Mums jādomā gaiši, lai ap sevi veidotu gaišas situācijas. Visspēcīgākā enerģija ir mīlestība, bet diemžēl tā pa īstam neprotam mīlēt. Pie tā vēl jāpiestrādā. Vai zināt, kā es rīkojos, kad ir nepatikšanas? Es tās pieņemu, nevis atstumju. Es lūdzu Dievu, lai spēju tās pieņemt un pārdzīvot. Un, tiklīdz es pieņemu nepatikšanas, tās sāk samazināties. Savukārt, ja es pretojos, problēmas kļūst arvien lielākas.”

Dziednieks uzskata, ka cilvēkam pēc iespējas mazāk vajag nosodīt citus. “Atceros kādu kuriozu. Pie manis atnāca dziedināties kāda sieviete, un es redzēju, ka viņa ir ļoti dusmīga. Kad sāku iztaujāt, sieviete atzinās, ka viss esot kārtībā, viņu tikai nomokot viena problēma – viņa šausmīgi nevarot ciest Ukrainas prezidentu Kučmu. Viņa tik ļoti bija nofokusējusies uz šo problēmu, ka tā pamatīgi maitāja viņas dzīvi. Mums jāsaprot, ka, dusmojoties un nosodot citus, mēs gandējam savu veselību. Un, ja mēs tik tiešām vēlamies kaut ko mainīt savā dzīvē, mums tas jādara praktiski. Kā esmu novērojis, daudziem garīgā prakse aprobežojas ar intelektuālu ziņkāri. Piemēram, viens paziņa man jautāja, kur atrodas galaktiskā padome. Es teicu, tu vispirms labāk atmet pīpēšanu un tad skaidro, kur atrodas galaktiskā padome.”

Nevar nepieminēt vēl kādu Nikolaja savdabīgu aizraušanos. Viņš būvē koka piramīdas, kurās gan pats guļ, gan dziedina pacientus. Nikolajs nešaubās, ka piramīdas rada īpašu enerģētisku laiku, kas labvēlīgi ietekmē visu dzīvo radību. “Ārstniecība sākas jau kopš mirkļa, ka cilvēks tiek ievietots piramīdā. Vairāk nekā 15 miljardu cilvēka smadzeņu neironu pārslēdzas uz kosmisko enerģiju frekvenci, un notiek šūnu atveseļošanās, organisma attīrīšanās un atjaunošanās,” saka dziednieks.

Ko par to saka ārsti?

Nikolaja Dolgorukija fenomens jau ticis pamanīts, viņš intervēts gan Ukrainas, gan Krievijas medijos. Vairākas dienas viņu filmējusi arī Japānas televīzija, japāņi fiksējuši, kā Nikolajs rok dārzu, vingro un dzer tēju. Mērījuši pulsu un pārbaudījuši asins paraugus. Veduši Nikolaju uz ārsta apskati, kur mediķi konstatējuši, ka viss ir kārtībā, Nikolajs ir absolūti vesels.

Pētot saules ēšanas fenomenu, ārsti atzinuši, ka neilgu laiku skatīties uz sauli ir veselīgi, jo organismā izstrādājas D vitamīns, paaugstinās imunitāte un rodas pozitīvas emocijas. Toties baroties tikai ar fotoniem – tas, kā uzskata mediķi, ir absolūti nereāli. Arī dietologi rausta plecus un nesaprot, kā cilvēks spēj izdzīvot tikai ar šķidrumu un izplatījuma enerģiju. Tomēr – par spīti visam – ne tikai Nikolajam Dolgorukijam, bet arī citiem saules ēdājiem medicīniskie rādītāji ir ne tikai normā, tie pat ir izcili.

Rietumos kā viena no slavenākajām saules ēdājām pieminēta bijusī finanšu konsultante austrāliete Elena Greva, kas tagad ir rakstniece, džasmuhina un garīgās mācības bretariānisma pamatlicēja. Bretariānisms nozīmē pagaidu stāvokli starp normālu ēšanu un pārtikšanu tikai no dievišķās gaismas. Viņa izstrādājusi 21 dienu ciklu, kā pamazām atteikties no pārtikas un atbrīvoties no bailēm, kas sakņojas maldīgā atziņā – ja mēs neēdīsim, mēs nomirsim.

2001. gadā laikraksts „Тhe Times of India” rakstīja par kādu neparastu gadījumu. Proti, 64 gadus vecais inženieris Hira Ratans Maneks jau vairāk nekā gadu izticis bez ēšanas, turklāt pat nav lietojis augļu un dārzeņu sulas, vienīgi dzēris vārītu ūdeni. Un tā nebija nekāda preses pīle, šo faktu apstiprināja arī vairāki Indijas mediķi, kas uzmanīgi sekoja līdzi saules ēdāja veselības stāvoklim.

Tomēr krieviete no Krasnodaras, Zinaīda Baranova, ir pamatīgi „pārspļāvusi” savus kolēģus, saules ēdājus. Viņa jau desmit gadus nelieto pat ūdeni.

“Es elpoju un saņemu barību caur enerģētiskiem centriem – čakrām, plaušām un ādu,” tā medijiem skaidro Baranova. “Saules gaisma nes elementārdaļiņas, kas rezonē ar organisma šūnu daļiņām un izveido visus ķīmiskos elementus, kas nepieciešami organismam. Ja cilvēks sasniedz tādu rezonējuma stāvokli, viņam sāk strādāt enerģētiskie centri. Viņa mikrokosmos sadarbojas ar makrokosmosu. Tādas spējas ir katram cilvēkam, bet ļaudis ir tik piesārņoti ar ēdienu, sliktiem darbiem un sliktiem nodomiem, ka šīs spējas ir zaudējuši.

Atteikties no ēdiena man bija vienkārši un dabiski, es ātri adaptējos, toties atteikties no ūdens bija ļoti grūti. Ķermeņa šūnās sākās dziļa attīrīšanās, kuru pavadīja vibrācija pa visu ķermeni, vispārējs vājums un sausums mutē. Uz ādas izveidojās izsitumi. Tāds stāvoklis ilga pusotru mēnesi, un tikai pilnīga uzticēšanās Skolotājam man deva spēku un pacietību. Tagad transmutācijas un transformācijas ietekmē plaušas spēj uzņemt mitrumu no gaisa,” izbrīnītajai sabiedrībai skaidroja saules ēdāja Baranova.

Veicot sievietes medicīnisko apskati, atklājās interesanta aina. Viņas asinsspiediens – 120/80, zobi – ideālā stāvoklī, elpošana – divas reizes lēnāka nekā parastiem cilvēkiem, ķermeņa temperatūra – ne augstāka par 36 grādiem. Kad Baranovu diagnosticēja pēc Folla metodes, mediķi bija šokā, jo aparāts uzrādīja, ka gados pavecā sieviete ir veselāka par 18 gadu vecām meitenēm.

Pēcvārda vietā

Nevar nepieminēt, ka Ukrainas saules ēdājam Nikolaja Dolgorukijam ir savi sekotāji arī Latvijā. Jau pusgadu tikai šķidro pārtiku savā uzturā lieto arī bioķīmiķe, imunoloģe, bioloģijas zinātņu doktore Daina Daija. Viņa stāsta, ka jūtas vienkārši lieliski.

“Nometu 12 liekos kilogramus un ar optimismu raugos nākotnē. Es dzeru dažādas sulas un maisījumus. Piemēram, ņemu kefīru, cidoniju sulu un svaigu banānu. To visu saputoju un dzeru. Vai arī, piemēram, kārtīgi sablenderēju tomātu, gurķi, ķiploku un piparus. Ļoti garšīgi. Es gan uzskatu, ka tā nav neēšana, bet gan šķidras pārtikas uzņemšana. Tādējādi mūsu organismam nav lieki jātērē enerģija, lai pārstrādātu cietu barību. Šī enerģija tiek izmantota ķermeņa attīrīšanai un dziedināšanai.”

Bioloģijas doktore piebilst, ka uz šķidro pārtiku pārgājusi arī viņas paziņa pensionāre Lauma Ērgle. Arī viņa savos 65 gados jūtoties ļoti moža. Nesen pat kāpusi Himalajos un sasniegusi 5416 metru augstumu. Jutusies tik enerģiska, ka kalnos skrējusi pa priekšu savam dēlam.

Jautāta, vai arī viņa stundām skatās uz sauli, Daina teic, ka tikai trenējas. “Reizēm paskatos uz saullēktu un saulrietu vai arī caur mākoņiem. Atceros kādu gadījumu, kad pavisam skaidri sajutu, ka uzņemu enerģiju no dabas elementiem. Ziemā lūkojos uz mirdzošām sniega kupenām un lūdzu sniegam sniegt man enerģiju. Un pēkšņi sajutu lielu siltumu, skaidri jutu, ka manī ieplūst enerģija.”

Skaidrojot izplatījuma enerģijas uzņemšanas procesus, bioloģijas zinātņu doktore min piemēru ar graudu. “Eksperimentāli ir pierādīts, ka graudā ir visi nepieciešamie mikroelementi. Paturot graudu destilētā ūdenī un saules gaismā, pēc kāda laika tajā ir simtiem reižu vairāk mikroelementu. Un to visu grauds ieguvis tikai no ūdens un saules gaismas. Cilvēka organismā notiek līdzīgi procesi. Gaisā ir viss nepieciešamais, tikai pagaidām mēs to neprotam paņemt. Tomēr domāju – reiz pienāks brīdis, kad to iemācīsimies.”