Krāslavā deklarē dzīvu dinozauru. Bolderājā latviešus notur par ārzemniekiem

Kaut arī vīrs savu sievu bija pamatīgi nodrošinājis pret vazāšanos apkārt, sieviete nepadevās un ar policijas palīdzību tomēr varēja doties savās gaitās, bet vīru pasūtīja vienu māju tālāk.

19.janvāra vakarā Jelgavā, Satiksmes ielā kādai sievietei bija izdevies sasaukt policiju. Viņa sūdzējās par savu vīru.

Sieviete pastāstīja, ka viņai izcēlies konflikts ar vīru, jo viņš paņēmis dzīvokļa atslēgas, mobilo telefonu un zābakus. Konflikts izdevās atrisināt mierīgā ceļā uz vietas pašvaldības policijas darbinieku klātbūtnē, mantas tika atdotas.

Laulātajam pārim vienam pret otru pēc policijas ierašanās pretenziju vairs nebija, paskaidrojumu viņi rakstīt atteicās. Pēc konflikta atrisināšanas vīrietis devās projām uz savu deklarēto dzīvesvietu, jo lauleņi vismaz oficiāli dzīvoja atsevišķos dzīvokļos.

Ventspils ugunsdzēsējiem pagājušajā nedēļā bija vairākas reizes jāsteidz glābt kāda govs, jo viņai par nepārvaramu šķērsli bija pārvērties kāds pilsētas nomalē esošs grāvis. Pāris dienu pēc veiksmīgās izglābšanās nepateicīgā govs devusies nezināmā virzienā.

Pagājušās nedēļas sestdienas pēcpusdienā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vīri saņēma izsaukumu uz kādu Ventspils nomales grāvi, kur ūdenī stāvēja govs. Glābēji lopiņu izveda no ūdens, taču no grāvja neizcēla, domājot, ka lopiņš saviem spēkiem tiks tālāk.

Taču jau svētdien glābēji saņēma ziņas, ka govs nav izkļuvusi no grāvja, jo nav varējusi uzkāpt pa ledainajām malām, tāpēc tā no grāvja izvilkta ar vinčām.

Savukārt pirmdien glābējiem atkal zvanījusi govs saimniece, stāstot, ka lopiņš atkal izmucis no kūts un, iespējams, devies mežā. Atbildīgie dienesti aicina Ventspils puses saimniekus rūpēties par saviem mājlopiem, nepieļaujot, ka tie ziemā klaiņo.

Krāslavas novada domes priekšsēdis Gunārs Upenieks laikrakstam „Diena” atzinies kādā grēka darbā. Viņu no pacietības izveduši Rīgas valdības vīru un statistikas cienītāju pieprasītās atskaites, kuras īstenībā neviedam nav vajadzīgas, bet tomēr ir jāraksta. Lielu jēgu viņš tām neredz, kā tikai to, ka kāds Rīgas ierēdnis savā labo darbu sarakstā var pievilkt ķeksīti par uzcītību.

Rīgā neviens šīs atskaites un ziņojumus nelasa. Ja ne paša Upenieka atzīšanās, tad joprojām Krāslavā varētu mitināties visīstākais dinozaurs. Varbūt vienīgi pēc gadiem simts kāds vecu arhīvu pētnieks konstatētu, ka 21. gadsimta sākumā Latvijā mitinājušies dzīvi dinozauri.

Upenieks pavēstījis: „Reizēm mums paprasa tādus ciparus statistikai, ka nezinu, kur tos var izmantot. Pirms gadiem atskaitē uzrakstījām, ka vienā pagastā ir dinozaurs. Biju gatavs dabūt brāzienu, bet, vai domājat, ka kāds man piezvanīja pēc tam?”

„Prosto latiši!”

Rīgas Daugavgrīvā kādā Parādes ielas daudzdzīvokļu namu iekšpagalmā ir ieslēpies kāds bārs. No ielas to tā īsti nevar ieraudzīt, bāra atrašanās vietu, pēc visa spriežot, zina tikai vietējie. Tomēr viņsvētdien tajā nejauši ieklīda arī kāds latviešu puišu bariņš, kuri pēc kultūras ceļojuma - Daugavgrīvas cietokšņa aplūkošanas - gribēja sasildīties kādā no vietējām kafejnīcām. Bāru viņi nejauši ieraudzīja, jo uzmanību piesaistīja ēkas stūra neierastais krāsojums spilgti zalganzaļā krāsā, kas bija viens no ekstravagantā bāra atpazīšanas zīmēm.

Ieejot bārā, latviešu puiši no pēkšņā kultūršoka palika stāvot vaļā mutēm, jo ieraudzītais „Bolderājas kolorīts” cilvēku vārda tiešā nozīmē padara mēmu.

Vienā zāles stūrī bija pakabināts Ļeņina portrets, bet no otra stūra uz publiku lūkojās visnotaļ iespaidīga Staļina ģīmetne. Uz ampīra stila galdiņa salikti puķupodi, bet pie sienas plauktiem visdažādākie interjera aksesuāri – milzīgi vēžu izbāzeņi, krievu patvāri, tukšu pudeļu kolekcija, sienaspulksteņu „armija”. Kā kāda antikvariātā vai „Latgalītes” tirgū. Pie bāra letes stāvēja bārmenis, kura krūtežu rotēja pārdesmit padomjlaika nozīmīšu, kas liecina par dalību DOSAAF, GDA normu izpildi un vēl visdažādākajiem sociālistiskā proletariāta sasniegumiem.

Tikpat pārsteigti par negaidītajiem apmeklētājiem bija arī pie bāra letes sēdošies Bolderājas vīri. Viens no viņiem savu sarunas biedru brīdināja par neparedzamā sekām: „Oi, inostranci prišļi!”(„Ai, ārzemnieki atnākuši” - krievu val.), uz ko otrs viszinoši atbildēja: „Ņet, prosto latiši!” („Nē, vienkārši latvieši!”)

Kad pirmais mulsums bija pārgājis, varēja arī iemalkot simts gramus un visnotaļ Latvijas kafejnīcās eksotisku uzkodu – uz „ķieģelīša” šķēles servētu speķa šķēli.

Soda Kuldīgas suņus

Kuldīgas puses suņu īpašnieki ir visai radoši un atraktīvi, lai viņi atrunātos no atbildības par savu četrkājaino draugu palaišanu brīvsolī un nepiedienīgu uzvedību.

Nesen notikušajā Kuldīgas novada Administratīvās komisijas sēdē viskarstāk pret desmit latu lielajiem naudas sodiem protestēja tie novada iedzīvotāji, kuri savus rējējus bija palaiduši savā vaļā skraidalēt pa pasauli, kost pastniekiem un biedēt mazus bērnus.

No kādas Rumbas pagasta pensionārei piederošā vilku suņa zobiem bija cietusi vesela virkne ļaužu – ne tikai pastnieks un kaimiņi, bet pat vietējais policists. Suņa īpašniece tikai vienā laidā komisijas locekļiem klāstīja, ka viņu visi apmelojot, Viņa savas domas nemainīja arī tas, kad galdā tika likti gan policijas ziņojumi, gan ārstu izziņas par suņa sakostajiem cilvēkiem. Beigu galos suņa saimniece izvilka veselu kaudzi dokumentu un ar pirkstu bakstot zemes plānā, komisijai centās pierādīt, ka pat tad, ja suns atrodas mājas žoga viņa pusē, viņš ir pensionāres īpašuma teritorijā un nevienam par to nevienam nav tiesības sodīt viņas mīluli. Komisiju tomēr nepārliecināja pensionāres argumenti un viņai par suņa nepieskatīšanu nu būs jāmaksā 10 latus liela soda naudu.

Savukārt kāda Pelču pensionāre uz komisijas sēdi bija atnākusi kopā ar kaimiņieni, kura kalpoja kā „dzīvais liecinieks”. Pensionāres kaimiņiene klāstīja, ka viņai pat prātā neienāktos sūdzēties par to, ka viņas teritorijā skraidot kaimiņienes suns, jo tā esot riktīga ganu suņa daba. Viņa teica, ka citu nāburgu sūdzēšanās par suni īstenībā neesot pret pašu dzīvnieku, bet ieriebšana nepatīkamajai kaimiņienei. Tādēļ nav iemesla sodīt Pelču pensionāri. Komisijas pārstāvji tomēr palika pie sava un arī pensionārei uzlika sodu.

Bez karstām diskusijām desmit latu sodu uzlika arī kādam Kuldīgas Pārventas iedzīvotājam, jo viņa divas pekiniešus kucītes bija aprējušas cilvēkus Stendes ielā. Pašu kucīšu saimnieks uz komisijas sēdi nebija ieradies un sods viņam tika uzlikts ar vieglu roku. Tomēr pats fakts ir visnotaļ zīmīgs. Latvijā sodus par to, ka suņi rej – pie tam nevis lieli plēsējsuņi, bet mīlīgas kucītes – visai bieži gan neuzliek.