Pēteris Apinis par 9. maija patieso vēsturi

9. maijā 1755. gadā Elizabete Petrovna Maskavā atklāja universitāti, 1927. gadā Austrālijas parlaments pārcēlās uz jauno galvaspilsētu Kanberu, 1945. gadā 0.43 pēc Maskavas laika tika parakstīta Vācijas kapitulācija, bet jau priekšpusdienā Frunzes laukumā Maskavā nosēdās Li2 lidmašīna, kas Vācijas kapitulācijas aktu atveda uz Maskavu, 1960. gadā tirdzniecībā nonāca pretapaugļošanās tabletes.

Pēc pareizticīgo kalendāra tā ir svētā Vasīlija diena, kurš mocekļa nāvē miris 322. gadā. Krievijā zied ievas (Цветение черемухи) un tam par godu dzied sirdi plosošas romances. Un vēl– 1924. gada 9. maijā ir dzimis Bulats Okudžava, kas romancēm iedeva skaudru un pārlaicīgu tekstu.

Otrais pasaules karš ar Vācijas kapitulāciju angļiem un amerikāņiem beidzās 7. maijā plkst. 2.14 (pēc Maskavas laika 4.14), bet Staļins pieprasīja sabiedrotajiem to neizsludināt. Tādēļ gandrīz pēc divām diennaktīm notika vēl viena Vācijas publiska kapitulācija – Padomju savienībai. Vēstures anālēs atrodams viedoklis, ka inscinēta bija slavenā Reihstāga ieņemšana jau pēc Vācijas armijas ieroču nolikšanas.

Krieviem ir vairāk nekā tūkstots svētku, ja kopā skaita reliģiskos, vēsturiskos un profesionālos svētkus. Tā kā metalurgiem bija sava, jūrniekiem sava un skolotājiem sava diena, pakāpeniski izzuda tradicionālās svētāmās dienas, bet daļu – tās, kas bija saistītas ar carisko ģimeni, komunisti izravēja ar visām saknēm. Ateisma kustībai izdevās visai veiksmīgi tikt galā ar tradicionālajiem pareizticīgo svētkiem, bet vietā nāca Jaunais gads ar Kremļa kurantiem, šļupstošām valstsvīru runām un 13. krēslu humoru. Vara ieviesa 7. novembra (Праздник Великого Октября) un 1. maija svinības.

Gadiem ilgi 9. maijs bija parasta darbadiena

Līdz 1965. gadam otrie tautas svētki bija 1. maijs, bet uzvaru Otrajā pasaules karā atzīmēja galvenokārt 7. novembrī ar atsauci uz 1941. gada 7. novembra demonstrāciju, pēc kuras sākās lūzums karā. Padomju Savienībā (un šobrīd Krievijā) par gadaskaitļiem atzīst tos, kas dalās ar 5, tādēļ Uzvaras svētkus brašāk atceras gados, kas beidzas ar 5 vai 0.

Pateicoties biedra Leonīda Brežņeva vēlmei savi identificēt ar brašu karavīru kaut kur Mazajā zemē pie Azovas jūras radās nepieciešamība pēc vēl vieniem militāriem svētkiem un par tādiem līdz ar uzvaras 20. gadskārtu tika identificēts 9. maijs.

Piebildīšu, ka līdz 1965. gadam Uzvaras svētki bija darbadiena, kas pat valdības līmenī netika atzīmēta, un Hruščovs šos svētkus pat nīdēja laukā no kalendāra. Tikai pēc 1970. gada svinībām 9. maijs tika iekļauts brīvdienu sarakstā. Bet 1975. gada svinību laikā tika pieņemts lēmums būvēt galveno Otrā pasaules kara simbolu Rīgā – Uzvaras pieminekli, ko būvēja 10 gadus un atklāja ar sešu mēnešu novēlošanos – 1985. gada novembrī. Citu valstu līderi un dažādi svētku viesi uz Maskavu tika aicināti kopš 1985. gada 9. maija.

Bet Uzvaras svētku glorifikāciju panāca Vladimirs Putins ar uzvaras 60. un 65. gadskārtām. Iespējams tādēļ, ka izdevumu mazāk – veterāni vairāk vai mazāk ir piebiedrojušies saviem cīņu biedriem. Izskatās, ka uzvaras 70. un 75. gadskārtas Maskavā būs vēl vērienīgākas.

Tā nu krievu tradīcijā 9. maijā apvienojās meteņi (Масленница), Lieldienas (Пасха) un Vasarassvētki (Пятидесятница троица), nācās dzert pa trim, nest uz kapiņiem olas, maizi, sāli un šņabi (īpaši jau uz Otrā pasaules kara brāļu kapiem), labi ģērbties un greznoties (kaut ar lentītēm) un iet tautas staigāšanā (Народное гуляние) uz ciema (pilsētas) nozīmīgāko ielu vai laukumu. Tiesa, šai teorijai ir oponenti, kas apgalvo, ka meteņu (Масленница) tradīcijas pārmantotas 8. marta svinībās.

Uzvaras diena ir kļuvusi par vienīgajiem Krievijas leģitimizācijas svētkiem, jo Krievijas Neatkarības dienu (12. jūnijs) atcerēties spēj mazāk par 5% iedzīvotāju, bet Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienas atzīmēšanai pieklusuši pat visrūdītākie komunisti.

9. maija svētkiem krievu tradīcijās liela nozīme ir ne tikai nacionālajā identitātē, kas ļauj svinēt vispārnacionālus svētkus, bet caur kara upuriem leģitimizēt vertikālu valsts vadību, komandējošu vadības hiriarhiju, mistifitētu sociālo struktūru. Otrais pasaules karš un uzvara tajā ir pamatojums centralizētai varai, nesamērīgi lieliem Krievijas bruņotiem spēkiem un Krievijas specdienestiem, pēdējie tiek izmantoti galvenokārt esošās varas stiprināšanai. Turklāt Krievijā Uzvaras svētki ir ne tikai būtiski varai, lai varas vertikāli stiprinātu, bet arī tautai, lai gūtu attaisnojumu šādai nedemokrātiskai struktūrai. Savukārt aiz Krievijas robežām Uzvaras svētki ir būtiskākais tradicionālais vienojošais elements ar etnisko dzimteni.

Ar divām kastēm šņabja imitēt parādi

Latviešiem ir tradīcija svētkos iedzert. Krieviem ir tradīcija iedzert. Latvijā parasti 9. maija brīvdienā tika stādīti kartupeļi piemājas lauciņā. 1985. gadā Uzvaras svētkus sagaidīju Rietumsibīrijā kā latviešu ceļinieku un krievu naftinieku ārsts tundras ciematā. Biedrs Čerņenko (īsu laiku PSRS vadonis, nomira 1985. gadā – red.) bija lēmis plaši ar strādnieku mītiņiem atzīmēt uzvaras četrdesmito gadskārtu.

Vietējā partijas komiteja bija norādījusi, ka Latvijas ceļu būves trestam uz vietējo lielpilsētu Nojabrsku jāsūta 100 vīru, kas mītiņā imitētu brašos bruņotos spēkus, jo armijas daļu Sibīrijas vidienē maršēšanai bija par maz (nebija jau arī brāļu kapu, uz kuriem kopīgi maršēt).

100 kilometru garajā ceļā mūs izvadīja ar diviem autobusiem, un arodbiedrības priekšsēdētājs (nu ļoti līdzīgs Pēterim Krīgeram) dāsni katrā autobusā iekrāva pa divām kastēm šņabja, piekodināja, ka šis dzerams tikai atceļā (izlasījuši šo tekstu, mani seno dienu draugi mēģināja pārliecināt mani, ka šīs divas kastes bija ar Sibīrijai raksturīgo dzeramo spirtu (Спирт питьевой 950), bet es palieku pie sava – šņabis, kas šņabis).

Kaut kāda iemesla dēļ tresta vadība lūdza mani braukt līdzi, kaut kāda slikta nojauta bija. Bijām braukuši vismaz 200 metrus, kad autobuss piebremzēja, un partijas sekretāra vietnieks, kas jau tāpat bija ar grūtībām iedabūts autobusā, krita un apskādēja visu, kas vien bija skādējams, es biju spiests slaucīt asinis un līmēt brūces. Uz partijas sekretāra veselību puiši atkorķēja pirmo no līdzpaņemtām pudelēm, bet līdz Nojabrskai abas kastes jau bija pilnīgi tukšas. Sagadīšanās pēc līdzīga liga bija gadījusies arī otrā autobusa braucējiem.

Mītiņā visi tie, kas ne tikai latviski saprata, bet spēja uzdziedāt, braši auroja „Zilo lakatiņu” un „Div dūjiņas”, kamēr vīrs ar Levitāna vai Tabūna balsi sveica latviešus, kas labi plānu pilda un stiprus ceļus būvē. Es pieļauju, ka atceļā tiešām tika lietots galvenokārt spirts (Спирт питьевой), jo atgriežoties mājās no mūsu autobusa saviem spēkiem iztrausties varēja tikai retais.

Vakarā, kā allaž apstaigāju vājniekus, jo nudien nebija prāta darbs svētkos viņus saukt uz medpunktu. Visās mājās svinēja svētkus, visur bija klāti galdi un dakteris nudien nevarēja prom iet kaut ko neieēdis. Uz galda visur bija celta zupa (россольник, щи), pelmeņi, kartupeļi, speķis (ukraiņu ietekme), skābi gurķi, maize, pīrāgi, kūka. Un tas viss vienā reizē, visos svētkos un godos.

Krieviem ir raksturīgi labi vārīti, trekni ēdieni – zupas (солянка, россольник, щи), sautējumi, dažādi mīklas izstrādājumi. Tradicionāli krievi sāli izmantojuši kā konservantu, uzturā tiek lietoti sālīti kāposti, gurķi, sēnes. Katrā ēdienreizē ēd maizi– vismīļāk ķieģelīša formā ceptu ļoti sāļu rupjmaizi. Iemīļotie miltu ēdieni ir pelmeņi, pankūkas, pīrāgi.

Lai cik tas neliktos savādi, krievu nacionālie dzērieni ir dzērveņu morss (клюквенний морсс), maizes kvass (квасс) un tēja (чай), ko dzer ar ievārījumu vai ar cukuru, retāk ar šņabi vai citronu.

Arī latvieši ēd pelmeņus

Uzvaras diena ir iemesls atgādināt, ka mēs nedzīvojam uz vientuļas salas, un jaunlaiku tradīcijas Latvijā ir veidojušās tieši tādā attiecībā kā mēs dzīvojam – aptuveni 3:2. Līdz ar to latvieši mēdz lietot pārāk sālītus ēdienus, kā arī miltu ēdienus – pelmeņus un pankūkas. Vēl vismaz piecus gadus atpakaļ es mēdzu rakstīt – „latvietis dzer kā krievs”.

Šobrīd situācija ir mainījusies – pat pie Uzvaras pieminekļa 9. maijā krievi vairāk dzer lētu alu no plastmasas kausiņa vai pudeles („Apinītis” 7 grādīgais), nevis šņabi vai kvasu, ēd no Eiropas tradīcijām aizlienēto fāstfūdu, nevis pelmeņus. Romances nedzied, skan diezgan asa, roķīga vai pat hiphopa mūzika. Un neviens pēc mītiņa nealkst nākamajā dienā braukt uz lielo Dzimteni, bet dodas atpakaļ uz darbu, kur vairāk vai mazāk labi lieto latviešu valodu.

Devītais maijs ir tādi nedaudz izdomāti svētki, gluži tāpat kā nedaudz izdomāts ir datums, kurā radīta kokakola, kā arī ziņa, ka izcilais krievu inženieris B. Rozings 1911. gada 9. maijā ir radījis televizoru. 9. maijā sāka tirgot hormonālās pretapaugļošanas tabletes, bet tas radīja farmācijas firmu sapni, ka katru dienu tieši pusei no zemeslodes iedzīvotāju – visām sievietēm fertīlā vecumā jālieto viena hormonāla pretapaugļošanas tablete, bet pēc menopauzes iestāšanās – līdzīga tablete osteoporozes un sejas kroku profilaksei (kopā divi miljardi tablešu katru dienu). Tādēļ tautas staigāšana (Народное гуляние)  izdomātā Uzvaras laukumā un izdomātas tradīcijas ar dažādiem trīskrāsu karodziņiem.

Kas nav izdomāts? Karš ir beidzies. Bulats Okudžava – „ņem šineli – iesim mājās”:

А мы с тобой, брат, из пехоты,

А летом лучше, чем зимой.

С войной покончили мы счеты...

Бери шинель - пошли домой.

Война нас гнула и косила.

Пришел конец и ей самой.

Четыре года мать без сына...

Бери шинель - пошли домой.

К золе и пеплу наших улиц

Опять, опять, товарищ мой,

Скворцы пропавшие вернулись...

Бери шинель - пошли домой.

А ты с закрытыми очами

Спишь под фанерною звездой.

Вставай, вставай, однополчанин,

Бери шинель - пошли домой.

Что я скажу твоим домашним,

Как встану я перед вдовой?

Неужто клясться днем вчерашним?

Бери шинель - пошли домой.

Мы все – войны шальные дети,

И генерал, и рядовой

Опять весна на белом свете...

Бери шинель - пошли домой.