Anna Rozīte par studijām pēc 25 gadu vecuma: "Mainās attieksme, jo šajā vecumā cilvēki studē to, kas viņus tiešām interesē"

Bērnībā Anna rakstīja pati savas ziņas un tēloja ziņu diktori, un, iespējams, tas ietekmēja pirmās izglītības izvēli: “Lai arī biju viena no tām skolniecēm, kam nebija konkrēta mērķa vai sapratnes, ko vēlos studēt pēc 12. klases, zināju, ka nākotni vēlot saistīt ar komunikāciju, tāpēc Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte bija loģiska izvēle.”

Krietni vēlāk – 2016. gadā – viņa sāka mācības Rīgas Stradiņa universitātē, uztura programmā. Anna stāsta, ka līdzās interesei par komunikāciju viņu vienmēr ir aizrāvuši jautājumi par uzturu, tā kvalitāti un ietekmi uz veselību: “Informācijas mūsdienās netrūkst, bet tas neko neatrisina, jo gan grāmatās, gan interneta resursos atspoguļotais bieži vien ir ļoti pretrunīgs, un bez uztura zinātnes zināšanām ir visnotaļ grūti analizēt, kas atbilst vai neatbilst patiesībai, tāpēc izlēmu, ka man nepieciešama zinātniski akadēmiska bāze, lai tālāk varu veidot pati savu sapratni.”

Salīdzinot abus studiju laikus, viņa spriež, ka studijas žurnālistikā, protams, iedeva lielāku sapratni par mediju vidi, iespējām, specifiku: “Jāsaka, ka arī visos žanros sevi izmēģināju – sāku ar darbu radio, vēlāk rakstīju žurnāliem un portāliem, tad sekoja darbs televīzijā.

Paralēli studijām sāku strādāt dažādos medijos, kas, manuprāt, bija ļoti vērtīgi, jo tikai teorijai bez prakses ir maza jēga. Tolaik man vēl nebija meitas un ģimenes, tāpēc visu enerģiju varēju veltīt mācībām un darbam. Savukārt, studējot RSU, situācija ir krietni citādāka – šīs mācības ir iespējamas, tikai pateicoties rūpīgai laika plānošanai.” Anna ir ļoti pateicīga vīram un meitai par sapratni un atbalstu.

Viņa atzīst – ir mazliet žēl, ka mācības par uzturu nesāka agrāk, jo tagad tas ir krietni grūtāk, nekā būtu bijis kādreiz.

Vissarežģītāk esot mācības savienot ar ģimenes dzīvi, jo tās prasa ļoti daudz laika un brīžiem ģimene paliek otrā plānā. Tas ir grūti, bet iespējami: “Svarīga disciplīna un laika plānošana. Ļoti labs palīgs ir apzinātības princips – ja mācos, esmu simtprocentīgi mācībās un par kaut ko citu cenšos nedomāt, bet tad, kad esmu ar ģimeni, nedomāju par mājas darbiem vai neatbildētiem e-pastiem, cenšos būt klātesoša. Protams, tas ne vienmēr perfekti izdodas, bet šis princips man ļoti palīdz noturēt balansu starp visu, kas man ir svarīgs.”

Apgrūtinoši esot arī tas, ka Anna ir absolūti humanitāra prāta cilvēks, bet šobrīd nākas no jauna un krietni padziļinātāk mācīties priekšmetus, kas skolā padevās slikti, – ķīmiju, bioloģiju un citus...

“Sākot mācības pēc 25 gadu vecuma, mainās attieksme, jo šajā vecumā cilvēki mācās pārsvarā to, kas viņus patiesi interesē,” ir pārliecināta Anna. “Bez šaubām, uzreiz pēc skolas daudz ko ir vieglāk apgūt un iegaumēt.” Tajā pašā laikā Anna studē nepilna laika klātienē, līdz ar to kursabiedri ir līdzīga vecuma, un vairākiem tā ir otrā izglītība.

Mūsdienās tiek daudz diskutēts par akadēmiskās izglītības vērtību, svarīgāka esot pieredze, kontakti un konkrētas prasmes. Anna piekrīt apgalvojumam, ka varam diskutēt par akadēmiskās izglītības kvalitāti, bet kopumā noteikti ir profesijas, kur bez tās neiztikt. Piemēram, žurnālistikā, var strādāt arī bez atbilstošas izglītības ar nosacījumu, ja ir talants.

“Tomēr nedomāju, ka kāds no mums gribētu būt pacients “ārstam”, kurš bez teorētiskām zināšanām vēlas ķerties klāt uzreiz praksei, vai ne? Ar uztura speciālistiem ir līdzīgi. Informācijas patlaban ir daudz, bet tā bieži vien ir ļoti pretrunīga, tāpēc domāju, ka akadēmiskas zināšanas šajā jautājumā ir būtiskas.”