"Ja sievietei izsaka komplimentu, viņa burtiski atplaukst," - Sindija 66 gadu vecumā sāk modeles karjeru

Sindija Džozefa piekrita izaicinājumam kļūt par modeli jau cienījamā vecumā, pēc tam, kad viņu uz ielas uzrunāja talantu aģents. Džozefa tolaik bija gandrīz piecdesmit gadu, un aģents vēlējās, lai šī sieviete piedalītos modes nama „Dolce & Gabbana” reklāmas kampaņā, ko fotografēja Stīvens Meisels.

Sindija Džozefa jutās pārsteigta par viņai izteikto piedāvājumu, taču to nenoraidīja. Tā sākās viņas plaukstošā jaunā karjera un sadarbība ar modeļu aģentūru „Ford Models”. Lai gan mēdz teikt, ka modeles karjerai ir īss mūžs un tikai tādas supermodeles kā Keita Mosa un Sindija Krauforde spēj sekmīgi turpināt darbu arī pēc četrdesmit un piecdesmit gadu sliekšņa pārkāpšanas, Sindija Džozefa par darbu piedāvājumu nevar sūdzēties. Viņa piedalījusies tādu atzītu zīmolu reklāmas kampaņās kā „J. Crew”, „Olay”, „Aveda” un „Ann Taylor”. Džozefas firmas zīme ir viņas sudrabotie sirmie mati.

Sindija Džozefa ir skaistumkopšanas līnijas „Boom” dibinātāja.

Sindijai ir divi pieauguši bērni un vīrs Brūss, ar kuru viņa apprecējās tikai pirms četriem gadiem. Lielāko daļu dzīves viņa pavadījusi dzīvojot kopienā „Lafayette Moorehouse”. Tieši komūnas sievietes mācījušas viņai saskatīt skaistumu sevī un to novērtēt. Viņas mācījušas, ka sieviete ir tā, kas sniedz prieku un jautrību, un vīrietis uz to atsaucas. Komūnas dibinātāji jau sen secinājuši, ja sieviete nejūtas laimīga, ikviens viņai līdzās būs nelaimīgs. Tāpēc viņi ieteikuši sievietēm vairāk uzmanības veltīt sev un rūpēm par sevi, mācījuši neskriet pa galvu pa kaklu mērķu vārdā un necensties būt par vīrieti šajā pasaulē.

Arī Sindija sākusi vairāk rūpēties par sevi – baudījusi burbuļvannas un pievērsusi uzmanību savam uzturam. „Tā vietā, lai visu dienu dzītos apkaļ mērķiem, es apstājos, lai ieelpotu rožu aromātu,” atceras modele. „Jo vairāk es tā darīju, jo vairāk mainījos kā personība. Tad arī izmetu matu krāsas tūbiņu un sāku ataudzēt matus to dabiskajā tonī, un izbaudīt savu vecumu.”

„Kad stāvam pretī spogulim, mēs parasti kritizējam sevi un cenšamies kaut ko mainīt un uzlabot. Komūnas sievietes man mācīja stāvēt spoguļa priekšā un mēģināt saskatīt sevī kaut ko, kas patīk. Tā varēja būt kaut kas pavisam mazs – manas labās uzacs izliekums, mans noslēpumainais smaids, mani priekšzobi, manas potītes vai vēl kas cits, ko spēj novērtēt. Fascinējoši,– kad iemācies saskati kaut ko vienu, kas patīk un to novērtē, tu pēkšņi spēj saskatīt vēl un vēl. Sievietes kļūst skaistākas, ja kāds viņas novērtē: „Ak, tev ir tik skaisti mati!”, „Tev ir tik mīlīgs smaids!”, „Tā gan dziļa doma, kurā ar mani dalījies!” Šādās reizēs mēs burtiski atplaukstam. Mēs to izbaudām. Tieši tā viss sākās arī man.”