Prostitūcija un fiktīvās laulības. Miesas tirgus
Pēc kārtēja sižeta par prostitūciju sabiedrība drusku pamoralizē, drusku pašausminās un aizmirst līdz nākamajai reizei. Vai – nedod Dievs! – līdz reizei, kad runa ir par pašu bērnu, kurš internetā atradis sapņu princi. „Patiesā Dzīve” mēģināja noskaidrot šo parādību iemeslus, vēl jo vairāk tāpēc, ka dažas no tām (piemēram, fiktīvās laulības) pat iet plašumā.
Presē samērā regulāri tiek iztirzātas ar prostitūciju un sutenerismu saistītās problēmas, kā arī publicēti apraksti par to, kā klājies kārtējai meitenei, kura uzķērusies uz fiktīvo laulību (ar ārzemnieku) vilinājuma āķa. Tomēr – viss plūst, bet nekas daudz nemainās.
Turklāt jāatceras, ka sevis pārdošana nepavisam nenozīmē tikai stāvēšanu uz ielas stūra. Kas cilvēkam liek izdarīt šādu izvēli vai ļaut, lai kāds to izdara viņu vietā? Muļķība, neinformētība, naivums, ilūzijas, alkatība? Acīmredzot no visa pa druskai. Kā tas notiek, kas no tā iznāk, kādas ir valsts, sabiedrības un likumdošanas iespējas ietekmēt šos procesus, jautājām cilvēkiem, kam cīņa ar cilvēku tirdzniecību un prostitūciju ir ikdiena – Sandrai Zalcmanei, nevalstiskās organizācijas „Patvērums Drošā māja” valdes priekšsēdētājai, un Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes 3. nodaļas (cīņai ar cilvēku tirdzniecību un sutenerismu) priekšniekam Arturam Vaišļam.
Informācijas vakuums, ilūzijas un lētticība
Nevalstiskās organizācijas „Patvērums Drošā māja” valdes priekšsēdētāja Sandra Zalcmane uzskata, ka neviena sieviete labprātīgi neizvēlas nodarboties ar prostitūciju. Pirmajā brīdī gribas oponēt, jo starp mums dzīvo meitenes un sievietes, kuru filozofija ir: labāk dažas reizes nedēļā ar kādu pārgulēt nekā katru dienu astoņas stundas par štrunta pārsimt latiem ķidāt zivis (plūkt vistas, sēdēt lielveikala kasē).
Dzirdēts arī par studentēm un skolotājām, kuras brīvdienās dodas uz Vecrīgas krodziņiem un iepazīstas ar „solīdiem” klientiem, tā pāris vakaros jūtami papildinot nedēļas budžetu. Argumenti ir dažnedažādi – mans ķermenis, ko gribu, to daru. Ķidājot zivis vai uzkopojot telpas, es arī savu ķermeni izīrēju darba devējam, tāpēc moralizēšanu paturiet pie sevis! Visvairāk šokē tieši tas, ka prostitūcija daudzu prātos netiek uzskatīta par kaut ko sliktu, apkaunojošu, necienīgu. Sak, kas nu tur sevišķs? Gabals taču nenokrita, un naudiņa arī turas...
“Mana pieredze tomēr liecina, ka visu veidu prostitūcija ir piespiedu. Arī gadījums ar zivju ķidāšanu faktiski ir piespiedu izvēle. Var visu mūžu par niecīgu naudu griezt zivis vai arī... jā, ekonomiskā situācija ir labs aizbildinājums cilvēkam, kurš grib sākt šo nodarbi. Trakākais, ka sievietes, kuras izvēlas pārdoties, nesaredz riskus. Brīdī, kad vīrietis pērk sievieti, viņš nostājas pārākā pozīcijā, parasti viņš arī ir stiprāks, tāpēc var iznākt visādi (sabiedrība gan noklusē, ka sievietes arī pērk vīriešus, kur viss ir mainītās lomās).
Tiekoties ar meitenēm, kuras šo nodarbi praktizē, top skaidrs, ka viņas savu dzīvi ir norakstījušas, jo ļoti bieži tam klāt nāk alkohols un narkotikas, kas ļauj šo nenormālo spriedzi izturēt. Par tām, kas nolemj piepelnīties ar „solīdiem” klientiem... Brīdī, kad sieviete izvēlas pārgulēt ar kādu par 50 latiem, viņa nevar zināt, kāds būs iznākums. Varbūt tiešām gadās apdzēries, naudīgs un labvēlīgi noskaņots ārvalstu tūrists, kurš nenodara viņai pāri, bet tikpat labi var iznākt lielas nepatikšanas. Un vēl – veselība, tava pašas veselība. Nav garantijas, ka šis cilvēks nepaziņo – zini, es gribu bez prezervatīva! Vai – gribu anālo seksu! Vai varbūt vēl ko citu, kas tev nav pieņemams un ko tu arī neproti. Šaubos, vai, vienu nakti pārdodoties par 50 vai vairāk latiem, cilvēks sajēdz tās n-tās lietas, kas tam visam velkas līdzi un kas viņam tiek uzkrautas uz visu atlikušo mūžu.
Mēs nestrādājam ar meitenēm, kuras nodarbojas ar prostitūciju uz ielas, bet vairāk ar tādu kā piespiedu prostitūciju. Arī tā sauktās elitārās prostitūtas pie mums nenāk,” turpina Sandra Zalcmane. “Patlaban braukājam pa skolām un brīvprātīgi lasām lekcijas, runājam par cilvēku tirdzniecību. 7.–8. klases bērni par to neko nezina, bet prostitūcija ir viena no cilvēku tirdzniecības formām. Ir skolas, kurās skolēni ir tik zinoši, ka mēs pat brīnāmies, bet ļoti bieži jauniešiem ir lielas acis, viņi neticīgi pārjautā – tā tiešām īstenībā notiek? Tad jābrīnās, jo mēs taču nedzīvojam vakuumā – ir televīzija, internets, tomēr viņi nezina. Politiķu iespēja būtu rosināt, lai skolās par to tiktu runāts.
Daudzas ģimenes ir šķirtas vai vecāki dzīvo ārzemēs, tāpēc bērnam vairs nav iespējas paņemt no ģimenes pamatlietas, ētikas vērtības, piemēram, tēva un mātes attiecības. Nav parauga. Nākamais solis varētu būt skola, bet arī skolā to nemāca. Protams, nevar visu uzvelt skolotājiem, bet, manuprāt, sociālajās zinībās būtu jārunā gan par vērtībām, gan par sekām, ja izvēlas šādu dzīvi. Preventīvi pasākumi vienmēr iznāk lētāki nekā seku ārstēšana. Vai to var uzkraut skolotājiem, grūti teikt, varbūt valstij vajadzētu ieguldīt naudu preventīvā informācijā, jo tad radīsies iespēja piesaistīt daudzus profesionāļus, piemēram, kā vieslektorus,” uzskata Sandra Zalcmane.
Par fiktīvajām laulībām gribas teikt – stulbums bez robežām. Reizēm kļūst kauns par savu nāciju. Lūk, divi klasiski piemēri. Pirmais. Meitene spožām acīm stāsta par savu lielo iespēju neko nedarot (tikai parakstoties!) tikt pie naudas. “Laidies tik prom, bet pēc tam nebļauj!” sodījās vecākā māsa, kad skuķis nebija atrunājams ne ar labu, ne ļaunu. Tēvs miris, mamma, neizglītota un vienaldzīga, dzīvo ar domu – ka tik kapeika. “Esmu pilngadīga, varu darīt, ko gribu. Un vispār jūs neko nesaprotat – viņš man neko nedarīs, viņam tikai vajag tikt Eiropā. Man taču ar viņu nav jāguļ! Es tikai parakstīšos,” vervelēja naivais radījums. Tātad pirmais paņēmiens – naudas vilinājums. Otrs paņēmiens ir „caur jūtām”.
Mana paziņa ir izmisusi, jo nezina, ko iesākt ar savu apmāto meitu un viņas trakojošajiem hormoniem. Portālā draugiem.lv meitene, kurai jūnijā paliks astoņpadsmit, sarakstās ar kādu arābu no Skandināvijas, kurš nepaguris driķē garus palagus, apjūsmojot viņas skaistos matus, acis un nu jau arī dvēseli. Aicina ciemos, kā citādi. Gara radinieks, glābējs no ikdienības. Mīlēs, lolos, precēs, lutinās. Skuķim sirds dzied, dvēsele lido, prātiņš šķobās. Bet māte apnicīga muļķe, kura neko nesaprot no patiesām jūtām un skauž meitas laimi. Tik pazīstami, ka neērti rakstīt.
Kad meitene steigusies arī radiniecei pavēstīt par savu laimi, cerībā, ka vismaz saprotošā Sarmas tante neliegs atbalstu, tā izrādījās vēl dumjāka par mammu, jo teica tā: “Kad tu būsi aizdabūta tur, tevi sagaidīs „viņa draugs”, aizvedīs uz dzīvokli vai māju, kur tevi iespundēs un tev visu atņems. Tad tevi izvaros viņš, viņa tēvs, brāļi, brālēni un draugi. Ja tu pretosies, tevi piekaus un pieķēdēs pie radiatoriem. Pēc tam pie tevis laidīs klientus, un tu pelnīsi savam „gara radiniekam” naudu. Mēģināsi atteikties, dabūsi pa purnu. Apkalposi pa pieciem, desmit klientiem dienā kā mīļā. Visādos veidos. Ja pretosies, atkal dabūsi pa purnu, pa vēderu un pa nierēm.
Ja viņiem tava lekšanās apniks, sašķēlēs tev ģīmi ar žileti, uzmauks maisu galvā, aizvedīs uz otru valsts galu un palaidīs – ko un kam tu pierādīsi? Tad varēsi bļaut pēc savas stulbās mammas, kura neko nesaprot. Iesi uz policiju? Tu pat nevarēsi parādīt ielu un māju, kur tevi turēja, tu pat nezini, kā viņus sauc, bet cilvēks, kas ar tevi sarakstījās draugos, ir nezināms X, kurš ievietojis portālā kāda Palestīnas iedzīvotāja bildīti, kurš visu mūžu mierīgi dzīvo Palestīnas laukos vai arī ir jau miris...”
Domājat – līdzēja? Ko jūs mani te baidāt, savus šausmu stāstus varat pataupīt kādam naivākam, es esmu liela un gudra un pazīstu cilvēkus. Tā nu viņa trinas, nejaudājot vien sagaidīt, kad varēs uzspļaut visiem nejēgām un augstu paceltu galvu doties dzīvē.
“Pašlaik ļoti aktuāli ir Pakistānas, Bangladešas, Nigērijas līgavaiņi. Un notiek tieši tā, kā šī radiniece meitenei stāstījusi. Fiktīvi apprecēto sievu izmanto visi, kam nav slinkums, brāļi, draugi, kaimiņi. Tas nav nekas uzpūsts,” apstiprina Sandra Zalcmane. “Tieši istabā varbūt neiespundē, bet pārvietošanās brīvība tiek atņemta, jo izkļūšana no mājas tiek padarīta neiespējama. Piemēram, lielās durvis ir aizslēgtas, bet tu esi otrajā stāvā. Ja gribi – lec, logs ir vaļā. Vari arī pakliegt, bet, ja tu kliegsi, tūlīt atbrauks mans brālis. Iespēja komunicēt ar ārpasauli ir, piemēram, ir internets, bet tu tiec kontrolēta, deviņos vakarā tev tiek atņemts dators, pārbaudīti e-pasti, visu laiku tiek sekots līdzi, ko tu dari. Tāda emocionālā vardarbība ir pat vēl trakāka nekā tas, ja tev vienu reizi iegāztu pa muti.
Pašlaik ļoti aktuāla rīcība ir šāda – tiklīdz laulība ir noslēgta, ārvalstu pilsoņi uzreiz cenšas padarīt sievieti grūtu, jo Eiropas pilsoņa bērna tēvam durvis uz Eiropu ir vaļā! Var teikt, tikt pie bērna ir galvenais, turklāt šķiršanās gadījumā mātei bērnu var atņemt. Zēnus faktiski atņem vienmēr. Tātad – no fiktīvuma vairs ne vēsts, tā jau ir ģimene ar bērniem, ar saimniecību. Turklāt tam vīrietim viņa pasaulē varbūt ir vēl trīs četras sievas, kas pēc viņu likumiem ir atzīstamas, jo tur slēgtās laulības šeit oficiāli atzītas netiek. Tātad aiz vārdiem ‘fiktīva laulība’ slēpjas gan ačgārnības vērtību sistēmā, gan nezināšana, gan neizpratne, gan zems izglītības līmenis,” rezumē Sandra Zalcmane.
“Jā, meiteni vilina nauda – tikai neviens jau nepasaka, ka to naudu tu nekad neredzēsi, vismaz pilnā apjomā ne. Drīzāk brīdī, kad gribēsi dabūt „dzīvu” naudu, tu dzirdēsi: kāda nauda – jocīga esi, vai? Tava biļete šurp maksāja tik, atvešana no lidostas – tik, vēl es tev nopirku telefonu un veselu kaudzi apģērba! Viss tiek sarēķināts, un manā praksē nekad nav bijis gadījuma, ka solītais ticis arī saņemts. Un tad meitenēm ir milzīga vilšanās par sasmērētajiem dokumentiem un to, ka viņai bijis jādzīvo četrus mēnešus, piemēram, Dublinā (tik daudz laika vajadzīgs, lai varētu notikt laulības process), un ka tā nemaz nav – kad gribu, tad braucu mājās... Par to visu, cik vien spējam, mēs runājam skolās. Ko darīt, kā nepazaudēt sevi tajos piedāvājumos...”
Vai iespējams vest pie prāta meiteni, kura jau teju vai stāv uz lidmašīnas trapa, lai, “tikai parakstoties”, nopelnītu “lielu naudu”? “Protams, labāk ar cilvēku strādāt, kamēr viņš vēl nav aizbraucis. Tas ir mūsu brīvprātīgais darbs, lai varētu kaut ko saglābt, iekams tas ir noticis,” tā Sandra Zalcmane. “Ar cilvēku jārunā, jānoskaidro, kāds ir viņa priekšstats par šādas laulības slēgšanu, ko viņš par to zina. Jārunā arī par vērtībām. Diemžēl visus no fiktīvajām laulībām neizglābsi. Visgrūtāk ir kontaktēties ar sievieti, kura ir iecirtusies. Bet, ja kāda domā – pēc tam es fiksi izšķiršos, lai zina, ka jānodzīvo kopā vismaz trīs gadi, lai laulību uzskatītu par īstu. Turklāt imigrācijas dienests vienmēr pārbauda, vai laulība ir faktiska vai fiktīva; notiek regulāri reidi, lai pārliecinātos, vai pāris tiešām dzīvo kopā. Spriežot pēc sarunu līmeņa, liela daļa meiteņu to vispār nezina! Un vispār viņas maz zina...
Gadījumos, kad meitenēm ir ļoti zems izglītības līmenis, ir grūti atrast vārdus, kā viņām paskaidrot, kas un kā. Diemžēl nereti arī izglītība nepalīdz – mums ir darīšana arī ar meitenēm, kam ir pat divas augstākās izglītības. Un ne tikai ar meitenēm – mūsu vecākajai klientei ir 56 gadi. Tā ka šādiem mērķiem visas mēs esam jaunas, jāatrod tikai pareizā poga, uz kuras uzspiest. Katram ir kaut kas, ar ko viņu var paņemt. Vienai patīk fiziskais kontakts, citai – skaisti vārdi, vēl kādai pietiek ar to, ka no rīta, ieslēdzot datoru, viņu gaida kolosāla „skaipa” dāvana... Redz, kā viņš par mani padomāja! Saprast, vai tas ir pa īstam vai tikai apmāns, nav viegli. Vēlreiz uzsvēršu – kamēr esi šeit, Latvijā, tikmēr vēl kaut ko var darīt! Kad cilvēks jau ir prom, viss ir daudz sarežģītāk, tad izmantojam iespējas, kādas meitenei ir tur.
Tādu gadījumu, kad caur sociālajiem tīkliem meitene tiek apmāta ar lielo mīlu, ir vai cik!” turpina Sandra Zalcmane.
“Kad tādām meitenēm prasa, vai jūs atbildat uz vēstulēm, ko raksta nepazīstami cilvēki, viņas saka – jā, atbildu. Te jāprasa – kāpēc? Kāds pateica, ka tev ir tā-ā-ādi mati un tā-ā-adas acis? Vai tas ir viss, kas tev ir? Varbūt palūkojies, kas ir tevī iekšā, un to viņš, tev rakstot, nevar zināt. Matus var pārkrāsot, un tad tie viņam varbūt vairs nepatiks. Starp citu, mums ir reāls gadījums, kad sieviete apprecējās it kā aiz patiesām jūtām un pārcēlās pie vīra, kurš paziņoja – visām manas tautības pārstāvēm ir tumši mati, tāpēc pārkrāso – tavi gaišie lec ārā! Negribi? Bliukš, pa muti, un darīsi, ko liek. Un tava lielā mīla pārvēršas par murgu, kādu mūžā neesi varējusi iedomāties. Tie ir reāli stāsti.
Mums bija precīzi tāds gadījums, kādu stāstījāt par lielās mīlas apmāto meiteni. Pie mums nāca gan māte, gan meita, protams, lielākais akcents bija sarunās ar meitu. Teicu, ka viss nav tik skaisti, kā viņa ir iedomājusies, uz ko viņa reaģēja – kāpēc jūs man visu laiku stāstāt sliktos gadījumus, vai tad laba nav neviena? Nācās atbildēt, ka diemžēl labie gadījumi, ja tādi ir, līdz mums nenonāk. Meitenes nesaprot, ka gan papīrs, gan internets pacieš visu, arī fotogrāfijas var nebūt īstas. Mudināju paskatīties „draugos” – varbūt viņam tādas draudzenes ir vairākas, mēģināju vērst uzmanību uz to, ka varbūt aiz tā visa stāv cits cilvēks. Nē, nē, viņš man sūta īstās fotogrāfijas... Parasti meitenes par potenciālo līgavaini faktiski neko nezina, bet tiek uzpirktas ar komplimentiem par izskatu, vēlāk – par interesantajām vēstulēm, labo angļu valodu...”
Loģiski izriet nākamais jautājums – ko var darīt tad, kad meitene, tā sacīt, jau ir pieķēdēta pie domājamā radiatora? Un kādā veidā iespējams sist trauksmes zvanus? “Tad jau viss daudz sarežģītāk. Ja ir runa par fiktīvām laulībām, tad visbiežāk palīdzība tiek lūgta vēstniecībās. Vēstniecību Īrijā tādi gadījumi ir pieci seši dienā. Parasti cilvēks nesaka, ka tiek piespiests nodarboties ar prostitūciju, izteiksmes veids ir citādāks – es baidos no šiem cilvēkiem, pret mani tiek vērsta vardarbība. Parasti neviena nesaka arī, ka ir izvarota... Ja vēstniecība saskata, ka pret mūsu valsts pilsoni izturas vardarbīgi, tad iesaista policiju.”
Bet, ja meitene ir iespundēta mājā, vai policija maz ko var iesākt? Tā ir mana sieva, un viņa te dzīvo... “Tieši tā arī ir! Ja kāds, kuru sit nost, izmisīgi bļauj, jā, tad vardarbība ir redzama. Citādi – tas ir tavs īpašums, un uz kāda pamata policija lai lauztos iekšā? Turklāt Īrijā fiktīvās laulības īsti nav kriminalizētas, viņi nevar pateikt – šīs laulības nav legālas.”
Bet, ja tās būtu kriminalizētas, tad atbildīga likuma priekšā būtu arī meitene. Un aste bluķī – vai nu ciet, ko ar tevi dara, vai ej cietumā... “Protams! Piemēram, Kipra pret to sāka cīnīties ļoti labi – iesēdinot abus un pēc tam tiekot skaidrībā, kurš vainīgs, kurš ne. Ja meitene ir uzķērusies uz „skaistas acis, skaisti mati”, aizvilināta ar viltu, tad netiek vainota, jo, jau nonākot tur, viņai nav iespēju tikt atpakaļ. Bet, ja vīrietis var pierādīt, ka viņš ir samaksājis par fiktīvām laulībām...
Ja gribam kaut ko darīt, lai šādi gadījumi ietu mazumā un mūsu meitenes tik viegli neuzķertos uz āķa, jārunā skolās, jāiesaista sabiedrība, mediji, jābūt konkrētam konceptam par šo tēmu. Jo viens nav cīnītājs – ja mēs apbraukājam 25 skolas, tas absolūti nerisina problēmu kopumā,” ir pārliecināta Sandra Zalcmane.
“Es pilnībā piekrītu tam, ka neviena sieviete labprātīgi ar prostitūciju nenodarbosies, tāpēc valstij jāuztraucas par to, lai iespējami mazāk fertilā vecuma sieviešu izvēlētos ar to nodarboties, lai viņas radītu normālas ģimenes, audzinātu bērnus,” uzskata Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes 3. nodaļas priekšnieks Arturs Vaišļa.
Idejas, kā pret prostitūciju cīnīties, mēdz būt dažādas. Pēc resursu centra sievietēm „Marta” domām, Latvijā vajadzētu ieviest tādu pašu likumu kā Zviedrijā, proti, ka sodīts tiek prostitūtas pircējs. Pagājušā gada augustā Saeimā tika iesniegti 15 430 paraksti par ierosinājumu sodīt seksuālo pakalpojumu pircējus, taču deputāti to neatbalstīja. Presē lasāms, ka pret šo ideju atturīgs bijis arī Arturs Vaišļa. Kāpēc?
“Diemžēl ir akcijas, kas, labu gribot, visu tikai sabojā!” ir pārliecināts Vaišļa. “”Martas” centra akcija palīdzēja suteneriem tikt pie sapratnes, kā izvairīties no policijas, prokuratūras un tiesas. Man ļoti grūti cilvēkiem, kuri saka: “Jā, Latvijā prostitūcija ir pieļauta, tātad ir legāla, bet, ja reiz legāla, tātad prostitūcija ir profesija”, ieskaidrot, ka ir pieci prostitūcijas ierobežojuma veidi: aizliegta pilnībā (musulmaņu valstīs, kur nomētās ar akmeņiem kā prostitūtu, tā klientu); pilnībā atļauta (Vācija, Nīderlande); aizliegts pakalpojumu pirkt, bet atļauta pati prostitūcija (Zviedrija), un, visbeidzot, Francijas modelis, kad jebkura persona no 18 gadu vecuma ar savu ķermeni, prātu un iemaņām var brīvi darīt, ko grib, bet neviens uz tā rēķina nedrīkst pelnīt naudu. Un to visi kaut kā aizmirst!
Latvijā ar prostitūciju legāli varēs nodarboties tad, kad tā būs profesiju klasifikatorā. Jautājums – vai jūs to vēlaties? Vācijā bija skandāls (pēc kura šo normu atcēla), kad sievietei atņēma bezdarbnieces statusu, jo viņa trīs reizes pēc kārtas bija noraidījusi darba piedāvājumu bordelī. Jūs gribētu, lai jūsu meita strādātu bordelī? Legāls darbs taču, viss, kā nākas! Vai dēls atved vedeklu, kura tur strādā. Jā, mammu, mēs precēsimies, mums būs bērni... Vai tā?
Mēs te cīnāmies par katru bērnu, beidzot valsts ir piekritusi maksāt par mākslīgās apaugļošanas operācijām, bet eksprostitūtām normāli bērni nedzims! Dzeršana un narkotikas ir ierasts līdzeklis, lai pārvarētu riebumu, nedomājiet, ka vairākumā nāk jauni, skaisti un patīkami klienti... Kas nav pret likumu? Ja esat pilngadīga, drīkstat ievietot sludinājumus specializētajos izdevumos vai interneta saitos, kuros norādīts, ka tos atvērt drīkst tikai no 18 gadu vecuma, un sniegt seksuālos pakalpojumus savā dzīvoklī vai dzīvoklī, par kuru jums ir noslēgts īres līgums. Tikko piedalās vēl kāds, piemēram, jūsu draudzene, tas jau ir likuma pārkāpums.
Par ierosinājumu sodīt pakalpojuma pircēju. Noziegumu izmeklējot, vienmēr jādomā, kam tas ir izdevīgi. Šis princips attiecas arī uz dažādām pseidoaktivitātēm. Ir cilvēki, kam vajag pamatot savu eksistenci, lai saņemtu kaut kādus grantus, projektus un tamlīdzīgi, tāpēc viņi ir ieinteresēti no nekā uzpūst kaut ko, bet to, kas ir, nomelnot un pasludināt par nederīgu. Kad Somija grasījās ieviest likumu, ka pie atbildības saucams klients, mans darbinieks jautāja somu kolēģim – kā jūs gatavojaties pierādīt cilvēku tirdzniecības un sutenerisma lietas, ja sodīsiet klientus? Kāpēc lai viņi ar jums sadarbotos? Atbilde bija: mums neviens neko neprasīja, tas bija politisks lēmums. Zviedrijā, kur šāds likums darbojas, 93 procenti sieviešu, kas cietušas no seksuālas vardarbības, par to neziņo policijai, 13 procenti tikuši pakļauti seksuālai vardarbībai. Tas ir vairāk nekā desmitā daļa.
Jā, viņiem ir demonstrācijas, lai solidarizētos ar izvarošanu upuriem, bet viņi nedomā, kā tas viss rodas. Cilvēki saprot, bet politiķi uzskata, ka vajag sodīt patērētājus un tad viss būs labi... Tagad Zviedrijā var sodīt cilvēku par to, ka viņš it kā ir nodomājis iegādāties prostitūtas pakalpojumu. Sākumā kāds zviedrs naivi arī atzinās – jā, biju nodomājis, uz ko policija teica – labi, mēs jūs par to sodīsim, tagad visi saka – kādas muļķības, es ar šo sievieti gribēju parunāties, samaksāju naudu par viņas laiku, iet pie psihologa baidos, šeit esmu anonīms... Jā, mums bija arī sekss, bet tā bija mīlestība!
Ja Latvijā, kur juristu ir vairāk nekā sētnieku, ieviesīs šādu likumu, tad panāks vienīgi to, ka tiks sodīti naivuļi, kam nav naudas. Ko policistam pateiks mūsu pilsonis? Bez advokāta es nerunāšu! Tad atbrauks advokāts un teiks – pierādiet, ka mans klients gatavojās darīt to un to! Tas būtu tāpat, kā nevis ķert alkohola tirgotājus, bet arestēt pie veikala potenciālo dzērāju – mēs zinām, jūs gribējāt nopirkt šņabi, lai piedzertos un vāļātos uz ielas...
Un, pasarg Dievs, lai pie mums, pateicoties likumdošanai, būtu iespējama tāda situācija kā Zviedrijā (pats to izlasīju izdales materiālos un biju šokēts). Policists pieiet pie Āfrikas izcelsmes personām, kuras uzrāda Itālijas vai Spānijas uzturēšanās atļaujas (mēs lieliski zinām, ka šīs Dienvideiropas valstis ar savu destruktīvo imigrācijas politiku rada problēmas visām pārējām Eiropas Savienības valstīm, piemēram, nigēriešu mafija vispirms aptvēra Nīderlandi un tagad izplešas ziemeļvalstīs). Policists jautā – vai jūs te nodarbojaties ar prostitūciju? Jā! Vai jums ir suteneri? Jā, re, kur mašīnā sēž, tādi lieli, ar trekniem kakliem, un rāda dūri. Nedod Dievs, ja es jums kaut ko par viņiem pastāstīšu vai aiziešu no trases, tad viņi pārdos verdzībā manu māsu... Policisti, galvas grozīdami, aiziet prom – ai, ai, cik traki, bet mēs tur nekā nevaram darīt... Līdz ar to transnacionālās noziedzības upuri paliek, kur bijuši. Protams, vienkāršāk ir ķert naivus klientus. Lūk, tādas ir pārprastās demokrātijas sekas!”
“Visur pasaulē vadās pēc konkrētās valsts likumdošanas un tās piemērošanas praksē (respektīvi, kas vienā valstī ir cilvēku tirdzniecība, citā var būt normāls bizness – Aut.),” stāstījumu turpina Arturs Vaišļa. “Vācieši ir šokēti – viņiem tagad ir brīvā darba spēka kustība, viņi ierodas normālā Eiropas dalībvalstī, vervē meitenes prostitūcijai, bet mēs viņus aizturam Par ko?! Viņi nesaprot, kur ir loģika. Viņi Vācijā meitenēm nodrošina darbu bordelī, nevienu neizvaro, viss notiek brīvprātīgi un legāli (neviens vairs nemānās, ka tas būs auklīšu vai dejotāju darbs, neievilina), valstij tiek maksāti nodokļi, sociālie maksājumi nāk uz Latviju, bet šeit viņš var dabūt ieslodzījumu ar mantas konfiskāciju! Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu krimināllikums neļauj ne vācietim, ne kādam citam šeit vervēt cilvēkus ar mērķi viņus iesaistīt prostitūcijas biznesā. Tā ir cilvēku tirdzniecība!
Latvijā laikposmā no 2003. līdz 2008. gadam nebija nevienas atbildīgās struktūrvienības, kas risinātu šos jautājumus, viss bija atstāts pašplūsmā, bet kopš 2008. gada mēs griežam apkārt sprandu tiem cilvēkiem, kas, nedod Dievs, pacels roku pret bērnu vai mēģinās ar varu noturēt sievieti.
Pēdējo trīs gadu laikā esam saņēmuši ciet simts un vienu suteneru – burtiski. No tiem klasiskie suteneri ir 15–20, pārējie ir šoferi, viesnīcu personāls, taksisti. Katram ir sava loma, un visi viņi barojas no seksa industrijas. Kad pagājušā gada maijā aizturējām piecas organizētas grupas, pārējie bija panikā un savas „darba vietas” slēdza. Sievietes mums uzticas, ja viņas apkrāpj vai iespaido, viņas nāk un stāsta, jo nebaidās. Viņas zina, ka mums informators ir svēts. Progresīvajā Zviedrijā, ja tu kaut ko pasaki policistam, tev obligāti jāiet uz tiesu, un tas daudziem atsit vēlēšanos kaut ko vispār teikt. Pie mums vari vispār neliecināt, mēs vienojamies. Protams, prostitūciju neiznīdēs nevienā sabiedrībā, bet mēs esam panākuši to, ka jebkura sieviete vai vīrietis, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ iesaistās prostitūcijā, tiks efektīvi aizstāvēts,” uzsver Vaišļa.
“Vai joprojām aktuāli ir „masāžas saloni”? Kā gan es varu tos aizliegt? Igauņi aizliedza, bet tad tos pārvērta par tējas dzeršanas, ikebanas vai krēslu aplūkošanas salonu. Mums arī saka – vajag prostitūciju ierobežojošos noteikumus, vajag ļoti konkrēti definēt, kas ir prostitūcija. Nē, nevajag! Jo tad juristiem būs darbs, bet tagad mēs viņiem laupām iespēju, izmantojot tautoloģiju, apčakarēt valsti. Tagad ir īsi un konkrēti: seksuālo pakalpojumu sniegšana par samaksu, punkts un āmen. Lai to nevarētu interpretēt, kā ienāk prātā. Mums bija ļoti skaidri definēts arī sutenerisms – mērķtiecīga un organizēta darbība, lai iegūtu peļņu utt. Bet aiz borta palika labprātīga iesaistīšana un bordeļa izveidošana.
Līdz ar to mēs zinājām, ka cilvēks gūst peļņu, bet nevarējām pierādīt. Sacīsim, denacionalizētā mājā kāda nekaitīga kundzīte izdod dzīvoklīšus meitenēm. Nē, nekādu naudu viņa par to nesaņem, arī īres maksu ne, un pat komunālo pakalpojumu rēķinus maksā viņa. Kāpēc jūs neticat? Kāpēc jūs neticat cilvēku labdarībai?! Es jums vēlreiz saku – mums advokātu ir vairāk nekā inženieru! Tas nozīmē, ka vairākumā nav vairs radošais potenciāls, bet sadalošais. Un tas, runāsim atklāti, dzīvo uz citu rēķina!” strikti nosaka Arturs Vaišļa. “Par laimi, nu jau ceturto gadu labprātīga iesaistīšana prostitūcijā un manis aprakstītā bordeļu izveidošana, uzturēšana un finansēšana Latvijā beidzot ir kriminalizēta, un tagad slikti var beigties jebkāds prostitūcijas veicināšanas variants.”
Diemžēl jāaplūko arī tieša un netieša nenobriedušu prātu mudināšana mesties lielajā dzīvē, būt „krutam” un – galvenais – seksīgam! Piecpadsmit gadu veca meitene kaunas par savu nevainību un pieliek visas pūles, lai ātrāk no tās tiktu vaļā, bet tikt pie bagāta, lai arī padzīvojuša, brūtgāna ir prestiži. Un tu nepagūsti ne attapties, kad jau esi nomainījusi astoto onkuli pret devīto, romāni kļūst arvien īsāki (līdz reducējas uz vienu nakti), un tu, vēl lāgā nepieaugusi, jau esi pārvērtusies par mazu apbružātu mauciņu (tā nav autores demagoģija, bet 11. klases skolnieces spriedums par kādu klasesbiedreni).
“Tas, ko raksta tīņu žurnāli, ir nenormāli! Sekss, sekss un sekss!” attiecīgo mediju „politika” nav atstājusi vienaldzīgu arī Arturu Vaišļu. “Es šo jautājumu ierosināju arī Saeimā. Paskatieties, kam šie žurnāli pieder! Tiek audzināts ganāmpulks, kam savu domu nav, toties viņi ir gatavi darīt jebko, lai iegūtu kādu naudiņu, ko notrallināt. Diemžēl pasaule ir iekārtota tā, ka 5–7 procenti sabiedrības ir parazīti, kuri nekad mūžā neko nedarīs, 10–15 procenti kaut ko virza, bet pārējais ir apātiskais pūlis. Un šo pūli var bīdīt, kurp vajag...
2006. gadā es ļoti karoju ar nevalstiskām organizācijām, ar erotiska un pornogrāfiska rakstura izdevējiem, kas uz kārtējo sēdi bija atvilkuši savu stipro argumentu, seksologu Artūru Šulcu, kurš cīnījās ar putām uz lūpām – sak, ja jūs šo produkciju aizliegsiet, seksuālā dziņa, Maslova piramīdas pamatne, sublimēsies un izlauzīsies vispretīgākajos veidos! Kāds varbūt domā, ka Iekšlietu ministrijā un prokuratūrā sēž muļķi, kas nesaprot progresīvas idejas. Nē, mēs vienkārši zinām, ar ko tas var beigties!
Kad sākām šo augoni plēst vaļā, atklājās, ka sutenerisms maskējas ļoti dažādos veidos. Protams, ekspluatēta tiek cilvēku alkatība. Vispirms attiecīgās jomas darboņi sagaida, līdz noskatītajai meitenei paliks 18 gadu, un tad pajautā – cik lielu kabatas naudu tev vecāki dod? Piecus latus? Es tev došu piecus simtus! Interesantas kompānijas, labas viesnīcas, elitārs šampanietis, ceļojumi pa visu pasauli. Tīņa maksimālisms savijas kopā ar alkatību un nepietiekamu dzīves pieredzi un beigās noved tur, kur noved. Cik reižu darba biedri stāstījuši – ar ārzemju kolēģiem vakarā aizbrauc uz Vecrīgu, pastaigājas, sarunājas savā starpā angliski vai franciski, pienāk klāt meitene, paver vaļā klozīti, esmu studente, man ir deviņpadsmit gadu, par to un to es prasu simts latu, par diviem – divus simtus... Un, kad viņai latviski pasaka, lai nu iet vien tālāk, viņa kļūst tik nikna, ka acis zvēro! Cerēja taču nopelnīt, bet te viņu pataisa par mauku. Viņa nav mauka!”
“Daudzas iedomājas, ka pārdot savu ķermeni nezināmiem cilvēkiem ir viegls darbs. Tā ir liela kļūda. Jāapzinās, ka pirmā reize, kad tu gatavojies to darīt, ir ārkārtīgi nopietns solis, kad tu pārkāp gan ētikas un morāles robežas, gan apzinies, ka atdodies cilvēkam, kurš tev neko nenozīmē. Tā, var teikt, ir liktenīga izvēle, kas ietekmēs visu atlikušo dzīvi. Var nemoralizēt, bet diemžēl tā nu tas ir!” sarunas beigās uzsver Sandra Zalcmane.
Māra Vilde/Foto: Rojs Maizītis, AFP/LETA
