Pelēka diena? Iededz saules krāsas sveci! Ezoteriķes Anitas Lasmanes padomi un gudrības

– Ja par raganiskuma zibsnījumiem var saukt bērna piedalīšanos visās skolas aktivitātēs, tad tādi ap mani bijuši vienmēr. Drošās stājas un skaļās balss dēļ biju komandiere ierindas skatēs. Neņemot vērā mammas šausmas, ka kļūšu par plinšu sievu, darbojos šaušanas pulciņā. Dancoju skolas deju kolektīvā, dziedāju. Pārņemta ar domu, ka būšu daktere, skolas brīvlaikos strādāju par sanitāri – vispirms Tukumā, tad braukāju uz Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtu Rīgā. Ja likās, ka apkārt norisinās netaisnība, metos cīņā par taisnību. Vidusskolā pat nonācu atklātā konfliktā ar vairākām skolotājām, kuras, manuprāt, audzēkņus publiski pazemoja, un aizgāju pie direktora par viņām pasūdzēties. Īsts cīnītāja tips. Un ļoti spītīga. Joprojām uzskatu, ka spītība ir laba īpašība. Tā pamodina iekšēju spēku. Lai kādas būtu grūtības, to, ko esmu iedomājusies, izdarīšu. Nekādas ezoterikas tur nebija.

– Kad tā kļuva aktuāla?

– Tikai pēc gadiem sapratu, ka pavediens no vecāsmātes puses tomēr stīdzējis vienmēr. Viņa bija stipra, šerpa un strādīga. Mēs ar brālēnu diezgan bieži tur dzīvojāmies. Vienmēr tikām salīdzināti, un man par labu tas nenāca. Kam piesmelti zābaki? Anitai! Kam saplēsta jaka? Protams, viņai. Kad atbrauca krustmāte un apņēmās tam negantajam bērnam vismaz skaitīt iemācīt, tiku līdz četri, tad spītīgi piebremzēju. Krustmāte pikta: kas tev, meiten, tajā galvā īsti ir? Vējš, sēri atzinos.

Taču ar laiku tas vējš norima, un mēs ar omi beidzot satuvinājāmies. Atceros, vasaras dienā abas ejam uz tirgu, pēkšņi viņa apstājas un, cieši ielūkojusies man acīs, nosaka: meitiņ mīļā, es taču tevi galīgi nepazīstu. Pamazām sākām iepazīties. Ar interesi vēroju, kā ome liek kārtis. Dažreiz secināju, ka viņa lasa manas domas. Savu tēvu nekad nebiju redzējusi, un mātei nepatika par viņu runāt. Atceros, pārnāku no skolas, virtuvē sēž vīrietis. Sasveicinājusies devos savās gaitās. Pēc brīža vecāmāte klāt: vai es zinot, kas tas bija. Tēvs. Bez liekiem vārdiem – es to vienkārši zināju. Un viņa zināja, ka zinu.

Citreiz biju saklausījusies, ka telpu, kurā jāguļ, vakaros vajag izkvēpināt ar kadiķīti vai kādu citu aromātisku zālīti. Kad uzzināto izmēģināju, ome tikai lietišķi piebilda: arī tava vecvecmamma ik vakaru gan grīdu izberza, gan istabu izkvēpināja. No tādām sīkām ikdienas epizodēm apjēdz, ka tavā dzimtā ir stīdziņa, ar kuru rēķinies pat tad, ja publiski neapspried un varbūt pat īsti neapzinies. To tagad redzu savās meitās. Abas ir ļoti ieinteresētas visā, ko daru. Vecākā pagaidām iztaisās, ka šis lauks viņu neinteresē un nav vajadzīgs, bet es jūtu un zinu: dzīve novedīs līdz brīdim, kad nebūs cita varianta, kā celt snaudošās zināšanas augšā. Diemžēl tad manis vairs nebūs. Ir lietas, ko nespējam ietekmēt.

Gribēt vari vienīgi tik, cik atļauj

– Kā notika īstā satapšanās ar to dzīves daļu, ko tagad esat iemācījusies ietekmēt?

– Pabeigusi vidusskolu, apprecējos. Ne trakā mīlā, bet vairāk par spīti tiem, kas uzskatīja, ka labāk pagaidīt. Kāda vairs medicīna! Labi, ka pa blatu tiku Agroķīmijā – toreiz bija tāda organizācija –, kur iekārtojos par ekonomisti, tomēr drīz sapratu, ka no sumo cīnītāja iznāktu labāks baletdejotājs nekā no manis skaitļu un papīru cilvēks. Piedzima divas meitas. Laulība pajuka, jo vīrs mīlēja iedzert un izrādījās draiskulis. Nākamais darbs raksturojams ar vārdiem: suņi zaķiem pēdas dzina, purvus, mežus bradājot. Tiesu izpildītāja. Darbs grūts, bet patika, jo cilvēkos. Ņemoties ar bērnu un mantas dalīšanu, alimentu piedziņu, bezbiļetniekiem un maksātnespējīgiem atskurbtuvju klientiem, pavērās iespēja iepazīt dzīvi līdz melnākajiem bezdibeņiem.

Tad sākās Atmoda, lielais brīvlaišanas laiks kā politikā, tā domāšanā. Es izdomāju atgriezties medicīnā. Nolēmu un izdarīju – iestājos Latvijas Medicīnas koledžā. Pabeigusi to, kļuvu par stomatologa asistenti, sāku strādāt kādā privātpraksē. Pamanīju, ka man mainās redze. Stāvi, gaidot vilcienu, un redzi, ka pretimnācējam seko tāda kā ēna. Nojaut – viņa ēteriskais dubultnieks. Mājā, kurā dzīvoju, virtuvē bija malkas plīts. Ieejot sajūta, ka stūrī aiz plīts kāds, neitrāli labdabīgs, stāv un skatās virsū. Labi, ka tie bija gadi, kad ezoterikas jēdzienam tabu statuss jau bija noņemts un sabiedrība par to sāka runāt aizvien dedzīgāk. Meklēja un atrada jaunus veidus, kā skatīties uz sevi un dzīvi, uz slimību un veselību. Sāku apmeklēt kursus, ko vadīja dziedniece Laimdota Kārkliņa. Kļuvu par viņas skolnieci. Nolēmu turpināt mācības un iestājos medicīnas skolas feldšeru laborantu grupas dienas nodaļā.

– Kārtējais: gribu, tātad varu?

– Neizbēgamais, ka gribēt vari vienīgi tik tālu, cik cēloņu un seku likums atļauj. Es saslimu ar tuberkulozi, bet tā, tāpat kā vēzis, pieskaitāma pie karmiskajām slimībām. Neilgi pirms tam nodarbību laikā bija izdevība mikroskopā redzēt tuberkulozes nūjiņu. Smuki lillīga, ļoti skaista. Strādājot ar paraugiem, prasīju, vai ir risks arī pašiem inficēties. Atbilde bija, ka iespējams viss. Diagnozi ilgi neapstiprināja, taču pati skaidri zināju, kā sauc manu kaiti. Kad to paziņoja oficiāli, ārsta kabinetā tomēr sabruku. Raudāju balsī. Nedēļu totāls šoks. Zeme zem kājām pazūd. Viss sagriežas. Sevi noraksti.

– Un ko tālāk?

– Nonākusi tuberkulozes slimnīcā Sauriešos, ļoti pieķēros vecmāmiņas sacītajam: ko plosies, labāk paskaties apkārt, cik daudzi šai slimībai tomēr izgājuši cauri. Jā, atveda kādu medmāsu – tieši no dežūras slimnīcā. Dienās mācījusies, pa naktīm strādājusi, tika atrasta noģībusi, ar asiņainu salveti saujā. Bet slimnīcā gulēja arī jauna daktere, kura pa starpu divām ārstēšanās kūrēm dzemdēja bērnu. Slimnīcas laikā ļoti saasinājās iekšējā redze un dzirde. Sieviete blakus gultā guģojas, ka visiem tiek veikta bronhoskopija, tikai viņai ne. No rīta kundze vēl nav īsti pamodusies, bet es jau saucu, lai taču ceļas, tūlīt nāks māsiņa aicināt uz bronhoskopiju. Pēc dažām minūtēm tas notiek. Kā tu to zināji? Zināju, un viss. Pēc slimnīcas medicīnas skolā atgriezties vairs negribēju.

Viens nosacījums – strādāt pašam ar sevi

– Tomēr bijāt noticējusi, ka dzīvi iespējams sākt no nulles?

– Laikam jau varu sevi pieskaitīt pie tiem, kuri kā kaķis – met, kā gribi, krīt uz kājām. Un pat saproti, ka viss, kam nācies iet cauri, darījis tikai stiprāku. Kas es būtu, ja dzīve būtu tikai bužinājusi un ucinājusi? Pie mazākā trieciena sagāztos.

– Triecienu netrūka?

– Pēkšņi biju kļuvusi izstumtā. Slimojāt ar tuberkulozi? Tas nekas, ka tagad vesela, mums tomēr nederat. Izglāba paziņa, kas strādāja cietumu sistēmā: mums vienmēr vakanču daudz. Tā kļuvu par māsiņu Centrālcietuma tuberkuloznieku korpusā. Ikreiz, sākot maiņu, atcerējos, kā ar omi pa kapiem gājām – ar katru soli iešana smagāka. Gari virsū sasēžas, viņa skaidroja. Katra darbdiena bija kā iešana pa kapiem. Tomēr pamazām iemācies nelaist to smagumu klāt. Tieši tā, kā aicināja kāds plakāts cietuma administrācijas telpās. Zīmējumā stārķis, kuram knābī kūļājas varde, kājas vien palikušas ārā. Paraksts: nekad nepadodies! Interesantākais, ka, tiklīdz sevī šo principu esi akceptējis, uzrodas apstākļi, kur to likt lietā.

– Pieeja, vispirms nosaucot vārdā problēmu, tad meklējot tās cēloni, vienmēr ir individuāla, bet izmantoto metožu un līdzekļu kopums tik daudzveidīgs, ka izdalīt kādu atsevišķi nemaz nav iespējams. Pa šo laiku daudz izzināts, apgūts, pilnveidots. Roku jutība, vadot enerģiju un skenējot orgānus. Darbs ar Taro un Lenormanes kārtīm, vārdošana, gaišredzība, rituāli. Psiholoģija, mediācija – viens no konfliktu risināšanas veidiem, ko apguvu saistībā ar tiesvedību. Eņģeļu medicīna. Rumpumpeles raganu skolā (to pabeidzu pagājušajā gadā) iegūtās zināšanas. Naudas enerģijas iepazīšana. Vides enerģētiskā attīrīšana. Oļega Lobanova sensitīvo treniņu metodika, ļaujot astrālim ar noteiktu uzdevumu pamest ķermeni, lai tajā atkal atgrieztos.

– Ar ko jārēķinās cilvēkam, kurš pie šāda pakalpojumu sniedzēja nonācis?

– Lielu nozīmi pievēršu cilvēka vārdam, jo tajā vienmēr ietverta ļoti nozīmīga informācija par viņa īpašībām un potencēm. Ar katru saruna veidojas citāda. Uz visiem vienādi attiecas vienīgi nosacījums būt gataviem strādāt pašiem ar sevi, nevis gaidīt bīnumus no kāda cita. Ja šāda apņemšanās ir, konkretizējam situāciju, izveidojam darbošanās plānu, precizējam mājas uzdevumus un ķeramies problēmai klāt. Parasti, lai sarežģījumu pavērstu uz vēlamo pusi, pietiek ar trim tikšanās reizēm, bet reizēm nepieciešamas arī sešas vai – sevišķi nopietnos gadījumos – deviņas reizes.

– Un kurās jomās pati jūtaties visstiprākā?

– Man, iespējams, vislabāk padodas tādu samezglojumu atpazīšana un atšķetināšana, kam ir kāda saķere ar pašas pieredzi. Attiecības, dzimtas karma, lāsti, ļaunas acs noskatījumi. Negribētā bērna sindroms. Atnāk jauna meitene – izglītota, smuka, bet neiet ar puišiem. Skatāmies; jā, sliktā, ārdošā enerģija ir blīvi klātesoša, jātīra nost. Taču mazliet dziļāk – negribētā bērna sindroms. No pieredzes zinu, ko tas nozīmē. Kad vēl nebiju dzimusi, tika spriests, lai labāk nemaz pasaulē nenāku. Bet ierados. Taču ar visu programmu: tevi negribēja, jo dzimšanas apliecībā tēva vārds nav minēts. Sievietes naida spēks ir ļoti stiprs. Tas turpinās, ja laikus netiek atpazīts un apturēts. Labā ziņa ir tā, ka palīdzēt iespējams.

Vārdi vienmēr darbojas

– Varbūt vajadzētu vairāk virzīt sabiedrības domas uz mācīšanos stāvēt pāri visādiem lāstiem un nobūrumiem. Kā Brigaderes pasakās: ja dvēsele ir kā balts un gluds olītis, sārņi no tās atlec.

– Palīdzība jau vajadzīga vienīgi tiem, kam tomēr neizdodas katru dienu visa mūža garumā būt par tiem baltajiem olīšiem, lai kā pašiem šķistu, ka tādi esam. Kura māte gan apzināti vēl sev vai bērnam ļaunu, taču pietiek ar nevainīgu teicienu: “Ja būsi slinka, mūžam vīru nedabūsi”, lai programmēšana būtu notikusi. “Ak, es nelaimīgā! Ak, es, resnā govs! Ak, es, gatavā stulbene!” No prāta vārdi izskrējuši, bet, Visumā palaisti, darbojas. Teicienus “Vārds nav putns – izlidos, nenoķersi” vai “Filtrē tirgu”, strādājot cietumā, dzirdēju ik uz soļa.

Labi pazīstu sievieti, kurai ir ļaunā acs. Pēc katras viņas ciemošanās mājās pat puķes nīkuļo. Un gribas steigšus atvērt logu. Viņa nekādi nespēj tikt galā ar to pārliecību, ka pasaule tāpēc vien ierīkota nepareizi, ka kādam citam ir vairāk un labāk nekā viņai. Tūkstoškārt jaudīgāki ir tādi vārdi un novēlējumi, kas sacīti ar apzinātu nolūku kādam nodarīt ļaunu, īpaši vēl, ja tas noticis zinīga cilvēka vadībā un izmantojot atbilstīgus rituālus. Lai cik balts būtu akmentiņš, gudrona dīķa malā tas kļūst melns. Ar dzimtai uzliktu lāstu pats tikt galā nevar. Tāpēc domāju, ka par to klusēt nav īsti pareizi.

– Kādam pretspēkam taču jābūt! Pastāstiet, lūdzu, kas tomēr noderētu pašaizsardzībai!

– Sekot līdzi katram vārdam, ko mute izsaka, jo tie meklē un parasti arī atrod situācijas, lai kļūtu dzīvi. Lielos nodomus nevajag iepriekš skaļi izklāstīt un ar tiem dižoties, ja ir risks, ka tie kādā var raisīt skaudību. Jācenšas neplātīties ar panākumiem, bagātību vai veiksmi to cilvēku priekšā, kam tas varētu izraisīt dusmas, agresivitāti vai īgnumu. Jebkurā darba kolektīvā rēķināties, ka ikvienam kolēģim ir tiesības uz saviem tarakāniem. Diez vai vajadzētu tērēt enerģiju, cenšoties tos iztrenkāt vai mēģinot iznīcināt. Pret tiem drīzāk jāizturas kā pret elektroierīcēm – ievērojot instrukciju.

Katram vērts apgūt un arī likt lietā kādu no enerģijas papildināšanas iespējām, ko dāvā gan daba, gan gadsimtos krāta senču pieredze. Mums taču ir Pokaiņi un Zilaiskalns, dažādas garīguma skolas, iespēja pasmelt spēku ticībā. Ļoti spēcīgu aizsardzību sniedz satikšanās ar eņģeļiem. Pirmajā reizē labāk, ja rituāla norisi vada un koordinē zinātājs, tālāk var rīkoties vienatnē. Skatoties sveces liesmā, cilvēks, ieslīdzis meditatīvā atslābumā, pa iztēlē vizualizētu ceļu pamazām aiziet līdz ejai jeb tunelim, kura priekšā aizslēgtas durvis. Aiz tām atklājas gaismas pielieta pļava, kurā sapulcējušies eņģeli. Var vērsties tikai pie viena no tiem – nosaucot vārdā un lūdzot palīgā konkrētas situācijas risināšanā. Izklāstot savu vēlmi un paļaujoties, ka viss notiks labākajā no iespējamajiem veidiem, var lūgt palīdzību visiem. Var neko nedomāt, tikai izbaudīt iespēju gremdēties beznosacījumu paļāvībā, atrodoties gaismas būtņu ielenkumā. Izejot no šā stāvokļa, problēmas risinājums it kā atnāk pats no sevis. Sirds miera pielijusi.

Nevajadzētu aizmirst arī to katrā ielikto dievišķā spēka dzirksteli, ko uzturēt dzīvu palīdz baznīca. Es ilgi biju neticīgā, tad, situācijas mudināta – mēs ar vīru bijām uzaicināti kļūt par krustvecākiem –, nokristījos luterticībā. Pēc saslimšanas ar tuberkulozi pārgāju pareizticībā. Arī tāpēc, ka slimnīcā lasīju svēto tēvu sarakstītu garīgo literatūru, kas ir apbrīnojami pārliecinoša, bet vairāk tā bija nepārprotama dvēseles vajadzība un aicinājums. Lielākā daļa manu vārdošanas tekstu ņemti no senslāvu garīgajiem rakstiem. Visam, ko daru, vispirms baznīcā palūdzu svētību un tikai tad, kad esmu saņēmusi nepārprotamu akceptu, turpinu.

– Ļoti neparasts dvēseles pilnveidošanās ceļš – komjauniete aktīviste, ekonomiste, cietuma māsa, zīlniece, četru meitu māte, divu vīru šķirtā sieva, ragana. Turklāt pareizticīga ragana. Vai patlaban kā savas darbošanās dziļāko mērķi izjūtat vajadzību palīdzēt citiem?

– Precīzāk būtu teikt – vispirms palīdzēt sev, jo tad citiem ir vieglāk noticēt, ka tas ir iespējams. Piederu pie dzimtas, kurā sieviešu likteņiem pāri gulst liels smagums, arī man aug meitas. Tāpēc uzskatu, ka mans pienākums ir šo plīvuru, kas pārklājis vairākas paaudzes, beidzot pārcirst – mainīt savas dzimtas sieviešu karmu, pavērst uz labo pusi. Tīru sirdi varu teikt, ka mana pirmā laulība, lai arī šķietami neveiksmīga, tomēr bija ļoti vajadzīga, jo darīja gudrāku. Skatoties savas mātes dzīvi, vienmēr domāju: es gan tā nedarīšu, es dzīvošu citādi. Bet uzreiz pēc apprecēšanās rīkojos tieši tā, lai viss sanāktu kā mammai ar patēviem. Kāpēc kādu vainot, ja pati pieļauj nepieļaujamo? Cērt pušu un neturpini! Izvēle ir vienmēr.

Otrajā laulībā neapzināti atkārtoju vecāsmātes scenāriju. Garo mūža novakares cēlienu viņa nodzīvoja kopā ar cilvēku, ko mūsdienās sauktu par draugu. Mūžīgi savu Robertu tramdīja un dricelēja, kaut arī viņš bija vīrs ar zelta rokām un labu sirdi, tikai ļoti lēns un apdomīgs. Ko viņa tur ņemas, bērnībā domāju. Tagad saprotu, ka šis lēnums omi tā tracināja un uzkurināja, ka sprādzienbīstamība bija neizbēgama. Lai kā pretējie poli pievelkas, uz sakaitētas dzelzs uzmests ledus izkūst. Mans otrais vīrs daudzējādā ziņā bija pretmets pirmajam, bet – no lēnajiem. Toties cik burvīgus cimdus un zeķes viņš adīja, kādus tautas daiļamata meistarstiķus dabūja gatavus. Bet man tieši tajā brīdī blakus bija vajadzīgs tāds, kas stiprāks, straujāks – fiziski, mentāli. Es toreiz mācījos, metos ezoterikā, bet viņš tikai adīja... Divas pasaules, tad slimība, kas tās vienu no otras atšķīra vēl vairāk. Arī pēc tam man vēl bija attiecības, vairāk kā apliecinājums tam neparedzamības akcentam, kas iederas katras sievietes biogrāfijā. Šis cilvēks jau ir miris.

Kopš pati esmu sapratusi, ka mīlēt kādu nozīmē cienīt viņa viedokli un izvēli, lai kāda tā būtu, nemēģinot kādu pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības, man dzīvot kļuvis krietni vieglāk. Un vieglāk palīdzēt tiem, kas jūtas apmaldījušies.

Ezoteriķes Anitas Lasmanes ieteikumi

Sapņi. Sapņi ir vērā ņemams vēstījums no paralēlās pasaules. Dilstošā mēnesī redzētajos zemapziņa visbiežāk cenšas tikt galā ar pārdzīvoto, lai padarītu to pēc iespējas mazāk traucējošu. Man, piemēram, bija laiks, kad draugs, kurš jau miris, parādījās vairākās dilstošā mēness naktīs pēc kārtas. Sacīja, ka gribot uzsmēķēt. Dzīvs būdams, viņš pīpēja pašgatavotas cigaretes. Aparātiņš, ar ko tabaku sablīvē, joprojām bija pie manis. Nākamajā rītā to sameklēju, atradu arī tabaku un futrāli, kurā cigaretes tika glabātas. Pasaucu palīgā meitu un pa abām pietinām pilnu futrāli. Es to aiznesu uz kapiem un ieraku netālu no kopiņas. Pēc tam viņš vairs nav nācis, bet sirdī iestājās liels miers.

Jauna un augoša mēness laikā sapņi vairāk brīdina par notikumiem, kas tuvojas. Tomēr jāapzinās, ka sapņu tulkošanas kods katram ir atšķirīgs. Taču, ja sapnis atstājis sliktu pēcgaršu, to vēlams izgaisināt vai mazliet pamaidzināt pat tad, ja saņemts brīdinājums par neizbēgamām nepatikšanām. Rituāls: Uzreiz pēc pamošanās ielej krūzē ūdeni, lēni pieber šķipsniņu sāls un, maisot pretēji pulksteņa rādītāja virzienam, vairākkārt atkārto; tāpat kā sāls šķīst ūdenī, tā gaist bažas par sapņa piepildīšanos. Vārdus izrunājot, redzēto notikumu vai situāciju vienlaikus jācenšas vizualizēt vēlamajā – pozitīvā un gaišā – izpildījumā.

Dabas spēki. Enerģētiskā lauka stiprināšanā var lūgt palīgā dabas spēkus. Rituāls: precīzi noteikt istabas izvietojumu attiecībā pret debespusēm un, izkāpjot no gultas, lēni paklanīties pret austrumiem, dienvidiem, rietumiem, ziemeļiem – 12 reižu uz katru pusi.

Nauda. Naudas enerģija ir vadāms spēks, tāpēc pret to jāizturas ar godbijību. Rituāls: sen zināmo sakāmvārdu, ka nauda kokos neaug, lapkriša laikā vērts pagriezt pretējā virzienā un, domās skaitot nauda aug kokos, iztēlē skatīt zaros palikušās lapas kā banknotes, vienlaikus iedomājoties sevi kā astoņkāji, kas šo ražu savāc. Par šo rituālu mēdz arī pavīpsnāt, taču vienīgi tik ilgi, kamēr to neizmēģina.

Skaudība. Rīkojot mājas ballītes, pat mīļiem viesiem labāk palūgt nesēdēt gultā, kurā mājiniekiem pēc tam jāguļ. Tāpat ciemiņiem nevajag ļaut ielūkoties skapjos, lādītēs, atvilktnēs. Vēlams arī kavēt apbrīnotāju cenšanos par katru cenu ar rokām aptaustīt to, kas ļoti iepaticies: vai, cik tev skaisti auskari, cik balti palagi! Skaties ar acīm! Skaudība ir ļoti spēcīgs ārdošais spēks ar ilgtermiņa iedarbību, un tās klātesamību domās ļoti grūti kontrolēt.

Sveces. Atceroties, ka sveces liesma ir dzīvā uguns, kas jebkuru labo nodomu vairo, bet lieko transformē, vēlams dedzināt sveci gan ēdiena gatavošanas laikā, gan sēžot pie maltītes galda. Pirmdienai piemērotākā ir balta svece, otrdienai – sarkana, trešdienai – zaļa, ceturtdienai – violeta, piektdienai – zila, sestdienai – brūna, svētdienai – dzeltena. Tādas pašas krāsas akcents iederas arī apģērbā.