Olimpiskā hokeja turnīra organizators Edgars Buncis: "Ja nebūtu testa pasākumu, būtu vēl lielāka katastrofa"

Tiekamies turnīra noslēdzošajā dienā divas stundas pirms fināla. Kādi jums kā vienam no organizatoru komandas ir pirmie secinājumi par to, kā ir noritējis Milānas un Kortīnas olimpisko spēļu vīriešu hokeja turnīrs?

Viss ir bijis salīdzinoši mierīgi un bez lieliem starpgadījumiem kopumā. Sportiskā ziņā turnīrs bija azartisks ar ļoti labām un interesantām spēlēm. Protams, šodien jau tas ir tāds saldais ēdiens, tā ir sava veida hokeja klasika ar divām spēcīgām komandām, mačā arī ar vēstures un mūsdienu aktualitātes piesitienu. Pavisam nesen biju ģērbtuvju zonā, un tur gaisotne ir elektriska. Lai gan daudzi spēlē vienās komandās NHL, man kolēģi teica, ka viņi jau kādas trīs dienas nerunā savā starpā. Spriedze ir jūtama, tur ir novilkta neredzama līnija. Viena komanda atrodas vienā pusē un otra otrā pusē ģērbtuvju zonā, un starpā ir tāda neredzama līnija, kuru neviens nešķērso.

Kāds bija process saistībā ar nonākšanu organizatoru komandā, un kādi bija un joprojām ir galvenie uzdevumi?

Piedāvājums bija aptuveni pērnā gada pavasara beigās, un pēc tam vienojāmies. Tiku iekļauts organizētāju komandā, jo ir pieredze, organizējot čempionātus un citus Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) turnīrus. Es komandā iesaistījos kā pēdējais no pieciem dalībniekiem. Sāku darbu septembrī, bet atsevišķi kolēģi pie šī projekta strādāja jau vairākus gadus, un es biju tāds noslēdzošais posms, kura funkcijas vairāk bija plānotas tieši turnīra organizēšanā.

Jāsaka, ka šis turnīrs nebija organizatoriski viegls. Kā zināms, tad arēna nebija pabeigta, un jāsaka, ka laikam vēl tagad nav īsti pabeigta. Ir ļoti daudz telpu, kas tiks pabeigtas tikai pēc paralimpiskajām spēlēm. Tajā pašā laikā tika izdarīts viss nepieciešamais hokejam, skatītājiem un medijiem. Varbūt tas tika paveikts pēdējā momentā, bet tika izdarīts, un var teikt, ka turnīrs faktiski ir aizvadīts.

Kā atšķīrās darbs pirms spēlēm, plānošanas procesā, un kas notiek tagad? Pieļauju, ka darbi turnīra laikā nebeidzas nevienu dienu un ir teju 24 stundas diennaktī.

Jā, darbs ir nepārtraukti. Mēs gan nerūpējamies par to, kas notiek ciematā, jo tur ir pilnīgi cita kārtība. Mūs vairāk satrauc tas, kas notiek šeit - arēnā. Mūsu tiešā atbildība ir viss, kas notiek šeit. Tajā pašā laikā, jā, darbs notiek 24 stundas. Ir vēlās spēles, un komandas aizbrauc no šejienes tikai pēc vieniem naktī, nākamajā rītā viņiem ir treniņi, tad attiecīgi mēs gatavojam ģērbtuves, mazgājam viņiem drēbes un kreklus, kā arī gatavojamies nākamajai dienai.

Piemēram, salīdzinot ar pasaules čempionātu, vairāk bija tādu dienu, kad ir trīs spēles dienā. Tas ir pietiekami liels izaicinājums jebkurai hallei, jebkurai arēnai. Ja uz katru spēli nāk vairāk nekā 10 000 cilvēku, tā ir slodze ne tikai cilvēkiem, kas strādā, bet arī ēkai, teritorijai un visai tehniskajai iekārtai. Kas ir pozitīvi, tad līdz pat šodienai nav dzirdēts neviens aizrādījums par ledus kvalitāti, kā arī nav bijusi pašu sportistu neapmierinātība ar kaut kādiem hokeja procesiem. Par to, protams, ir liels prieks.

Olimpisko spēļu hokeja turnīra spēles tika aizvadītas divās hallēs, kuras šķīra aptuveni 30 kilometri, braucot ar automašīnu. Kā norisinājās darbu menedžēšana starp divām hokeja arēnām?

Turnīrs tika sadalīts tā, ka sieviešu izlases spēlēja pārsvarā mazajā hallē "Milano Rho", un vīriešu izlases - lielajā "Santa Giulia". Nozīmīgas spēles priekšsacīkstēs bija šeit ["Santa Giulia"], piemēram, Kanādas un ASV spēles, kā arī šeit bija sieviešu turnīra pusfināli un fināli. Menedžēšana bija liels izaicinājums.

Kā zināms, arī Latvija spēlēja divus mačus mazajā arēnā, un mūsu galvenais izaicinājums bija pārcelt komandas no vienas arēnas uz otru. Hokeja komandām ekipējuma skaits un daudzums ir pietiekami liels, un no organizatoriskās puses bija salīdzinoši limitētas iespējas izmantot kravas transportu. Mums pieejamais bija tikai līdz 20 kubikmetriem, kas hokejam ir nepietiekami. Bija gadījumi, kad nācās komandas nakts laikā pārvest pa divām tūrēm, jo hokeja ekipējuma ir tiešām daudz. Varbūt sieviešu komandām ir nedaudz mazāk, bet tādām komandām kā ASV un Kanāda arī sieviešu izlasēm ekipējuma daudzums ir faktiski līdzvērtīgs vīriešu komandām. Rēķinot to, ka komandā ir 25 spēlētāji, un apmēram tikpat liels skaits apkalpojošā personāla, katram ir savas mantas - tur rodas tas apjoms. Pārsvarā bija jāstrādā naktī, lai netraucētu komandām. Lielākā slodze ir ekipējuma menedžeriem, kuriem tas viss ir jāizdara. Gribētu par to pateikt lielu paldies visu izlašu ekipējuma menedžeriem, jo bez viņu iesaistes tas nebūtu iespējams. Tā ir hokeja sastāvdaļa.

Jūs iepriekš organizējāt 2021. un 2023. gada pasaules čempionātus Rīgā, kā arī iesaistījāties citu turnīru organizēšanā. Kā atšķiras darba apjoms olimpiskajās spēlēs un pasaules meistarsacīkstēs?

Ir diezgan liela atšķirība starp darbu abos pasākumos. Pasaules čempionāts ir vieta, kur ir hokeja profesionāļi, arī no organizatoriskā viedokļa. Hokejs tiešām ir atšķirīgs no ļoti daudziem sporta veidiem, un ir daudzas funkcijas, darbības, procesi, kas ir specifiski hokejam. Ja tos nepārzina, tad no malas ieliktam cilvēkam ir ļoti grūti. Piemēram, kā tas ir šeit ar transportu. Olimpiskās spēles nav viena sporta veida pasākums. Mēs runājam par hokeju, bet Milānā ir vēl citi sporta veidi, līdz ar to tas ir jāņem vērā loģistikas organizēšanā klasterī.

Piemēram, mēs nevaram salīdzināt prasības šorttrekā saistībā ar cilvēku vai ekipējuma pārvietošanu. Tur vairāk vai mazāk viens sportists var paņemt vienu somu un aizbraukt, kur viņam vajag, bet hokejā tas nav iespējams. Tāda vienota sistēma nav ieviešama, jo olimpiskās spēles ir specifiskas. No vienas puses, tas ir saprotami, bet no otras puses, protams, katrs sporta veids cīnās par to, lai varētu pietuvoties tam līmenim, kāds ir pasaules čempionātā tieši no ikdienas organizatoriskā viedokļa. Šis turnīrs un olimpiskās spēles kopumā ir sarežģītākas nekā pasaules čempionāts, un sarežģītāks galvenokārt tāpēc, ka nav uz vietas tik daudz cilvēku, kas ir pieredzējuši strādāt tikai hokejam. Arēnā mēs esam ap 180 līdz 200 darbinieki, kas strādā tieši olimpiskajām spēlēm. Minēšu, ka varbūt astoņi ir tādi, kas zina, kā darbojas hokeja turnīri. Esam mēs pieci manā komandā, un vēl kādi trīs ir, kas arī zina, ko nozīmē hokejs. Es gribētu apgalvot, ka 90% no strādājošajiem pat dzīvē nebija redzējuši hokeju, varbūt tikai televīzijā. Es pat nerunāju par brīvprātīgajiem, kuri uz katru spēli ir caurmērā 400 līdz 500 cilvēki. Tā ir pilnīgi cita kategorija.

Tādi testa pasākumi, kas mums bija paredzēti un notika gan šeit, gan mazajā arēnā, palīdzēja šiem cilvēkiem saprast, par ko mēs runājam. Ja to testa pasākumu nebūtu, tā būtu vēl lielāka katastrofa. Tajā pašā laikā, labi, ka nekas tāds nenotika, viss bija labi.

Kā piemērs - no šejienes līdz ciematam ar autobusu jābrauc, ilgākais, 20 minūtes. Lielākā daļa no komandām atbrauca 5. februārī, NHL spēlētāji pievienojās 7. februārī, bet rekords brauciena ziņā no ciemata līdz šejienei bija stunda un desmit minūtes. Tas nebija satiksmes dēļ, bet vienkārši šoferis apmeta kādus piecus apļus pa dažādiem ceļiem un nevarēja atrast, kur iebraukt. No vienas puses cilvēcīgas, bet no otras puses arī raksturojošas lietas, ka cilvēkiem arī trūkst izpratnes. Šajā gadījumā viņi zina, kā braukt ar autobusu, bet saiknes, kāpēc viņš to dara, uz kurieni brauc un ko tas nozīmē, viņam īsti nav. Es pat nerunāju par kādām nosacītām māņticības lietām, kā, piemēram, ka daudzām komandām, braucot uz spēli, ir aizliegts braukt atpakaļgaitā. Respektīvi, ja tu nokavē to pagriezienu, tad jābrauc aplis, kamēr vari tikt atkal savā pagriezienā. Biju dzirdējis par šādiem gadījumiem.

Pēc 12 gadu pārtraukuma olimpisko spēļu hokeja turnīrā piedalījās arī Nacionālās hokeja līgas spēlētāji. Kā NHL spēlētāju atgriešanās turnīrā un NHL Spēlētāju asociācijas prasības ietekmēja turnīra organizēšanu un citus procesus?

Drošības pasākumi un NHL Spēlētāju asociācijas prasības uzlika papildu slogu, taču neatkarīgi no tā, vai būtu vai nebūtu NHL spēlētāji, ledus kvalitāte būtu tāda pati. Slogu radīja ažiotāža ap halles gatavību spēlēm, un bieži vien centās uzpūst burbuli no faktiski neesošām lietām. Piemēram, testa pasākums janvāra sākumā, kad pirmajā spēlē bija ielūzis ledus. Uz vietas redzēju, ka caurums nav lielāks par 5x5 centimetriem, un tam iemesls ir pavisam vienkāršs - ledus ir pabeigts vakar un neviens uz viņa nav trenējies. Ledus tika salabots divu minūšu laikā. Kur tā vispār nenotiek? Visur tā notiek. Grūti nāca, bet esmu ļoti gandarīts par komandas darbu, turnīra norisi un ledus kvalitāti, kas neliek vilties.

Iepriekš sarunā minējāt, ka paliksiet šeit arī uz paralimpiskajām spēlēm. Kādi darbi vēl jāpabeidz līdz paralimpiskajām spēlēm, kas sāksies jau pēc nepilnām divām nedēļām?

Ir paredzēta neliela arēnas pārbūve. Ģērbtuvju zona lielākoties paliek tāda pati, kā ir, bet nedaudz mainās laukums. Ir jāsamaina spēlētāju soliņi un borti, kuri parahokejā ir caurspīdīgi. Papildus vēl jāuzsaldē ledus tur, kur ir spēlētāju soliņi. Nedaudz izmaiņu ir arī mediju zonā, lai visu pielāgotu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Latvija un Somija ir iesniegusi kandidatūru 2030. gada pasaules čempionāta rīkošanai, un izskatās, ka abu valstu hokeja federācijām izdevusies ļoti veiksmīga sadarbība, kuru vēlaties turpināt. Kā nonācāt pie tā, ka vajadzētu vēlreiz rīkot sacensības kopā?

2021. gada un 2023. gada turnīri nebija ierasti. 2021. gadā lēmums par to, ka viss pasaules čempionāts notiks Rīgā, tika pieņemts 100 dienas pirms turnīra sākuma. Mums vajadzēja uzņemt otras astoņas komandas. No vienas puses, labi, ka bija pandēmijas gads, bet no otras puses, tas visu arī pamatīgi sarežģīja. Savukārt par 2023. gadu lēmums tika pieņemts jau 2022. gadā Krievijas uzsāktā kara dēļ, un tika lemts, ka tikko turnīru bija rīkojusi Somija, nesen arī Latvija, un orgkomitejas ar nesenu pieredzi var to izdarīt gada laikā. Manuprāt, tas nav īsti pareizi, no tā netiek iegūts tik daudz, cik varētu iegūt, normāli gatavojoties. Respektīvi, ja mēs izcīnām šīs tiesības šogad, tad plānveidīgi gatavojoties, strādājot ar sponsoriem un starptautiskajiem sponsoriem, šo pasākumu var sagatavot labāk.

Galvenais mērķis jau nav pašlabuma pēc uztaisīt šo pasākumu. Vismaz hokejā tas ir stimuls un iespēja, ja viss ir labi, nopelnīt naudu nākamajiem gadiem tieši paša hokeja attīstībai. Lai attīstītu dažādas bērnu programmas, ir skaidrs, ka ir nepieciešams finansējums. Ļoti negribētos, ka pārskatāmā nākotnē ceļš, kādu mēs esam uzsākuši iet, pārtrūktu. Man šķiet, ka arī rezultāti apliecina, ka tas ir pareizais. Jau sākot ar puišu iesaistīšanu jau no 16 gadiem, veidojot meiteņu U-18 izlasi. Tas viss dod sava veida rezultātu, kas ir pietiekami labs, un tas finansējums ir nepieciešams arī turpmāk, lai ietu soli uz priekšu, izglītotu trenerus, ietu specifiskā virzienā.

Tam visam ir nepieciešams finansējums, kuru nav iespējams palielināt ar valsts budžeta palīdzību, tāpēc čempionāta rīkošana tiek uztverta kā iespēja investēt nākotnē atpakaļ hokejā. Tāpēc tas 2030. gads varētu būt pietiekami veiksmīgs, vismaz pagaidām mēs ar somu kolēģiem tā spriežam. Šobrīd skatāmies, ka Somijā Helsinki varētu būt kā pamatpilsēta, nevis Tampere, un tādēļ es tiešām gribu cerēt, ka vispasaules situācija atrisināsies un varēsim atgriezties pie normālas dzīves ne tikai sportā, bet kopumā. Tāpēc šo iespēju vēlamies izmantot un redzam to, kā iespēju strādāt pietiekami ilgi un kārtīgi, sagatavojot normālu čempionātu.

Minējāt pasaules situāciju - preses konferencē turnīra ievadā IIHF prezidents teica, ka vēlas, lai pēc iespējas ātrāk sacensībās atgrieztos krievi un baltkrievi. Vai šis būtu pareizais laiks, kad abu valstu komandām atgriezties hokeja turnīros, ņemot vērā, ka karš Ukrainā joprojām turpinās?

Šobrīd es uz to varu tikai privāti atbildēt. Tas ir IIHF jautājums, un ir skaidra Latvijas pozīcija. Latvija ir to izteikusi, un es pilnīgi to atbalstu. Tas ir sasteigts lēmums, kamēr nav normāla risinājuma, manuprāt, šis jautājums nav dienas kārtībā. Tas ir mans vērtējums, un skaidrs, ka tai situācijai ir jānormalizējas, lai varētu pieņemt kaut kādus nākamos soļus.