Latvijas sieviešu hokeja izlasē spēlē trīs dāmas no vienas ģimenes. Uzzini, kas viņas ir!
31. martā Rīgā, "Volvo" hallē, sācies Pasaules hokeja čempionāts sievietēm pirmās divīzijas B grupā. Šogad, vērojot dāmas uz ledus, nevar nepamanīt kolorītu ģimeni – vecākā izlases spēlētāja Aija Balode spēlē kopā ar divām meitām. Visa ģimene hokejā, kas turklāt spēlē izlasē, ir unikāls notikums ne vien Latvijas, bet arī pasaules līmenī.
Katra pilda savu lomu, kas mijiedarbību padara vēl interesantāku: Kristiāna ir vārtsardze, Agnese – uzbrucēja, kamēr pati Aija spēlē aizsardzībā. Hokejisti mēdz teikt, ka komanda ir viņu hokeja ģimene. Par to, kā tas ir, kad hokeja ģimene ir arī īstā ģimene, stāsta visas trīs.
Hokejiste – četru bērnu mamma
“Nu gan pajautājāt,” smejas Aija, kad pavaicāju, kā viņu pieteikt šajā rakstā. Pēc pārdomu brīža tomēr saka – četru bērnu mamma. Aija ir vecākā Latvijas sieviešu izlases spēlētāja, un uz ledus stāv kopā ar savām meitām Kristiānu un Agnesi Apsītēm. “Sieviešu hokejā esmu kopš brīža, kad tas ienācis Latvijā. Pirms tam biju daiļslidotāja, un jāsaka, ka nekādas intereses par hokeju nebija. Daiļslidošanā biju aizslidojusies arī līdz izlases kandidātiem, bet, laikiem mainoties, sapratu, ka jāmeklē jauni apvāršņi. Pamēģināju hokeju – uzreiz iepatikās. Pavisam citas emocijas! Citādākas. Daiļslidošana ir individuāls sporta veids, hokejs ir komandā. Te nav jācīnās vienam, komandas biedri atbalsta un palīdz,” stāsta Aija. Tagad viņa pati trenē jaunāko paaudzi visilgāk pastāvošajā Latvijas sieviešu hokeja klubā “Laima”.
Ar ripu pa pasauli no mazotnes
Kristiānai ir 23 gadi, Agnesei – 25. To, ka viņas ir māsas, nolasīt viegli – viena otrai daudz piekrīt. Vismaz par hokeju. Kristiāna šī gada čempionātā jau kļuva par varoni, jo no itālietēm atvairīja 42 no 44 metieniem. Gandrīz 100%! Abas uz slidām uzkāpa 3 gadu vecumā. Paralēli nodarbojās ar peldēšanu, bet hokejs bija sirdij tuvāks. Desmit gados Kristiāna iestājās vārtos, bet Agnese – sāka spēlēt uzbrukumā. “Bija sapnis – spēlēt ASV augstskolas komandā. Piepildīts! Pēc tam sanācis dzīvot un spēlēt vairākas pasaules valstīs,” stāsta jaunās sievietes. Šobrīd abas spēlē Zalcburgas “Eagles” – Austrijā. Taujātas, kā izdodas apvienot profesionālo sportu un sociālo dzīvi, saka – sports sociālo dzīvi un draudzības neatceļ. Tieši otrādi – viss veidojas ar un ap hokeju! Turklāt, visnotaļ intensīvi, jo pēc plašas pieredzes apmaiņas Agnesei un Kristiānai ir daudz draugu visā pasaulē. “Ja vajag pie kāda aizbraukt, vienmēr var sarunāt,” priecājas viņas.
Viena spēle – visas emocijas
Pastāv uzskats, ka sievietes ir jutīgākas par vīriešiem. Arī sieviešu hokeja līdzjutēji saka, ka spēles ir daudz interesantākas, jo uz ledus vairāk krāšņu emociju. “Un tieši tāpēc hokejs piemērots sievietēm. Spēles laikā tu esi gan dusmīgs, gan priecīgs. Vietām bezcerīgs, bet proti zibenīgi saņemies. Ejam cauri ļoti spilgtai emociju gammai, tai pašā laikā labi spējot sevi savākt, lai neizietu no rāmjiem. Adrenalīna ir daudz,” stāsta hokeja ģimene. Šobrīd visiem ir aizņemts režīms – gatavojoties čempionātam, jātrenējas gan klubā, gan individuāli. Ik pa pusotram mēnesim jāpiedalās arī nometnēs. Zīmīgi, ka, trenējoties hokejā, obligāti ir tā saucamie sausie treniņi – ārpus ledus. Lai sasniegtu vēl labākus rezultātus, jāceļ sava fiziskā sagatavotība, darbojoties sporta zālē. Ar ģimeni to darīt esot vēl interesantāk, jo atbalsta viens otru ne vien kā komanda, bet arī kā tuvinieki. Dažreiz gan sanāk sastrīdēties, jo pēc spēles pa ceļam uz mājām pārrunā savu sniegumu, bet katrai ir sava vīzija un izpratne, kā bija jābūt. Tomēr ieguvumu, protams, ir krietni vairāk. Aija atzīst, ka bija arī apzināti jāatmet mātes loma uz ledus, jo meitas pašas ir profesionāles, kam nevajag pamācības.
Bērnos – ieklausīties, vecākiem – nebaidīties
Mazas meitenes un hokeja treniņi? Kāpēc gan nē! Aija Balode uzskata – bērnos vajag ieklausīties, bet vecākiem – nebaidīties. “Nāciet apskatīties, kā tie treniņi notiek! Ja meita vēlas trenēties hokejā, nedrīkst teikt, ka tas nav meiteņu sporta veids. Nav jau tas mūžīgais stāsts par zilām acīm un beigtiem zobiem,” norāda viņa. “Patiesībā, sieviešu hokejā traumas gūt ir daudz sarežģītāk, jo mums ir citādāks ekipējums. Priecājos arī, ka starp manu un meitu paaudzi ir milzu atšķirība izpratnē par to, kas ir vai nav jādara sievietei. Kad meitas bija mazas, un trenējās kopā ar puišiem, viņu vietu uz ledus dažreiz apšaubīja ne vien komandas biedri, bet arī treneri.
Mūsdienās ar sievieti uz ledus nevienu nepārsteigsi – un tas ir labi. Jāatceras arī tas, ka profesionālais sports vienmēr ir vairāk nekā tikai sports. Hokejs ieaudzina rakstura kvalitātes: komandas darbu, sadarbību, spēju sastrādāties ar citiem pat lielas krīzes situācijās. Veidojas disciplīna: atnākot uz treniņu, būs jādara tas, ko liek, nevis ko gribās. Un jādara līdz galam.”
Vietējam sportam jāskan tālāk
“Skatos Latvijas televīziju, piemēram, Panorāmu. Viss, ko dzirdu, lielākoties ir augstais sports. Ārzemēs. Aicinu – runāsim vairāk par mums, vietējiem, latviešiem! Vēlētos dzirdēt plašsaziņas līdzekļos vairāk par to, kas notiek tepat, vismaz vienās ziņās, vismaz reizi dienā. Kā mūsējie spēlē. Un ne tikai hokeju – visus sporta veidus. Vietējie uzņēmumi, savukārt, varētu vairāk atbalstīt Latvijas sportu. Vietējam sportam jāskan tālāk! Bet es… man jau 49, bet, kamēr vien veselība ļaus, stāvēšu uz ledus. Dzīvoju un daru, kas man patīk,” noslēdz Aija.
