Es mīlu, bet mani nemīl... Kā izārstēt mīlā lauztu sirdi?

Mīlestība bez atbildes vai mīlestības izbeigšanās ir sāpīga norise. Dažiem tik ļoti neizturami sāpīga, ka var nebūt savienojama ar normālu pilnvērtīgu dzīvi. Tā neļauj saprātīgi spriest un domāt, traucē koncentrēties darbam un ikdienas lietām. Ko darīt? Par to "Patiesās Dzīves" sarunā ar psihoterapeiti Maiju Ozoliņu-Molokailimu.

Mīlestībai bez atbildes ir daudz variantu, galveno uzmanību pievērsīsim visbiežāk sastopamajām situācijām. Pirmā no tām – reiz mīlestības jūtas bija abpusējas, bet nu viens no pāra otru vairs nemīl. Kas varētu norādīt uz to, ka mīla izsīkst vai jau ir beigusies?

Vīrietis vai sieviete (ja lasītājs ir vīrietis) vairs negrib tik bieži kopā ar tevi pavadīt laiku, nemeklē tavu sabiedrību. Satikšanās iniciators vienmēr esi tu, savukārt otram gadās visādi aizbildinājumi. Pēkšņi viņš/viņa kļuvuši ļoti aizņemti darbā, nav laika pat piezvanīt, nerunājot par apciemošanu. Diemžēl citas nodarbes un tikšanās partnerim kļuvušas interesantākas nekā būt kopā ar tevi.

Te gan būtu svarīgi atcerēties, kā uzver psihoterapeite, ka jūtas visu laiku nevar būt vienādi intensīvas un nemainīgi augstā līmenī. Ja mīļotajam cilvēkam darbā svarīgs projekts vai varbūt slēdzams mūža lielākais darījums, būtu muļķīgi pieprasīt no viņa nepārtrauktus mīlestības apliecinājumus. Ir jāspēj atšķirt, kad runa par īsu atelpu mīlēšanā no pilnīga mīlestības zuduma. Un to var noteikt tikai ilgākā laika posmā. Turklāt jāatceras senā patiesība, ka katrs redz to, ko grib ieraudzīt. Ir arī iespēja, ka tieši tagad tu beidzot ieraugi, ka nevis mīlestība iet uz beigu galu, bet tās nekad nav bijis. Jo esi mīlējis par abiem. Vēl – ikreiz, kad gribas pārmest otram: “Tu mani nemīli!”, ir derīgi padomāt, vai ir par ko mīlēt. Varbūt vērts mainīties pašam? Ir tāda opcija, daudzi teic – darbojoties perfekti.

Otrs nopietnāks un dziļāks rādītājs – fiziskai tuvībai "nē"

Taču, ja sirds un intuīcija atkal un atkal saka, ka attiecībās vairs nav mīlestības, vai tiešām jāmirst nost par izlietu ūdeni? Ja jūsu attiecības ir/bija mēs ar viņu satiekamies stadijā, tad, citējot kādu mīlas veterānu, jāķeras pie airiem. Kur uz viena rakstīts: viss pāriet, uz otra – viss uz labu. Varbūt pienācis laiks jaunām attiecībām?

Otrs nopietnāks un dziļāks rādītājs – fiziskai tuvībai nē. Mīloši cilvēki parasti bieži pieskaras viens otram, nereti apkārtējos izraisot pat aizkaitinājumu par nemitīgo čubināšanos. Ja jūtu vairs nav, vienam no pāra otra pieskārieni kļūst nepatīkami. Ir daži gudrinieki, kuri, glābjot laulību, stabilitāti, komfortu, sakostiem zobiem pilda savus lauleņa pienākumus. Lūk, to jau var saukt par noziegumu. Gan pret miesu, gan dvēseli. Tomēr – gultā obligāto aktu kaut kādiem viltus ceļiem vēl var izdarīt, taču ārpus gultas zonas fiziska tuvība tiek noliegta saknē. “Neaiztiec mani!” kliedz cilvēka miesa, kura sirds vairs nemīl. Sabiedrībā viņi sēž atsevišķi, guļ katrs zem savas segas vai katrs savā gultā, pat ejot pa ielu, iet gabaliņu nostāk viens no otra. Tāpēc vienlīdz mānīgi var būt pāri, kuri ir saderības un draudzīguma paraugdemonstrējumi, kuri sen viens otram ir svešāki par svešu, tāpat kā pāri, kas strīdas bez mitas, bet pat lamājot viens otru sēž tuvu, tuvu līdzās.

Joki, par kuriem reiz abi kopā smējāties, vairs nav smieklīgi

Trešais punkts. Mīļotais cilvēks neieklausās tevī, daudz mazāk nekā iepriekš grib sarunāties vai vispār pirmais nekad nesāk sarunu. Viņš neprasa padomu, neinteresējas par to, kas tev svarīgs, nedalās priekos vai rūpēs, nepamana pārvērtības tavā izskatā. Uzrunājot vairs nelieto mīļvārdiņus, bet gan kritizē un piesienas sīkumiem. Viņu kaitina tas, kas agrāk tevī patika kā mīļa kaprīze vai vājība, un joki, par kuriem reiz abi kopā smējāties, vairs nav smieklīgi. Pieradums vai mīlestības zudums?

Kā zināms, pamana atšķirīgo no ikdienā pierastā. Ja ar tevi viss kārtībā, vīrietim nešķiet būtiski ikdienā atgādināt, ka esi skaista, ka tev piestāv šī vai cita kleita vai frizūra un vakariņas ir ļoti garšīgas – viņam tas šķiet pats par sevi saprotams. Toties situācija, kad viņš, paskatījies uz tevi, pasaka: “Mīļā, tu izskaties briesmīgi. Vai kas atgadījies?”, diezin vai tev šķitīs kā mīlestības apliecinājums. Bet padomājot loģiski – vajadzētu priecāties. Ir taču pamanījis un pat apjautājies.

Rutīna ir bīstama rūsa mīlestībai. Tāpat kā sievietes pieņēmums, ka pieaugušam vecim tie muļķīgie uzmanības pierādījumi vairs nav nepieciešami. Tomēr, pirms paziņot verdiktu attiecībām, nopietni jāaizdomājas – kas notiktu, ja pēkšņi tā otra vairs nebūtu. Pavisam nebūtu. Pēc kā godīgi jāatsijā sociālās un materiālas neērtības no sirds pašsajūtas. Ja atbilde ir – man nekas nemainītos, tādā gadījumā laiks izmaiņām.

Nākamais – partnerim ir vienalga, vai otram ir kāds pielūdzējs vai ne, greizsirdības jūtas ir zudušas.

Par greizsirdības jūtu zudumu būtu tikai jāpriecājas, jo mīļotais, kas nepārtraukti kontrolē un tur aizdomās, nav nekāds mīlētājs, bet tirāns. Ja par mīlestības pamatu pieņem mīļotā cilvēka greizsirdības izpausmes, mīlestības no greizsirža puses nekad nav bijis un vilšanās notiks agrāk vai vēlāk. Mīlestība un greizsirdība ir divas pilnīgi pretējas jūtas un nekad nevar pastāvēt līdzās. “Tā mīl, ka gatavs nogalināt” – daudzu sieviešu prātu skurbina šis sauklis. Tomēr realitātē no tādas mīlestības labāk turēties tālāk.

Piektais punkts. Zudusi cieņa un līdzjūtība, strīdos izskan apvainojumi un sitieni zem jostasvietas. Ja sākušies dažādi nepelnīti apvainojumi un strīdi vairs nav tikai rotaļa, kas daudziem patīk jūtu saasināšanai un sekojošo izlīgumu izbaudīšanai, tad tiešām mīlestība pagalam. Cieņas un līdzjūtības zudums to apliecina vairāk nekā pārliecinoši. Tad nav vērts censties līmēt sasistu krūzi. Patiesi mīlošs cilvēks nekad neizies uz necienīgu izturēšanos un zemisku rīcību.

Atkārtota un regulāra krāpšana vienmēr ir beigu sākums

Seksuālas problēmas, krāpšana. Lai gan sānsoļi ne vienmēr liecina par pilnīgu mīlestības trūkumu, tomēr tie ir spēcīgs signāls, ka attiecībās kaut kas nav kārtībā. Vīrieši nejaušus sakarus neuztver tik nopietni kā sievietes, un varbūt šoreiz viņš ir tas, kurš grib iesvilt greizsirdību kā tavas mīlestības pierādījumu? Taču atkārtota un regulāra krāpšana vienmēr ir beigu sākums. Te gan ir kāds zemūdens akmens. Bieži vien sānsoļi ir netīši partnera akceptēti. Jo nekas netiek darīts, lai šo tik svarīgo attiecību jomu sakārtotu. Tālab godīgi sev jāatbild: vai tikai manas jūtas nav mazinājušās un zemapziņā ir modusies vēlme pēc jaunām, svaigākām attiecībām.

Septītais punkts: zudusi vēlme dāvāt otram prieku un spēja justies laimīgam, esot kopā ar viņu.

Psihoterapeite norāda – iespējams, tāda situācija izveidojusies, ja mīlestība savedusi kopā divas vēl nenobriedušas personības, kas nemāk mīlēt. Abi grib mīlēt, abi dēvē to par mīlestību, bet nezina, ko patiesībā tas nozīmē. Vai atkal – viens no pāra piestrādā vairāk pie savas personīgās izaugsmes, otrs ne, un laika gaitā rodas atsvešināšanās, zūd interese par otru, mainās vērtības, vajadzības. Jāielāgo – cilvēki mainās, mainās arī mīlestība, un, ja attiecības tiek atstātas pašplūsmā, tās nekopj, tās novīst. Tāpat var runāt par neveiksmīgu komunikāciju vai tās trūkumu, kas ar laiku noved pie pārpratumiem, aizvainojumiem, dusmām, nevēlēšanās vai neprasmes sadzirdēt otru, otra vajadzības utt. Tas neizbēgami ar katru dienu atsvešina pāri, zūd emocionālā piesaiste, mirst mīlestība, lai kādā attīstības kvalitātē, stadijā tā būtu.

Mīlestība – tas ir prieks, prieka saņemšana un dāvāšana. Ja mums kopā ir priecīgi, jautri un komfortabli, tad tā ir mīlestība. Mums ir labi kopā un ir labi arī atsevišķi, bet domas par tikšanos mūs dara priecīgus. Ja tā nav, nav arī mīlestības.

Kāpēc tu esi visur un nekur tevis nav

Pavisam cita aina ir situācijā, kad tas, kuru mīl, to pat nenojauš. Tādas neatbildēta mīlestība nereti satopama jau skolas gados, kad meitenei iepaticies kāds vecāko klašu puisis, kuru uzskatot vien reibst galva un prātā virpuļo neskaitāmas laimīgās kopīgās nākotnes vīzijas. Kad neuzdrošinies savai simpātijai atklāt jūtas, jo baidies, ka viņš smiesies, noraidīs vai arī viņš jau ir aizņemts, citādi nesasniedzams. Tādas jūtas bieži vien pārdzīvo aktieru un citu slavenību pielūdzējas. Pārdzīvojumi ir tikpat intensīvi, it kā mīļotais būtu ikdienā sastopams un reāli sasniedzams draugs; bijis, bet pametis.

Dažreiz mīlēt kādu nesasniedzamo ir jauki un izdevīgi. Iespēja izbaudīt veselu emociju gammu, izsapņoties un iztēloties sevi līdzās savai Mīlestībai. Tas motivē mainīt savu imidžu, sākt vingrot vai interesēties par mākslu vai mūziku, lai savā ziņā kļūtu tuvāka mīļotajam cilvēkam. Apmeklējot mīlētā mākslinieka koncertus vai izrādes, mīlētājs iegūst gan emocionālajā, gan kultūras ziņā. Pat, ja ir sapratne, ka nekad nebūsiet kopā, sirdi silda apziņa, ka vismaz ir kāds, ko mīlēt. Līdz dzīvē ienāk cilvēks, ar kuru veidot kopīgu turpmāko dzīvi un just abpusēju mīlestību būs reāli. Tad agrākās, neatbildētās jūtas vai nu atkāpjas otrā plānā kā skaistas atmiņas, vai vispār izplēnē kā rīta migla.

Mīlas objekts arī ir tikai cilvēks ar savām vājībām, trūkumiem, vajadzībām un raksturu

Sieviete atplaukst, mīlestības jūtu apņemta, un var gadīties, ka mīļotā mākslinieka bučiņa uz vaiga, viņam saņemot ziedus no tavām rokām, pārvērš tevi no neglītā pīlēna par gulbi, no pelnrušķītes par princesi, kuru turpmāk spēj ievērot ne viens vien princis un karalis. Turklāt šādā mīlestībā bieži piemirst, ka mīlas objekts arī ir tikai cilvēks ar savām vājībām, trūkumiem, ikdienas prasībām, vajadzībām un raksturu. Nepadomājot par to, ka reālajā dzīvē ar šo cilvēku vadīt ikdienu ar visām tās rūpēm un problēmām mēs nebūtu gatavi. Tā ir mīlestība bez jebkādām saistībām. Protams, kamēr mīlestība nepāraug fanātismā, naidā vai citās negatīvās un postošās jūtās.

Nereti gadās, ka cilvēks dzīvo tādā fantāziju pasaulē, cerībā, ka, viņam pašam neko nedarot, otrs uzminēs viņa vēlmes, nolasīs vajadzības, sapratīs, ka viņu mīl un viņa dēļ cieš. Un tad viss notiks. Tomēr tāda upura lomas vajadzība dzīvē nekur nenoved, jāmeklē cēloņi, kādēļ cilvēks šādu situāciju atkārtoti izvēlas un nemācās no savas pieredzes, kļūdām un turpina izmantot no jauna tādu pašu uzvedības modeli.

Turklāt ir vēl kāds āķis – sievietēm visbiežāk patiesi ir grūti saprast, ka vīriešiem intuīcija nav stiprā puse un netieši mājieni neko neizsaka. Lai ar kādu mīlestības pilnu skatienu raudzītos uz mīļoto, kamēr viņš skatās hokeja spēli, nav ko cerēt, ka viņš to pamanīs. Tāpat priekšnieks vairākumā gadījumu jebkuru sekretāres uzmanības un mīlestības apliecinājumus uzņems kā pienākumu izpildi, nevis personiski. Jāprot savas jūtas parādīt un izteikt brīdī, kad otrs spējīgs to uztvert un saprast pareizi.

Patiesībā šis ir mīlestības paveids, kuram ir lielāka vai mazāka iespēja pārvērsties par īstām, abpusējām jūtām, kas priecē, jo ir daudz bezcerīgāki varianti.

Visi nepaliek kopā

Viens mīl, otrs to zina, bet nevar/negrib atbildēt ar to pašu. Šajā kategorijā ietilpst attiecības ar precētiem, ar tiem, kas mīl citu vai nemīl nevienu.

Laikam jau tā ir cilvēka dabā – gribēt to, kas ir otram. Ja viņai ir tik labs vīrs, man arī vajag tādu. Vai vēl labāk – tieši to. Vismaz pārbaudīta vērtība. Šādā situācijā ir vismaz divi apakšvarianti. Vienā gadījumā mīlētājs tikai cieš, otrā – jau ķeras pie noteiktas rīcības, lai sapni pārvērstu realitātē. Pirmajā gadījumā cietējs galvenokārt ir nelaimīgais mīlētājs, otrajā – tā var pārvērst dzīvi par elli ne tikai sev, bet arī mīļotajam un viņa tuviniekiem. Protams, otrajā gadījumā par mīlestību var runāt tikai nosacīti, šajā cēlajā vārdā nevarētu nosaukt jūtas, kas pārņēmušas.

Šajā kategorijā ir arī tādas attiecības, kurās viens mīl, bet otrs ļauj sevi mīlēt, ar aprēķinu izmantojot otru vai vienkārši nespējot mīlēt kādu vai vispār jebko. Tā ir kā kaķa filozofija, kurš uz apgalvojumu: “Es tevi tik ļoti mīlu”, laiski atņurd: “Jā, es arī sevi ļoti mīlu.”

Arī dienesta romāni nereti izvēršas mīlestībā bez atbildes. Kas vienam liela mīlestība, tas otram – tikai mirkļa aizraušanās, kas pēc laika jau aizmirsta.

Protams, šādai mīlestībai nav perspektīvu, zināms gan no Agrās rūsas un Blaumaņa darbiem, gan Ezera sonātes. Bezgalīga, visu piedodoša un neizsīkstoša spēj būt vienīgi mātes mīlestība, taču vīriešu un sieviešu attiecībās ir citādi.

Turklāt mīlētāja parasti spēj domāt tikai par savām nepiepildītajām vēlmēm un ilgām, nemaz neiedomājoties, ka nereti vēl lielākas ciešanas sagādā iemīlētajam cilvēkam, kurš ir uzticams dzīvesbiedrs savai sievai. Godīgums, cieņa, vēlme saglabāt savu ģimeni vai sociālo stāvokli liedz atbildēt mīlestībai, kura ir apgrūtinoša un nomācoša savā neatlaidībā. Mīlas moku cietējiem jāapzinās dzīves patiesība – nevar otru nekādi piespiest uz pretmīlu, tāpat kā bērnudārzā vai pagalmā bērni nevar viens otru piespiest spēlēties, viņi mācās sadzīvot ar vilšanās sajūtām, kad nenotiek pēc tava prāta. Cilvēkiem ir izvēles iespējas, ar ko viņi vēlas saistīties, sadarboties, spēlēties, draudzēties... ko mīlēt... Lai cik laba tu būtu, šajā gadījumā cilvēkam jāiemācās pieņemt, ka būs jāatvadās no šīs personas, un jāturpina dzīvot, un savā ceļā sagaidīt, sameklēt citu, kas būs atsaucīgs uz tavu mīlu.

Vakaros es tevi mīlu mazāk nekā rīt

Nākamā aplūkojamā situācija ir divējas dabas. Persona bez nelaimīgām jūtām nespēj iztikt. Ciešanas ir viņa gaiss, bauda, virzītājspēks. Parasti šādi cilvēki izvēlas kādu, kurš ir jau aizņemts, lai šīs attiecības nebūtu iespējamas. Lai varētu ciest, lai varētu būt atraidīts, lai sirds lūztu un asiņotu, jo tas dara cilvēka eksistenci tik dzīvu. Tomēr arī šeit jānošķir nelaimīgās mīlestības postošās sekas no stimulējoši radošām jūtām, kas ir turpat, viss atkarīgs no mīlētāja personības. Lielākā daļa no mums kādā brīdī dzīvē pieredz pieķeršanos bez atbildes. To izsāp un virzās tālāk, veidojot jaunas attiecības.

Ir neatbildēta mīlestība, kas palīdz radīt mākslas darbus, dod jēgu dzīvei. Tas ir tik patīkami un aizraujoši – iztēloties, cik skaistas būtu iespējamās attiecības. Ja tās izveidotos, varbūt nebūtu ne uz pusi tik jaukas, tāpēc mīlētājam pietiek ar fantāzijām, ar ciešanām un stāstiem par to. Top romāni un dzeja, gleznas un skaņdarbi, dziesmas un celtnes kā veltījumi nepiepildītajam, mīļotajam, izjustajam un pārdzīvotajam.

Ir cilvēki, kas dzīvē uzņemas upura lomu, un viņiem tas patīk, tāpēc arī šādās attiecībās spēj dzīvot, jo pieraduši ciest. Personai ir vajadzība būt mocekļa lomā, justies vainīgam, nepietiekamam, atraidītam. Neviens gan labprāt neatzīsies, ka izjūt baudu no tādām ciešanām, sajūtas, ka tu esi citāds, īpašs, jo ciet mīlestības dēļ. Dažiem tā ir smeldze mūža garumā, kas pārvēršas tēla pielūgsmē. Viņi pat var lieliski apzināties, ka, satiekot reālo cilvēku, sagaidītu smaga vilšanās. Parasti šādi cilvēki mīl iedomātu tēlu, kas patiesībā ir tālu no realitātes un neeksistē. Vai arī apprecas ar cilvēku, kuru mīl viņš, bet otrs viņu nemīl. Līdz brīdim, kad dzīve piespiež uzdot sev jautājumu: “Vai man patiešām to vajag? Kādēļ man izdevīgi dzīvoties nepiepildītās nākotnes ilgās un cerībās, neveidojot savu dzīvi šodien? Ko es gūstu no šādas izvēles?”

Visbiežāk cilvēkiem, kas bezcerīgi iemīlas, ir kādas kopīgas īpašības, pagātnes pieredze, kāpēc viņi to piedzīvo, bet citi – nē. Pēc Marka Bovena piesaistes teorijas, ja ir dzīvots ģimenē ar emocionāli nepieejamiem vecākiem, cilvēki nereti izvēlas iemīlēties kādā emocionāli nepieejamā cilvēkā, lai vēlreiz piedzīvotu un varbūt spētu dziedināt savas bērnības traumu, cerot, ka šīs attiecības palīdzēs apmierināt tās savas neapmierinātās bērnības vajadzības pozitīvā veidā tagad.

Psihologi runā par bērnības pieredzi, traumām, kroplīgiem attiecību modeļiem, astrologi par karmiskām attiecībām, ezoteriķi par nesakārtotu iekšējo pasauli, un iespējams, ka visiem ir taisnība. Pilnīgi skaidrs ir viens: ja kādam nelaimīga iemīlēšanās kļūst par apsēstību, kad persona domā, ka dzīve kļūst pilnīga un piepildīta tikai šajā konkrētajā savienībā, ilgojas, cer, izseko, vajā... Ja domā, ka bez šā cilvēka viņu dzīve zaudē jebkādu nozīmi, tad ir nepieciešama psihoterapeita palīdzība, lai palīdzētu saprast cēloņus un saskatītu savus resursus.

Taču reizēm cilvēks pats radījis apstākļus, ka viņu nav iespējams mīlēt. Ja cilvēks ir sevī noslēdzies, nedrošs un nepārliecināts par sevi, nav atklāts, nerunā par savām jūtām, tādu ir grūti mīlēt. Ja tā ir atkarība no attiecībām (vajadzība būt attiecībās, mainīt partnerus, lai atrastos nemitīgi iemīlēšanās fāzē utt.), tad visbiežāk šim cilvēkam ir zema pašvērtība, viņš ir iebaidīts, nedrošs par sevi. Arī šajā gadījumā būs nepieciešama atkarīgas personas terapija ar pamatīgu uzvedības modeļu izpēti: kas, kā, cik bieži atkārtojas, kādas emocijas tiek no tā gūtas, ko nespēj kontrolēt.

Ceļā uz brīvību no mīlestības atkarības

Protams, mēs varam te smuki spriedelēt, bet ko darīt, kad esi tur pats iekšā, līdz ausīm, acīm, aknām. Kad sirds sāp pa īstam (kā zinātnieki noskaidrojuši – mīlas sirdsēsti ir veselībai ļoti kaitīgi, turklāt sāpes ir fiziskas, tikpat reālas kā zobu vai vēdera sāpes) un prātam par notiekošo nav ne varas, ne padoma. Ko iesākt? Ko varam izdarīt paši?

1.    Pieņemt lēmumu to pārtraukt

Esi godīga/godīgs pats pret sevi. Atzīsti, ka šis cilvēks nekad nebūs kopā ar tevi. Arī ne tad, ja palielināsi krūtis, nopirksi džipu vai darīsi ko citu, kas, tavuprāt, varētu atmodināt atbildes jūtas. Sāp? Neko darīt, neviens nav garantējis, ka sāpēm nav vietas mūsu dzīvē. Tātad tu esi dzīva būtne, ciešanas nav tevi nocietinājušas, un reiz tu varēsi savu mīlestību dāvāt kādam, kurš sniegs pretī to pašu.

Tikai tad radīsies iespēja veidot veiksmīgas attiecības kā neatkarīgai, brīvai personībai. Nenoliedzami, tas būs pamatīgs darbs ar savu pašvērtību, savu sajūtu atzīšana.

3.    No acīm prom – no sirds laukā

Izmet lietas, kas atgādina par mīļoto, jūsu kopīgajiem brīžiem, nesatiecies ar kādreizējiem kopīgajiem draugiem. Dari visu iespējamo, lai nekas neatgādinātu par šo cilvēku. Nezvani izdomātu iemeslu dēļ, tikai lai dzirdētu tik pazīstamo balsi, nekādā gadījumā neatgādini viņam/viņai par sevi, lai kāds būtu kārdinājums. Ja atmiņas tomēr nedod miera, koncentrējies uz negatīvajām īpašībām, momentiem, lai saprastu – visticamāk, tu mīli nevis reālu cilvēku, bet idealizētu tēlu.

Alkohols nepalīdzēs tikt vaļā no mīlestības sāpēm; nekal atriebības vai pieburšanas plānus; nekrīti depresijā; histērijā, nelūdzies mīlestību. Nešantažē, nedraudi. Pasaki paldies par labo, kas bijis, un atlaid.

5.     Nemeties pirmajās attiecībās – vienalga ar ko, ka tikai pašapziņa stiprināta – es kādam patīku.

Nekādā gadījumā uzreiz pēc šķiršanās nevajadzētu sākt jaunas intīmas attiecības, ir jāļauj izsāpēt un izsērot zaudējumu.

Ja grūti iziet sabiedrībā, jo juties sagrauts un vientuļi, ieteicams iet kopā ar kādu draugu, kas saprot situāciju un spēj dod vajadzīgo atbalstu. Turklāt savas vajadzības draugam jāizsaka konkrēti, piemēram, man ir nepieciešams, lai tu man piezvani vienreiz dienā vai uzaicini vienreiz nedēļā uz kafejnīcu, kino. Vislabāk, ja var norunāt sāpes privātās sarunās – ar uzticamu draugu, mācītāju, psihoterapeitu.

7.    Arī rituāli ir svarīga daļa no zaudējuma fāzes, kas jāizdzīvo

Raksti, dziedi, bļauj, raudi, skrien, dari visu, kas palīdz atbrīvot ķermeni no spriedzes, sāpēm, nemiera... Var uzrakstīt vēstuli savam mīlestības objektam, bet nenosūtīt, var saplēst un izkaisīt pa vējam, lai upe aiznes, vai sadedzināt, kas nu kuram liekas atbilstošāks. Tie, kas raksta dienasgrāmatu, labi zina to dziedinošo spēku. Fiziskas nodarbes, masāža, pirts, peldēšanās, aplaistīšanās ar aukstu ūdeni – tas tik tiešām samazina stresa līmeni organismā. Stiprini sevi, meklē savus resursus draugos, dabā, kādā jaunā hobijā utt.

Strikti – darbā jākontaktējas tikai par darba lietām! Distance vieglāk ievērojama radinieku lokā, atklāti pasakot, ka kādu laiku nespēsi piedalīties kopējos pasākumos. Ne jau vienmēr visiem jāizskaidro, kādēļ nevēlaties piedalīties.

9.     Ko darīt, gulēt ejot?

Tad nekas nevar novērst domas. Te var palīdzēt tāda pati stratēģija kā jebkura cita zaudējuma gadījumā – jāatceras, ka šīs sajūtas, kuras pārdzīvo šonakt, ar katru dienu samazināsies, un tu spēsi arvien vairāk atgūt kontroli pār savu dzīvi. Maziem mikro solīšiem, pa stundai, dienai, nedēļai, mēnesim... Kļūsti arvien patstāvīgāka/s un neatkarīgāka/s, tad arī citiem būs vēlme tevi iepazīstot iemīlēt.

Tikai tad kāds varēs iemīlēt tevi! Tas ir īpaši svarīgi. Bet tas nebūs viegli, jo šajā brīdī mazvērtības izjūta ir īpaši sakāpināta. Tad jācenšas atrast kaut vai vienu lietu, īpašību, kas patīk sevī, un palēnam jākultivē mīlestība par to, ka vienkārši esi.

Mums visiem dzīvē iespējamas dienas, kad viss, ko spējam, ir elpot, un arī tas ir daudz.

Lauzta sirds sagādā daudz pārdzīvojumu mīlētājam, un cik bieži gribas pagriezt laiku atpakaļ, lai izvairītos no mirkļa, kad tas viss sākās. Tomēr nesteigsimies. Ir kaut kas daudz, daudz ļaunāks par šīm elles mokām. Tā ir nespēja mīlēt. Tad tiešām viss ir zaudēts. Kamēr nav – mīlēsim, cik vien mūsu spēkos, un varam būt droši, ka patiesas jūtas nepaliek bez atbildes. Mīlestība var nākt no pavisam citas puses, nekā gaidām. Galvenais – nepalaist to garām.