"17 gados es beidzu tēlot vīrišķīgo puisi..." Drosmīga saruna ar rīdzinieci Stefu, kura dvēselē jūtas sieviete

Lai kā mūsu sabiedrība cildinātu tradicionālās vērtības un cīnītos pret neierastā, šķietami nepieņemamā ienākšanu dzīvē un sadzīvē, tā vien izskatās, ka ar seksuālo minoritāšu pārstāvju klātesamību, viņu atzīšanu un pieņemšanu tā drīz samierināsies un atzīs, ka geji, lesbietes, transseksuāļi ir tādi paši cilvēki kā visi citi.

Viņu kļūst arvien vairāk, un nav vairs tie laiki, kad par šādām lietām nerunāja. Kad daudzi bija spiesti savu patieso identitāti slēpt visu mūžu, kaut arī tas nozīmēja savai dzīvei uzlikt zīmogu Es esmu un būšu nelaimīgs. Kā viņi jutās, kādas domas un jūtas viņus plosīja un smacēja, var tikai minēt.  

Ar seksuālo minoritāšu pārstāvjiem, kuri uzdrīkstējušies pārkāpt sabiedrībai raksturīgas domāšanas uzliktos nosodījuma žogus, sarunas Dainas Jāņkalnes vadītajā raidījumā Sieviete. Personīgi 2, kuru trešdienu vakaros pulksten 21.00 var redzēt kanālā STV PIRMĀ!.

Ar savu uzdrīkstēšanos gribu iedvesmot citus

Vingrā solī uz manu pusi nāk Stefa – jauna, sportiska pagara auguma sieviete. Ikdienai pārāk smags, bet citādi perfekts grims, gari melni mati, kurus viņa ik pa brīdim pieglauž. Kad mūsu skatieni krustojas, uzsmaidu, likdama saprast, ka tā esmu es, ar kuru viņai norunāta tikšanās. Stefa atsmaida un, pienākusi klāt, nevis sniedz roku, bet mani apskauj. Ar prieku tam atbildu – man patīk atvērti cilvēki. Par to, ka Stefa vēl pirms pāris gadiem bija Valts, liecina tikai viņas parupjā balss.  

– Vispirms apsveicu tevi ar uzdrīkstēšanos piekrist atklātai sarunai gan televīzijā, gan žurnālā Patiesā Dzīve.
   – Pēdējā laikā daudz domāju nevis par to, cik tālu ceļā uz mērķi esmu tikusi izskata ziņā, bet par to, kā atļaušanās būt pašai mainījusi mani kā cilvēku. Agrāk, vēl slēpdamās zem puiša izskata, atrazdamās sabiedrībā, nemitīgi cīnījos ar uztraukuma lēkmēm – ko par mani padomās, kā pret mani izturēsies, ja pamanīs, ka neesmu tradicionāli seksuāli orientēta.

Tagad jūtos ļoti labi, pārliecināta par sevi, spēcīga. Zinu, ka bailes būt pašam ļoti apgrūtina dzīvi ne tikai gejiem, lesbietēm, transpersonām jeb transseksuāļiem, bet arī citiem cilvēkiem, kuri slēpjas zem dažādām maskām, un tā ir ļoti nomācoša sajūta, kas iedzen kompleksos. Kopš es tos pārvarēju, man atvērās otrā elpa. Esmu daudz sasniegusi karjerā, vizuālajās pārmaiņās, lai gan pagaidām nav veikta neviena operācija. Pēc profesijas esmu friziere, vēl apguvu grima mākslas noslēpumus, kas ļauj profesionāli veidot grimu gan sev, gan klientiem. Salīdzinot sevi tagad un pirms pāris gadiem uzņemtajās fotogrāfijās, man pašai sevi grūti pazīt.

  – Novirzes no tradicionālās seksuālās orientācijas daudzi joprojām uzskata par izlaidību. Vai šajā gadījumā lietotais vārds izlaidība tevi neaizvaino?
   – Nevis aizvaino, bet kaitina, jo cilvēku nezināšana, neizglītotība šādos jautājumos reizēm ir šokējoša. Latvijā cilvēki dzīvo kā zem kupola, daudzi pat nezina, ka bez gejiem un lesbietēm ir arī transpersonas. Ja arī zina, tad spītīgi negrib to pieņemt. Es uzskatu, ka tāda attieksme nav pareiza.

Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc esmu izlēmusi runāt par to atklāti. Ir pienācis laiks cilvēkiem atvērt acis. Neviens netradicionāli seksuāli orientēts cilvēks nav perverss, nav par to nosodāms – viņš vienkārši ir citāds. Mana vēlēšanās vīriešu drēbes nomainīt pret sieviešu bija dvēseles prasība.

 – Kas īsti notiek tavā un tev līdzīgo dvēselēs? Kaut kā negribas ticēt, ka Radītājs nemitīgi kļūdās, sievišķajai dvēselei likdams iemiesoties vīrieša ķermenī  vai otrādi.
   – Es arī tam neticu. Katrs no mums šeit nāk ar savu uzdevumu, un es savējo esmu sapratusi. Man ar savu stāstu, darbu jāiedvesmo arī citus it kā atšķirīgos cilvēkus uzdrīkstēties būt laimīgiem. Rezultāti ir jau tagad – ne viens vien atzinis, ka tieši mana aktīvā publicitāte sociālajos tīklos palīdzējusi viņiem izkāpt no skapja, kurā visu laiku slēpušies. Mani tas ļoti priecē.

Vīriešu dzimumorgāni liek justies neērti

   – Cik gadu vecumā saprati, ka būtībā esi sieviete un tāda arī gribi būt?
   – Pie šīs sapratnes nonācu 17 gados. Līdz tam biju geju puisis, kuram patika pārģērbties meiteņu drēbēs.

   – Ar ko atšķiras geju un transpersonu iekšējās sajūtas?
   – Geji ir vīrieši, kuriem patīk vīrieši, un viņi savā ķermenī jūtas laimīgi. Līdzīgi arī lesbietes. Viņiem vienkārši ir atšķirīga seksualitāte. Savukārt transpersonas jūtas un domā kā sievietes/vīrieši, bet tādiem būt traucē tikai dotais ķermenis.

Gejam vai lesbietei būt ir vieglāk, viņiem nav jāpārveido ķermenis. Arī attiecības veidot tiem, kas pieder pie šīm minoritātēm, nav problēmu. Transpersonām tas ir krietni grūtāk, jo vairums tradicionāli orientēto cilvēku tādas sievietes/vīriešus nesaprot un nepieņem.

   – Latvijā ir daudz tev līdzīgo?
   – Es zinu tikai dažas. Viena no viņām man ir laba paziņa, bet viņa par savu privāto dzīvi nevienam nestāsta. Jau veikusi visas operācijas, dzīvo sievietes dzīvi.

   – Šādas pārmaiņas grūti noslēpt.  
   – Protams. Ir jābūt stiprai, lai cilvēku runas un attieksme nesalauztu.
 
  – Padomju Savienībā pirmo dzimuma maiņas operāciju 1972. gadā Latvijā veica ķirurgs Viktors Kalnbērzs, sievieti pārveidojot par vīrieti. Esi interesējusies, vai tagad pie mums tādas veic?
   – Zinu, ka veic, bet Latvijā tās nav tik aktuālas kā citur pasaulē. Līdz ar to arī ķirurgi nav tik pieredzējuši, tāpēc tās plānoju veikt ārzemēs.

  – Jābrauc uz Taizemi – transvestītu paradīzi.
   – Starp transvestītu un transpersonu ir liela atšķirība. Transvestīti pilnu vai daļēju dzimuma maiņas operāciju veic, lai pēc tam ar seksuālajiem pakalpojumiem pelnītu naudu, bet transpersonām to veikt liek dvēsele, kas mokās sev svešā ķermenī. Lai gan draugi mani cenšas atrunāt no operācijas, apgalvo, ka es tāpat izskatos skaista, no savas pārliecības neatkāpšos. Veikšu ādamābola, krūšu, deguna – man tas šķiet par lielu – un noteikti dzimumorgānu operāciju. Pēdējā ir visaktuālākā, jo es ar vīriešu dzimumorgāniem jūtos neērti.

Pagaidām dzeru hormonus, un rezultāts ir jūtams – dibens kļūst apaļāks. To arī gribēju. Tāpat arī, lai gurni ir platāki, krūtis lielākas. Tā ir ļoti forša sajūta, jo pirms tam biju kā dēlis.

 – Laikā, kad saprati, ka gribi būt sieviete, nevis gejs, mācījies Rīgas Stila un modes profesionālajā tehnikumā. Kursabiedri tevi pieņēma?
   – Gan viņus, gan sevi pie tā pieradināju pakāpeniski – pamazām pārgāju uz sieviešu drēbēm, grimu. Kursabiedriem un pedagogiem pret to nebija nekādu iebildumu, viņi mani pieņēma, jo radošo cilvēku vidē, kurai pieder arī frizieri, stilisti, modes mākslinieki, ir ļoti daudz oriģināli domājošu cilvēku ar izkoptu stilu, tāpat arī daudz geju. Patiesībā man šajā ziņā ir ļoti paveicies. Visgrūtāk visiem bija pierast mani saukt jaunajā vārdā.

– Kāpēc izvēlējies vārdu Stefa?
   – Bērnībā skatījos seriālu Pilna māja, un vienu varoni sauca par Stefāniju. Es šajā vārdā iemīlējos. Tikai mans labākais draugs bija par slinku izrunāt tik garu vārdu, tāpēc sauca par Stefu. Pamazām tas pielipa arī citiem.

   – Tavu draugu lokā vairāk ir sieviešu vai vīriešu?
   – Kamēr biju gejs, pārsvarā draudzējos ar meitenēm, bet pēdējā laikā viņas nomainījuši geju puiši. Līdz ar vizuālajām pārmaiņām laikam esmu mainījusies arī pati.

   – Kāda ir tava attieksme pret pedofiliem?
   – Man tas nav saprotams. Tas ir briesmīgi un pretīgi.

Mamma ir mana draudzene, ar tēvu vairs nesatiekos

   – Iekšējie pārdzīvojumi, cīņa, kas notika tevī, pirms pieņēmi lēmumu izpausties kā sieviete, noteikti nebija viegla. Vai bija kāds cilvēks, ar kuru varēji dalīties savās izjūtās, pārdzīvojumos?
   – Sākumā nebija. Visapkārt tikai draugi, kuriem bija savi puiši. Un tad, paldies Dievam, satiku savu dvēseles draugu Dāvi. Bez viņa atbalsta nez vai būtu uzdrīkstējusies par sevi runāt tik atklāti kā tagad. Tieši Dāvis mani mudināja dzīvot savu dzīvi, nevis slēpties no citiem, baidoties, ko viņi par to teiks.

Mēs dzīvojam tikai vienu reizi, tāpēc jādzīvo tā, lai neko nevajadzētu nožēlot, sevišķi jau neuzdrošināšanos būt pašam. Jo tā ir pareizi un tā ir nepareizi – tie ir tikai cilvēku izveidoti priekšstati.
  
– Kad pārvērtības tevī pamanīja vecāki un kāda bija viņu reakcija?
   – Mamma to pamanīja, tiklīdz 17 gados beidzu tēlot vīrišķīgo puisi un sāku atklāti izpaust savu patieso, sievišķīgo dabu – sievišķīgi runāt, kustēties, ģērbties, lietot kosmētiku. Sākumā to pieņemt viņai nebija viegli, bija ilūzija – tas mainīsies. Kad mamma saprata, ka tas nenotiks, problēmu vairs nebija. Man ar mammu ir ļoti paveicies. Tāpat ar vecmammu – viņa ir forša un mīlīga, pieņem mani tādu, kāda esmu. Arī tantes un māsīcas. Ar tēvu, pirms viņš uzzināja patiesību, sapratāmies ļoti labi, tagad vairs nekontaktējamies. Viņam ir stingri padomju laika uzskati, un tos lauzt nav viegli. Tā kā tēva manā dzīvē vairs nav, palikusi tikai mamma. Uztveru viņu kā draudzeni, varu stāstīt visu.

   – Varbūt tēvs kādreiz sapratīs, ka ir pieļāvis kļūdu, jo katram cilvēkam ir tiesības būt tādam, kāds viņš ir.
   – Kas to lai zina. Bet pati pirmo soli ceļā uz saprašanos nesperšu, jo neuzskatu, ka tas būtu jādara man. Iespējams, kaut kad nākotnē viņam šo negribēšanu, nevarēšanu mani saprast piedošu, bet pagaidām lai ir tā, kā ir. Tēvs ar mammu izšķīrās pirms 16 gadiem, viņam ir jauna ģimene, kurā aug meita un divi dēli. Agrāk mēs tikāmies, bet, kopš pazuda kontakts ar tēvu, neesam redzējušies.

   – Pati savu ģimeni gribi?
   – Tuvākajos plānos tas noteikti neietilpst, bet kaut kad noteikti. Šobrīd man svarīgāk ir uztaisīt operācijas, izveidot stabilu karjeru. Gribu uz pilnu slodzi strādāt YouTube. Kad šos mērķus būšu sasniegusi, varēšu domāt par ģimeni, bērniem.

Pēdējais draugs gribēja, lai kļūstu vīrišķīgāka

   – Vīrietim, kuru iemīlēsi, pateiksi taisnību – ka par sievieti kļuvi pēc dzimuma maiņas operācijas?
   – Protams. Es attiecībā nekad neko neesmu slēpis, vispār esmu sociāli ļoti aktīvs un atklāts cilvēks. Ja šis cilvēks mani mīlēs, viņš mani sapratīs un pieņems tādu, kāds esmu. Melot attiecībās būtu lieki arī tāpēc, ka man nekad nebūs bērnu, bet es noteikti gribētu adoptēt.

   – Kā viņus audzināsi? Tu tomēr neesi sieviete no dabas, tev nav mātes instinkta...
   – Man bija sunītis. Nezinu, vai šis salīdzinājums ir īsti vietā, bet es par viņu ļoti rūpējos, biju ļoti atbildīga, un tas man liek domāt, ka tāda būšu arī pret bērniem. Un audzinātu viņus tā, lai bērni izaugtu par labiem cilvēkiem, kuri nenonievā citus viņu atšķirīgās ādas krāsas, seksuālās orientācijas, invaliditātes dēļ, pieņem cilvēkus ar visiem viņu plusiem un mīnusiem, jo katrs no mums ir atšķirīgs.

   – Kā tu ieteiktu rīkoties vecākiem, kuru bērns pēkšņi paziņo, ka nepieder tradicionāli seksuāli orientētajiem?
   – Lai uzklausa viņus, ieklausās, jo mēs esam tādi paši cilvēki. Atšķirīgā seksualitāte, griba mainīt dzimumu ir tikai ārišķīga izpausme, par kuru daudz svarīgāka ir iekšējā pasaule, cilvēciskā būtība. Turklāt geji, lesbietes, transseksuāļi bijuši visos laikos un visās aprindās. Zinu, ka pat kara laikā bija slepeni klubi, kur satikties gejiem.

   – Tev ir bijušas attiecības ar vīrieti?
   – Protams, kā gejam pat vairākas. Pēdējās izjuka tāpēc, ka mans draugs, aktīvais gejs, gribēja, lai kļūstu vīrišķīgāks. Es biju sievišķais jeb pasīvais gejs, un, kad mana sievišķā daba kļuva arvien izteiktāka, draugam tas vairs nepatika. Gejiem tomēr patīk puiši. Savukārt man kā gejam patika vīrišķīgi un gados vecāki vīrieši; manī modās sieviete. Nu jau divus gadus man attiecību nav. Šeit ir grūti atrast cilvēku, kurš grib veidot attiecības ar transpersonu.

   – Ir cilvēki, kuri to, kas notiek mūsdienās, salīdzina ar laiku pirms Romas impērijas bojāejas: orģijas, seksuālajā izvirtība, daudz geju un lesbiešu. Tas viņiem liek sludināt, ka tuvojas pasaules gals.
   – Esmu dzirdējis šādus spriedelējumus, bet negribu to komentēt. Katram laikam ir savas iezīmes, kultūra, es to labāk nekritizēju. Tāpat arī dažādu valstu tradīcijas, tajās valdošos likumus un pieņemto kārtību. Zinu, ka, piemēram, Apvienotajos Arābu Emirātos transpersonām iebraukt ir aizliegts, tur šādus cilvēkus pat var sodīt ar nāvi.

Cīņa ar iekšējām sajūtām turpinās

   – Ikdienā tu strādā frizētavā. Neesi saskārusies ar attieksmi – negribu, lai mani apkalpo šī meistare? Jo to, ka neesi parasta sieviete, noteikti var pamanīt.
   – No klientiem tāda nav bijusi ne reizi. Cilvēki, kas nāk uz salonu, apzinās, ka te valda radoša vide. Arī neviens cits savas domas vai aizdomas nav izteicis atklāti. Bet tas, ko kāds runā aiz muguras, ir tikai viņu darīšana.

   – Kas ir tas īpašais, pēc kā geji viens otru pazīst jau pa gabalu?
   – Vispirms jau gaita, tad runasveids, manieres, bieži vien ģērbšanās stils. Noteikti arī izskats – geji par sevi ļoti rūpējas, vienmēr ir kopti. Aktīvajiem gejiem gan tas nav tik izteikti, viņi vairāk ir kā mužiki.

 – Žēl sieviešu, kuras nereti iemīlas gejos. Viņi apbur ar galantumu, ir brīnišķīgi sarunu biedri.
   – Es uzskatu, ka godīgāk ir sievietei uzreiz likt saprast, ka nekas vairāk par draudzību viņus saistīt nevar.
  
– Tu savu nākotni redzi Latvijā?
   – Nē, gribu dzīvot citur. Kādu laiku padzīvoju Anglijā, man tur ļoti patika. Sevišķi jau cilvēki – viņi ir mīļi, atvērti, pieņem visus, lai kādi viņi būtu. Ja pie mums, braucot transportā, jūtu, ka visi uz mani skatās, it kā es būtu bomzis, tad Anglijā cilvēki man uzsmaidīja – dzīvo savu dzīvi tā, kā gribi! Un viss.

   – Būtībā tavs pašreizējais izskats ne ar ko neatšķiras no to sieviešu izskata, kuras to paspilgtinājušas, palielinot lūpas, pieliekot liekās skropstas… Kas cilvēkiem liek uz tevi skatīties kaut kā īpaši?
   – Droši viens mans koptēls, es tomēr esmu vienu metru un 80 centimetru gara. Bet vispār, cik esmu pamanījusi, cilvēki, īpaši jau vīrieši, uzkrītoši blenž uz visām koptām, par sevi pārliecinātām sievietēm. Un neteikšu, ka man tas būtu nepatīkami. Kaut kas traks, bet tā ir! Tomēr gadās dienas, kad to nevēlos sajust. Tad uzlieku saulesbrilles, matus sataisu čupčikā un tāda arī dodos ikdienas gaitās.

   – Ir gadījies, ka vīrietis tev uzsit pa dibenu un dod nepārprotamu mājienu?
   – Gandrīz katru reizi, kad esmu aizgājusi tusēt. Reizēm man tas šķiet forši, reizēm uzmanības ir par daudz. Gadījies, ka vīrietis, ar kuru sākam runāt, pēc manas balss saprot, kas esmu patiesībā, bet tāpat turpina sarunu; viņam tas šķiet interesanti. Tomēr pēdējā laikā Vecrīgas klubus vairs neapmeklēju, izvēlos privātas ballītes, radošu cilvēku un draugu kompānijas.
  
– Kā var izmainīt balsi?
   – Hormonu lietošana to izmaina tikai nedaudz – tembrs nemainās, bet balss kļūst maigāka. Ja ļoti grib mainīt balsi, jāveic balss saišu operācija, bet par to vēl padomāšu, jo pastāv risks vispār pazaudēt balsi.

   – Kas ir grūtākais, kas joprojām jāpārvar katru dienu?
   – Man vairs nav problēmu iziet sabiedrībā kā sievietei, tomēr katru rītu, ieraugot spogulī cilvēku ar tā vīrišķīgajām pazīmēm, jūtos briesmīgi. Gadījies, ka pamostoties pārņem sajūta – gribu, lai nakts nebeidzas, gribu gulēt un neko neredzēt. Cīņa ar iekšējām sajūtām nav beigusies, sevi visu laiku jāmotivē nepadoties. Man tiešām paveicies, ka līdzās ir labi, saprotoši cilvēki, no kuriem saņemu atbalstu. Tas ir ļoti svarīgi. No tiem, kuri mani cenšas pavilkt uz leju, apzināti izvairos.

  – Nav grūti iztēloties, kā tu jūties, katru dienu redzēdama un sajuzdama atgādinājumu, ka esi piedzimusi kā vīrietis...
   – Tas tiešām ir grūti. Tāpēc pirmā operācija, kuru veikšu, būs vīrišķo dzimumorgānu pārveidošana, kaut gan tā ir bīstama – var noasiņot. Bet es atradīšu vislabāko ārstu, viss būs labi. Esmu ļoti stiprs cilvēks, varu izdarīt visu, ko vēlos, un es vēlos dzīvot ķermenī, kurā labi jūtas mana dvēsele. Sievietes ķermenī. Tāpēc izvēlos riskēt, nevis visu turpmāko dzīvi būt nelaimīga.

Izziņai

• Transseksuālismu definē kā dzimuma identitātes traucējumu. Tas iekļauts Starptautiskajā slimību, traumu un nāves cēloņu klasifikācijā un tiek uzskatīts par slimību, ko var izārstēt, tikai veicot dzimuma maiņas operāciju.
   
• Pirmās ziņas par dzimuma maiņas operāciju datētas ar 1787. gadu. To septiņus gadus vecam zēnam veicis ķirurgs Tomass Brends. Apskatot zēnu, kurš sūdzējies par sāpēm cirkšņos, ķirurgs konstatējis, ka rajons, kas izskatījās pēc ārējām kaunuma lūpām, patiesībā ir sēklinieku maisiņš. Brends apgalvoja, ka operācijas gaitā, izdarot garu vertikālu griezumu kaunuma apvidū, viņš atbrīvojis peni no ieslodzījuma. Pēc operācijas bērns, kura vārds netiek izpausts, sācis čurāt stāvus un valkāt bikses. Ķirurgs uzsvēris, ka šīs operācijas rezultātā mainīts bērna dzimums.
   
• PSRS pirmo dzimuma maiņas operāciju 1972. gadā veica ķirurgs Viktors Kalnbērzs, pārveidojot sievieti par vīrieti.
   
• Latvijā dzimuma maiņas operācijas veic jau sen, daudz lielākus sarežģījumus rada juridisko formalitāšu sakārtošana. Augstākā tiesa 2008. gadā atzina, ka valstij ir pienākums atzīt personas dzimuma maiņu atbilstoši dzimumu raksturojošo pazīmju kopumam, lai tiktu novērstas situācijas, kad rodas atšķirība starp personas faktisko dzimumu un juridisko statusu. Problēmas radīja tiesību normu trūkums, kas noteiktu kritērijus, pēc kuriem vadīties, lai konstatētu, vai dzimuma maiņa likuma izpratnē ir notikusi.
   
• Lai veiktu dzimuma maiņas operāciju, jāveic ekspertīze psihoneiroloģiskajā slimnīcā, un tajā piedalās vairāku jomu eksperti: psihoterapeits, psihologs, seksopatologs, neiropatologs, urologs, andrologs, terapeits. Pēc tam cilvēks dodas pie plastikas ķirurgiem, kuri izvērtē viņa stāvokli. Dzimuma maiņas operāciju veic tikai tad, ja visi speciālisti par tās iespējamību un nepieciešamību ir vienisprātis.
   
• Tagad cilvēks arī pēc daļēji veiktām operācijām var doties uz dzimtsarakstu nodaļu, lai pilnībā mainītu identitāti un iegūtu jaunu vārdu un uzvārdu. Ķirurgi savu slēdzienu dara zināmu jau tad, kad ir skaidrs, ka dzimums mainīts neatgriezeniski, pat ja operācijas vēl jāturpina.
   
• Transformācija no vīrieša par sievieti notiek vienas operācijas laikā, tā ilgst apmēram sešas stundas. Aptuveni pēc mēneša šī sieviete ir gatava savai jaunajai dzīvei. Mainot dzimumu no sievietes par vīrieti, operācijas veic vairākos posmos, jo tās ir sarežģītākas. Operāciju rezultātā tiek panākta ne tikai vizuāla līdzība, bet jaunradītajam vīrietim ir arī erekcija. Vīrišķo dzimumorgānu izveidošanai tiek ņemti audi no cilvēka muguras.
   
• Operācijas, hormonterapija, juridiskās formalitātes, sabiedrības neizpratne dzimuma maiņai nav šķērslis, jo cilvēkiem, kuri visu laiku dzīvojuši, iesprostoti svešā ķermenī, psiholoģiskās mokās, kas daudziem likušas domāt par pašnāvību, tas vairs nešķiet nekas nepārvarams. Vairāk par visu šie cilvēki grib dzīvot saskaņā ar sevi, apprecēties. Vienīgais mīnuss – viņiem nevar būt savu bērnu.
   
• Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskata, ka indivīdam jādod iespēja dzīvot ar cieņu un dzimuma identitāti, ko viņš izvēlējies, pakļaujot sevi dzimuma maiņas operācijai.
   
• Kāda persona Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniedza sūdzību par to, ka tiesiskā regulējuma trūkuma dēļ Lietuvā nav varējusi veikt dzimuma maiņas operāciju. Tiesa konstatēja tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumu un lika Lietuvai izmaksāt 5000 eiro par morālo kaitējumu, kā arī pieņemt nepieciešamos tiesību aktus trīs mēnešu laikā pēc sprieduma pasludināšanas.