"Ne vienmēr no rītiem pamostos skaista..." Kristīne Nevarauska atklāj savu sievišķības kodu

Sievišķību nevar iegūt, uzvelkot sarkanu kleitu un augstpapēžu kurpes, jo apziņu – jūtos sievišķīgi – rada iekšējais stāvoklis – vai esmu apmierināta ar savu izskatu un to, kas notiek manā dzīvē. Ne vienmēr pamostoties jūtos skaista un apmierināta ar sevi. Lielākoties ir otrādi. Lai justos sievišķīgi un labi, jāiegulda darbs – jāstrādā ar sevi. Vispirms ieskatos spogulī un saku sev: “Lūdzu, pārstāj burkšķēt!” Pēc tam cenšos sapucēties. Sevi uzmundrināt neizdodas vienmēr, jo esmu ļoti haotisks cilvēks. Šodien laimīga staroju, bet jau rīt gribas uzlikt uz acīm saulesbrilles un ne ar vienu nerunāt. Emocijas cenšos paturēt pie sevis, bet uzskatu – ja gribas, vajag izraudāties. Kad smagums ir nomests, kļūst vieglāk.

Man patīk no rītiem iet vannā. Zinu, ka daudziem tas ir vakara rituāls, lai noskaņotos miegam, bet es pēc vannas jūtos pamodusies un enerģijas pilna. Kļūstot vecākai, plašāks kļūst kopjošās kosmētikas arsenāls – sejas krēmi, serumi un maskas. Ja maz gulēts, no rīta zem acīm paturu sarīvētu zaļu kartupeli vai melnās tējas maisiņus. Reizi nedēļā lietoju zilā māla sejas masku, kam piemīt ādu savelkošs efekts, kas man kā sievietei pēc trīsdesmit kļūst diezgan aktuāli. Kosmetologu sanāk apmeklēt reti, taču es priecātos, ja tas izdotos biežāk. Dievinu skaistumkopšanas procedūras – tie ir relaksācijas brīži, kad no galvas izkūp visas domas un ne par ko vairs negribas sūdzēties. Dekoratīvo kosmētiku lietoju minimāli. Pārsvarā iztieku ar skropstu tušu un lūpu spīdumu. Ir dienas, kad varu iziet no mājas neuzkrāsojusies. Reizēm, kad ir vēlme saposties vai paredzēts kāds svinīgs pasākums, uz acu plakstiņiem klāju ēnas klasiskos pelēkos un brūnos toņos. Dažkārt lietoju sarkano lūpu krāsu – tā labi izskatās un ir ļoti efektīga.

Teātra sezonā vienīgā brīvā diena ir pirmdiena. To izmantoju, lai kārtīgi izgulētos, jo miegs ir vislabākā atpūta. Kad labi pagulēts, dodos mierīgā vakara pastaigā. Tiklīdz kļūst siltāks, pastaigas aizstāju ar laisku skriešanu – tas ļoti nomierina un izvēdina prātu. Ziemā un rudeņos skriešanu aizstāju ar peldēšanu, ko apvienoju ar saunu. Ēšanas ziņā sevi neierobežoju, taču ne vienmēr, skatoties uz savu ķermeni, priecājos, ka varu uzskaitīt katru apēsto kūku. Gribētu būt no tām sievietēm, kuras knakstās tikai ap salātiem, bet man neizdodas. Vienu dienu varu apēst griķu pārslas ar lieso sieru, bet, iespējams, jau nākamajā rītā bez sirdsapziņas pārmetumiem ēdīšu cīsiņus ar kečupu un majonēzi. Man garšo trekni un neveselīgi ēdieni. Arī ātrās uzkodas – hamburgeri un hotdogi, tomēr šos “gardumus” atļaujos tikai brīvdienās vai tad, kad ir slikts garastāvoklis. Kāpēc atteikties, ja zinu, ka tas iepriecinās un liks smaidīt?

Esmu piedzīvojusi situācijas, kad, lai sasniegtu mērķi, zināmu lomu spēlē ārējais izskats. Tā ir nevainīga koķetērija, bez kuras, ja vien ir iespēja un vajadzība, neiztiek neviena sieviete. Skaistums, šarms un prasme valdzināt ir slepenie ieroči, ko sievietes reizēm apzināti izmanto, taču tas nenozīmē, ka tādā veidā var panākt visu. Katram ir sava izpratne par skaistumu – kas vienam valdzinošs, otram varbūt neglīts. Turklāt biežāk divu cilvēku starpā nostrādā savstarpējā ķīmija, un tai ar izskatu ir maz saistības. Sievietes lielākais trumpis ir spēja vienlaikus būt gan stiprai, gan vājai. Vai tāda esmu? Domāju, ka, pateicoties savam spītam, jā. Tas ir mans dzinulis. Neraugoties uz likstām, vienmēr piespiežu sevi saņemties un klumburēt tālāk. Izturēt visu, kas nāk pār manu galvu, jo no tā, kas notiek, neizbēgt. Varbūt brīžiem saraujos čokurā, bet tik un tā ceļos un eju tālāk. Tas ir sievietes spīts, spēks, sevis saglabāšanas instinkts – sauc, kā gribi. Mani iedvesmo labas grāmatas, filmas, mūzika un draugi, taču mācos šo iedvesmu rast arī pati sevī. Varu šķirstīt žurnālus ar skaistām fotogrāfijām un iedvesmojošiem rakstiem, bet vai tāpēc manā dzīvē kas mainīsies? Ja pati sevi nepacelšu, neviens žurnāls vai cits cilvēks to nespēs.