Brazīlietis Tjagu laimīgs būt Latvijā

Valoda ir ceļš uz kultūru un cilvēku sirdīm

Latvijā pavadītie gadi Tjagu ir mainījuši. Viņš atzīst, ka vairs nav emocionāls, toties kļuvis racionālāks, lūkojas vairāk uz faktiem un mācās novērot lietas tā, kā to dara latvieši. “Mēs, brazīlieši, biežāk izdarām un tikai pēc tam domājam – ak, kāpēc es to tā darīju? Kādreiz biju skaļāks un smieklīgāks, Latvijā cenšos būt nopietnāks, organizētāks. Protams, valoda – tā, manuprāt, ir svarīgākā un spēcīgākā kultūras daļa,” pārliecināts ir vīrietis. Kopš brīža, kad atstāja savu dzimteni, viņš dažādos līmeņos apguvis piecas valodas. Latviešu valoda kļuvusi par daļu no viņa identitātes. “Tu vari dzīvot valstī gadiem, bet tikai tad, kad sāc runāt tās valodā, tu sāc patiesi saprast cilvēkus. Un es to katru dienu ļoti izbaudu. Latvieši ir kā kokosrieksti – cieti no ārpuses, bet saldi iekšpusē. Vajag pacietību un laiku, lai tiktu līdz latvieša siltajai sirdij,” smaidot salīdzina Tjagu.

Uz vienu no pirmajiem sarunā uzdotajiem jautājumiem par to, vai viņš patiešām mīl Latviju, brazīlietis atbild nekavējoties: “Jā! Mīlu Latviju un latviešus! Brazīlija ir kā mana dzimtā māte, bet Latvija mani ir pieņēmusi, var teikt – adoptējusi. Tieši šī man liekas skaistākā mīlestība, ko kāds var parādīt, kad iemīl it kā ne savu miesīgo bērnu. Es izteikti sajutu to, cik ļoti Latvija mani pieņēma.” Tāpēc arī pašam nav grūti sevī izjust mīlestību pret zemi, kurā viņš dzīvo, pret tās kultūru, valodu un cilvēkiem. Tas viss mudināja Tjagu mainīties pašam, lai pēc iespējas labāk iekļautos latviskajā vidē.

Latviju pirmo reizi redz sapnī

Tagad futbola treneris kopā ar sievu Zandu un diviem dēliem dzīvo Liepājā. Timotejam ir 14 gadu, Mateo rudenī sāks iet pirmajā klasē. Tjagu Zandu joprojām mīļi dēvē par skaistāko latviešu meiteni, bet ne jau Zandas dēļ viņš pārcēlās uz Latviju.  Vispirms bijis kāds zīmīgs sapnis.  Tjagu audzis kristīgā ģimenē, un reiz viņš Dievam prasījis, ko dzīvē tālāk darīt. 2005. gadā viņš sapnī redzējis kādu ļoti aukstu vietu. “Stāvēju atklātā laukā, dziļā sniegā, bija auksts, un es kā misionārs stāstīju evaņģēliju. Sniegs man bija gandrīz līdz ceļiem. Lauka galā pamanīju vecu koka māju. Sapnis bija tik īsts! Es burtiski varēju sajust aukstumu un dzestrā gaisa smaržu un sapnī dzirdēju, ka šo zemi sauc Latvija. Kopš tā brīža es zināju, ka mana vieta dzīvē būs tur – tajā aukstajā zemē,” stāsta Tjagu. Viņš interesējies, kur ir šī valsts, un laimīga sakritība – internetā sācis sarakstīties ar latviešu meiteni Zandu. Pēc četriem gadiem abi satikušies Riodežaneiro, lai vēstulēs iesāktās sarunas turpinātu dzīvē. Viņu jau sākotnēji saistīja Zandas kalpošana Dievam un iesaiste daudzos sociālajos projektos, lai palīdzētu trūcīgiem bērniem un ģimenēm. Nepagāja ilgs laiks, kad viņi saprata, ka abu starpā ir uzplaukusi mīlestība un turpmākais dzīves ceļš jāiet kopā, bet jau Latvijā. Šā gada oktobrī abi svinēs laulības sešpadsmito gadu.

Domā un elpo futbolu

Riodežaneiro dzimušais Tjagu ar sportu bija aizrāvies tieši tāpat kā viņa vienaudži. “Es biju futbolists, tad 18 gadu vecumā mani uzņēma labākajā sporta pedagogu universitātē Brazīlijā. Sākumā domāju, ka kļūšu par vārtsargu treneri, pēc tam biju U-16 komandas fiziskās sagatavotības treneris. Kādu dienu manas komandas galvenais treneris saslima, es aizstāju viņu uz nedēļu, un tajā bija arī viena spēle. Burtiski iemīlējos šajā amatā! Tas notika 2005. gadā. Šogad aprit 21 gads, kopš esmu sertificēts futbola treneris.”

Tieši futbols pašlaik viņam ir spēcīgākais veids, kā saglabāt Brazīliju sevī. “Ikviens manā dzimtenē runā, domā un elpo futbolu. Tas ir kā reliģija. Brazīlijā futbolu spēlē visur – uz ielas, skolās, pie mājām, pludmalēs.” Tjagu novērojis, ka Eiropā pret šo sporta veidu ir cita attieksme. Ja Brazīlijā ir smagi jāstrādā, lai būtu starp labākajiem un tevi izvēlētos kāda komanda kā spēlētāju, un lai arī tur tu būtu starp labākajiem, tad Latvijā un Lietuvā, kur viņš strādājis, daudz uzmanības jāvelta psiholoģijai.

“Brazīlijā U-13 komandā būs simtiem bērnu, kuri vēlēsies tajā spēlēt. Baltijā bērnu skaits ir ļoti neliels. Piemēram, kad pirms pāris gadiem trenēju Pluņģē (Lietuvā), man bija tikai četrpadsmit 2008. gadā dzimušu audzēkņu. Zināju – ja kāds vairs nevēlēsies trenēties, man paliks tikai trīspadsmit, jo neviena viņa vietā nebūs. Tāpēc mans galvenais mērķis bija izveidot labas attiecības ar bērniem un motivēt viņus kļūt par līderiem, kā arī parādīt, ka process un treniņi ir svarīgāki par tituliem. Septiņi spēlētāji no šīs grupas debitēja pieaugušo komandās Pluņģē, Telšos un Šauļos. Tas ir ļoti labs rādītājs tik mazas pilsētas komandai.”

Pieredze darbā ar bērniem nemitīgi mācījusi arī viņu pašu. “Katru dienu man sevi ir jāpierāda soli pa solim. Bērniem nevar uzreiz izvirzīt grūtu mērķi, tam ir jābūt vieglam un sasniedzamam. Pieaugušajiem varbūt mērķis ir kļūt par šā gada čempioniem, bet bērniem ir jāsaka, ka tagad trenēsim un uzlabosim piespēli ar kreiso kāju, pēc tam ar labo. Tad sekos virziena maiņa. Kad bērni to sasniedz, ir jāuzslavē un jāpasaka, ka viņi izdarīja labi,” trenera uzdevumu skaidro Tjagu. Viņš uzskata, ka ir jābūt nevainojamai sapratnei un komunikācijai ar bērniem ne tikai uz laukuma, bet arī ikdienā. Citreiz tas nozīmē zināt, ka bērnam ir problēmas skolā, ka viņš cieš no mobinga vai viņa vecāki tikko ir šķīrušies. Ja bērns ir motivēts treniņiem, tad ir gan labāki panākumi, gan vieglāk raisās sarunas par dzīvi.

Latvijā brazīlietis tieši caur futbolu ir ieraudzījis vienu raksturīgu mūsu kultūras domāšanas aspektu. “Dziļi latviešu mentalitātē ir tāda lieta – ja kāds ir stiprāks par tevi, tad tu, iespējams, zaudēsi, un nav pat vērts censties uzvarēt. Es pamanīju, ka latvieši diemžēl bieži vien viegli padodas. Tieši tas konfliktē manī kā brazīlietī, jo es ticu – ja ir kaut mazākā iespēja, ka vari uzvarēt, tad tev ir jāmēģina uzvarēt! Esmu piefiksējis frāzi, kas izskan bieži vien, – nav godīgi, ka jāspēlē pret stiprāku pretinieku. Pirmo reizi tieši Latvijā pieredzēju, ka bērni pat negrib iziet uz laukuma un spēlēt pret spēcīgāku pretinieku. Brazīlijā viņi spēlēs, turklāt centīsies uzvarēt un pārspēt otru jebkurā gadījumā. Neviens tur nedomā, vai kaut kas ir vai nav godīgi. Tā ir spēle, un tu dari visu, lai sakautu pretinieku.”

Starp divām kultūrām

Ģimenes ikdienā ir saplūdušas abas kultūras, Brazīlijas un Latvijas, tāpat latviešu, angļu un portugāļu valoda. Tjagu cenšas uzturēt Brazīlijas vieglumu un humoru, bet pilnībā respektē latviešu kultūru, jo abi dēli dzimuši un aug Latvijā. Viņā dzīvo cerība, ka dēli savu bērnību atcerēsies ar tēta brazīliešu stilā piepildītajiem jautrajiem mirkļiem un mammas stabilitāti un mierīgo attieksmi pret dzīvi, kurā ir vieta noturīgai ticībai. “Ceru, viņi kādreiz stāstīs, ka mūsu ģimenē vienmēr bija smiekli, prieks un Dieva klātbūtne. Ne perfekta dzīve, bet īsta – tāda, no kuras saglabājas labas atmiņas. Zanda nav tikai skaistākā latviešu meitene, viņa tik daudz ko man māca – dzīvot mierīgāk, būt stabilākam, veidot ģimeni bez liekas drāmas.”

Abi viņu dēli spēlē futbolu, Zanda ir klāt ne vien turnīros, bet arī treniņos, un ģimenes brīvie brīži tiek pavadīti, spēlējot vai skatoties futbola spēles – arī televīzijā. “Tie ir mūsu labākie mirkļi! Vecākais dēls jau spēlē ļoti labā līmenī, viņš burtiski ir futbola fans. Viņa pirmie soļi bija pēc bumbas, lai to spēlētu, un brālis, protams, sekoja. Arī viņa pirmie soļi tika sperti ar mērķi, lai iespertu bumbai,” smejas Tjagu.

Vīrietis neslēpj, ka veidot ģimeni cilvēkiem no dažādām valstīm reizēm bijis izaicinoši. “Grūtākais brīdis ir tad, kad man nav darba, un tā ir bijis vairākkārt. Tādi mirkļi ļoti iemāca paļauties uz Dievu. Tu tad saproti, ka ne viss ir tavās rokās. Es kā brazīlietis esmu saskāries arī ar atklātiem aizspriedumiem. Saprotu, ka tā nav tikai Latvijas, bet plašāka mēroga problēma. Tomēr lielākoties šeit cilvēki ir draudzīgi un pieņemoši. Viņi novērtē, ka mēģinu runāt latviski un tā parādīt, ka cenšos piederēt šai valstij un tautai. Grūtāk ir, kad ar mani kāds cenšas runāt krievu valodā, jo to es tik labi nepārvaldu.“

Kā ir ar ilgām pēc Brazīlijas? “Ilgas pēc dzimtenes ir kā jebkura cita slimība – uznāk un pāriet,” atzīst Tjagu. Reizi gadā viņš cenšas aizlidot uz Brazīliju, tomēr tāpat reizēm skumstot pēc bērnības mājām un vecākiem. Uz Brazīliju visa ģimene dodas kopā, un gan dēli, gan Zanda par to vienmēr priecājoties. Pēdējā apciemojuma reizē tikai pirms pāris mēnešiem ģimene apmeklēja vēsturisko latviešu koloniju – nelielu pilsētiņu Sanpaulu štatā Novaodesu. Tur, tik tālu no Latvijas, bijis aizkustinoši dzirdēt latviešu valodu.  “Sevišķi pārsteigts bija jaunākais dēls Mateo, ka Brazīlijā izdevās satikt cilvēkus, kuri tik ļoti mīl Latviju un pat labi runā latviešu valodā. Mēs uz Novaodesu ceļojām divas dienas, pāris dienu tur palikām un tad atkal divas dienas braucām atpakaļ uz vietu, kur bijām apmetušies. Pēdējo reizi Brazīlijā pavadījām ilgāku laiku nekā parasti, tāpēc Timotejs un Mateo paspēja iepazīt Brazīlijas skolas vidi, ļoti daudz būt pludmalēs un Riodežaneiro apskatīt pasaulē lielāko nacionālo parku – Tijuca mežu.”

Tjagu ir iemīļojis Baltijas jūru. Viņš netālu no Karostas esot atklājis sev mazu, nomaļu pludmalīti, kur labprāt dodas, lai pabūtu viens.

Tagad Tjagu ir pievienojies virslīgas futbola klubam Grobiņa un strādā ar pieaugušajiem kā trenera asistents. Brazīlietis joprojām saredz, kā viņu ietekmē abas kultūras, un ar katru nodzīvoto gadu arvien vairāk izprot latviešus. “Jā, latvieši varētu no manis vairāk iemācīties smieties, dejot, improvizēt. Savukārt es varu turpināt strādāt pie savas disciplīnas un punktualitātes. Esmu laimīgs Latvijā, jo ticu, ka joprojām – kā tajā savā sapnī – esmu šeit arī misijā palīdzēt cilvēkiem, veidot attiecības un dot kaut ko labu.”