Žagars, Porziņģis, Bertāns un tūkstošiem citu regulāri gūst kājas traumas. Meklējam atbildes basketbolistu traumatismam

“Investīcijas ir lielākas, medicīna ir daudz labāka un nopietnāka, komandas ir ar labākajiem speciālistiem, taču traumu skaits un risks īsti nesamazinās,” secina Latvijas vīriešu basketbola izlases fiziskās sagatavotības treneris Oskars Ernšteins. 

Cik bieži gūst šādas traumas?

Gan Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA), gan Eiropas basketbolā šajā sezonā ir lērums dažādu savainojumu - nopietnāku (pagājušajā sezonā NBA veseli septiņi Ahilleja cīpslas plīsumi, kas lika līgai sākt izmeklēt cēloņus) un mazāk nopietnu.

Redzama tendence, ka palielinās tādi savainojumi kā paceles cīpslas, ikra muskuļa un aduktora traumas. No tām nav izvairījušies arī Latvijas izlases basketbolisti - kopš pagājušās vasaras vairākkārtīgi paceles cīpslu jeb angliski “hamstring” traumējis viens no līderiem Artūrs Žagars, bet savas karjeras laikā bieži ar ikra muskuļa sastiepumiem (arī šajā sezonā) mocījies Dāvis Bertāns. Kā izskaidrot traumu risku palielināšanos tieši šajos muskuļos?

Iemesli ir vairāki, tomēr daudzi vienojoši, ko pierāda agrāk veiktie pētījumi. “Katrai traumai lielākais rašanās risks ir iepriekšējā trauma,” lasīto pieejamajos pētījumos izskaidro Ernšteins. “SportsHealth” veiktajā pētījumā, kurā analizēja Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) gūtās traumas laika posmā no 2016. līdz 2019. gadam, redzams, ka paceles cīpslas savainojums konstatēts veselas 150 reizes, aduktora trauma 107 reizes, bet ikra muskuļa sastiepums 79 reizes.

Tās nebija pašas biežākās basketbolistu traumas, kur ar atrāvienu pirmās bija potīšu sastiepumi un rokas/plaukstas savainojumi, taču šīs veselības likstas arī nebija retas. Izteikti redzams, ka pēc tam jāizlaiž vismaz vidēji piecas spēles - 150 paceles cīpslas gadījumos basketbolisti izlaida 758 mačus, aduktora 107 gadījumi lika izlaist 422 spēles, bet ikra traumas - 341. “Bieži vien arī piesardzība ir lielāka, tāpēc spēlētāji var izlaist ilgāku periodu,” stāsta Ernšteins, kas izskaidro ilgāka perioda izlaišanu par minēto vidējo termiņu. 

Kas veicina paceles cīpslas savainojumu?

“BJ Sports” 2020. gadā veiktajā pētījumā konkrētāk aprakstīti paceles cīpslas savainojumu aktualitāte profesionālajā sportā. Vecākos pētījumos kā galvenā šī savainojuma rašanās cēlonis attēlots kā vecums un iepriekšējās traumas šajā muskulī.

“Ja vienu reizi esi dabūjis hamstringa traumu, tad ir lielāks risks to iegūt atkārtoti,” līdzvērtīgi secina Ernšteins. Konkrētajā pētījumā aprakstīts, ka sportistiem, kuri jau vismaz reizi pārcietuši šo savainojumu, ir 2,7 reizes lielāka iespējamība pie tās tikt atkārtoti, bet šāda iespējamība ir vēl lielāka, ja savainojums atkārtojas vienas sezonas laikā. Šis ir Artūra Žagara gadījums, kuram paceles cīpslas trauma kopš pagājušās vasaras bijusi vairākas reizes. 

Konkrētajā pētījumā norādīts, ka paceles cīpslas muskulis ir svarīgs sportistam, īpaši jau augstas slodzes laikā pie skriešanas. Trauma šajā apvidū liedz atlētam demonstrēt savu labāko sniegumu. Papildus vecumam un iepriekšējai traumai pētījumā norādīts, ka paceles cīpslā līdzvērtīgu traumu var veicināt arī pārciestas ceļgala krustenisko saišu traumas (Žagara gadījumā bijusi sāna saites trauma), ikra muskuļa sastiepumi un arī potīšu sastiepumi. 

Daudzveidība jauniešu vecumā

Savukārt “YLM Sports Science” vērš uzmanību uz daudzveidību jauniešu vecumā, respektīvi, nenodarbošanos tikai ar vienu sporta veidu. Apkopojot 237 NBA pirmās kārtas izvēles no 2008. līdz 2015. gadam secināts, ka tie, kuri vidusskolas laikā bez basketbola devušies arī uz citiem sporta veidiem, vēlāk aizvadījuši garākas, veselīgākas un produktīvākas sportista karjeras. Savukārt tie, kuri tikai specializējušies basketbolā, ir ar lielāku risku vēlāk iedzīvoties nopietnākās traumās, aizvadīt mazāk spēļu karjerā un ar risku to noslēgt ātrāk. 

Vēl arī citi faktori

Savu papildus viedokli sniedz arī Latvijas vīriešu izlases fiziskās sagatavotības treneris. “Kopumā jāņem vērā daudz faktori. Katras valsts basketbola līga ir nedaudz citādāka - NBA vieni dati, Francijā citi, bet Latvijas-Igaunijas līgā vēl citi. Tas tamdēļ, ka katrā no līgām ir citādāks basketbola stils. Traumu risku ietekmē arī basketbola evolūcija pēdējos 10 līdz 30 gados. Spēle kļuvusi ātrāka, plašāka, spēlētājiem cīņas gaitā noskrienot vairāk. Arī aizsardzībā ir jāstrādā vairāk, kaut vai, piemēram, skrienot uz perimetru, jo tagad arī nomināli piektās pozīcijas spēlētāji var trāpīt tālmetienu. Traumas biežāk rodas pirmssezonā, kad spēlētāji ir mazāk gatavi. Tad no mazākas slodzes jāpāriet uz krietni lielāku.” 

Bez visa minētā traumas var izraisīt arī nepietiekama atpūta (nepietiekams miegs, atjaunošanās, kas veicina nogurumu) un saspringtais spēļu grafiks (spēles divas dienas pēc kārtas, ceļošana, īss laiks atpūtai). Tas viss veicina pārslodzi. Ja NBA jau kuro sezonu ir 82 regulārā turnīra sezona, kam seko arī izslēgšanas spēles (čempionei var sanākt aizvadīt virs 100 spēlēm sezonā), tad ULEB Eirolīgā šī kļuvusi par pirmo sezonu ar 38 spēlēm regulārajā turnīrā (komandu skaits palielinājies līdz 20), kas veicinājis arī daudz traumu. Papildus tam dalība arī vietējos čempionātos un kausa izcīņās.

Vēl faktors, ko min Ernšteins, ir dzīvošana sociālo tīklu laikmetā, kas ļauj uzzināt par traumu situāciju. “Agrāk piekļuve informācijai bija mazāka. Tagad var likties, ka traumas notiek biežāk un vairāk, jo cilvēki par to zina un vairāk runā.”