Luka Banki par nevajadzīgo atvaļinājumu, Latvijas izlases nākotni un uzdevumu sabiedrības priekšā
Latvijas vīriešu basketbola izlasei šomēnes ar neveiksmi noslēdzās mēģinājums izcīnīt ceļazīmi uz Parīzes olimpiskajām spēlēm, izšķirošajā mačā pārliecinoši zaudējot Brazīlijai. Posmā starp kvalifikācijas turnīru un olimpiskajām spēlēm aģentūra LETA uzrunāja Latvijas vīriešu basketbola izlases galveno treneri Luku Banki, kurš sniedza savu vērtējumu par turnīru un ieskicēja nākotnes redzējumu par Latvijas basketbolu pēc 2025. gadā Rīgā gaidāmā Eiropas čempionāta finālturnīra.
Katrai komandai ar garām panākumu sērijām pienāk lūzuma brīdis. Vai tā notika arī ar Latvijas izlasi olimpisko spēļu kvalifikācijā?
Mums jādomā, ko un kā mēs varam uzlabot. Neraugoties uz veiksmīgo periodu, mums katru reizi ir jāsāk jauna nodaļa un jāpierāda sevi no jauna.
Vai treneru kolektīvs ir analizējis, ko vajadzēja darīt citādāk, lai uzvarētu turnīru?
Protams, taču mums arī jāanalizē, ko Brazīlija darīja labāk nekā mēs. Tāds ir sports.
Vai izdevies arī atrast kādas kļūdas treneru darbā vai arī uzskatāt, ka tādu nebija?
Mūsu darbā visu nosaka izvēles, kas reizēm ir veiksmīgas, reizēm - nē. Taču šeit mums jāfokusējas uz finālspēli, kurā Brazīlija bija efektīvāka un ar lielāku enerģiju. Sagaidīju labāku aizsardzību, taču saskārāmies ar Brazīlijas izlases, iespējams, vienu no labākajiem sniegumiem komandas vēsturē. Nav viegli iemest astoņus tālmetienus pēc kārtas, un tas viņiem palīdzēja spēli ievirzīt noteiktās sliedēs.
Runājot ne tikai par spēli pret Brazīliju - kas bija lielākie izaicinājumi šī turnīra gaitā?
Atjaunot enerģiju grafikā, kurā mums ir spēles divas dienas pēc kārtas. Mači pret Filipīnām un Brazīliju pierādīja, ka ir grūti šajā sezonas nogrieznī atjaunot enerģiju. Neaizmirsīsim par to, ka, lai uzvarētu tādas komandas kā Gruzija un ļoti atlētiskā Kamerūna, tiek zaudēts daudz enerģijas. Nākamajā dienā mums neizdevās parādīt tādu pašu efektivitāti. Liela daļa basketbolistu bija sezonas beigu nogrieznī. Neizdevās saglabāt tādu stabilitāti, kāda tā bija pirmajā spēlē. Pirmā un trešā spēle bija labas, bet otrā un ceturtā - ne tādā paša līmenī, kā dienu iepriekš.
Daudz tiek runāts par izvēlēm sastāva veidošanā, un viens no daudz pieminētajiem ir Anžejs Pasečņiks. Kā viņš dažādotu komandas spēles stilu un vai tas palīdzēt uzvarēt Brazīliju?
Tagad to neviens nezina. Kad tu uzvari, tavas izvēles nosauc par labām, kad zaudē - tad rāda ar pirkstu, ko vajadzēja darīt citādāk. Grūti noticēt, ka viens basketbolists varētu mainīt spēles ritmu mačā, kurā mēs saskārāmies ar izcilu tālmetienu precizitāti un tāda spēlētāja kā Brunu Kabuklu daudzpusību. Domāju, ka šajā gadījumā nebūtu pareizi vainot par Pasečņika neiekļaušanu sastāvu. Tad jau vairāk var gaidīt jautājumu, kāpēc nebija Artūra Kuruca vai līdzīga aizsarga.
Labi, tad varbūt Artūrs Kurucs būtu bijis tas, kas varētu ko mainīt?
Varbūt... Diemžēl treniņnometnē viņš ieradās pēc ļoti sarežģītas sezonas, un viņa pozīcijā ir daudz spēlētāju. Izlasē ir visu laiku sevi jāpierāda. Devām viņam iespēju Pasaules kausā, taču man jāizdara izvēles, balstoties uz sniegumu konkrētā brīdī. Es vēlētos, lai man ir 15 basketbolisti, no kuriem visu laiku varētu izvēlēties pašus labākos. Ir tikai 12 vietas sastāvā, turklāt saskaramies ar savainojumiem, un tie nav prognozējami.
Pēdējā spēlē Jānis Strēlnieks nedevās laukumā savainojuma dēļ?
Strēlnieks savainojumu guva mačā pret Kamerūnu, otrajā puslaikā nespēlējot, jo izjuta pārāk lielas sāpes. Ārstiem nebija daudz laika, bet viņi paveica lielu darbu un viņu varēja pieteikt spēlei, taču mums bija jābūt uzmanīgiem. Brīdī, kad bijām iedzinējos ar mīnus 20 punktiem, mans lēmums bija viņu nelaist laukumā, lai neriskētu ar savainojuma saasināšanu, kas prasītu ļoti ilgu atkopšanās periodu. Viņš ir trausls spēlētājs, kurš saskāries ar daudziem savainojumiem, tajā skaitā pēdējā sezonā. Viņam bija Ahilleja operācija un problēmas ar muskuļiem, kā dēļ viņš zaudēja darbu Skafati klubā un nevarēja sezonas beigās spēlēt Spānijā. Domāju, ka tas bija pareizs lēmums no manas puses. Vēlējāmies uzlabot un izlīdzināt spēli, un viņa pieredze varēja palīdzēt. Taču nonākot [tik lielos] iedzinējos, nezinu, cik daudz viņš varētu palīdzēt. Nevarējām pieļaut, lai viņš gūtu savainojumu, kas liegtu spēlēt sezonas sākumā. Žēl, jo viņš ir pieredzējis spēlētājs, un viņš ļoti centās, lai būtu komandā. Vēlējos nokļūt olimpiskajās spēlēs daudz iemeslu dēļ. Ne tikai Latvijas basketbola vārdā, bet arī dodot iespēju piedalīties olimpiskajās spēlēs tādiem spēlētājiem, kā viņš. Tas būtu kā ķirsītis uz kūkas viņa garajai un veiksmīgajai karjerai. Taču man arī ir jāpasargā savi spēlētāji.
Vai nākamgad Rīgā gaidāmais Eiropas čempionāta finālturnīrs varētu radīt papildu spiedienu spēlētājiem un komandai?
Protams, taču tas ir normāli, tā ir daļa no mūsu darba, kas padara to aizraujošu. Tas, kurš dzīvo bez spiediena, nestrādā, lai kļūt par izcilību. Ja vēlamies būt pasaules ranga labāko sešiniekā un gribam, lai mūs pieskaita vienai no pasaules labākajām izlasēm, mums jāsaskaras ar spiedienu. Atrodoties turnīra tabulas lejasdaļā un visiem zaudējot, nekāda spiediena nav. Tā ir izvēle dzīvē. Uzskatu, ka mums patīk atrasties tajā sabiedrībā un censties piepildīt gaidas.
Jūsuprāt, vai Latvijas basketbolisti šajā turnīrā labi tika galā ar spiedienu vai tomēr tā bija nedaudz par daudz?
Nedomāju, ka tas vispār ir spiediena faktors. Lielākoties tas bija saistīts ar nogurumu un vilšanos, kas saistīts ar gaidām no izlases. Visi labprāt nonāktu olimpiskajās spēlēs, labprāt vēlreiz parādītu veiksmīgu sniegumu savu līdzjutēju priekšā. Domāju, ka mums bija labi mači pret Gruziju un Kamerūnu. Diemžēl nevarējām to demonstrēt pret Filipīnām un Brazīliju. Spiediens radīja vilšanos un varēja redzēt, ka komanda brīžiem ir neierasti nervoza. Tas ir dabīgi, jo nevienam nepatīk zaudēt, jo īpaši mājās. Tas nepatīk šai komandai, kas aizvadījusi veiksmīgus pēdējos trīs gadus. Zaudējumi ir daļa no ceļa, tāpēc ir jātiek galā ar emocijām labāk, nekā mēs to izdarījām.
Ņemot vērā šo nogurumu, vilšanos un spiedienu, varbūt vajadzētu pārskatīt izlases attiecības ar medijiem, līdzjutējiem un sponsoriem - procesa dalībniekiem, kuri atņem enerģiju?
Paklau! Tā ir daļa no procesa. Tas ir sports, taču tajā pat laikā tas ir izklaides bizness. Nacionālā izlase pieder visiem - valstij, tautai, līdzjutējiem. Visiem! Ir jābūt sasniedzamiem. Mēs nevaram pamest kalna galotni un norobežoties. Neaizmirstiet, ka tajā līdzjutēju pūlī var būt arī bērni, kuri nākotnē būs izlases spēlētāji. Un pašreizējie izlases spēlētāji ir vienīgie, kas viņam var likt iemīlēt basketbolu, jo viņam ir iespēja paspiest roku, saņemt kādu mazu dāvanu vai autogrāfu. Tā ir iespēja vēl vienu cilvēku pievērst basketbolam, kas ir ļoti svarīgi mazā valstī, kur mums jāpaplašina līdzjutēju bāze, jāiet visur - skolās, ielās, televīzijā. Basketbolam ir jāaug popularitātē. Diemžēl nav vietējā čempionāta, kas pulcē daudz fanu, bet vismaz ir valstsvienība, kas piepilda arēnas. Esam uz laba ceļa, lai popularizētu basketbolu, un to arī darīsim.
Tikpat kā bez atpūtas esiet nostrādājis vairākus gadus gan izlasē, gan klubos. Kā jūs spējat saglabāt enerģiju?
Neteikšu, tas ir mans noslēpums. Esmu laimīgs, ka joprojām spēju būt enerģisks. Kamēr man būs tādas spējas, tikmēr būšu basketbolā. Nekad nedarītu šo darbu, ja katru rītu nejustu noskaņojumu doties uz basketbola zāli. Dienā, kad jutīšu nogurumu, es pārstāšu, man ar to nebūs problēmu. Nākamajā dienā pēc zaudējuma Brazīlijai biju dusmīgs, pat nevarat iedomāties, cik dusmīgs es biju. Man bija jādodas atvaļinājumā, lai gan nebiju tam noskaņojies, jo gatavojos tam, ka vēl viens mēnesis būs jāstrādā un jādodas uz olimpiskajām spēlēm. Mans prāts vienmēr ir basketbolā. Tas rada un atjauno enerģiju. Esmu pateicīgs saviem vecākiem, jo man ir tādi gēni, kas strādā kā motors.
Vai strādāšana vienlaikus nacionālajā izlasē un klubā kaut kādā veidā ietekmē jūsu gatavību?
Esmu tāds pats treneris, daru savu darbu un izdaru savas izvēles. Varu vadīt Eirolīgas komandu un varu vadīt nacionālo izlasi, mans prāts ir skaidrs un man ir laba enerģija. Par to neraizējieties.
Pēc 2025. gada Eiropas čempionāta daļa basketbolistu varētu noslēgt savas karjeras izlasē. Vai jaunie basketbolisti varēs viņus aizvietot tādā pašā kvalitātē un līmenī?
Nezinu. To neviens nezina. Diemžēl mums nav tik daudz jaunu spēlētāju, kā agrāk. Tādu spēlētāju, kuri veiksmīgi spēlē savos klubos. Taču ir konkurētspējīgi basketbolisti vecuma grupā no 2000. līdz 2003. dzimšanas gadam - Artūrs Žagars, Artūrs Kurucs, Mārcis Šteinbergs, Krišs Helmanis... Katram no viņiem ir citādāka loma, taču viņi ir gatavi spēlēt izlasē un var spēt to uzturēt augstā līmenī. Ja man jautātu, vai kaut kur ir jaunais Kristaps Porziņģis vai jaunais Dāvis Bertāns, tad es teiktu, ka nezinu. Grūti teikt. Jāveido bāze ar spēlētājiem, kuri palīdz noturēt stabilitāti. Tādi īpaši spēlētāji dzimst, nezinu, reizi 50 vai 100 gados. Esmu laimīgs, ka esmu daļa no nacionālās izlases, kurā ir pieejami tāda līmeņa spēlētāji. Diemžēl manā vadībā Kristaps spēlējis tikai divus mačus, taču Dāvis bijis pieejams katru vasaru. Soli pa solim, un, iespējams, nākamajās sezonās mums būs 3-4 spēlētāji Eirolīgā. Ja man jāvērtē arī jaunatnes izlašu rezultāti, tad domāju, ka jāinvestē jauno spēlētāju bāzē, kas jāpaplašina. Mazā valstī vajadzīgi vairāk spēlētāju. Treneri, iespējams, labi strādā, mācot basketbolu, taču viņiem vajadzīgs arī materiāls, ar ko strādāt.
Ko jūs šobrīd darāt vasarā - esat tālu no basketbola vai joprojām tajā iekšā?
Piedalos Boloņas komandas veidošanas procesā. Esmu saziņā ar komandas menedžmentu. Tāpat tagad notiek NBA Vasaras līga, kad ir labākais laiks sekot spēlētāju sniegumam. Tāpat esmu saziņā ar Latvijas Basketbola savienību, jo katram turnīram nepieciešams izvērtējums. Mums priekšā izlašu logi sezonā un svarīgs turnīrs vasaras beigās. Ir daudz darba un esmu basketbolā.
