Harijs Spanovskis: "Paldies Dievam, ka ir tik vētraini nodzīvota dzīve". FOTO. VIDEO

2011. gada vasarā Harijs Spanovskis pārcieta smagu operāciju - viņam pēc kuņģa čūlas izgrieza teju visu kuņģi. Pēc pārciestās slimības Hariju Spanovski bija grūti pazīt, viņš bija manāmi novājējis. Tomēr aktieris bija pilns optimisma un gatavs atgriezties uz skatuves. 2011. gada augustā viņš žurnālam „Kas Jauns” atklāti pirmoreiz stāstīja par savu slimību. „Paldies dakteriem, ka esmu vēl dzīvs,” teica Harijs Spanovskis.

Lai arī ar veselību aktierim bija nopietnas problēmas un dzīvībai draudēja briesmas, Harijs Spanovskis atklāja, ka bija pilnībā uzticējies ārstiem un nav pieļāvis domu, ka varētu mirt. Tajā pašā laikā Harijs neslēpj, ka esot domājis par to, kā būtu, ja viņam pateiktu, ka dzīve galā.

„Sapratu, ka šo faktu uztvertu bez vismazākās nožēlas. Paldies Dievam, ka ir tik vētraini nodzīvota dzīve, ka nebūtu žēl mirt. Nesen kaut kur izlasīju teicienu, ko pilnībā varu attiecināt uz sevi: „Dzīvi vajag nodzīvot tā, ka kauns par to stāstīt, bet ir ļoti patīkami atcerēties!” Un tāda bijusi mana dzīve. Esmu paspējis izdarīt patiešām ļoti daudz. Obligātās prasības - izaudzināt dēlu, iestādīt koku un nosist čūsku - esmu izpildījis. Praktiski esmu sevi atražojis, sabiedrības labā esmu sevi atstrādājis, un nu mani varētu sūtīt karā. Mierīgi, pirmajās rindās!” smēja Harijs.

„To izturēt bija diezgan sūdīgi”

Harijs Spanovskis vienmēr dzīvē bijis optimisma pilns, un viņam optimisms pēc pārciestā operācijas nekur nebija pazudis. Viņš atklāja, kā bija juties slimnīcā:

„Tā bija visai nereāla sajūta, jo neesmu pieradis dzīvoties pa ārstniecības iestādēm. Šoreiz tas sanāca diezgan ilgi - pusotru mēnesi biju slimnīcā, gultas režīmā. Teikšu atklāti, to izturēt bija diezgan sūdīgi. Bet pie manis nāca ciemos, skatījos diezgan daudz visdažādāko filmu. Bojeviki un kvalitatīvas kara filmas bija vislabākās,” Viņš sacīja, ka grāmatas gan nav lasījis. „Vajadzētu, bet grūti piespiesties — miegs nāk. Es lasu tikai to, kas man nepieciešams, — savu „obligāto literatūru” jeb lomu tekstu,” paskaidroja aktieris.

Harijs Spanovskis jau pirms vairāk nekā diviem gadiem bija pārstājis lietot alkoholu, toties smēķēja gan. „Jā, pīpēšana ir pēdējais netikums, kas man palicis. Cenšos jau mazāk, lai gan dakteri saka, ka vajadzētu atmest pilnībā. Taču man nav rakstura. Nepīpējot noturējos divus mēnešus un arī neprasījās. Līdz pēc slimnīcas tiku uz laukiem uz trim dienām, un pēkšņi svaigs gaiss darīja savu - tik ļoti sagribējās smēķēt. Un tā aizgāja vecajās sliedēs.”

Bet kā aktieris bija nonācis tik tālu, ka nācās pārdzīvot smagu operāciju un zaudēt lielu daļu kuņģa? „Tur jau tā lieta, ka pirms diviem gadiem biju uztaisījis sev pilnu „tehnisko apskati” - izgāju visu medicīnisko pārbaudi, un man nekā tāda neatklāja. Biju vesels. Tas viss ar mani notika strauji. Bet labi, ka tā - paspēju īstajā brīdī atbrīvoties no visa nevajadzīgā, paguva man visu draņķi izgriezt. Dakteri teica: ja būtu pie ārstiem gājis pēc kāda mēneša, viss būtu par vēlu. Nebūtu vairs jēgas griezt, vien atliktu gaidīt, kad kaulainā mani paņemtu pie sevis. Un tas notiktu ātri,” sacīja Harijs, neslēpjot, ka problēmās ar kuņģi vainojams viņa aktiera dzīvesveids — pārslodze, stress, arī bohēma.

Mirkli vēlāk viņš gan atzina, ka liga nepiemetusies pēkšņi - vēders sācis sāpēt jau dažus mēnešus pirms tam, kad Harijs nokļuvis slimnīcā. Tikai viņš šīs sāpes ignorējis. Ierāvis vakarā pa šņabītim, lai varētu aizmigt. Līdz sāpējis tik nežēlīgi, ka vairs nav spējis izturēt. Zvanījis ātrajiem un tā nokļuvis slimnīcā, kur viņam izoperēja ne tikai divas trešdaļas kuņģa, bet arī žultspūsli. „Nu esmu gaišs, maigs, bez žults,” jokoja Harijs.

Kāpēc viņš pie ārstiem nevērsās agrāk? „Klasiskā vīriešu stulbuma dēļ - uzskatīt, ka tas tikai sīkums, pasāpēs un pāries. It kā jau dzēru kaut kādas zālītes, pārgāja sāpes, aizmirsu. Līdz nākamajai reizei. Un tā gandrīz līdz kapam. Bet tagad ir mācība. Tāpēc visiem večiem vecumā pēc 40 gadiem silti iesaku - regulāri pārbaudiet veselību, izdariet sev „tehnisko apskati”! Tā tik mums liekas, ka esam spēcīgi, veseli un vareni, bet patiesībā mūsu dzīvesveids organismu grauj visos veidos,” teica Harijs Spanovskis un piebilda: „Paldies „Stradiņiem”, ka esmu vēl dzīvs! Ārstēšana bija augstā līmenī. Un ne jau tāpēc, ka esmu Spanovskis. Attieksme bija profesionāla augsta un labvēlīga pret visiem pacientiem.”

„Jūtos labi. Veseļojos un drīz būšu pilnībā uz strīpas! Ar galvu viss ir vislabākajā kartībā, tikai spēka nav. Bet viss pārējais — nekādas vainas,” tābrīža stāvokli raksturoja Harijs Spanovskis.

Jau mazliet vairāk pēc mēneša, kad Harijs Spanovskis iznāca no slimnīcās, viņš atgriezās darbos. Viņš strādāja pie kino projekta, koncertēja, kā arī gatavojās Dailes teātra jaunajai sezonai. „Man būs lomas vismaz trijās izrādēs,” atklāja aktieris un, vaicāts, kā kolēģi uzņēmuši atgriešanos teātrī, atbildēja ar savu ierasto smīniņu. „Ar ļoti lielu pietāti un respektu. Tiešām, beidzot mani respektē! Jo „māksliniekam nav tik daudz veselības un spēka”.”

Kaut arī bija iespēja atpūsties, neko nedarīt, Harijs nespēja mierā nosēdēt. „Sapratu, ja mans organisms līdz šim ir aktīvi darbojies, tad diez vai tam nāktu par labu tāda vaļošanās. Turklāt nevaru savā profesijā atļauties izkrist no aprites. Man visu laiku jāstrādā, jātrenējas. Gan tādēļ, lai nezaudētu profesionālās iemaņas, gan - lai par mani neaizmirstu. Jo var izrādīties, ka vairs neesmu vajadzīgs, ka bez manis var iztikt, ka profesionāli vairs neesmu gatavs darbam.

Tā kā man vēl nav daudz spēka, piekrītu darboties tikai projektos, kuros neesmu galvenais vilcējspēks. Braukāju pa Latviju ar koncertiem „Zvaigžņu mirdzumā”, kopā ar aktieri Andri Bērziņu strādājam pie dokumentālās filmas „Raganu mēnesis” par dziedniekiem Latvijā, atsācies teātris. Es nespēju slaistīties, man prasās kaut ko darīt. Tie divi mēneši slimnīcā bija visgrūtākie tieši neko nedarīšanas dēļ,” uzsvēra Spanovskis.

Diemžēl slimība izrādījās spēcīgāka par mākslinieku, un pirms dažām dienām saņēmām sēru vēsti - 55 gadu vecumā Harijs Spanovskis devies mūžībā.

Kasjauns.lv izsaka dziļāko līdzjūtību Spanovska talanta pielūdzējiem un viņa sērojošajiem tuviniekiem.

Harijs Spanovskis: „Vecais pulkstenis”