Ceturtdiena - zivju diena. Kādas ir latviešu attiecības ar zvejniecību?
Padomju pilsonis septiņdesmitajos un astoņdesmitajos reizi nedēļā pilnīgi droši zināja, ko ieraudzīs ēdnīcā – kaut ko no zivju ēdieniem. Jo ceturtdienas bija zivju dienas. Ar veselīgu dzīvesveidu gan tam bija maz sakara, jo pamatā visam bija ekonomiski apsvērumi. Taču latviešiem, dzīvojot pie jūras, attiecības ar zivīm un zvejniecību bija stabili izveidojušās ilgi pirms zivju dienām, jaunākajā numurā vēstī žurnāls "Latvijas Leģendas".
Latvieši – vismaz tie, kas dzīvoja jūras tuvumā, – jau izsenis pārtika no tās veltēm un bija apguvuši zvejniecības arodu. Ne jau velti mums gana daudz literatūras klasikas darbu ir saistīti ar jūru – "Dullais Dauka" un "Nāves ēnā" ir tikai paši zināmākie piemēri. Arī pirmais skaņu kino mums taču bija par šo pašu tēmu – "Zvejnieka dēls"!
Tātad būtu pamats lepoties un uzskatīt latviešus par zvejnieku nāciju? Laikam jau tomēr tik skaisti nav, jo statistika liecina, ka pirms 100 gadiem Latvijas zvejnieki ievērojami atpalikuši no citu Eiropas valstu kolēģiem. Bija aprēķināts, ka trīsdesmito gadu sākumā katrs Latvijas zvejnieks gadā vidēji nozvejojis 3300 kilogramus zivju, kamēr zviedru zvejnieks 3700 kilogramus, dāņu – 4600 kilogramus, bet poļu – pat 5300 kilogramus. Salīdzinoši necilos rādītājus speciālisti skaidroja ar mūsu zvejnieku tehnisko atpalicību, vēl arvien lielākoties izmantojot nelielas airu un buru laivas. 1935. gadā Latvijas zvejniecības flotē bija apmēram 2700 laivu, no kurām tikai 600 bija aprīkotas ar motoru. Motorizācija ļāva būvēt lielākas laivas un doties dziļākos ūdeņos, neaprobežojoties ar zveju tikai piekrastes ūdeņos vien.
Menca par septiņiem santīmiem
Latvijas zvejnieki nespēja ar saviem lomiem nodrošināt iekšējo tirgu, un paradoksālā kārtā daudz vairāk latvieši patērēja importētās siļķes, nevis pašu ķertās zivis. Ekonomisti lēsa, ka trīsdesmito gadu sākumā vismaz 60 procentus no visa Latvijas iedzīvotāju zivju patēriņa veidoja tieši importētās siļķes. Nelielos apjomos Latvija zivis arī eksportēja (tostarp arī siļķes), pārsvarā konservu veidā – šprotes un ķilavas, mazliet arī žāvētas reņģes. Tomēr zivju produkti veidoja niecīgu eksporta daļu – trīsdesmito gadu sākumā tikai nepilnu procentu no visa eksporta apjoma. Un arī tas lielā mērā bija, pateicoties tirdzniecības līgumam ar PSRS, uz kurieni aizplūda lielākā daļa zivju produkcijas. Eksports uz citām tuvējām valstīm bija mazāks, jo, piemēram, Polija un Lietuva zivju ievešanai bija noteikušais augstu ievedmuitu, tā sargājot savu iekšējo tirgu.
Būtiska problēma bija zvejnieku neorganizētība, pārstrādes uzņēmumu trūkums un loģistikas nesakārtotība. Tādēļ nereti gadījās, ka daļu loma nācās turpat piekrastē izbarot cūkām vai aprakt zemē, jo gluži vienkārši nebija iespējams visas zivis izžāvēt, bet konservu ražotnes bija izveidotas tikai atsevišķās vietās, uz kurām zivis vest daudziem neatmaksājās.
Valdība un ekonomisti šīs problēmas itin labi apzinājās, tāpēc trīsdesmitajos gados zvejniecībā pieauga kooperācijas nozīme. Kā savā "Latvijas saimniecības vēsturē" raksta Arnolds Aizsilnieks, 1938. gada sākumā bija reģistrētas 18 jūras zvejnieku sabiedrības ar 949 biedriem un 12 saldūdeņu zvejnieku sabiedrības ar 757 biedriem. Kooperācija ļāva veidot zivju apstrādes uzņēmumus un tā palielināt zvejnieku peļņu, neaprobežojoties tikai ar zivju ķeršanu vien. Ragaciemā, Rojā, Pāvilostā, Liepājā, Ventspilī un citur tika ierīkotas lielas zivju žāvētavas. Lai produkciju nogādātu uz lielākām pilsētām, zvejnieku kooperatīvi iegādājās kravas automašīnas, vairākas zvejnieku rīcībā nodeva arī valdība.
Ar zvejniecību nodarbojās ne tikai jūrā, bet arī ezeros un dīķos. Lielākie no zvejniecības ezeriem bija Burtnieks un Rāzna, kur gadā uz vienu hektāru nozvejoja septiņus līdz desmit kilogramus zivju. Tiesa, šajos aprēķinos bija ieskaitīts vien tas zivju apjoms, kas nonāca tirdzniecībā, bet vēl jau bija arī pašu patēriņam ķertās zivis. Ezeru un dīķu zivsaimniecības darbosies arī vēlāk, padomju laikā.
Trīsdesmito gadu otrajā pusē sāka iznākt īpašs "Zvejniecības Mēnešraksts", kas ļāva uzzināt par aktualitātēm šajā saimniecības nozarē: iespēju saņemt valsts atbalstu lauvu motoru iegādei, izlasīt jaunākos likumus un noteikumus, iepazīties ar zivju pārstrādes un pagatavošanas paņēmieniem. Piemēram, kā ražot zivju maizi (tādu taisīja Liepājā), zivju sacepumus un desas. Lielā daļā šo produktu izmantoja mūsdienās par retumu kļuvušās mencas, kuru nozveja starpkaru Latvijā pieauga trīskārt. Brīžam pārprodukcija bija tik liela, ka mencas vienkārši samala zivju miltos, bet mencu cena nokrita līdz septiņiem santīmiem kilogramā.
Visu stāstu par latviešiem un zivīm lasi žurnāla "Latvijas Leģendas" jaunajā numurā. Vēl tajā raksti par to, kā Latvija zaudēja Palangu un kādu lomu pēdējo 100 gadu vēsturē spēlēja tabaka, kā arī kādreizējās Latvijas PSR Tautsaimniecības sasniegumu izstādes gides Īrisas Danelsones atmiņas par darba gaitās piedzīvoto un Alfreda Rubika kritienu. Un vēl - intervija ar kapelas "Bumerangs" dalībniekiem, atskatoties uz grupas 40 darbības gadiem, kā arī Vides aizsardzības kluba viceprezidentes Elitas Kalniņas atskats uz kluba senās slavas dienām un pieticīgo tagadni.
