Pahars par "EURO 2004" Latvijas izlasi: "Mēs diemžēl nebijām ieguvuši izglītību, un pēc karjeras tas traucēja"
Latvijas izlases futbolisti, kuri aizbrauca uz 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīru, bija pilnīgi gatavi spēlētāji ar cita līmeņa futbola izglītību, nekā tā ir šī brīža spēlētājiem. Tomēr akadēmiskās izglītības viņiem nebija un tas pēc karjeras beigām daudziem radīja grūtības atrast savu vietu dzīvē, intervijā žurnāla “Sporta Avīzes” jūnija numuram pastāstīja Latvijas futbola leģenda Marians Pahars.
Marians Pahars Latvijai vēsturiskajā 2004. gada finālturnīrā jau ieradās kā mūsu valsts futbola leģenda, jo iepriekšējos gados bija sitis daudz vārtus Anglijas Premjerlīgā. Tomēr viņš atzīst, ka sacensības atmiņā palikušas ar divējādām atmiņām.
“No vienas puses, lieliski, ka biju tur, paldies trenerim, ka viņš mani paņēma sastāvā, jo neatrados optimālā formā, tomēr, nokļūstot čempionātā, vēlējos spēlēt un par sēdēšanu uz soliņa jutos nikns. Man nebija vienkārši to pieņemt, jo pirms tam vienmēr biju pamatsastāva spēlētājs. Jau pagājis tik daudz gadu, ka detaļas gandrīz vairs neatceros. Emocijas gan atceros. Tās nekad nepazudīs,” stāsta Pahars, nenoliedzot, ka pēc otrās spēles, kad galvenais treneris Aleksandrs Starkovs nebija izpildījis solījumu ielikt viņu pamatsastāvā, apsvēris domu pamest izlases nometni. Šobrīd gan viņš Starkovu pilnībā saprot.
“Mums bija cita līmeņa futbola izglītība, spēlētājiem nebija mīnusu. Tagad viņi var ļoti ātri skriet, būt ļoti tehniski, bet, piemēram, bez pareizas taktiskās domāšanas. Mēs toreiz bijām pilnīgi gatavi futbolisti. Savukārt pats galvenais bija mūsu raksturs,” spriež Pahars, kurš pats ilgākus gadus strādājis par treneri. “Tagad nav viegli izlasē atrast līderus, kapteini, visi ir pieticīgi, vēlas, lai atbildību uzņemas kāds cits, bet manos laikos uzvilkt kapteiņa apsēju gribēja daudzi. Tas arī ir galvenais iemesls. Tomēr laiki ir citi, mēs nevaram salīdzināt. Tagad bērniem apkārt ir citas lietas.”
Tiesa, ja tā laika spēlētājiem bija futbola izglītība, akadēmisko izglītību viņi nebija ieguvuši un tas arī pašu Paharu pēc karjeras noslēgšanas nostādīja lielā neziņā.
“Mēs diemžēl nebijām ieguvuši izglītību, un pēc karjeras tas traucēja. Vienai no Latvijas Futbola federācijas prioritātēm ir jābūt ne tikai treneru, bet arī jauno spēlētāju un viņu vecāku izglītošanai. Manā laikā neviens ar mums par to nerunāja, savukārt pēc karjeras par mums aizmirsa,” atceras Latvijas futbola leģenda. “Arī man, beidzot spēlēt, neklājās viegli. Jā, kādu laiku kaifoju, gāju uz jūru, atpūtos ar draugiem. Bet ko darīt pēc divām nedēļām? Drīz vien sākās strīdi ar sievu, un tā es pavadīju gadu. Paldies manam pirmajam trenerim Jurijam Andrejevam. Viņš zvanīja un prasīja, ko daru. Teicu, ka neko. Tad viņš pateica, lai nāku uz viņa vadītajiem treneru kursiem.”
Jau drīz Pahars pievienojās leģendārās “Skonto” komandas treneru kolektīvam, bet tad kļuva par vienības galveno treneri. Viņš tagad atzīst, ka tobrīd vēl nebija gatavs šim amatam un galvā joprojām domājis kā futbolists nevis treneris. Vēl pēc aptuveni diviem gadiem Pahars jau tika apstiprināts arī par Latvijas valstsvienības galveno treneri.
“Cilvēki teica, ka neesmu gatavs, varbūt nevajag, bet kā gan iespējams atteikties no šāda piedāvājuma? Jānis Mežeckis, Guntis Indriksons, Starkovs nāca pie manis un teica: “Marian, mēs tev ticam, aiziet! Ja kas, palīdzēsim.” Ja es teiktu, ka nē, citreiz, iespējams, tas laiks nekad nepienāktu. Varbūt nebiju pilnībā gatavs, bet ticēju savam raksturam un man apkārt bija laba komanda. Manuprāt, izdevās diezgan labs nogrieznis,” atzīst speciālists, kura vadībā valstsvienība 33 spēlēs guva septiņas uzvaras, 11 reizes cīnījās neizšķirti un piedzīvoja 15 zaudējumus.
Drīz pēc tam, kad Pahars sapratis, ka Latvijas izlasei vairs neko nevar sniegt, viņš no amata atkāpās un šobrīd saka, ka lēmumu nenožēlo. Uzņemties atbildību un atkāpties Latvijas sportā nav ierasts, ko šosezon demonstrē “Liepājas” galvenais treneris Tamazs Pertija, pavēstot, ka amatu nekādā gadījumā nepametīs, jo pats gribot izlabot situāciju, kurā viņa klubs nokļuvis. “Arī pasaulē tas pārāk bieži nenotiek, jo visiem ir lieli kontrakti, naudīga dzīve. Visi ir atkarīgi no naudas. Nezinu, kādi Pertijam dzīvē ir apstākļi, varbūt tas viņam ir dzīvības un nāves jautājums, bet varbūt valda īpašas attiecības ar klubu.”
Tieši pirms 20 gadiem – 2004. gada 24. jūnijā pret Nīderlandi Pahars nospēlēja savu ilgāku spēles laiku čempionātā. Nākot uz maiņu Māra Verpakovska vietā 62. minūtē, bezcerīgi zaudētajā spēlē ar 0-3. Iepriekšējos mačos Pahars laukumā devās 81. (nomainīja Verpakovski) un 67. minūtē (nomainīja Anderju Prohorenkovu).
Pilnu interviju ar Marianu Paharu, kurā apspriesta arī viņa karjera, 42 iesistie vārti Anglijas Premjerlīgā, jautājums vai Latvijas izlases galvenā trenera līgumā vajag iekļaut atlaišanas kompensāciju, ko viņš pats, atkāpjoties no amata, nesaņēma, un daudzas citas tēmas lasiet “Sporta Avīzes” jūnija numurā, kas pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās.
