Policija netvarsta notiesāto dumpinieku Ansi, lai gan ir zināms, kur viņš slapstās

Pēc visa spriežot, Bērziņš pat īpaši neizvairās no publicitātes, ja jau publiski uzstājas mūsu kaimiņvalstī. Policija taču iepriekš bija ziņojusi, ka viņš izsludināts meklēšanā. Tad, kāpēc viņš joprojām nav „sašņorēts”. Izrādās, ka Bērziņš izsludināts meklēšanā tikai Latvijā, bet ne starptautiski.

Tiesa nepieprasa Bērziņa starptautisku tvarstīšanu

Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja vietnieks Dairis Anučins portālam Kasjauns.lv skaidroja: „Valsts policija šajā lietā nav procesa virzītājs (procesa virzītājs šobrīd ir tiesa) un pēc savas iniciatīvas nevar lemt jautājumu par personas izsludināšanu starptautiskā meklēšanā vai jautājumus par personas izdošanu, bet veic šo darbību faktisko izpildi atbilstoši procesa virzītāja lēmumiem. Tādēļ par to, vai plānots īstenot sadarbību ar citu valstu tiesībsargājošajām iestādēm saistībā ar personas izdošanu vai veikt citus pasākumus starptautiskās sadarbības jomā, kompetents atbildēt ir procesa virzītājs”.

Jāatgādina, ka jūlijā Anučins aģentūrai LETA apliecināja, ka, izpildot tiesas spriedumu, policijai nebija izdevies noskaidrot Bērziņa atrašanās vietu, tāpēc kopš februāra vīrietis ir izsludināts meklēšanā.

Bērziņš bēguļo Baltkrievijā

Kasjauns.lv jau rakstīja, ka Bērziņš atrodas par „pēdējā Eiropas diktatoru” dēvēta Aleksandra Lukašenko pārvaldītājā Baltkrievijā, kur viņa vadītā folkloras kapela „Maskačkas spēlmaņi” nule nosvinēja savu jubileju.

Rīgas apgabaltiesa februārī noraidīja Bērziņa sūdzību par viņam piespriesto sodu par piedalīšanos Vecrīgas grautiņos. Līdz ar to spēkā palika iepriekš pieņemtais spriedums, kas Bērziņam kā sodu paredz brīvības atņemšanu uz vienu gadu un astoņiem mēnešiem. Tas nozīmē, ka tiesai un Valsts policijai jāorganizē vīrieša nogādāšana cietumā. Iepriekš Bērziņam bija piespriesta nosacīta brīvības atņemšana uz tādu pašu termiņu, bet tā kā viņš laicīgi nebija devies atzīmēties uz policiju viņam nosacītā cietumsoda vietā piesprieda reālu brīvības atņemšanu.

Šovasar pazīstamā latviešu dzejnieka un tulkotāja Ulda Bērziņa dēls ar lietojumprogrammas „Skype” starpniecību noorganizēja preses konferenci, kurā paziņoja, ka no Latvijas valsts, par kuras atjaunošanu savulaik vēl kā skolēns cīnījies, neesot gaidījis savu notiesāšanu, lai gan nenoliedz, ka sviedis bruģakmeņus Saeimas virzienā. Ņemot vērā minēto, viņš jau vairākus mēnešus atrodas ārpus Latvijas. Tiesas piespriestajam sodam viņš nepakļaujas un uzskata, ka izvairīšanās no soda vietā jāizmanto apzīmējums - atrašanās politiskajā emigrācijā.

Mīlnieka skandalēšanās un padzīšana no partijas

Jāteic, ka Ansis Ataols Bērziņš ir visnotaļ revolucionāra personība, kura iesaistījusies neskaitāmos skandālos, ne tikai izcēlies ar Saeimas logu sišanu.

Viņš savulaik bija pievienojies visnotaļ specifiskajai „Pēdējai partijai” un bija tās kandidāts Saeimas vēlēšanās. 2010. gada septembrī, tikai nedēļu pirms vēlēšanām, viņam Viļānu novada Dekšāres pagastā izcēlās ass konflikts ar viņa izredzētās, astoņpadsmitgadīgās Māras tuviniekiem. Bērziņš grasījās vest meiteni uz balli Rudzātos, bet tuvinieki meiteni nelaida. Izdzirdējis cīņas troksni, deputāta kandidāts ilgi nedomāja: „Izspēru durvīm pildiņu un iekāpu iekšā, lai palīdzētu”.

Tobrīd divu bērnu tēvs Ansis bija precējies, lai arī tikai juridiski — attiecības ar sievu bija izirušas jau pirms diviem gadiem. Māras tuvinieki par Anša izrādīto uzmanību nemaz nepriecājās. „Tas velkas visu šo gadu, mums jau ir bail no viņa, viņš paliek agresīvs,” toreiz stāstīja meitenes māsa Marika. Marika pati ir no folkloristiem, tāpēc Bērziņu zina no senākiem laikiem: „Viņš ir arī man uzbāzies, Rīgā mēģināja durvis uzlauzt”.

Toreiz „Pēdējās partijas” priekšsēdi Gintu Knoku it nemaz neuztrauca Bērziņa darbība, viņš to uztvēra ar humoru: „Meitene ir pilngadīga, viņi viens otru mīl. Viņš ir latgalietis, straujas dabas.”

Uzņemot Bērziņu partijas rindās, nebija nekāds noslēpums, ka viņš bija ja ne pirmais, tad vismaz viens no pirmajiem, kas 2009. gada 13. janvārī ielidināja akmeņus Saeimas logos. Toreiz „Pēdējās partijas” vadība nesatraucās, vai ielu cīņas metodes atbilst partijas sludinātajām partijas liberālajām vērtībām.

Tomēr vēlāk – 2011. gada vidū „Pēdējā partija” no savām rindām izslēdza vienu no partijas dibinātājiem – tieši Ansi Ataolu Bērziņu.

Partijas līderis Gints Knoks tolaik pastāstīja, ka „draudzīgi šķirties” no Bērziņa vajadzējis, jo pārāk atšķirīgi bijuši uzskati. Bērziņš partijas darbu uztvēris kā nebeidzamu ielu cīņu, kas līdz šim nav nesusi vēlamo rezultātu. Savukārt vairums biedru uzskata, ka partijai ir nepieciešama sava ideoloģija, un nosliecas uz citu metožu izmantošanu politiskajā cīņā.

„Šim cilvēkam nav pieņemamas liberālās vērtības, uz kurām balstās mūsu partija, viņam ir vajadzīga sava partija,” secināja Knoks. Līdzīgu uzskatu pauda arī partijas valdes locekle Zanda Slava. „Bērziņš pēc savas dabas ir agresīvs cilvēks un daudz ko gribēja darīt vardarbīgi. Mūsu partijai, kuras mērķis nav obligāti nokļūt pie varas, tas nebija pieņemams,” stāstīja Slava.

 „Maskačkas spēlmaņi”