Ne tikai skaistu atmiņu vakars. Seno ugunskuru nakts

„Tas ir kā ar tautasdziesmām, kad katra paaudze kaut ko šai tradīcijai nes klāt, pieliekot kaut ko no sevis,” viņa vēl piebilst, atklājot, – par šo Ziemeļvalstu tradīciju nodibinājums „Rīga 2014”, gatavojoties brīdim, kad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, uzzinājusi no somu kolēģiem. „2011. gadā igauņu un somu kolēģi, kad Tallina un Turku bija Eiropas kultūras galvaspilsētas, saprata, ka viņi šai tradīcijai vēlas piešķirt papildu jēgu un ideju par Baltijas jūras stāvokli. Togad viņi aktīvi aicināja visus Baltijas jūras piekrastes iedzīvotājus popularizēt ideju, ka mēs ne tikai aizejam pie jūras un kavējamies skaistā vakarā pie ugunskura, bet arī domājam, kāda jūra ir šobrīd, ko tai esam nodarījuši un ko varētu darīt labu, lai tā atkal kļūtu dzīva.”

2011. gadā somu kolēģi šo tradīciju pieteica Baltijas jūras valstu prezidentu tikšanās laikā Somijā. „Toreiz sapratām, ka Rīga kā kultūras galvaspilsēta arī var pievienoties šai idejai; mums tā ir tuva un saprotama, vēlamies to nest tālāk. Tā šo ideju ieguvām mantojumā, un pirmo reizi Ugunskuru nakti rīkojām 2011. gadā kopā ar Turku un Tallinu,” par Seno ugunskuru nakts vēsturi stāsta Aiva.

Šogad Seno ugunskuru nakts notiks jau trešo reizi, un joprojām galvenā doma ir likt cilvēkiem aizdomāties par to, ka ir jau skaisti gozēties saulē pie jūras, bet – vai mēs zinām, kas jūrā notiek? Taujāta, vai šī ideja ir kas līdzīgs Atmodas gados notikušajai Lūgšanai par jūru, kad cilvēki septembra sākumā (parasti ap 3. septembri) pulcējās pie jūras, vienojoties kopīgā lūgšanā, Aiva atteic – arī Ugunskuru nakts ideja jau būtībā ir tāda pati. „Taču tagad ir nepieciešams ne tikai sadoties rokās, bet arī vienoties darbībā un darīt kaut ko lietas labā. Un tas ir pats grūtākais, jo te sastopas ļoti daudzas intereses – politika, uzņēmējdarbība, tūrisms, vides jautājumi...” Tādēļ loģisks ir jautājums – ko šīs lietas labā dažādo interešu jūrā var darīt mākslinieks; šajā gadījumā – DJ Monsta, Biruta Ozoliņa un dzejnieki, kuri piekrituši piedalīties šā gada Seno ugunskuru naktī.

„Pavisam vienkārši: mākslinieks, runājot savā valodā, pievērš uzmanību konkrētam jautājumam. No vēstures zinām, ka bieži vien tas ir efektīvākais veids gadījumos, kad nekas cits vairs nedarbojas.”

Aiva vēl piebilst, – šobrīd ugunskuri, kas tiks aizdegti jūras krastā, jau ir kā signālugunis tam, vai mēs, cilvēki, saprotam, ko darām. „Tas vairs nav tikai stāsts par skaistām dziesmām, par to, ka varam vienā jaukā vakarā sanākt kopā, bet tas ir signāls. Jo uguns ir stihija, kas ļoti spēcīgi signalizē par to, kas jums jārisina. Diemžēl esam tiktāl, ka Baltijas jūra jau ir tikpat kā mirusi... Papētot dažādus statistikas datus, redzam, cik gadu desmiti vai simti atlikuši šai civilizācijai, ja turpināsim tādā pašā tempā tikai ņemt un nedot neko dabai atpakaļ. Tādēļ katram pašam jāsaprot, kas ir prioritāte – vai tu dzīvo tikai sev, vai tomēr atceries par saviem bērniem un to, ka arī viņiem kaut kur ir jādzīvo.”

Šī problēma ir vadmotīvs sestdien, 31. augustā, Vakarbuļļu pludmalē notiekošajai Seno ugunskuru naktij, uz ko tiek aicināts ikviens rīdzinieks. „Šo pasākumu rīko visas piejūras pašvaldības, un būtībā ikviens ir aicināts piedalīties šajā akcijā. Protams, ir jāņem vērā, ka piekrastes zonā jāievēro dabas aizsardzības kritēriji, un, ja mazais ugunskurs ir kā signāls, pēc tam jāraugās, lai ar savu simbolisko akciju dabu nepiesārņotu vēl vairāk,” Aiva atgādina.

Lejupielādē informāciju par pasākumu Vakarbuļļu pludmalē un karti šeit!

Šoreiz Vakarbuļļos būs viens lielais kopīgais ugunskurs, jo iepriekšējo gadu pieredze rāda, ka pie tā visi jūtas ļoti omulīgi. „Astoņos vakarā visu iesāksim rāmā, meditatīvā garā ar dzeju un mūziku. Šoreiz mūs savā dzejas valodā uzrunās jaunie dzejnieki Kārlis Vērdiņš, Sergejs Timofejevs, Artūrs Punte un Inga Gaile, bet deviņos vakarā uzstāsies DJ Monsta un tautasdziesmu zinātāja Biruta Ozoliņa.

Manuprāt, laikmetīgā valoda, kādā viņa ietērpj tautasdziesmas sadarbībā ar DJ Monstu, ir ļoti piemērota tam, lai šim pasākumam piesaistītu arī gados jaunus cilvēkus.”

Tiesa, tas nekādā gadījumā nebūs salkanu atmiņu vakars, bet gan saruna par to, ko mēs ikviens – veci, jauni, bērni – varam darīt. „Iepriekšējos gados tūkstošiem cilvēku pludmalē gan neieradās, bet vairāki simti piedalījās, un ar katru gadu cilvēku skaits pieaug. Un, ja šajā vakarā sirds gluži nevelk uz jūru, manuprāt, svarīgākais ir domās uz brīdi apstāties un padomāt, kā dzīvojam, ko lejam izlietnē, kā risinām sadzīvi, ko nodarām dabai. Jo tas viss beigās satek jūrā...”

Vai, pēc Aivas domām, tie, kam šis sauciens būtu jāsadzird, to sadzird?

„Jo skaļāks un iespaidīgāks būs šis sauciens, jo ar laiku tam ir jāsasniedz adresāts.

Tā tas vienmēr ir bijis,” ir pārliecināta Aiva Rozenberga, akcentējot, – pat ja iesākumā mākslinieku veidotās akcijas tiek uzskatītas par dažu dīvaiņu izdarībām, beigās – īpaši, ja idejas pamatā ir veselīgais saprāts un sadzīvošana ar dabu, – aktivitātes tiek sadzirdētas. „Būtībā galvenais ir sadzīvošana ar dabu – lai paši sev nešautu kājā un varētu garantēt normālu dzīvi gan sev, gan nākamajām paaudzēm. Esmu pārliecināta, ka agri vai vēlu šī attieksme iespaido arī uzņēmējus. Galu galā, varam arī neatbalstīt tās kompānijas, kas kaut ko nodara pāri jūrai.”

Šī akcija gan gluži nav aicinājums uz revolūciju, kā varbūt kāds varētu iedomāties.

„Man šķiet, ka ir svarīgi panākt revolūciju vispirms katram savā prātā – mainīt attieksmi un paskatīties, kā tu dzīvo ikdienā un ko atstāj aiz sevis. Jo dabas likums ir tāds, ka agri vai vēlu tas viss atgriezīsies pie tevis – vienā vai otrā veidā. Tādēļ būtībā šī Ugunskuru nakts būs signāluguns mūsu domāšanai.”

Seno ugunskuru nakts, protams, notiks arī nākamgad, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. „Mēs visu laiku mēģinām likt kaut ko klāt un padarīt šo pasākumu vērienīgāku. Taču negribam to darīt mākslīgi, tāpēc ir labi, ka pasākums notiek gadu no gada, un ar laiku – kā piliens pie piliena – tas kaut ko maina cilvēku apziņā. Protams, ka nākamais gads būs īpašs, un arī šim pasākumam. Tas ir darba kārtībā, bet galvenā doma – lai pēc nākamā gada pasākuma kaut kas mainītos. Domāšanā un tradīcijās,” rezumē Aiva Rozenberga.

Raksts tapis sadarbībā ar Rīga 2014/ Foto: Ieva Čīka/LETA