Kleckins: ebreju īpašumi nevis jāatdod kopienai, bet jāizveido fonds kopienas atbalstam
Ebreju īpašumu kompensācijas jautājums būtu risināms, nevis atdodot tos ebreju kopienai, bet gan izveidojot atklātu sabiedrisku fondu, kas atbalstītu ebreju kopienas pastāvēšanu un attīstību, šādu viedokli "Neatkarīgajā" paudis profesors, ebreju kopienas loceklis Ābrams Kleckins.
Kleckins skaidrojis, ka ebreju prasību pamatā ir viņu atšķirīgais liktenis un piedzīvotais genocīds. "Genocīds ir tad, ja cilvēkus iznīcina ne par kādu vainu. Nevienu pat neinteresē viņu vaina. Viņus iznīcina tikai tāpēc, ka viņi pieder pie konkrētas etniskās grupas. Latvijā tas attiecas uz čigāniem un tas attiecas uz ebrejiem. Iznīcināja kopienu. Nevis atsevišķus cilvēkus. Tāpēc atšķirībā no visiem pārējiem, kas ir cietuši karā, mantiniekam arī jābūt kopienai. Tas ir jāskata tādā veidā. Jo īpašumi tika nolaupīti kopienai. Un Latvijas valsts pārņēma nolaupīto savā valdījumā."
Profesora skatījumā, juridiski šo īpašumu leģitimizācija ir iespējama, vai nu nododot visus ar noziegumiem apzīmogotos īpašumus šo upuru "vienīgajai dabiskajai mantiniecei" - Latvijas ebreju kopienai, vai arī valdībai noslēdzot ar kopienu līgumu par šo īpašumu tālāko likteni. Otrais risinājums Kleckinam šķiet labākais.
"Parastā kārtība, kad viņsaulē aizgājušo iedzīvotāju īpašumi, ja viņiem nav likumīgu mantinieku un viņi nav atstājuši testamentu, pāriet valsts īpašumā, šajā gadījumā nav pielietojama, jo tā pilnīgi ignorē genocīda noziegumu būtību, kas etniskas kopienas gadījumā vispār nav atkarīga no indivīda. Valsts nevar atdot dzīvību noslepkavotajiem cilvēkiem, taču tās pienākums ir nepieļaut, lai noziedznieku mērķis - iznīcināt kopienu - īstenotos, un solidarizēties ar kopienu tās centienos atgūt savu dzīvotspēju," teicis Kleckins.
"Nedomāju, ka šie objekti tieši jāatdod ebreju kopienai. Manuprāt, vajag izveidot atklātu sabiedrisku fondu. Fondu, kurš ir caurspīdīgs, kurš regulāri atskaitās, kuru pārvalda kopiena, bet - ne tikai kopiena. Fonda valdē varētu piedalīties arī citu sabiedrisko organizāciju un valdības pārstāvji. Neviens no šīs mantas nekļūst ne bagātāks, ne nabagāks, bet tiek atbalstīta šajā zemē reiz iznīcinātās kopienas pastāvēšana un attīstība. Nekādas gešeftes. Tikai atbalsts izglītības un citām humanitārām vajadzībām. Protams, atgriešanai nav jāpakļauj īpašumi, kurus pašlaik izmanto skolām, kultūras iestādēm. Morālie apsvērumi te ir pirmajā vietā," uzsvēris profesors.
Pēc Kleckina domām, neesot pamata uztraukties par to, ka līgums starp valsti un kopienu varētu kļūt par precedentu un izraisīt daudzu citu kopienu pretenzijas uz līdzīgu līgumu noslēgšanu, jo genocīdu Latvijā piedzīvojusi vēl tikai čigānu kopiena. "Ja tā vērstos pie valsts par līdzīga līguma slēgšanu, varētu noskaidroties, ka valsts pārvaldījumā nav īpašumu, par kuru atgriešanu varētu būt runa. Es pat būtu par to, ka daļu no valsts rīcībā nodotiem ebreju īpašumiem saņemtu arī čigāni. Tāpēc, ka viņiem nekas nav palicis. Nekāds īpašums nav saglabājies. Tikai masu kapi. Kāpēc viņiem nepalīdzēt?"
Taujāts, kāpēc Latvijas ebreji jau denacionalizācijas aktīvajā laikā nevarēja pastāvēt uz to īpašumu atgūšanu, Kleckins skaidrojis, ka tobrīd vēl nebija visas Latvijas ebreju kopienas. "Kopienai bija faktiski no jauna jākonstituējas, jāatjauno tās sabiedriskā dzīve un organizācijas. Latvijas ebreji atradās kustībā. Kas brauca projām, kas palika. (...) Ne visi tie ebreji, kas bija deportēti, atgriezās. Un arī ne visi, kas bija evakuācijā, brauca atpakaļ pēc kara. Jo negribēja dzīvot kapos. Visi viņu tuvinieki bija gājuši bojā."
"Varas maiņa 1991.gadā notika tik strauji, ka acīmredzot nebija iespējams iedziļināties šo īpašumu iegūšanas klaji noziedzīgajā vēsturē. Tajā laikā arī Latvijas valsts risināja atjaunošanas problēmas un cieta no līdzekļu trūkuma. Tai nebija arī administratīvo resursu, lai veiktu nepieciešamos izpētes un citus sagatavošanas darbus, bez kuriem nebija iespējams pieņemt pamatotus lēmumus par minēto īpašumu leģitimizāciju," domā Kleckins.
Kleckinam nepatīk, ka pašlaik sarunas par ebreju īpašumu kompensācijām notiek slepeni. "Tāpēc pie tās komisijas vai darba grupas, kas tiks izveidota, vajadzīgs arī sabiedrisks forums, kur to pārrunāt. Jo vajag atklāt, ka humānā, morālā puse te ir tā galvenā. Turklāt - ne tikai ebrejiem, bet visai mūsu sabiedrībai. (..) Varbūt būtu vērts uzaicināt Valsts prezidentu. Lai viņš ir šāda foruma iniciators. Lai saaicina ne oficiālas personas, bet cilvēkus - no politiķiem, no ebreju kopienas, no zinātniekiem… Ieklausīties viņos un tad domāt, kā darīt tālāk. Bet tā nevar palikt!"
