Latgalē 145. dzimšanas dienā pieminēs izcilo kultūras darbinieku Benediktu Skrindu

Pasākums sāksies Skrindu dzimtas muzejā Daugavpils novada Vaboles pagastā pulksten 11.30 ar atceres mirkli represijās cietušajiem, Kasjauns.lv informē muzeja direktore Anna Lazdāne. Sadarbībā ar Vaboles pagasta pārvaldi, pasākumā godinās pagasta iedzīvotājus, kuri ir piedzīvojuši represijas. Ar visiem kopā būs Līksnas katoļu baznīcas jauniešu koris, Vaboles vidusskolas kapela un Vaboles kultūras nama etnogrāfiskais ansamblis „Vabaļis”

Tālāk ceļš vedīs uz Viļānu katoļu baznīcu un klosteri, kur tēvs Benedikts draudzes darbam atdevis sava mūža pēdējos 37 gadus.

Benedikts Skrinda (1868 - 1947) ir dzimis Līksnas pagasta Mukānos Donata un Apolonijas ģimenē kā otrais bērns. Pēc vecāku nāves viņš uzņēmās saimniecības vadīšanu un divu jaunāko brāļu – Kazimira un Antona – audzināšanu. Pelnīja iztiku, nodarbojoties ar zemkopību, kā arī bieži pieteicās mūrnieka darbiem. Pateicoties viņa pūlēm, abi brāļi varēja mācīties Pēterburgas ģimnāzijā.

Sasniedzis 31 gadu vecumu, Benedikts beidzot varēja realizēt savu jaunības aicinājumu – 1899. gadā viņš iestājās Pēterburgas Garīgajā seminārā un pēc tā beigšanas 1903. gadā tika iesvētīts par priesteri. Viņa pirmā darba vieta bija Omskā, kur viņš kalpoja kā vikārs divus gadus. 1905. gadā Benediktu nozīmēja par vikāru Pēterburgas svētās Katrīnas draudzē.

1907. gadā viņš atgriezās Latvijā un tika nozīmēts par prāvestu Jezupovas draudzē, vēlāk pārcelts uz Bukmuižu, pēc tam uz Andrupeni. 1914. gada vasarā viņam tika uzticēta Balvu draudze, bet 1919. gadā četrus mēnešus bija spiests slēpties, tāpēc, ka boļševiki viņam bija piesprieduši nāves sodu. Darbojoties Balvu draudzē,  Skrinda piedalījās Latgales skolotāju kursu rīkošanā un vadīšanā.

1923. gadā pēc arhibīskapa  Springoviča uzaicinājuma iestājās Mariāņu kongregācijā un devās uz Mariampoli (Lietuva) uzsākt novicinātu (klosterdzīvi). 1923. gadā Skrinda iestājās mariāņu klosterī un jau 1924. gadā tika nozīmēts par jaundibinātā Viļānu klostera priekšnieku un draudzes prāvestu. Šajā klosterī un draudzē Benedikts kalpoja līdz mūža beigām.

Benedikts Skrinda ir sarakstījis un izdevis vairākas garīga un vēsturiska satura grāmatas. „Svātam Stanislavam Kostkai” (1913)., „Jēzus Kunga sirds mēness” (1920), „Par vysusvātōkū sakramentu” (1921), „Apdūmoj un izmeklej” (1926), „Atmiņas par Kazimiru Skrindu” (1936), tulkojis Tomasa nu Kempis „Par Kungam Jezum pakaļdareišonu” četras grāmatas (1936).

J. Retejiņš 1930. gadā žurnālā „Zīdūnis” rakstīja: „Byusim ideāli, mīļosim sovu tautu un zemi un kai arī tūs, kas jos deļ tik daudz ir cītuši un strodojuši, un pi tam – vysu tu tikai nu teiras mīlesteibas. Tod arī Latgolas liktiņa putneņš aizlidos prīceigok un nabyvs vairs taidu, kas nazyn, ka laime mit pašā ciylvakā. Tod arī brolim Skryndom paliks viglokas smiltis, jo tautas un dzimtines liktiņs jim kai akmiņs gulstas uz sirds...”