Pirms desmit gadiem ballītē Kārlis izkrita no 4.stāva loga, taču viņa dzīvi tas nesalauza - gluži otrādi
foto: Juris Rozenbergs
“Desmit gadi pagājuši, bet nevaru iztēloties, ka pēkšņi varētu sākt staigāt,” atklāti saka Kārlis Podnieks. “Es dzīvoju, izbaudu dzīvi, kāda tā ir tagad.”
Sporta zvaigznes

Pirms desmit gadiem ballītē Kārlis izkrita no 4.stāva loga, taču viņa dzīvi tas nesalauza - gluži otrādi

Dace Ezera

Kas Jauns Avīze

Tērvetniekam Kārlim Podniekam ir tikai 29 gadi, bet apmēram trešdaļu mūža viņš pavadījis ratiņkrēslā. Pirms desmit gadiem Kārlis draugu kompānijā ieradās Liepājā uz festivālu "Baltic Beach Party" un izkrita pa īrētā dzīvokļa logu ceturtajā stāvā, piezemējoties uz automašīnas...

Pirms desmit gadiem ballītē Kārlis izkrita no 4.st...

To, kam jaunais cilvēks gājis cauri, zina tikai viņš ar ģimeni un tuvākie draugi. Tagad Kārlis ir Vācijas basketbola komandas RSB Thuringia Bulls spēlētājs un Latvijas ratiņbasketbola izlases kapteinis, šogad izcīnījis Vācijas čempiona titulu, Vācijas kausu un pat Eiropas prestižāko ratiņbasketbola trofeju - Čempionu līgas kausu. Deviņus mēnešus gadā viņš pavada Vācijas pilsētā Erfurtē, bet vasaras Latvijā, ciemojoties pie ģimenes un satiekoties ar draugiem. 

Neko daudz nesapratu…

“Kad Liepājā izkritu pa istabas logu, salauzu muguru, skriemeļus, un bija pilna paralīze. Mani uzreiz aizveda uz Liepājas reģionālo slimnīcu, bet es neko no tā neatceros. Reanimācija, operācija... Kad pirmoreiz pamodos, neko daudz nesapratu – redzēju māsiņas, kuras teica, ka būs viss kārtībā, lai es neuztraucoties. Nākamreiz pamodos – vecāki jau stāvēja pie gultas,” atceras Kārlis. Pēc tam pamodies un sācis aptvert, ka kaut kas nav labi, dzīve laikam būs citāda. “Sapratu, ka tā ir mana paša vaina. Ja raudāšu – nepalīdzēs. Jāsaņemas un jādomā, kas būs tālāk,” saka puisis, neslēpjot, ka, pamostoties pēc operācijām, bijis dusmīgs uz sevi. “Alkohola reibumā sēdēju uz loga palodzes un izkritu. Vienkārši neveiksmīga situācija, un viss. Neko vairs nevar izmainīt – visādi dzīvē gadās.” 

Vaivaros mācījās dzīvot pa jaunam

Liepājas slimnīcā viņš nogulēja trīs nedēļas un pēc tam nonāca Vaivaru rehabilitācijas centrā, kur nodzīvoja divus mēnešus. “Tur mācīja, kā dzīvot un kļūt patstāvīgam. Kā mazam bērnam, kurš iemācījies rāpot un pēc tam priecājas, ka var nosēdēt.” Vaivaru personālu Kārlis atceras kā ļoti pretimnākošu, zinošu. Cilvēki, kuriem jau bija pieredze, nākuši palīgos, devuši padomus, kā labāk, kā vieglāk. “Vaivaros viss bija jauns, un es par tur sasniegto tikai priecājos. Pirmajā mēnesī gulēju, vispār neko nevarēju darīt. Mani gulošu transportēja uz zāli, tur fizioterapeits vingrināja kājas, un es pats mēģināju darboties ar rokām. Pēc mēneša sāka sēdināt. No sākuma bija grūti – nevarēju nosēdēt, reiba galva. Un tad es pirmoreiz iesēdos ratos – tas bija milzīgs prieks un gandarījums! Tajā brīdī emocijas bija neaprakstāmas,” stāsta enerģiskais puisis.

Runāt un palīdzēt citiem

foto: no privātā arhīva
Grūti treniņos, viegli spēles laukumā.
Grūti treniņos, viegli spēles laukumā.

Esot Latvijā, kad ir iespēja, Kārlis cenšas aizbraukt uz Vaivaru rehabilitācijas centru, lai pastrādātu. Ne tikai lai sagatavotos sezonai un atpūstos, bet arī lai satiktu līdzīgas nelaimes piedzīvojušos. “Pēdējos gadus uz Vaivariem braucu pēc slimnīcas vai  sagatavoties fiziski jaunajai sezonai, treniņi, jūra, svaigs gaiss. Vasara ir arī laiks, kad ir visvairāk traumu, negadījumu un jauni pacienti. Mēģinu iet aprunāties, dalīties pieredzē, parunāju par problēmu un saku, ka dzīve neapstājas, bet turpinās. Sākums gan ir ļoti grūts. Bet mēģinu pastāstīt lietas, kas varētu palīdzēt un noderēt, jo sākumā ir daudz jautājumu, par kuriem ir kauns runāt ar apkārtējiem. Kad tu redzi pretī sev tādu pašu, ir daudz vieglāk pajautāt, tad nu mēģinu padalīties ar savu pieredzi. Es esmu tam gājis cauri un zinu, ko tas nozīmē,” teic Kārlis.

Ar ratiņkrēslu modes skatē

Viens no Latvijā šogad veicamajiem darbiem Kārlim bija Latvijas Mākslas akadēmijas studentei palīdzēt parādīt ratiņnieku modi. Bijis ļoti koši – jādemonstrē bikses, krekli, vestes, pat ratus studente apšuvusi krāsaini. “Prieks, ka domā par cilvēkiem ar kustību traucējumiem, veido speciālas ratiņnieku bikses, somas – es to visu redzēju pirmoreiz,” ar sajūsmu stāsta tērvetnieks un atklāj, ka saņēmis vairākus piedāvājumus braukt pa modes skatēm kā modelis. “Kamēr ir brīvs laiks, tikmēr ar prieku.”

Atpūta starp sezonām

foto: no privātā arhīva
“Basketbols man sagādā prieku. Ikdienā esmu mierīgs, nosvērts, taču uz laukuma kļūstu agresīvs un varu izlādēties,” teic Kārlis.
“Basketbols man sagādā prieku. Ikdienā esmu mierīgs, nosvērts, taču uz laukuma kļūstu agresīvs un varu izlādēties,” teic Kārlis.

Dzīvoklis Kroņaucē, Tērvetē, kur Kārlis uzturas, atrodoties Latvijā, ir viņam speciāli pielāgots, ar pacēlāju uz otro stāvu.Kārlis ir jaunākais dēls ģimenē, vecākajam – Didzim – ir 33gadi. “Ģimenes, protams, pietrūkst. Tā kā ar mammu esam ārpus Latvijas, kad atbraucam dzimtenē, mēģinām satikties un pavadīt laiku kopā. Visi kopā esam vasarā, Ziemassvētos un Jaungadā, ja viss izdodas,” saka Kārlis. “Latvija vienmēr būs manas mājas, un es atgriezīšos, bet šobrīd deviņus mēnešus gadā pavadu Erfurtē, kur Vācijas ratiņnieku basketbola komandai ir nodrošināta dzīvošana.”

Sezona bijusi gara, fiziskus un morālus spēkus paņemoša, tāpēc gribas atpūsties. Arī ķermenim uz laiku jāpierod, ka nav vairs tās slodzes un nav jāiespringst visu laiku būt formā. Pirmās divas vai trīs nedēļas dzimtenē neesot darījis neko un atpūties. Sezonas laikā gan esot sakrājušās šādas tādas mikrotraumiņas, tāpēc bija nepieciešama atpūta, bet drīzumā jau sāksies ķermeņa gatavošana jaunajai sezonai.

Stiprākie Eiropā

foto: no privātā arhīva
Kārlis (pa labi) spēlē basketbolu Vācijas komandā RSB Thuringia Bulls, kas šogad izcīnīja valsts čempionu titulu.
Kārlis (pa labi) spēlē basketbolu Vācijas komandā RSB Thuringia Bulls, kas šogad izcīnīja valsts čempionu titulu.

“Vācijā esmu nospēlējis jau sesto sezonu ratiņnieku basketbolā. Sāku 2010. gada februārī Latvijā un tagad gandrīz desmit gadus esmu veicis smagu darbu. Prieks par šogad izcīnītajiem tituliem – esam stiprākā komanda Eiropā,” lepojas sportists.  Komandā ir deviņi puiši un viena meitene. “Pārstāvam sešas tautības – divi latvieši, divi amerikāņi, divi vācieši, nīderlandiešu meitene, irāņu puisis un baltkrievu puisis. Katru dienu trenējamies kā profesionāli sportisti – komandā un individuāli. Darbs atmaksājas – esam labākie,” smaida Kārlis.

Vācijā viņam ir nodrošināts viss nepieciešamais – noslēgts līgums, pēc kura pienākas darba samaksa un iekļauti visi dzīvošanas apstākļi. Arī braucienu izmaksas tiek segtas. “Esmu atradis savu nišu, kas man patīk. Sākumā jau bija – negribu, tas ir sāpīgi un grūti. Bet, ja tam tiek pāri, tad viss ir kārtībā. Dzīve ir ļoti skaista!”

Kārlis ir spēlējis arī Itālijā un Spānijā, apbraukāta lielākā daļa Eiropas. “Apceļota gan nosacīti, jo lielākoties redzam tikai sporta zāles. Taču parasti ir kādas brīvas dienas, kad var apskatīt pilsētu. Dzīvesstils man patīk Spānijā – tāds nesteidzīgs,” klāsta basketbolists.  Puisis uzskata, ka viņam ir paveicies, jo ir tik daudz draugu arī ārpus Latvijas visā pasaulē. Ceļojumu laikā esot ko apciemot. Īsti draugi gan esot daži, taču paziņu – daudz. 

Nes Latvijas vārdu pasaulē

“Esmu lepns, ka varu nest Latvijas vārdu pasaulē. Vienmēr ir gods uzvilkt Latvijas izlases formu un pārstāvēt savu valsti. Man ir bijuši piedāvājumi pārstāvēt Vācijas izlasi, bet to nespēju. Es tomēr esmu latvietis,” uzsver Kārlis. Ja nebūtu lauzis muguru, viņa dzīve noteikti būtu pavisam citāda, nevarot gan iedomāties, ko tad darītu. “Desmit gadi pagājuši, bet nevaru iztēloties, ka pēkšņi varētu sākt staigāt,” atzīst Kārlis. “Es dzīvoju, izbaudu dzīvi, kāda tā ir tagad. Basketbols ir mana mīļākā spēle, un tās emocijas, ko mēs šogad dabūjām, izcīnot visus kausus, ir neaprakstāmas. Basketbols man sagādā prieku. Ikdienā esmu mierīgs, nosvērts, taču uz laukuma kļūstu agresīvs un varu izlādēties.”

Puisis uzskata, ka noteikti ir dzimis laimes krekliņā. “Daudziem tā nav paveicies. Latvijā ratiņnieku ir ļoti daudz, taču trūkst iespēju visu sasniegt. Viena daļa sēž savās četrās sienās, un viss. Es, protams, nožēloju, ka toreiz biju pārāk bravūrīgs, taču tā ir pagātne, ko nevaru izmainīt. Jāskatās nākotnē – ko varu mainīt. Uzskatu, ka vēl kaut ko nebiju izpildījis savā dzīvē, ja jau man paveicās – es neaizgāju. Tagad esmu ar mieru popularizēt, parādīt, ko iespējams sasniegt,” apņēmies saka Kārlis.