Tā tam nebija jānotiek! Lielākie skandāli futbola Pasaules kausu vēsturē

Pirmo reizi pasaules čempioni futbolā tika noskaidroti 1930. gadā Urugvajā, kad turnīrā piedalījās tikai 13 valstu izlases (vien četras no Eiropas) un vienīgo reizi nebija kvalifikācijas spēļu. Finālā Montevideo "Estadio Centenario" tikās Urugvajas un Argentīnas izlases. No Argentīnas ziemeļu daļas – no Laplatas zemienes – uz kaimiņvalsti ar saukļiem "Victoria o muerte" (Uzvara vai nāve) devās apmēram 10–15 tūkstoši cilvēku, daudzi atpeldēja no Buenosairesas uz Montevideo, kas radīja haosu un gandrīz vai paniku Montevideo ostā. Sešas stundas pirms finālspēles sākuma stadionā jau bija 93 tūkstoši skatītāju (oficiālā versija – 68 346). Apsardze pirms ieejas stadionā argentīniešiem esot atņēmusi 1600 pistoļu un revolveru (argentīnieši apgalvo, kas tas izdarīts jau uz robežas), taču tik un tā pēc pirmajiem gūtajiem vārtiem – urugvajietis Pablo Dorado jau 12. minūtē – tribīnēs varēja dzirdēt šāvienus. Urugvaja uzvarēja ar 4:2, un nākamā diena valstī tika pasludināta par svētku dienu.

Katrā no pasaules čempionātu jeb futbola Pasaules kausa izcīņas finālturnīriem bija savi varoņi un neveiksminieki, bija jaunu futbola zvaigžņu atklājumi un pārsteigumi, bija skandāli un traģiski notikumi, kuri varbūt pat palikuši atmiņā labāk nekā daudzi notikumi futbola laukumos. Atcerēsimies tikai dažus no tiem.

Brazīlijas traģēdija

1950. gads

Tas bija pirmais pasaules čempionāts pēc Otrā pasaules kara, un tajā pirmo reizi piedalījās Anglijas izlase. Iepriekš angļi ignorēja uzaicinājumus (viņus aicināja arī tad, kad viņi vēl nebija FIFA sastāvā), jo uzskatīja, ka viņi tik un tā ir spēcīgāki par visiem. No britu izlasēm ceļazīmes uz Brazīliju ieguva Anglija un Skotija. Finālturnīrs notika Brazīlijā, un Riodežaneiro tika uzcelts lielākais stadions pasaulē, slavenais "Maracana" – tribīnēs bija vietas 200 000 skatītājiem.

Titulu un medaļas izspēlēja četras labākās komandas, izslēgšanas spēļu nebija, taču Brazīlijas un Urugvajas izlašu spēle bija praktiski fināls. Brazīlijai "Zelta dievietes" iegūšanai būtu pieticis arī ar neizšķirtu. Brazīlieši sāka svinēt uzvaru jau spēles dienas rītā (kā nekā gadu iepriekš Dienvidamerikas čempionātā brazīlieši Urugvaju pieveica ar 5:1), Rio ielās kopš rīta notika kaut kas līdzīgs karnevālam, Brazīlijas futbola konfederācija lika izgatavot 22 zelta medaļas ar iegravētiem spēlētāju vārdiem, tika uzrakstīta čempionu dziesma Brasil os Vencedores (Brazīlija Uzvarētāja), savukārt FIFA prezidents Žils Rimē bija sagatavojis apsveikuma runu portugāļu valodā. Visi gatavojās svinēt Brazīlijas uzvaru. Arī paši futbolisti. Tie, kuri brīdināja par Urugvajas izlases spēku, tika uzskatīti gandrīz vai par ienaidniekiem. Urugvajas izlases kapteinis Odulio Varela palūdza savas valsts konsulam 20 laikraksta "O Mundo" numurus, kur pirmajā lappusē bija Brazīlijas izlases foto ar parakstu “Tie ir pasaules čempioni”. Viņš izdalīja laikrakstus spēlētājiem, teikdams: “Piedodiet, senjori, bet jūs jau esat zaudējuši...”

Urugvaja uzvarēja ar 2:1. Brazīlijā šo dienu sauc par "Marakanaco" jeb Marakanas agoniju. Todien valstī esot notikušas vairākas pašnāvības...

Anglijas pazemojums

1950. gads

Anglijas izlase uz savu pirmo pasaules čempionātu ieradās ar Stenliju Metjūzu, Billiju Raitu, Stenu Mortensenu, Džonu Astonu vecāko, Lori Skotu, Tomu Finniju un citiem labākajiem tā laika futbolistiem priekšgalā. Tā bija pēckara laika spēcīgākā Anglijas izlase. ASV izlasē savukārt nebija neviena profesionāla futbolista. Kādā angļu laikrakstā neilgi pirms čempionāta bija rakstīts, ka “futbolu neprot spēlēt tikai eskimosi un ziemeļamerikāņi”. ASV izlases treneris Bils Džefrijs pirms spēles izteicās: “Mēs jūtamies kā aitas, kuras ved uz kaušaunu.”

Taču “aitas” uzvarēja ar 1:0. Angļiem bija neskaitāmas iespējas gūt vārtus, bumba ne reizi vien trāpīja pa vārtu stabiem, daudzas reizes amerikāņus glāba vārtsargs, bijušais karalauka ārsts Frenks Borgijs, bet vienīgos vārtus pretuzbrukumā guva trauku mazgātājs no Ņujorkas Džo Gatjenss. Vairāki angļu laikraksti pasteidzās ziņot par rezultātu 10:1, jo uzskatīja, ka telegrāfisti pieļāvuši kļūdu un tāpēc “pazudis” vieninieks pirms nulles. Tie laikraksti, kas nodrukāja pareizo rezultātu, iznāca ar melnām lappušu malām – kā bēru sludinājumos...

“Bernes brīnums”...  ar dopingu?

1954. gads

Finālā "Wankdorf" stadionā Bernē tikās Ungārija un VFR. Ungārijas izlase pirms tam nebija zaudējusi 32 spēlēs pēc kārtas, tā ar 6:3 Londonā (vecajā Vemblijā) un ar 7:1 Budapeštā bija sagrāvusi Anglijas izlasi, un neviens nešaubījās, ka ungāri ar Puškāšu, Kočišu, Hidegkuti, Ciboru, Božiku un Grošiču priekšgalā kļūs par čempioniem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka apakšgrupā ungāri bija sagrāvuši Vāciju ar 8:3. Finālā Ungārija jau pēc astoņām minūtēm bija vadībā ar 2:0, taču galarezultātā ar 3:2 uzvarēja Vācija.

Kā tas varēja notikt? Iespējams, ka ungāri kļuva paviršāki. Lija lietus, laukums bija slidens, bet Vācijas izlase pirms fināla bija saņēmusi jaunus "Adidas" bučus ar “korķiem”, un šādos laika apstākļos tā bija priekšrocība. Spēles beigās bija divas strīdīgas situācijas, kad angļu tiesnesis Viljams Langs neieskaitīja ungāru gūtos vārtus, turklāt lieliski spēlēja VFR izlases vārtsargs Tureks.

Taču pusgadsimtu vēlāk atklājās vēl kāda interesanta detaļa. Bijušais "Wankdorf" stadiona apsargs Valters Brennimans atzinās, ka pēc spēles viņš VFR izlases ģērbtuvē atradis daudz šļirču un tukšu ampulu. Vai dopings? Vācijas izlases ārsts Francs Logens atzina, ka injekcijas tiešām veiktas, taču tas bijis C vitamīns. Aizdomas par “kaut kā lietošanu” radās jau 1954. gadā, kad astoņi vācu futbolisti gandrīz vienā laikā – apmēram trīs mēnešus pēc finālspēles – saslima ar dzelteno kaiti jeb botkinu, bet divi futbolisti vēlāk nomira ar aknu cirozi. Iespējams, ka injekciju veikšanas laikā kāds jau bija vieglā formā slims. Vai tas bija tikai C vitamīns – iepriekš vācieši bija veikuši testus ar žurkām un pārliecinājās, ka tas patiešām paaugstina darbaspējas? Bet varbūt, piemēram, amfetamīns, ko špricēja vācu karavīriem Otrā pasaules kara laikā? Atbildi nezina neviens. Ungāri toties par īstajiem 1954. gada pasaules čempioniem uzskata savu izlasi.

Bija vai nebija vārti?

1966. gads

Finālā "Wembley" stadionā Londonā tikās Anglijas un Vācijas izlases. Vācieši pamatlaika pēdējā minūtē panāca neizšķirtu – 2:2. Papildlaikā bumba pēc Džefrija Hērsta spēcīga sitiena trāpīja pa vārtu pārliktņa apakšējo daļu un atsitās pret zemi. Aiz vārtu līnijas vai pirms? Angļi jau sāka līksmot, taču galvenais tiesnesis šveicietis Gotfrīds Dīnsts devās pie sava asistenta Tofika Bahramova. Tas piekrītoši pamāja ar galvu – vārti bija. Vācieši turpināja protestēt, taču spēle atsākās, un papildlaika pēdējā minūtē Hērsts guva ceturtos vārtus, kļūdams par pirmo un joprojām vienīgo spēlētāju, kurš pasaules čempionāta finālā guvis trīs vārtus.

Vai vārti patiešām bija? Strīdi par to nav rimušies vēl šobaltdien. Pats Bahramovs vēlāk esot teicis, ka “ko es tur vispār varēju redzēt”, un tā visdrīzāk arī bija taisnība, jo pat daudzajos palēninātajos TV atkārtojumos skaidri nevar redzēt, vai bumba bija pilnībā šķērsojusi vārtu līniju. Bahramovs ar šo epizodi kļuva slavens (viņš bija labs tiesnesis un tiesāja pirmo UEFA kausa izcīņas finālu 1972. gadā); dzimtajā Baku pilsētā (Azerbaidžānas galvaspilsēta) viņam pretī Republikas stadionam 2004. gadā tika uzstādīts piemineklis, kuru atklāja pirms Azerbaidžānas un Anglijas izlašu spēles. Angļu līdzjutēji, kad nokļūst Baku, pie Bahramova pieminekļa vienmēr noliek ziedus. Vācieši? Nekad!

Nopirktā spēle

1978. gads

Grupu turnīra otrajā posmā (izslēgšanas spēļu toreiz nebija) mājiniekiem argentīniešiem pēdējā spēlē vajadzēja uzvarēt Peru izlasi ar sešu vārtu starpību, un tikai tad viņi iekļūtu finālā – Argentīnai un Brazīlijai tad būtu pa pieciem punktiem, bet argentīniešiem būtu labāka gūto un zaudēto vārtu starpība. Argentīna uzvarēja ar 6:0, bet vēlāk finālā ar 3:1 papildlaikā pieveica Nīderlandi.

Savukārt Peru izlase līdz tam bija zaudējusi tikai sešus vārtus piecās spēlēs, bet tagad pēkšņi – seši vārti vienā spēlē... Jau tad spēles gala iznākums likās aizdomīgs, daudzi arī atcerējās, ka Peru izlases vārtsargs Ramons Kiroga ir dzimis Argentīnā, taču ne jau viņa virzienā lidoja visi pārmetumu akmeņi. Prese rakstīja, ka spēle bijusi nopirkta. Britu rakstnieks Deivids Jallops savā grāmatā raksta, ka lēmumu par Peru spēlētāju uzpirkšanu pieņēmis militārās huntas vadītājs ģenerālis Horhe Videla un tā notikusi ar Peru militāristu starpniecību. Kukulis bijis 50 miljoni ASV dolāru un 35 tūkstoši tonnu graudu. Nauda tika pārskaitīta uz Peru militāristu kontiem. Tiek minēti arī trīs Peru futbolisti, kuri vēlāk anonīmi atzinās par 20 tūkstošu ASV dolāru saņemšanu. Ko FIFA? Aizdomīgās spēles izmeklēšana pat netika uzsākta, toties Jallopa grāmata tika aizliegta Šveicē, kur atrodas FIFA mītne...  

Neizšķirts, kas mainīja reglamentu

1982. gads

Hihonā tikās VFR un Austrijas izlases. Vācieši apakšgrupas pirmajā spēlē pārsteidzoši ar 1:2 zaudēja Alžīrijai, kura pirmo reizi piedalījās finālturnīrā. Alžīrieši ar 3:2 uzvarēja arī Čīli, un pirms kaimiņvalstu spēles Hihonā situācija bija tāda, ka tikai VFR uzvara ar 1:0 ļautu gan VFR, gan Austrijas izlasei iekļūt grupu turnīra otrajā kārtā.

Jau 10. minūtē Horsts Hrubešs guva vārtus un... futbols beidzās. Komandas, protams, turpināja spēlēt, taču tā bija sliktākā izrāde futbola vēsturē. Skatītāji svilpa un kliedza, meta laukumā banānu mizas un citas drazas, bet alžīrieši nikni un bezpalīdzīgi noraudzījās šajā “futbola teātrī”. Tieši šīs spēles dēļ tika pieņemts lēmums mainīt reglamentu – kopš tā laika finālturnīros pēdējās kārtas spēles apakšgrupās notiek vienā dienā un vienā laikā.

"Dieva roka"

1986. gads

Kurš gan nezina, kas ir “Dieva roka”... Djego Maradonas roka ceturtdaļfināla spēlē "Azteca" stadionā Mehiko starp Angliju un Argentīnu. 51. minūtē Maradona augstā lēcienā apsteidza angļu vārtsargu Pīteru Šiltonu un... ar roku guva vārtus. Tiesnesis no Tunisijas Ali ben Nasers nesaskatīja, kā tika gūti vārti, un tos kļūdaini ieskaitīja. Kamēr angļi protestēja, tikmēr Maradona devās pie savas komandas un līksmoja – nav taču šaubu, ka bija vārti... VAR sistēma tolaik vēl nepastāvēja pat pārdrošākajos sapņos. Argentīna uzvarēja ar 2:1, otros vārtus arī guva Maradona, un tie nu gan ir vieni no izcilākajiem vārtiem pasaules čempionātu vēsturē.

Pēc spēles Maradona teica, ka “tā bija Dieva roka un Djego galva”, bet pēc 16 gadiem autobiogrāfijā rakstīja, ka “tā bija Djego roka, kas izkrāpa uzvaru angļiem”. Un viņš negrasoties atvainoties angļiem, jo tā esot bijusi atriebība par Folklenda salām (1833. gadā salas okupēja Lielbritānija, 1982. gadā Argentīna ar karaspēka palīdzību centās salas atgūt, bet tomēr karā zaudēja).

Sešas lodes Eskobaram

1994. gads

Kolumbijas futbola izlases kapteiņa Andresa Eskobara māsa Marija spēli ar ASV izlasi skatījās savā dzīvoklī Medelinā. Viņas deviņus gadus vecais dēls teica: “Māmiņ, viņi nogalinās Andresu.” Eskobars, mēģinādams kritienā pārtvert bumbu, bija to nejauši ieraidījis savos vārtos, un Kolumbija beigās zaudēja ar 1:2. Marija atbildēja: “Nē, dārgais, cilvēkus nenogalina par kļūdām. Kolumbijā visi mīl Andresu.”

Marija kļūdījās. Naktī no 2. uz 3. jūliju autostāvvietā pie naktskluba "El Indio" Andress Eskobars tika nogalināts ar sešiem šāvieniem. Kolumbijai bija spēcīga komanda, 26 spēlēs pirms pasaules čempionāta kolumbieši zaudēja tikai divreiz, kvalifikācijas turnīra pēdējā spēlē viņi Buenosairesā ar 5:0 sagrāva Argentīnu, un pats Pele dēvēja Kolumbijas izlasi par vienu no favorītēm. Asprilja, Valderama, Rinkons, Erera... Šos vārdus zināja ne tikai Kolumbijā. Futbolisti kļuva par populāriem un pazīstamiem cilvēkiem, labākie piesaistīja slaveno Eiropas futbola klubu uzmanību, futbols Kolumbijā kļuva par gandrīz vai vienīgo tautas izpriecu un lepnumu.

Taču vienlaikus futbols Kolumbijā plauka ne bez narkomafijas piedalīšanās, kas ieguldīja komandās lielu naudu. Izlases izgāšanās radīja milzīgus zaudējumus valsts “ēnu vadītājiem” – narkotiku tirgoņi zaudēja dolāru miljonus totalizatoros, viņi neguva cerēto peļņu no aģentiem, jo arī šajā biznesā jau bija iefiltrējušie diezgan dziļi. Jau pēc zaudējuma pirmajā spēlē Rumānijai (1:3) treneris Fransisko Maturana ar asarām acīs paziņoja, ka viņam likts izsvītrot no sastāva pussargu Gomesu, jo citādi visus nogalinās. Uzvara pēdējā spēlē pār Šveici vairs neko nedeva.

Futbolistiem ieteica nesteigties atgriezties mājās – lai viss nedaudz nomierinās... Eskobars negribēja slēpties no līdzjutējiem. Viņš uzrunāja tos Bogotas laikrakstā "El Tiempo", teica, ka “dzīve ar to nebeidzas”, ka “mums jāiet uz priekšu”. Pirms finālturnīra Andress bija vienojies par pāriešanu uz "AC Milan". Naktsklubā pie viņa pienāca daži saērcināti cilvēki un “apsveica” ar gūtajiem vārtiem, Adresa skaidrojumus neviens neklausījās, un viņš saprata, ka labāk būs doties prom. Niknie puiši viņam sekoja. Tiklīdz Eskobars iekāpa mašīnā, atskanēja šāvieni... Liecinieki redzēja šāvēju auto, izmeklētājus tas noveda pie brāļiem Galloniem, kuri bija Medelinas karteli pametuši narkotiku tirgoņi. Par vainīgo tika “nozīmēts” brāļu apsargs (runāja, ka brāļiem tas izmaksājis trīs miljonus ASV dolāru), kuram piesprieda 43 gadus cietumā. Cietumā viņš nenosēdēja pat trešdaļu šī laika...

Daudzi uzskata, ka Andresa Eskobara nogalināšana nebūtu notikusi, ja 1993. gada 2. decembrī uz vienas no Medelinas māju jumtiem nebūtu nošauts galvenais narkobarons Pablo Eskobars – galvenais boss bija beigts, katrs tagad pats sevi uzskatīja par bosu, sākās visatļautība un haoss.

Atkal Maradona...

1994. gads

Šoreiz – bez Dieva rokas. Šoreiz – ar dopingu. Pēc Argentīnas izlases uzvaras pār Nigēriju (2:1) Djego asinīs tika konstatēts efedrīns. Dopinga komisijas pārstāvji pievērsa uzmanību tam, kādas bija Maradonas grimases, sejas izteiksme un acis pēc gūtiem vārtiem iepriekšējā spēlē ar Grieķiju (4:0). Masu mediji to nosauca par “necilvēcīgām grimasēm”. Par Djego aizraušanos ar “pulverīšiem” runāja jau kādu laiku, narkotikas viņa organismā netika atrastas, bet aizliegts preparāts gan. Tās praktiski bija viņa futbolista karjeras beigas. 

Kas notika ar Ronaldo?

1998. gads

"Stade de France" arēna Sendenī. Fināls. Francija – Brazīlija. Iepriekš izsludinātajā Brazīlijas izlases sākumsastāvā nav Ronaldo! 72 minūtes pirms spēles sākuma viņa vārds tomēr parādās. Runāja, ka naktī Ronaldo bijusi epilepsijas lēkme un viņš pat uz īsu laiku nogādāts slimnīcā; runāja, ka Ronaldo pārcietis krampjus stundu pirms spēles, bet lūdzis treneri Mario Zagalo tomēr ļaut viņam spēlēt. Bija arī runas par nervu sabrukumu, par neveiksmīgu injekciju un vēl dažādas sazvērestības teorijas.

Kā bija patiesībā? Ronaldo bija izšķīries no savas draudzenes un finālspēles dienā gulšņāja, mēģinot skatīties Pirmo formulu. Tad sāka iesnausties, līdz pēkšņi viņu pārņēma stiprs drudzis. Robertu Karlušs, kurš dzīvoja vienā numurā ar Ronaldo, skrēja pēc palīdzības. Ar pulsu 18 sitieni minūtē Ronaldo steidzami nogādāja slimnīcā, kur ārsti konstatēja epilepsijas lēkmi. Tika ievadīti nepieciešamie preparāti, un pēc dažām stundām Ronaldo atgriezās viesnīcā. Itāļu kardiologs Bruno Čaru uzskata, ka ārsti toreiz kļūdījās un patiesībā tie bijuši sirdsdarbības traucējumi, tādēļ ievadītais preparāts Ronaldo varēja pat nogalināt.

No slimnīcas tika atvesti izmeklēšanas rezultāti, kas liecināja, ka jauna epilepsijas lēkme nedraud un ar sirdi arī viss ir labi. Ronaldo zināja, ka nav iekļauts sastāvā, un devās pie treneriem skaidroties. Viņš izgāja laukumā un nospēlēja visas 90 minūtes, taču tas nebija gluži tas Ronaldo, kurš iepriekšējās spēlēs bija guvis četrus vārtus un izdarījis trīs rezultatīvas piespēles.

Itālijas un Spānijas “nogalināšana”

2002. gads

Togad notika lielākie ar tiesāšanu saistītie skandāli finālturnīros. Ne bez tiesnešu palīdzības Dienvidkorejas izlase tika “aizvilkta” līdz pusfinālam. Astotdaļfinālā korejieši tikās ar Itāliju. Tiesnesis no Ekvadoras Bairons Moreno vispirms nozīmēja uz itāļu vārtiem apšaubāmu 11 m soda sitienu, tad neieskaitīja itāļu gūtos vārtus papildlaikā, kas būtu uzvaras vārti – tika fiksēta aizmugure. Patiesībā tādas nebija. Tad viņš vēl parādīja otro dzelteno kartīti – par simulēšanu – Frančesko Toti, kurš paklupa korejiešu soda laukumā. Korejieši uzvarēja ar 2:1. Vēlāk Moreno iekūlās tiesāšanas skandālos arī dzimtenē, bet 2010. gadā viņu pieķēra Ņujorkas lidostā ar sešiem kilogramiem heroīna.

Ceturtdaļfinālā Dienvidkorejas izlase tikās ar Spāniju, un spēli tiesāja Džamals al Gandurs no Ēģiptes. Vispirms viņš neieskaitīja divus spāņu gūtos vārtus: kāds no spāņiem pēc stūra sitiena it kā esot pieturējis korejieti aiz krekla, bet tad Mendjetas vadītā bumba esot šķērsojusi laukuma robežas. Videoatkārtojumos neko tādu saskatīt nevarēja. Tiesneša asistenti no Ugandas un no Trinidadas un Tobāgo reizi pēc reizes fiksēja spāņiem aizmuguri... Skandāli bija pārāk skaļi un tiesnešu kļūdas pārāk acīm redzamas, lai FIFA izliktos neko neredzam, taču tiesnešu komitejas skaidrojums izraisīja vēl lielāku neizpratni – tiesnešiem esot liela slodze, viņiem spēles laikā esot jāpieņem vairāk nekā 70 lēmumu, un piecas vai sešas (?!) kļūdas spēlē viņu tiesāšanu tik un tā ļaujot uzskatīt par apmierinošu... 

Zidāns un Materaci

2006. gads

Finālspēles papildlaikā Francijas izlases kapteinis Zinedins Zidāns ar galvu iesita Itālijas izlases aizsargam Marko Materaci un tika noraidīts no laukuma. Rezultāts tobrīd bija 1:1. Pēcspēles 11 metru sitienu sērijā ar 5:3 uzvarēja Itālija. Zidānam tā bija pēdējā spēle viņa karjerā.

Kas notika starp Zidānu un Materaci? Zidāns gan savā autobiogrāfijā, gan daudzās intervijās niansēs neiedziļinās un tikai uzsver, ka nelepojas ar savu rīcību. Materaci toties stāsta, ka viņš visu spēli esot ik pa laikam pieturējis Zidānu aiz krekla, provocējis to, līdz francūzis teicis, ka, ja viņam tik ļoti vajag Zidāna kreklu, tad pēc spēles viņš to varēs dabūt. Materaci atbildējis, ka viņš labāk gribētu Zidāna māsu... Kā un ar kādiem vārdiem viņš to pateica – tā jau ir cita lieta, bet laikam jau diezgan sulīgi, ja reiz sekoja sitiens.

Kodējs Svaress

2014. gads

Grupu turnīra pēdējā spēlē Urugvaja tikās ar Itāliju. Likme bija augsta – Itālijai, lai izkļūtu no grupas, pietika ar neizšķirtu, bet Urugvajai vajadzēja uzvarēt. Spēles 79. minūtē urugvajiešu uzbrucējs Luiss Svaress iekoda plecā itāļu aizsargam Klaudio Kjelīni. Tiesnesis to nepamanīja, uz itāļu protestiem un Kjelīni rādīto kodiena vietu nereaģēja. Spēle turpinājās, un pēc divām minūtēm urugvajieši guva vārtus – viņi uzvarēja ar 1:0 un iekļuva astotdaļfinālā.

Vēlāk gan Svaress tika sodīts – viņu diskvalificēja uz deviņām izlases spēlēm, četrus mēnešus viņš nedrīkstēja vispār piedalīties nekādās futbola aktivitātēs (viņš tikko bija pārgājis uz "Barcelona"), un viņam lika samaksāt sodu 100 tūkstošu Šveices franku apmērā (apmēram 82 tūkstoši eiro). Tas bija jau trešais gadījums Suaresa karjerā, kad viņš kādam iekož. Suaress pats to skaidroja ar psiholoģiska rakstura problēmām; emocijas dusmu dēļ – uz sevi vai pretiniekiem – esot ņēmušas virsroku, un viņš vienkārši zaudējis kontroli pār sevi. Viņš pat sadarbojās ar psihologu un laikam jau sekmīgi, jo vēlāk Suaress vairs nevienam nav kodis.

Šis raksts un daudz kas cits intereants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.