Stāsti par latviešu dārgakmeni - dzintaru. FOTO

Taču to, ka Latvijai ar dzintaru ir pavisam cita – daudz senāka un interesantāka – saistība, topošajā raidījumu ciklā „Dzintara pusē” jau 2014. gada sākumā mēģinās parādīt Vides filmu studija un abi raidījuma veidotāji Marta Selecka un Gustavs Terzens, ko TV skatītāji jau iepazinuši kā patiešām lielisku komandu no raidījumiem „Te!” un „Ziemeļu puse”.

Tiesa, vai raidījuma nosaukums tiešām būs „Dzintara pusē”, kā iecerējuši tā autori, līdz galam neesot zināms – tas būšot kā pārsteigums. „Šajā sarunā noteikti vajadzētu piedalīties Vitai Timermanei-Moorai – „Rīga 2014” tematiskās līnijas „Dzintara ādere” kuratorei. Katrā ziņā acīmredzot tieši mūsu komanda spēja paveikt to, ko Vita bija iecerējusi šā raidījuma veidošanā. Precīzāk būtu teikt, ka visu vēl neesam izdarījuši, jo projekts šogad vēl turpinās,” piebilst Marta.

Taujāti, ko raidījuma veidotāji īsti dara, Gustavs filozofiski atteic, ka galu galā ķermenī ir ne tikai viena vien vēna vai artērija, kas nodrošina asinsriti. „Protams, mūsu uzdevums ir doties uz valstīm, pa kurām ved senais Dzintara ceļš, taču man šķiet, ka nav tik ļoti jāpieturas pie ģeogrāfijas.“

Jo laika izteiksmē Dzintara ceļš ir bijis gan Romas impērijā, gan pirms tās, gan viduslaikos. Reģions, no kurienes šis minerāls vai dārgakmens nāk, ir viens un tas pats, un šis maršruts sākās no šejienes – Latvijas.

”Ir atzars Francijā, ir atzars Krievijā; ceļš caur Vāciju, Čehiju un Poliju aizved līdz pat Itālijai. Viens atzars aiziet uz Ēģipti, otrs – uz Arābiju un tad secīgi tālāk – uz Indiju...” Tādēļ pašlaik kopā ar raidījuma režisoru scenārijā ļoti cītīgi tiek strādāts pie tā, lai izdotos parādīt dzintara ideju.

„Tas būs grūti, jo, kā reiz norādīja titulētais operators Valdis Celmiņš, nevajadzētu fokusēties uz maziem dzintara gabaliņiem muzejos, bet ir jābrauc, jāceļo un jāskatās uz šo fenomenu un kultūras apmaiņu. Tie tirgoņi, kas dzintaru veda uz citām valstīm,  taču ir senākā kliķe pasaulē, kas nekad nav strādājusi, taču šajos gadu tūkstošos viņi ir savērpuši šādu kulturālu vērpeti. Galu galā kādam dzintars bija jāatrod, jāizrok, kaut kas no tā jāizveido un jārada Dzintara ceļš. Pirmais samainījās ar otro, otrais – ar trešo, bet trešais ar pirmo vairs nav nekādā kontaktā, tādēļ interesanti pētīt, kā šī ķēdīte veidojusies. Iespējams, ka Itālijā vairs neviens nezina, ka dzintars nācis no Latvijas, jo viņiem iestāstīts, ka tas cēlies Čehijā...”

Ceļojumi krustu šķērsu

Gustavs un Marta aizrautīgi stāsta, kā vienā no izpētes braucieniem Austrijā viņi atraduši kādu „dzintara vīriņu”, kurš visu dzīvi veltījis dzintaram. „Varētu teikt, ka tas bija „vīrietis dzintarā”, par kuru jau ir izveidota dokumentālā filma. Arī mēs paņēmām viņa kontaktinformāciju, jo šķita ļoti interesanti izsakot, kā viņš veidojis savu kolekciju, nokļūstot līdz pat Indijai.”

Starp citu, tieši ar Indiju, kas bijis „Dzintara puses” veidotāju beidzamais ceļojuma punkts, viņi arī raidījuma ciklu noslēgs, taču šajā laikā apceļota arī visa Centrāleiropa – Slovākija, Čehija, Slovēnija, Austrija, Vācija... Savukārt līdz vasaras beigām iecerēts apceļot Poliju, Lietuvu, Vācijas augšdaļu un arīdzan Kaļiņingradu. „Tur jau dzintaru iegūst rūpnieciski, grābjot teju ar liekšķerēm. Kaļiņingradā filmēja mūsu producents Uldis Cakuls un arī kinorežisors Kaspars Goba. Viņi mēģināja pieiet no dokumentālās puses, meklējot nelegālos dzintara skalotājus. Man šķiet, tas varētu būt „baigi” interesanti, jo – tā ir Krievija, kur ar filmēšanas atļaujām, jo īpaši no mūsu reģiona, ir, kā ir. Protams, tas ir jau darīts, un viss ir normāli. Un tomēr bija tā drusku – brrrr...” Gustavs atminoties ironiski pasmaida un turpina stāstu par topošo raidījumu, akcentējot, – tam jābūt pareizi ievirzītam, jo – tieši ar šo raidījumu 2014. gada janvārī sāksies Rīgas kā Eiropas galvaspilsētas programma.“

„Mums tomēr tā ir pamatīga atbildība, jo šajā pirmajā raidījumā jāparāda, ar ko Latvija ir unikāla, ar ko varam ieinteresēt teju vai visu pasauli!”

Abi ar Martu viņi uzskaita tās lietas, ar ko Latvijas vārds noteikti izskanējis pasaulē – piemēram, Daugavpilī dzimušais mākslinieks Marks Rotko; fakts, ka Vāgners savus labākos darbus uzrakstījis tieši Latvijā. „Mums patīk tā piesiet Latvijas vārdu lietām, bet šis nu reiz ir gadījums, kad nodibinājums „Rīga 2014” ir kārtīgi pastrādājis, tieši akcentējot dzintara kulturālo kontekstu, lai parādītu tā unikalitāti pēc iespējas plašāk,” rezumē Marta un Gustavs.

Izdzirdot jautājumu, vai viņi arī sev atklājuši ko jaunu un līdz šim nedzirdētu par dzintaru, abi smejas un teic – nevarot saprast, ar ko sākt. „Man šķiet, ka labākais cēliens vēl ir priekšā – ka tieši Krievijā un Lietuvā uzzināsim par dzintaru kaut ko tādu, ko vēl neesam zinājuši. Protams, ir dzirdēti stāsti par dzintara dziednieciskajām īpašībām un ka ir dzintara eliksīrs... Bet man šķiet, ka dzintara izmantojums mūsdienās gan nebeidz pārsteigt. Vienā braucienā mums līdzi bija RTU zinātņu doktore Inga Ļašenko, kura izgudrojusi dzintara pavedienu un kurai bija ideja, ka šo diegu varētu izmantot arī asinsvadu šūšanai un ka dzintaru varētu izmantot vīriešu plikpaurības ārstēšanā un ādas uzlabošanā. Šķiet, ka šis nu reiz ir resurss, kas nav vēl līdz galam izpētīts un ir noslēpumā tīts,” rezumē Marta, piebilstot, – arī viņiem ar Gustavu līdz šim dzintars asociējies ar vecmāmiņas dzintara krellēm, taču, veidojot raidījumu, viņi uzzinājuši gan to, ka Vācijas kanclerei Angelai Merkelei ir dzintara rota, gan to, ka Francijā kādai diplomātei ir vesela dzintara izstrādājumu kolekcija, kas tiek glabāta īpašās vitrīnās. Savukārt Cīrihes muzejā Gustavs un Marta redzējuši asins pārlejamo trauku, kas darināts no izkausēta dzintara.

Abi raidījuma autori nonāk pie secinājuma – lai gan dzintars ir radies no priežu sveķiem, diez vai šodien mums izdotos sagaidīt dzintara rašanos, ievietojot priežu sveķus sālsūdenī. Tāpat abi ir vienisprātis, ka dzintars noteikti ir uzskatāms par dārgakmeni – gan ilgā veidošanās perioda dēļ, gan to īpašību dēļ, ko veidojoties tas iemantojis. „Šo projektu gatavojot, sapratu – dzintars taču ir silts! Tas akmens ir mūsējais, un dzintara siltums dos siltumu arī mūsu raidījumam,” ir pārliecināta Marta, savukārt Gustavs viņas teikto papildina, akcentējot, – raidījuma veidotāju uzdevums nav dižoties, bet gan padarīt darbu, parādot, ko mēs paši līdz šim nezinājām par to, kas ir tepat – zem mūsu kājām.”

Tiesa, tas gluži nenozīmējot, ka tagad viņi abi ar Martu skries un ar lāpstiņu raks ārā dzintaru, taču visa komanda kopā būs paveikusi darbu, kas cilvēkiem liks saprast, – dzintars nav tikai tirdziņš Siguldā pie Gūtmaņa alas, bet kaut kas daudz nopietnāks un unikālāks.