“Černobiļas bērns” Oksana pēc uzvaras Pekinas paraolimpiskajās spēlēs: “Es jūtos egoiste, bezpalīdzīga un vainīga”

Oksana Mastersa Pekinas paraolimpiskajās spēlēs piedalās gan distanču slēpošanas, gan biatlona sacensībās un jau izcīnījusi divas godalgas – zelta un sudraba, bet pati nespēj priecāties par saviem panākumiem, jo viņas dzimtenē iebrukusi Krievijas armija.

“Ir bijis grūti atrast degsmi, motivāciju sacensties šajās paraolimpiskajās spēlēs, jo manās mājās Ukrainā ir nebeidzama karadarbība. Es jūtos egoiste, bezpalīdzīga un vainīga, ka atrodos šeit,” sava “Instagram” kontā vēsta viena no lielākajām ASV cerībām Pekinas paraolimpiskajās spēlēs.

Okasana paraolimpiskajā saimē debitēja 2012. gadā Londonas spēlēs, kad tika pie medaļas paraairēšanā. 2021. gadā Tokijā viņai divi zelti parariteņbraukšanā, bet ziemas spēlēs, sākot no 2014. gada Sočiem, iekrātas vēl 10 medaļas (četras zelta) slēpošanā un biatlonā.

“Es vienmēr esmu bijusi lepna par to, ka esmu ukrainiete, vienmēr ar lepnumu skatījusies uz Ukrainas karogu, bet tagad esmu tik lepna kā nekad! Mana mamma vienmēr teikusi, ka mana ukraiņu sirds ir pamatā manai izturība: tā padarījusi mani par cīnītāju.”

Pazīstamā parasportiste aicinājusi cilvēkus iesaistīties “No Child Forgotten” labdarības projektā, kas palīdz bērniem ar invaliditāti. “Kamēr ukraiņi cīņās par savām mājām un mieru, es vēlos, lai katrs starts un katrs finišs būtu kaut kas nozīmīgāks par sacensībām vai rezultātu. Es vēlos, lai neviens bērns netiktu aizmirsts. Es zinu, kā jūtas bērns ar invaliditāti Ukrainā, kuram praktiski nav pieejama nekāda medicīniskā palīdzība, bet tagad tur pat ir karš.

Ukrainas bērnunamā dzīvojusi badā

"Man ir labas un sliktas atmiņas. Es atceros saulespuķu laukus. Es nezinu, vai tas bija tāpēc, ka biju maziņa, bet man tās šķita milzīgas. Tur auga arī plūme, un, tā kā mēs nedabūjām daudz ēdiena, mēs zagām plūmes un savācām sēklas no saulespuķēm," par piedzīvoto bērnībā stāsta Oksana. Viņa uzskata, ka tas, ko citi stāsta par bērnunamiem Austrumeiropā, atbilst patiesībai: "Es ļoti tieši atceros asās sāpes, kas vēderā rodas no izsalkuma."

"Uzreiz pēc dzimšanas mani nodeva adopcijai. Es piedzimu ar sešiem kāju pirktiem, man trūka galveno svaru nesošo kaulu kājās, mani ceļgali peldēja - tos nekas neatbalstīja. Man konstatēja sindaktīliju (kopā saauguši roku pirksti), katrai rokai bija pieci pirksti, bez īkšķiem. Man nav labā bicepsa, man trūkst dažu orgānu. Man ir viena niere un uz zobiem nav emaljas. Kad atbraucu uz Ameriku, man pastāstīja, ka vienīgais, kas var ietekmēt emalju pirms dzimšanas, ir radiācija," atklāj Oksana.

Vēlāk ārsti ASV bijuši pārliecināti, ka pie meitenes sliktā veselības stāvokļa vainojama Černobiļas atomkatastrofa. Viņas bioloģiskā māte grūtniecības laikā nav dzīvojusi tālu no Pripjatas. Arī netālu no bāreņu nama bijusi spēkstacija. Kad radiācijas līmenis pieaudzis, policists pavēlējis bērniem aizvērt logus un durvis un nerādīties laukā.

Arī Oksana ir redzējusi HBO kulta seriālu "Černobiļa". "Ir skumji, ka katastrofa cilvēkiem atņēma tik daudz dzīvību un māju. Tā valsts daļa vairs nekad nebūs tāda kā agrāk," prāto sportiste. "Es negribētu teikt, ka esmu avārijas sekas, iznākums kaut kam briesmīgam. Ir jādomā par potenciālu un iespējām, piemēram, kļūt par sportistu, nevis dzīvot tikai problēmās."

Mamma uzrodas ASV

"Kad man bija 5 gadi, bērnunama direktore mani iesauca savā kabinetā un teica: "Mums tev ir jāparāda bilde - šī būs tava jaunā mamma." Ieraugot viņas seju, es ieraudzīju vissiltākās acis un vissiltāko smaidu," atceras Oksana.

Sieviete fotogrāfijā Oksanu nekad nebija satikusi, viņa bija redzējusi tikai meitenes bildes. Katru dienu mazā Oksana lūgusi direktorei, lai vēl un vēl parāda viņai "jaunās mammas" bildi.

Ja Oksana tika pieķerta blēņās, direktore viņu sodījusi, nerādot bildi. "Tu nevari skatīties uz bildi, jo tu esi slikta meitene! Viņa pie tevis nenāk, jo tu slikti uzvedies," teikusi bērnunama direktore. Oksana tam ticējusi, jo adopcijas process ildzis divus gadus. Tomēr meitene nekad nav atmetusi cerības.

"Viņa par mani cīnījās 2 gadus. Kad viņa pēc manis ieradās, viņa ieraudzīja patieso vidi, kurā es dzīvoju," atklāj Oksana. "Kad viņa gāja pa gaiteni, viņa tajā satika cilvēkus, kuri slidinājās pa sasalušo grīdu, jo radiatori bija aizsaluši."

7 gadu vecumā Oksana beidzot tika adoptēta un devās ceļā uz savām jaunajām mājām ASV. Par viņas jauno mammu kļuva Bufalo Universitātes profesore. Sieviete zināja, ka meitenei ir nopietnas veselības problēmas, turklāt, iespējams, nāksies amputēt kreiso kāju.

"Es pat nezināju, ka esmu citāda, līdz nokļuvu Amerikā," stāsta talantīgā sportiste. "Tikai šeit es sapratu, ka tas, kā dzīvoju es, nebija normāli."

Amputē abas kājas

Ārsti ASV Oksanai konstatējuši nopietnas veselības problēmas, ko izraisījusi badošanās. 8 gadu vecumā viņa svērusi 16 kilogramus. Pirmos pāris gadus Amerikā viņa nēsājusi mazuļiem domātas drēbes.

"Tikai tagad, kad esmu vecāka, es saprotu to, cik grūti tas bija manai mammai," stāsta Oksana. "Toreiz adoptēt bērnu, esot vienai, bija gandrīz neiespējami. Viņai bija jāiziet vairāki psiholoģiskie pārbaudījumi, vairākkārt jāatbild uz jautājumiem, kāpēc viņa ir viena, kas viņai vainas, kur ir viņas vīrs. Tas parāda to, cik stipra viņa ir, un cik tīra ir viņas sirds. Jebkurš vecāks, kurš adoptējis bērnu, ir īsta dāvana, bet mana mamma adopcijas procesu pacēlusi jaunā līmenī."

9 gadu vecumā ārsti amputējuši Oksanas kreiso kāju, jo tā bijusi 15 centimetrus īsāka par labo kāju. "Tas bija smagi, bet vēl smagāk man bija 13 gadu vecumā, kad ārsti pateica, ka nespēj saglābt arī labo kāju," atklāj sieviete, kura zaudējusi abas kājas. Otras kājas amputācija ieilgusi, jo Oksana nav spējusi sagatavoties. Reiz jau kas tāds bija pieredzēts, un pārdzīvot visu otrreiz meitene nevēlējās. Tomēr sāpes labajā kājā kļuva neciešamas. "Es teicu - labi, bet atstājiet man ceļgalu," smago lēmumu atceras Oksana.

Ārsti sākotnēji piekrituši kāju amputēt zem ceļgala, tomēr neilgi pirms operācijas pārdomājuši. 13 gadus vecā meitene pēc operācijas bijusi izmisumā, jo piecelties no guļus stāvokļa bijis ļoti grūti. Viņa joprojām dusmojoties par ārstu rīcību. Vēlāk viņai tika veiktas arī vairākas plaukstu operācijas.

Sportistes karjeru uzsāk ar airēšanu

Lai uzlabotu savu veselības stāvokli, Oksana 2002.gadā pievērsās airēšanai. Pirmais cilvēks, kurš Oksanu sācis virzīt pretī profesionālajam sportam, bija Lūivilas airēšanas kluba direktors Rendijs Mills. "Man patīk sacensties, man riebjas zaudēt, un viņš to pamanīja," stāsta sportiste. Viss, kas viņai bija nepieciešams nokļūšanai augstākā līmenī, bija profesionāļa palīdzība.

Izpētot informāciju par 2008.gada paralimpiskajām spēlēm, Oksana sapratusi, ka tieši to viņa vēlas - pārstāvēt ASV tik augstā līmenī. Pēc Londonas paralimpiskajām spēlēm 2012.gadā Oksana nolēmusi pilnībā veltīt sevi sportam.

"Bērnībā, kā jaunai meitenei, man bija ļoti zems pašvērtējums. Es negribu, lai nākamo paaudžu bērni uzaug bez iedvesmojošām personām līdzās. Manos laikos teju katram bērnam pie sienas bija Maikla Džordana plakāts. Kapēc gan tā vietā nevarētu būt kāds, kurš piedzimis ar invaliditāti?" jautā sportiste.

Sieviete tic, ka "redzēt nozīmē ticēt", tāpēc priecājas, ka paralimpiskais sports kļūst arvien populārāks. "Jo biežāk sabiedrība redz šādus sportistus, jo "normālāk" tas kļūst," uzskata Oksana.

Ikdienu Oksana pavada kopā ar savu draugu Āronu Paiku, kurš arī ir paraolimpietis. "Ārons ir ļoti pacietīgs cilvēks. Es nezinu, kā kāds spēj sadzīvot ar manu haosu. Mēs sākām slēpot kopā un mudinām viens otru trenēties," stāsta viņa. Abos sportistos mājo sacensības gars, tāpēc nereti pat vienkārša Monopola spēle pārtop spraigā cīņā.